USSR/communist occupation IV Soviet occupation

In 1940, the independent state of Latvia ceased to exist due to the occupation and annexation of Latvia by the Soviet Union and incorporation into the Union of Soviet Socialist Republics (USSR).

All institutions that ensured the sovereignty of the state, including the Foreign Affairs Department, the armed forces and the border guard, were eliminated. Latvia’s representative offices abroad were closed down, with their buildings and property taken over by the USSR. The army and border guard were scaled down, the officers and commanders were replaced.

The Soviet occupation lasted until 1991.

Two mass deportations of the Latvian people took place during the occupation, one in 1941 and one in 1949, where the people were subjected to repression and propaganda in addition to monetary reforms that were carried out.

More information sources

1. Padomju okupācija - Latvijas Okupācijas muzejs (okupacijasmuzejs.lv)

2. Padomju okupācija - Latvijas Okupācijas muzejs (okupacijasmuzejs.lv) 

Related objects

Ventspils 46. krasta aizsardzības baterijas uguns koriģēšanas tornis

Atjaunotais 46. krasta aizsardzības baterijas uguns koriģēšanas tornis ir pieejams apmeklētājiem kā skatu tornis. Šis tornis ar blakus esošajām četru lielgabalu pozīcijām ir Latvijā vienīgā tik labā stāvoklī saglabājusies krasta aizsardzības baterija kopš 2.pasaules kara. Tornis apmeklētāju apskatei ir pieejams, paredzot iespēju pa iekšējām kāpnēm doties augšā uz āra skatu platformu, no kuras paveras skats uz jūru. Blakus tornim ir uzstādīts informatīvais stends, kas papildināts ar QR kodu, ar kura palīdzību var atvērt un noskatīties animācija par vēstures notikumiem.

Šis militārā mantojuma komplekss būvēts 1939. gadā, uzsākot PSRS militāro bāžu būvniecību Latvijā. 46. krasta aizsardzības baterijā ietilpa četras Б -13 tipa lielgabalu pozīcijas. Pirmā šīs baterijas kauja – 1941. gada 24. jūnijā, kad Ventspils ostai uzbruka vācu torpēdkuteri, kas ar baterijas pretuguns palīdzību tika padzīti no Baltijas jūras krasta. 28. jūnijā padomju armija lielgabalus uzspridzināja.

Blakus tornim izveidota jauna iela, plašs stāvlaukums un koka laipa pāri aizsargājamai dabas zonai. 

Zvaigznīte - Irbenes militārā apbūve

200 hektāru lielā platībā te kādreiz atradusies ļoti slepena militārā bāze, kuru aizņēmusi kara daļa Nr. 51429. Pie tās atradās kādreiz dzīvelīga armijas pilsētiņa

OLMAŅU BATERIJA NR.456 (padomju militārā bāze "Krasnoflotska")

Beidzoties Otrajam pasaules karam, Padomju armijai Latvijas krastos bija nepieciešams izvietot jaunas krasta aizsardzības baterijas, jo esošās artilēristi bija saspridzinājuši 1941. gadā. Tika izmantots viss, kas tobrīd atradās flotes arsenālā, līdz ar to Olmaņos tika uzstādīti franču inženiera Kanē sistēmas Pirmā pasaules kara laika 152 mm (6 collu) lielgabali. Kanē sistēmas lielgabali tika izmantoti gan krasta aizsardzībai, gan arī uz kuģiem.

 

2006. gada  1.maijs. Deg kazarmas / Kanē tipa lielgabals / Baterijas plāns

Sākumā ieročus izgatavoja Obuhovskijas, pēc tam - Permas rūpnīcā. Olmaņos, baterijā Nr.456 tika uzstādīti 152 mm lielgabali, kurus izgatavoja rūpnīcā Permā. Metāla lielgabali ar divgalvainā ērgļa simbolu un uzrakstu „1898. gads” atkal bija gatavi sargāt impērijas krastus. Neskatoties uz cienījamo vecumu, lielgabali kalpoja godam. Šāvieni tika veikti trīs, četras reizes gadā. Mērķēšanas precizitāti nodrošināja tālmērs, kas bija novietots uz koka torņa. Rajons, kurā dislocējās 456. baterija, bija kā nosēts ar zemnīcām un dotiem, ko aiz sevis bija atstājis vācu karaspēks, kas šajā vietā bāzējās no 1945. gada janvāra līdz maijam.

Kurzemes katla laikā vācieši bija nopietni nobažījušies, ka Padomju karaspēks varētu izsēdināt desantniekus Kurzemes krastos, tādēļ šeit izveidoja spēcīgu pretdesanta aizsardzību.

1952. gadā Olmaņos ieradās celtniecības bataljons, vēlāk tam pievienojās vēl viens. Vienā celtniecības bataljonā dienēja 500 cilvēku. Drīz vien pēc ierašanās bataljoni ķērās pie tobrīd modernākās un spēcīgākās krasta aizsardzības baterijas izbūves, lai tajā varētu novietot četrus 152 mm lielgabalus MU-2.

Kopumā ar šādiem lielgabaliem tika nokomplektētas divas lielgabalu baterijas pie Ļeņingradas, viena šeit , Olmaņos, viena Sīres pussalā Igaunijā un viena Polijā. Šobrīd visi šie lielgabali ir sagriezti lūžņos izņemot divus. Viens no tiem atrodas kara muzejā Varšavā, otrs – muzejā Maskavā.

 

Lielgabala pozīcijas plāns / Lielgabals Mu-2

Jaunā baterija Nr. 456. sastāvēja no četrām lielgabalu pozīcijām, komandpunkta ar tālmēra torni un inženieru pozīcijām. Komandpunkts bija aprīkots ar dīzeļģeneratoru. Komandpunkta vajadzībām tika uzbūvēta arī ūdenstvertne ar 50 m3 ietilpību ugunsgrēka gadījumā. Kara pilsētiņā tika uzbūvēti arī dzīvojamie nami virsnieku ģimenēm, sanitārā daļa un saimniecības ēkas. Interesanti, ka komandpunkts ir uzbūvēts uz 1940. gadā celtas ēkas pamatiem, pirms tam celtniecības vietu attīrot no vecās armatūras un caurulēm. Kad lielgabalu pozīciju betonēšanas un celtniecības darbi tika pabeigti ar baržām no Ļeņingradas uz Ventspili atgādāja lielgabalu korpusus un to aizsargbruņas. Ventspils ostā tas viss tika pārkrauts uz dzelzceļa platformas un nogādāts līdz stacijai „Olmaņi”. No tās, pa speciāli uzbūvētu šaursliežu (600 mm) dzelzceļu, lielgabalus nogādāja līdz pat krasta aizsardzības baterijai. Speciālisti no visas Padomju Savienības aprīkoja krasta aizsardzības bateriju ar elektroniskajām ierīcēm, dīzeļģeneratoriem, šāviena vadības sistēmām, ugunsdzēsības iekārtām, kā arī gaisa filtrācijas sistēmām, kas bija identiskas tām, kas atradās civilās aizsardzības patvertnēs. Virs komandpunkta atrodas novērošanas tornis, kurā atradās galvenās optiskās ierīces: tālmērs, ar kura palīdzību tika noteikts attālums līdz mērķim, un vizieris, ar kuru mērīja šāviena leņķi. Visas baterijas izbūve, vadoties pēc 1939. gada cenām izmaksāja ap 20 miljoniem rubļu. 1955. gadā krasta aizsardzības baterija bija pilnā kaujas gatavībā. Jau pirmie šāvieni izrādīja augstu precizitāti. Krasta aizsardzības baterijas rajona piekraste tika aprīkota ar pretdesanta aizsardzību. Tika izraktas tranšejas, ierīkotas pozīcijas ložmetējiem, kā arī vairāku kilometru garumā novilktas dzeloņdrātis. 

Uzreiz pēc tam, kad jaunā baterija bija pabeigta, sākās vecās, ar Kanē lielgabaliem bruņotās, baterijas likvidācija. Lielgabalus demontēja un ar traktora palīdzību nogādāja līdz dzelzceļam, pa kuru tie tika aizvesti uz Ventspili.

1975. gadā 456. bateriju iekonservēja, lai vajadzības gadījumā to atkal varētu izmantot. Olmaņos izvietojās zenītraķešu divizions ar S-125 raķešu kompleksiem. Kāpu zonā tika izveidoti aizsargvaļņi raķešu palaišanas iekārtām, tika izveidots arī laukums radiolokācijas iekārtām, kā arī uzbūvētas dzelzsbetona garāžas raķešu transportēšanas un uzlādes mašīnām.

1993. gadā karaspēks izvācās no Olmaņiem, līdzi paņemot tika raķetes un lādiņus. Viss pārējais– gan ēkas, gan iekārtas, gan citas mantas - tika nodots Latvijas valdībai. Kādu laiku armijas pilsētiņu apsargāja Latvijas Zemessardze. Latvijas NBS izskatīja jautājumu par to, lai saglabātu krasta aizsardzības bateriju, un to turpmāk varētu izmantot gan mācībām, gan aizsardzībai. Šādas krasta aizsardzības baterijas esamība nodrošinātu Latvijai militāro kontroli pār Irbenes jūras šaurumu un politisko jautājumu saasināšanās gadījumā nodrošinātu spēcīgu aizsardzību. Par objekta saglabāšanu tūrisma vajadzībām uzstāja arī Tārgales pagasta padome. Toreizējais pagasta padomes izpilddirektors Ivars Smukkalns ne vienu vien reizi vērsās gan reģionālajās, gan valsts iestādēs ar lūgumu, lai objekta apsaimniekošanu uztic vietējai pašvaldībai. Visa Eiropa būtu braukusi aplūkot unikālo krasta aizsardzības bateriju, tāpat kā šobrīd eiropieši brauc aplūkot Sveaborgas cietoksni, kurā arī atrodas krievu lielgabali un kuram ir piešķirts UNESCO pasaules vēstures mantojuma statuss.

Diemžēl neviena no iecerēm naudas trūkuma dēļ netika īstenota, un krasta baterija tika pamesta likteņa varā, kādu brīdi par armijas pilsētiņu un lielgabaliem rūpējās kultūras un vēstures entuziasti Edgars un Zoja Sīļi. Tomēr 200 tonnas pirmšķirīga metāla nedeva miera zagļiem un vandāļiem. Pilsētiņas iedzīvi un mantas izvazāja marodieri, pie viena izlaupot arī robežsardzes punktu pie Irbes upes. Pašiem lielgabaliem gan izdevās pozīcijās nostāvēt vēl trīs gadus, taču arī tos 1996. gadā sagrieza metāllūžņos. Pēc melnā metāla zagļiem nāca kabeļu zagļi, tika demontēti arī jaudīgie dīzeļģeneratori, aizstiepts tālmērs, militāro jautājumu lietpratēji pievāca formulārus un rasējumus. 2006. gadā divi cilvēki alkohola reibumā, neuzmanīgi rīkojoties ar uguni, aizdedzināja kazarmas. Abi gāja bojā ugunī. Viss, kas palicis pāri no kazarmām – ķieģeļu sienas. Unikālais militārās vēstures mantojums ir izpostīts un pamests. Tagad tajā iemaldās tikai retais militārās vēstures entuziasts.

Paldies visiem, kas piedalījās, tie bija: Gunz, Pīrāgz, Anete, Mr. Nighttrain. Jāpiemin, ka gaisa temperatūra ekspedīcijas norises dienā bija ap -15 grādu robežās, sniega kārta - ap 30cm bieza. Īpašs paldies Mr.Nighttrain par sarūpēto fotogrāfiju, kurā redzama kazarmu degšana. Bildes autors, augstā ieņemamā amata dēļ savu vārdu šoreiz gan lūdza neminēt, bet paldies arī viņam.

Materiāls rakstam tulkots no Jurija Melkonova grāmatas "Kurzemes piekrastes lielgabali", tāpat arī lielgabala rasējums, liegabala pozīcijas rasējums un Olmaņu plāns adaptēts latviešu valodā un izmantots kā uzskates materiāls šajā publikācijā no Jurija Melkonova grāmatas "Kurzemes piekrastes lielgabali". Pētījuma autora mājas lapa - www.melkon.lv

Padomju robežsardzes novērošanas tornis - skatu tornis Pāvilostā

Kādreizējais padomju robežsardzes novērošanas tornis, kuru neizmantoja kopš 90. gadu sākuma, tagad kļuvis par skatu platformu, uz kuras novietots 360 grādu leņķī grozāms sauszemes teleskops un trīs novērošanas kameras. Skaists skats uz jūru un kuģiem, var vērot arī putnus. Tornī atļauts kāpt tikai diennakts gaišajā laikā.Apmeklētājiem jārēķinās ar fizisko un traumatisma risku un jāizvērtē savas spējas un veselības stāvoklis. Skatu tornī un apkārtējā teritorijā notiek videonovērošana. Ziemas sezonā tas apmeklētājiem būs slēgts.

Pāvilostas novada dome atgādina, ka skatu tornis atrodas militāro objektu aizsardzības zonā, uz Aizsardzības ministrijas īpašumā esošas zemes, kas nodota pašvaldībai lietošanā.

Padomju armijas automašīnu kolekcija Dundagā

Viesu nama Pūpoli saimnieks Edgars Kārklevalks Dundagas novadā jau vairāk kā 15 gadus ar paša iegādātu un atjaunotu Padomju armijas kravas automašīnu GAZ-66 (līdz 24 personām) un UAZ-3151 (līdz 6 personām) piedāvā doties vēsturiski izzinošā braucienā pa Ziemeļkurzemi, maršrutā iekļaujot bijušās militārās teritorijas.

Viesu nama teritorijā ir apskatāmas Padomju armijas automašīnas un cita tehnika: GAZ-66, GAZ-63, pārvietojamā virtuve (полевая кухня), Padomju Armijas leģenda ZIL-157 (sakarnieku), UAZ-3151 (командирская) un "Amfībija" (Большой плавающий автомобиль БАВ).

Padomju armijas mērķpoligona novērošanas tornis (Virsnieku kurgāns)

Līdz II Pasaules karam šeit atradās "Vairogu" mājas. Poligona veidošanas laikā to, kas bija palicis pāri no saimniecības - mūrus, ābeļdārza paliekas, arī daļu no Veczvārdes muižas drupām - sastūma vienuviet, veidojot piramīdas formas uzkalnu un uz tā uzbūvēja novērošanas torni. To izmantoja kā novērošanas punktu armijas mācību manevru koordinācijai. Tautā šo vietu dēvē par Kurgānu.

No uzkalna paveras brīnišķīgs skats uz bijušo poligonu un Zvārdes dabas parka un dabas lieguma mežu masīviem. Arī putnu vērošanai piemērota vieta.

Kurgāna apkārtne  nav labiekārtota. Zvārdes baznīca - Kurgāns 1 km.

Padomju slepenais bunkurs

Atrodas 9 metrus zem SIA “Rehabilitācijas centrs “Līgatne”” ēkas un tai piegulošās teritorijas; “Skaļupes”, Līgatnes novads, Līgatnes pagasts, LV-4110.

1968. gada aprīlī Latvijas PSR Ministru padome iesniedza priekšlikumu Komunistiskās partijas Centrālās komitejas birojam par objekta “4. pārvaldes pansionāts” celtniecību. Objekta uzdevums – nodrošināt minimāli nepieciešamos apstākļus ilgstošam darbam Latvijas PSR Ministru Padomei, LPSR Komunistiskās Padomes vadībai, LPSR valsts plāna vadībai - ap 250 cilvēkiem, ja šie cilvēki tiktu pārvietoti no Rīgas pēc draudoša stāvokļa izsludināšanas (kodolkara situācijas gadījumā). Bunkurs ir iekārtots 9 metrus zem zemes, 2000 m2 platībā. Tā bija spēcīgākā autonomā saimnieciskā struktūra ar visu nepieciešamo un vismodernāko tā laika aprīkojumu, kā arī viena no stratēģiski svarīgākajām vietām padomju laika Latvijā kodolkara situācijas gadījumā.

Objekta būves sastāvā ietilpst: darba telpas, telpas atpūtai un ēdināšanai, sanitārie un sadzīves iekārtojumi un pārtikas bloks. Tam ir aizsargāta pazemes darba telpa – patvertne, sanatorijveida guļamkorpuss ar 250 vietām, nodrošinājuma objekti – dīzeļģeneratora telpa, garāža, veļas mazgātava, kurināmā/degvielu/smērmateriālu noliktavas, ūdensapgādes un kanalizācijas iekārtas, ārpusteritorijas tīkli, piebraucamais autoceļš, augstsprieguma kabeļtrase, telefonkabelis, kā arī 24 dzīvokļu dzīvojamā māja apkalpojošajam personālam. Līdz mūsdienām saglabāts viss autentiskais pazemes aprīkojums. Objektā apskatāmi plāni un dažādu situāciju atspoguļojumi - kas notiek, ja kara gadījumā tiek pārrauti visu hidroelektrostaciju dambji, kādas teritorijas applūstu ar ūdeni, kā tas ietekmētu pārējās lielākās pilsētas. Tāpat apskatāma autonomā elektrostacija ar dīzeļģeneratoriem un degvielas noliktavu, kondicionēšanas iekārtas gaisa attīrīšanai ar skābekļa rezervēm, ūdensapgādes un kanalizācijas iekārtas, kas darbojas pēc zemūdenes principa, telekomunikāciju bloks, kas spēj nodrošināt tiešos sakarus ar Maskavu – Kremli un autonomus sakarus ar visiem svarīgākajiem dienestiem valstī, unikālu karti ar vēsturiskiem kolhozu nosaukumiem, autentisku ēdnīcu ar tipisku padomju laiku ēdienkarti, dažādu padomju laika atribūtiku, kā arī sadzīves lietas.

Padomju armijas raķešu bāze Zeltiņos

Atrodas “Medņukalni”, Zeltiņu pagasts, Alūksnes novads.

No 1961. līdz 1989.gadam Alūksnes rajona “Zeltiņos” darbojās padomju armijas īpaši slepens militārs objekts – kodolraķešu bāze. Te izvietotas virszemes vidējā rādiusa ballistiskās raķetes P-12(8K63), P12Y(8K63Y) ar 4 starta laukumiem. Lidojuma attālums 2200 km. Šajā periodā armija izmanto apmēram 300 ha lielu, ar dzeloņdrātīm iežogotu teritoriju. Sadzīves (dzīvojamā) zona un īpaši slepenā zona – palikušas mantojumā arī šobrīd. Betonētie ceļi ved uz tajā laikā acij slēptām vietām – angāriem, palaišanas laukumiem, bumbu patvertnēm.

Kompakta teritorija nepilna kilometra attālumā no valsts reģionālās nozīmes autoceļa P34 “Sinole-Silakrogs”, vairāku desmitu hektāru platībā izvietotas dažādas būves saistībā ar kodolraķešu uzturēšanu un apkalpošanu (angāri, degvielas u.c. materiālu noliktavas, kara tehnikas apkopes telpas, novērošanas posteņi, asfaltēti un betonēti laukumi, piebraucamie ceļi). Teritorijā bija nodrošināta autonomā elektrības padeve, ūdensapgāde un siltumapgāde, kas ar armijas izvešanu tika iznīcināta. Pēc armijas aiziešanas, daļa tehnikas tika nodota pašvaldības pārziņā.

Šobrīd apskatāmi 20 ha bijušā militārā mantojuma teritorijas, kuras dienvidrietumu daļu piedāvā kā tūrisma apskates objektu. Bāze tūristiem tiek piedāvāta divos veidos – pamatekspozīcija par raķešu bāzes vēsturi, kas atrodas Zeltiņu muzeja telpās un tūrisma maršruts bāzes teritorijā. 

Teritorijā iespējams izbaudīt lielisku lāzertaga spēli draugu kompānijā – līdz 12 personām. Iespējams izvēlēties spēles ilgumu 1 stunda 1,5 stundas, vai 2 stundas. Obligāta iepriekšēja pieteikšanās vismaz divas dienas pirms spēles. Pieteikšanās zvanot +371 26520677!

Watch tower of border guards in Salacgrīva

Atrodas Salacgrīvā, ZA virzienā, 1 km attālumā no tilta pār Salacu.

Padomju armijas karabāze Salacgrīvā ir viena no okupācijas karaspēka kādreizējām dislokācijas vietām. Salacgrīvā atradās pretgaisa aizsardzības vienība. Tā bija salīdzinoši maza un kļuva par pirmo karaspēka vienību, kas atstāja Latviju 1992. gadā. Šajā laikā notika vērienīga Latvijas izlaupīšana, kad Latvijas valsts piekāpās Krievijas prasībām, lai pēc iespējas ātrāk teritoriju atstātu okupācijas armija.

Pēc 2. pasaules kara Latvijas teritorijā turpinājās strauja un vērienīga Padomju armijas militaro objektu būvniecība. Karabāzes bija kā valsts valstī. Tiek uzskatīts,  ka okupētā Latvija kļuva par militarizētāko vietu pasaulē un kara gadījumā tā tiktu pilnībā nopostīta. Kriminālnoziegumi, impēriskā attieksme un visatļautība visspilgtāk raksturoja Padomju armijas klātbūtni Latvijā. Rūpīgi uzturētais mīts par „laimīgo dzīvi Padomju Latvijā” un Padomju armiju kā „atbrīvotāju” patiesībā bija „dzīve uz pulvera mucas”. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, tikai 1994. gadā Latviju pameta svešā armija, taču desmitiem tūkstošu atvaļināto padomju militārpersonu ar ģimenēm palika Latvijā.

Mūsdienās var aplūkot bāzes teritoriju.

 

Aizkraukles vēstures un mākslas muzeja ekspozīcija "Padomju gadi"

Iekārtota Aizkraukles pagasta vecajā kultūras namā. Ekspozīcija atspoguļo padomju cilvēka sadzīvi, darbu, atpūtu, izglītību un kultūru, kā arī Aizkraukles (padomju laikā – Stučka) un Pļaviņu HES izveides vēsturi. Apskatāms “Sarkanais stūrītis” ar tā laika propagandas materiāliem, partijas funkcionāra kabinets,  tipisks padomju laika dzīvoklis ar dzīvojamo istabu, virtuvi, vannas istabu un tualeti un to atbilstošajiem atribūtiem. Dažas telpas veltītas padomju laika medicīnai, tūrismam, sportam un represijām. Ekspozīcijas centrā ir plaša zāle ar padomju laikā ražotajām automašīnām. Ekspozīcijas izveidi 2016. g. uzsāka Aizkraukles Vēstures un mākslas muzejs, izvietojot to trīs stāvos. Šobrīd tā ir Baltijā plašākā šāda veida minētajam periodam veltītā ekspozīcija.

Kādreizējā padomju armijas raķešu bāze "Raķetnieki"

Kādreizējās padomju armijas bāzes ēkas ir avārijas stāvoklī, taču teritorijā ir iekārtota mototrase. Teritoriju var apskatīt apstaigājot ar kājām, taču nepieciešami labi apavo pret dubļiem un smiltīm.

Papes padomju armijas bāze, kantora ēka un pazemes slepenais bunkurs

Padomju armijas visnieku nama, kantora ēkas, garažu utml. apbūve ir sliktā stāvoklī, Pagasts mēģina pārdot visu kompleksu, taču līdz šim neveiksmīgi.

Pārsteidzošs objekts ir pazemes pretgaisa uzbrukumu bunkurs blakus virsnieku mājai. Labi saglabājies.   

Padomju robežsardzes punkts Jūrmalciemā

Jūrmalciemā atrodas kādreizējās robežapsardzes kontroles postenis, tornis un pludmalē lepni gozējas traktors! Kā tas tur nokļuvis ir jājautā vietējiem gidiem!

Pasakaini skaista un interesanta vieta - gan ar savu padomju laika auru, gan jūras krasta valdzinājumu. 

Zvārdes šautuve un kādreizējā padomju militārā bāze "Lapsas"

Aviācijas uzlidojumu apkalpojošā armijas daļa tika izveidota Lapsās. Teritorijā joprojām atrodas padomju apbūve, bijušās kazarmas, ēdnīca, novērošanas tornis utml. Šeit atrodas arī Zvārdes glābšanas biedrības muzejs, kurā apskatāmi gan 2.Pasaules kara, gan padomju laika eksponāti no šīs bāzes.

No 1954 līdz 1993.gadam šeit bija aviācijas uzlidojumu poligons un ne tikai. Šāva arī no „Neuzvaramā” borta ieročiem. Aptuveni 19800 kvadrātkilometru lielu teritoriju bija pārņēmusi padomju armija. Pati mērķu zona bija dziļāk mežos un aizņēma aptuveni 1800 kvadrātkilometru teritoriju. 78% no teritorijas klāj meži, purvi un aizaugošas pļavas. Ceļi poligona laikā bija visai nosacīti. Tikai deviņdesmito gadu vidu tika uzbūvēts normāls grants ceļš, kas savienoja Kokmuižu ar Striķiem. Pārējos ceļus ar laiku sabūvēja mežu īpašnieki, lai tos varētu apsaimniekot.

Akmeņraga bāka un padomju robežsardze

Akmeņraga (Akmensraga) bāka atrodas Baltijas jūras Latvijas piekrastē, Akmensragā (Akmeņragā), Pāvilostas novada Sakas pagastā.

Pārējo Latvijas bāku vidū izceļas ar savu atrašanos kuģošanai vienā no bīstamākajām vietām visā Baltijas jūras piekrastē. Tās gaisma atzīmē akmeņainu, apmēram divas jūras jūdzes jeb 3,7 km garu sēkli, kurš iesniedzas jūrā ziemeļrietumu virzienā. Jūras dziļums šajā sēklī ir tikai nedaudz virs diviem metriem. Vieta, kur atrodas bāka, palikusi turpat, bet piekraste gadu gaitā atkāpusies. Neskatoties uz to, ka šeit jau no 1879. gada dega navigācijas uguns, Akmeņrags pieredzējis vairākas kuģa katastrofas. No tām zināmākā ir Latvijas tvaikoņa “Saratow” uzskriešana uz sēkļa 1923. gada septembrī. “Saratow” 1919. gadā uz neilgu laiku kļuva par Latvijas pagaidu valdības mājvietu.

Pašreizējais 37 m augstais bākas tornis uzcelts 1921. gadā, bet iepriekšējo bāku nopostīja I Pasaules kara laikā. Akmeņraga bākas divas bākugunis, zaļā krāsā, iedegas reizi 7,5 sekundēs. 2013. gadā atjaunots gan iekšējais, gan ārējais krāsojums.

Akmeņraga bākā ir iespēja uzkāpt pa vītņveida kāpnēm. Uzkāpjot bākā, paveras fantastisks skats uz jūru un apkārtnes mežiem. Bāka ir Akmeņraga galvenā rota. 2011. gadā tika rekonstruēts ceļš līdz Akmeņraga bākai.

Kādreizējā padomju armijas militārā bāze Pāvilostā - aktīvās atpūtas centrs

PSRS laikā šeit atradās robežsardzes daļa, citas padomju armijas daļas - sakarnieki un zeme - gaiss raķešu bāze atradās vairākus kilometrus tālāk mežā. Pēc neatkarības atgūšanas bija izvietota Latvijas armija.

Kādreizējā padomju armijas militārajā bāze šobrīd ir ierīkots rekreācijas, aktīvās atpūtas un nometņu centrs - personības izaugsmei mijiedarbībā ar dabu un apkārtējiem cilvēkiem. 

Vieta atpūtai un nakšņošanai gan tūristu grupām, gan ģimenēm. Istabiņas, dušas, WC, ugunskura vietas, plaša teritorija aktivitātēm, dabas skaņas. Rezervācijas veikt iepriekš, zvanot +371 26314505.

 

Mežgarciems - former settlement and base of the Soviet Air Defense Forces

Atrodas Carnikavas novadā, Mežgarciemā netālu no Autoceļa P1.

Padomju okupācijas perioda kartēs Mežgarciems neeksistēja. Teritorija ir daļa no meža vai iezīmēta kā „pionieru nometnes vieta”. Nekas neliecināja, ka tur atradās Padomju militārpersonām būvēta pilsētiņa ar pretgaisa aizsardzības bāzi. Viens no Padomju armijas objektiem, kas Latvijas zemi padarīja par militarizētāko vietu pasaulē.

Pēc 2. pasaules kara Latvijas teritorijā turpinājās strauju un vērienīgu Padomju armijas dislokāciju vietu būvniecība. Svešās armijas karabāzes bija kā valsts valstī. Karaspēka daļas bija gandrīz katrā Latvijas vietā. Īpaši priviliģēta sabiedrības daļa bija atvaļinātie PSRS militāristi un to ģimenes, kuriem prioritāri bija jānodrošina dzīvojamā platība. Daudzi izvēlējās Latvijas pilsētas, jo tur bija augstāks dzīves līmenis kā citviet Padomju Savienībā. Militārpersonu kriminālnoziegumi, impēriskā attieksme un visatļautība visspilgtāk raksturoja Padomju armijas klātbūtni Latvijā, demonstrējot režīma vienaldzīgo attieksmi pret Latviju un tās pamatiedzīvotājiem. Rūpīgi uzturētais mīts par „laimīgo dzīvi Padomju Latvijā” un „Padomju armiju kā atbrīvotāju” patiesībā bija „dzīve uz pulvera mucas”.

Mūsdienās var aplūkot armijas bāzes teritoriju. Īpaši interesanti ir Padomju armiju reprezentējošie vides objekti.

 

Ādama Tērauda skola

Skolas ēka pilsētas centrā atrodas Ausekļa ielas kreisajā pusē, blakus Valkas Jāņa Cimzes ģimnāzijai.

Ēkā, kas nosaukta skolotāja Ādama Tērauda vārdā, sākotnēji atradās skola un tās celtniecība pabeigta 1923.gadā. 1946.gadā šeit tika izvietots armijas garnizona militārais štābs. Tādējādi Valkas pilsētas centrā radās militārais centrs, un Valka kļuva par PSRS armijas svarīgu kodolbruņojuma objektu. Ēkas teritorija tika apjozta ar augstu sētu un to dēvēja par pilsētu pilsētā, jo tur armijnieku vajadzībām bija savs veikals, slimnīca, katlu māja un pat kafejnīca. Ēkas jumta daļā tika izvietota Padomju varas simbolika – sarkanā zvaigzne. Armija šo vietu atstāja 20. gs. 80. gadu beigās, līdzi paņemot visu, ko varēja aiznest.

Turpat blakus aiz Ādama Tērauda skolas un pazemes bunkuriem atrodas Zviedru (Šeremetjeva) skansts. Mākslīgi veidotais zemes valnis tika veidots Lielā Ziemeļu kara sākumā, ap 1702.gadu, lai aizsargātu Valku pret zviedriem. Skansts stāvākā siena ir vērsta pret Ērģemi, bet otra puse pret Ausekļa ielu.

Mūsdienās Ādama Tērauda skola ir apskatāma tikai no ārpuses.

Pazemes bunkuri

Atrodas Valkas pilsētas centrā, Ausekļa ielas kreisajā pusē, blakus Ādama Tērauda skolai.

Padomju laika armijas bunkuri Valkā ir bijuši vieni no Padomju Latvijas laika slepenākajām vietām, kurā drīkstēja ieiet tikai ar speciālām atļaujām. 1953.–1989. gados te izvietojās Padomju Armijas stratēģisko raķešu sakaru rezerves punkts. Ar lielām automašīnām, kurām bija 16 riteņi, veda lielus dzelzsbetona blokus, lai veidotu bunkurus. Kad visi trīs bija izbūvēti, tos apbēra ar granti papildus nostiprināšanai un nosiltināšanai. Bunkuros atradās stratēģisko raķešu sakaru rezerves centrs, kurš bija pakļauts Ļeņingradas sakaru centram. No šiem bunkuriem tika regulētas šahtas, kurās atradās armijas raķetes. Valkas un Valgas apkārtnē tādas bija 20. 1962.gada oktobrī Karību krīzes laikā šīs raķetes bija kaujas gatavībā un notēmētas Floridas virzienā. Leģenda vēsta, ka pietrūka pāris stundas, lai tās patiešām tiktu palaistas.

Turpat blakus aiz Ādama Tērauda skolas un pazemes bunkuriem atrodas Zviedru (Šeremetjeva) skansts. Mākslīgi veidotais zemes valnis tika veidots Lielā Ziemeļu kara sākumā, ap 1702.gadu, lai aizsargātu Valku pret zviedriem. Skansts stāvākā siena ir vērsta pret Ērģemi, bet otra puse pret Ausekļa ielu.

Mūsdienās bunkurus var aplūkot tikai no ārpuses.

Valkas dzelzceļa stacija (Valka II)

Atrodas Poruka ielas galā, blakus mūsdienās neizmantotajām sliedēm.

Stacijas ēka celta ap 1896./97.gadu. Sākotnēji tajā bija ierīkotas šaursliežu dzelzceļa līnijas, posmā Valka – Rūjiena – Pērnava. Pirmā pasaules kara laikā dzelzceļš tika stipri izpostīts. Pēc valsts robežas novilkšanas Valkas dzelzceļa stacija (Valka II) kļuva par robežstaciju. 1920. gada septembra beigās Valkā ieradās sevišķā dzelzceļu valdes komisija, kas bija pilnvarota vest sarunas un slēgt līgumu ar Igauniju par pasažieru pārvešanu no vienas valsts stacijas uz otru. Stratēģiski svarīgi bija arī sliežu ceļi starp Lugažu, Valkas un Valgas staciju, kas savā starpā veidoja trijstūri, lai varētu apgriezt bruņuvilcienus pretējā virzienā. Padomu gados PSRS armija šo staciju izmantoja, lai uz Valku nogādātu ballistiskās raķetes. 1944.gada septembrī, atkāpjoties vācu armijai, stacija tika izpostīta.

Mūsdienās šajā vietā apskatāma stacijas ēka tikai no ārpuses, kur izvietoti informatīvas plāksnes par dzelzceļa nozīmīgumu Valkā/Valgā.


Netālu no stacijas ēkas atrodas piemiņas akmens 1941. gada 14. jūnijā izsūtītajiem uz Sibīriju.

Akmeni atklāja 1996. gada 14. jūnijā.

1941. gada naktī no 13. uz 14. jūniju notika Latvijas iedzīvotāju masveida deportācija uz PSRS iekšzemes apgabaliem. No Valkas dzelzceļa stacijas bez tiesas sprieduma, iepriekšēja brīdinājuma un paskaidrojumiem lopu vagonos izveda vairāk kā 90 Valkas un apkārtnes personas.

Piemiņas vietā – no piemiņas akmens uz Domes bulvāra pusi – Latvijas Nacionālās jaunatnes apvienības Valkas skolnieku grupas bijušie dalībnieki Ilgvars Broks /1931-2004/ un Alfons Meiris /1930- 2016/ iestādīja 7 ozoliņus savu biedru piemiņai. LNJA Valkas skolnieku grupas dalībniekus arestēja 1945. gada 5. decembrī un 1946. gada martā izsūtīja uz Sibīriju.

Savukārt no piemiņas akmens uz bijušās dzelzceļa stacijas pusi skatāma daļa no bērzu birzs, kuru 1936. gada Meža dienās stādīja Valkas aizsardzes.

Litenes armijas vasaras nometne

Atrodas Litenes pagastā, mežā, netālu no Pededzes upes.

Litenes armijas vasaras nometne ir valsts nozīmes vēsturiska notikuma vieta.

Vienīgā vēsturiskā ēka, kura saglabājusies no nometnes laikiem - pārtikas noliktava, ēku pamati. Izveidota skatu platforma, kurā plīvo Latvijas karogs, novietoti soli, labiekārtota ugunskura vieta. Ar Aizsardzības ministrijas un Nacionālo bruņoto spēku atbalstu uzstādīts demilitarizēts lielgabals. Izvietotas informācijas plāksnes.

Litenes nometnes vieta būtu apskatāma kopā ar piemiņas vietu Litenes kapos - memoriāls "Sāpju siena".

Aizsākums Litenes nometnei meklējams 1935.gadā, kad Latvijas armijas Latgales divīzijai šeit sāka veidot vasaras nometņu kompleksu. Vairāki tūkstoši karavīru Litenē no maija līdz rudenim apguva kaujas taktikas iemaņas un šaušanas māku. 1941.gada vasarā Litenē armijas vasaras nometnē tika apcietināti Latvijas armijas virsnieki. Vairāki virsnieki tika nošauti uz vietas, pārējie - izsūtīti uz Sibīriju. 1941.gada 14.jūnijā Litenes un Ostroviešu nometnē, kas atradās aptuveni 10 kilometru attālumā no Litenes, apcietināja un deportēja uz Sibīriju vismaz 430 virsniekus.

Youtube kanāla "Latvijas armija" video "Litene - Latvijas armijas Katiņa"

Gulbenes novada vēstures un mākslas muzejs

Atrodas pie Vecgulbenes muižas, Litenes ielā.

1940.gadu 2.pusē Vecgulbenes muižas oranžērijā un blakus esošajā muižas dārznieka mājā tiek dislocēta padomju armijas daļas Nr.75568 radiolokācijas rota, tās vajadzībām lidlaukā (bij. Latvijas kara aviācijas aerodroms) tika uzbērti lokatorkalni un uzstādīti lokatori. 1980.gadu beigās tos pārceļ uz Beļavas pagastu. Padomju armija Gulbeni atstāja 1993.gadā.

Redzams laukums, kurā atrodas divi mākslīgi uzbērti uzkalni Litenes ielā.


 

Memoriāls „Sāpju siena”

Artrodas Litenes kapos.

2001.gada 14.jūnijā Litenes kapos tika atklāts arhitektu Dinas Grūbes, Benitas un Daiņa Bērziņu, akmeņkaļu Ivara Feldberga un Sandra Skribnovska radītais memoriāls „Sāpju siena”, tā simbolizē 1941.gada nogalināto karavīru atdusas vietu. 1988.gada oktobrī bijušās Latvijas armijas vasaras nometnes teritorijā Sitas silā Litenes pagastā tika atrasti 1941.gada jūnijā padomju armijas noslepkavoto 11 virsnieku pīšļi. Lai gan tos neizdevās identificēt, tomēr 1989.gada 2.decembrī, iesvētot dievkalpojumā Gulbenes evaņģēliski luteriskajā baznīcā, svinīgi pārapbedīja Litenes kapos.

11 balti krusti, piemiņas plāksne un informācijas stendi.

 

Nacionālo partizānu bunkurs un piemiņas vieta Sērmūkšos

Atrodas 200 m attālumā no Vidzemes centra Sērmūkšos.

Pēc vēsturiskām liecībām izveidots Nacionālo partizānu bunkurs.

Ekstrēma nakšņošana, sajūtot vēstures elpu. Apgaismojumu nodrošinās petrolejas lampas, gulēšana būs uz dēļa lāvām, un arī apkures ierīce būs līdzīga tiem laikiem. Pieteikšanās zvanot Amatas novada tūrisma informācijas centram T. 25669935.

Sērmūkši ir viena no vairāk nekā simts saglabātajām partizānu cīņu vietām, kuru bija vairāk nekā sešsimt.

Sērmūkšu nacionālo partizānu grupai liktenīgais brīdis pienāca 1946.gada 29.novembrī, kad krita četri grupas cīnītāji – Jānis Zīrāks, Reinholds Pētersons, Jānis Pīlands, Anna Zariņa. Alfrēds Suipe izdzīvoja, pārcieta izsūtījumu, atgriezās Latvijā, piedzīvoja brīvvalsts atjaunošanu. Viņš bija iniciators un citu jundītājs, ka Sērmūkšos jāiekārto kritušo biedru piemiņas vieta, ka jāizveido bunkurs, kādā viņi dzīvoja.

Piemineklis Ziemeļaustrumu nacionālo partizānu komandierim Pēterim Supem - "Cinītim"

Godinot nacionālo partizānu komandiera Pētera Supes piemiņu, 2005.gada 28.maijā Viļakā tika atklāts viņam veltīts piemineklis. Tas novietots netālu no Viļakas katoļu baznīcas, kara laikā izrakto tranšeju malā, kur čekisti apraka nošautos nacionālos partizānus. Zem P.Supem veltītā pieminekļa ievietota kapsula ar 386 kritušo  nacionālo partizānu vārdiem, kauju aprakstiem un materiāliem par partizānu komandieri. Akmenī iekalti vārdi: "Tev, Latvija, es paliku uzticīgs līdz pēdējam elpas vilcienam".
Pieminekli veidojis Pēteris Kravalis.

Līdzās atrodas piemiņas vieta Stompaku mežā un citās kauju vietās kritušajiem un čekistu noslepkavotajiem Latvijas brīvības cīnītājiem 1944.-1956.g.
Pie labējās sienas 2008. gada 20. jūnijā atklāta granīta plāksne ar trijās slejās izkārtotiem 55 kritušo partizānu vārdiem.
Piemineklis uzstādīts vietā, kur komunistiskās okupācijas varasiestādes savulaik pārējo iedzīvotāju iebiedēšanai bija izstādījušas noslepkavoto partizānu mirstīgās atliekas.

Uz līdzās esošās plāksnes iegravēti pateicības vārdi Pēterim Supem un Broņislavas Martuževas dzejolis:
"Celies, Pēteri Supe,
Dvēsele, karā kautā!
Šodien Tavs asins upuris,
Augšām cēlies tautā.
Iziet mūžīgi dzīvot
Jaunajo spēkā un sparā,
Uzvijas, uzplīvo, uzpalo
Augšāmskrejošā karogā!"

Mežabrāļi – nacionālo partizānu bunkurs

Izveidots partizānu bunkurs, kurā var mazliet piedzīvot partizānu sajūtas, apskatīt  partizānu personīgās mantas, ieročus, fotogrāfijas. Stāsti un atmiņas filmās par nacionālo partizānu cīņu pēc 1945. gada.

Latvijas nacionālie partizāni jeb mežabrāļi bija mazas, bruņotas vietējo iedzīvotāju grupas, kas patstāvīgi cīnījās pret PSRS okupācijas režīmu Latvijas teritorijā no 1944. līdz 1956.gadam. Tie bija cilvēki, kuri nevarēja vai nevēlējās dzīvot Padomju savienībā un bija spiesti slēpties mežos. Kopā Latvijā darbojās apmēram 20193 mežābrāļi.

Bunkurs izveidots, izmantojot bijušo mežabrāļu stāstus un atmiņas par dzīvi mežos, slēpjoties un cīnoties par neatkarīgu Latvijas valsti. Bunkurā iekārtota bruņojuma un sadzīves priekšmetu ekspozīcija. Gida stāstījumu papildina video ar mežabrāļu intervijām.

Bunkura ārpusē ir iekārtota piknika vieta ar ugunskura.
Var iepriekš pasūtīt uz uguns gatavotu zupu vai pavadīt vakaru pie ugunskura, skatoties āra kino.

Nacionālo un padomju partizānu cīņu un piemiņas vietas Grīvas meža masīvā

Atrodas Grīvas meža masīvā.
Apskatāmi seši objekti, kas saistīti ar nacionālo un padomju partizānu cīņu vietām.
Grīvas mežu masīvā atrodas ne tikai “Purvsaliņu” nacionālo partizānu mītnes, Baltais krusts nacionālo partizānu bunkurā un krusts pretestības kustības komandierim Andrejam Roskošam, bet arī padomju partizānu brigādes komandiera Artūra Baloža kaps, piemineklis tā dēvētajā Meiteņu kalniņā, kurā 1944.  gadā gāja bojā padomju partizānu brigādes jauno partizānu grupa, kā arī monuments padomju partizāniem ar piecstaru zvaigzni un iegravētiem vārdiem “Kaut skujām sevi sedzām”.

Objektus iespējams arī apskatīt dodoties izbraucienā ar divriteni velomaršrutā Nr. 785 - "Vēstures atskaņas Grīvas mežos" (maršruta garums 34 km, grants un meža ceļi). Karte lejupielādei.

Piemiņas vieta nacionālo partizānu grupas komandierim Andrejam Roskošam (GPS 56.87399, 27.43524)
1997. gada rudenī Lielgrīvas mežā atklāts Baltais krusts nacionālo partizānu grupas komandierim Andrejam Roskošam.

Piemineklis Artūram Balodim (GPS 56.872926, 27.478121)
Artūrs Balodis bija padomju partizāns, īpašo uzdevumu komandieris A apakšvienībai, kura mitinājās Grīvas mežu masīvā. Krita apjomīgajā “ķemmēšanā“, ko veica nacistiskās Vācijas okupanti. Kaujasbiedri vietā, kur viņš gāja bojā, bērzā iegrieza burtus AB, lai to neaizmirstu. Pēc kara novadpētnieki iezīmēto bērzu atrada un tai vietā uzstādīja piemiņas plāksni.

Visiem Grīvas mežos kritušajiem (GPS 56.863280, 27.47975)
Šo piemiņas akmeni Grīvas mežu masīvā ir uzstādījuši VAS “Latvijas valsts meži” par godu partizāniem, kuri cīnījās par savu dzimteni. Blakus piemiņas akmenim ir karte-shēma ar partizānu mītņu – apskates objektu norādēm. Ir ierīkota arī atpūtas vieta. Netālu atrodas nacionālo partizānu apmetnes vieta, 1945.-1947.gads.

Nacionālo partizānu apmetnes vieta (GPS 56.863456, 27.481148)
Šai vietā atradās nacionālo partizānu, kuri cīnījās pret padomju okupāciju, apmetnes. Ir saglabājušās atsevišķu bunkuru vietas, pēc kuru vizuālā izskata var spriest, cik lielas un kādas formas bijušas zemnīcas. Nacionālie partizāni, pretojoties padomju varai, Grīvas mežos darbojās vairākus gadus pēc otrā pasaules kara beigām.

Grīvas mežu memoriālais ansamblis, zemnīca (GPS 56.860665, 27.490439)
Uzcelts par piemiņu padomju partizāniem, kuri mitinājās Grīvas mežos. Partizāni spridzināja vietējo dzelceļu tīklu un vilcienu sastāvus, lai traucētu nacistiskā Vācijas armijas munīcijas, pārtikas u.c. piegādei. Vietās, kur kara laikā bija izraktas zemnīcas, ir novietoti piemiņas akmeņi. Atjaunotajā zemnīcā var izjust kara laiku atmosfēru.

Meiteņu kalniņš (GPS 56.858187, 27.521526)
1944. gada jūnijā nacistiskās Vācijas okupanti veica plašu Grīvas mežu “ķemmēšanu“ ar nolūku iznīcināt partizānus. Karavīri uz Numernes kalniņa aplenca saimniecisko rotu, kurā pārsvarā bija jaunas meitenes, un visas tika nošautas. Kopš šiem traģiskajiem notikumiem Numernes kalniņu vietējie iedzīvotāji pārdēvēja par Meiteņu kalniņu. Šajā vietā ir uzstādīts piemiņas akmens.

Piemiņas akmens Alsviķu pagasta nacionālajiem partizāniem “Čūskubirzī”

Atrodas “Čūskubirzs”, Alsviķu pagasts, Alūksnes novads.

Piemiņas akmens atklāts 2018. gada 21. augustā. Akmeņkalis Ainārs Zelčs.

Šeit meža masīvā saglabājusies bunkura vieta, kur 1947. gada jūnijā Latvijas Nacionālās partizānu apvienības ģenerālštāba sakaru daļas priekšnieks Antons Circāns ieradās uz tikšanos ar Bruno Bukaldera vadītajiem partizānu pārstāvjiem, lai organizētu un uzturētu sakarus starp atsevišķām nacionālo partizānu grupām. Antona Circāna mērķis netika īstenots, jo 1947. gada 7. jūlijā netālu no Drustiem viņš gāja bojā.

Piemiņas plāksne Veclaicenes nacionālajiem partizāniem bunkura vietā

Atrodas Veclaicenes pagastā Alūksnes novadā.

Atklāts 2019. gada 4. oktobrī. Akmeņkalis Ainārs Zelčs.
1953. gada 13. martā Veclaicenes mežos netālu no “Koruļu” mājām čekisti atklāja rūpīgi nomaskētu bunkuru un arestēja Bernhardu Ābelkoku un Elmāru Tortūzi.
Bunkurā tika atrasti ieroči: 2 vācu šautenes un 95 patronas, 2 pistoles “Parabellum” un 152 patronas.
1949. gada 11. novembrī čekas aģenti K. Dokti-Doktenieku nošāva, un viņa grupa izira. Pēc uzbrukuma B. Ābelkoks un E. Tortūzis kādu laiku slēpās bunkurā “Maskaļu” māju tuvumā, bet no 1951. gada pavasara, ar Ilonas Ābolkalnas atbalstu, ierīkoja bunkuru “Koruļos”, kur dzīvoja līdz arestam.

Broņislavas Martuževas dzejas klēts

Atrodas dzejnieces mājvietā, “Dārziņi 1”, Indrānu pagasts, Lubānas novads.

Piemiņas vieta un muzejs - ekspozīcija, balss un video ierakstu liecības par Nacionālo pretošanās kustību un dzejnieces darbu, pagrīdē izdodot žurnālu, sacerot dzeju un dziesmas nacionālajiem partizāniem.

Rekonstruētajā klētī ir iekārtota inovatīva, ilgtspējīga piemiņas vieta, kur Dzejas klēts apcirkņos, apliecinot B. Martuževas mūža gaitu, tiek akcentēta arī Nacionālās pretošanās kustība.
B. Martuževa bija iesaistījusies pretošanās kustībā no pašiem tās pirmsākumiem. Martuževu mājas “Lazdiņas” (māja nav saglabājusies) bija patvērums arī LNPA vadītājam Pēterim Supem un viņa biedriem. Te 5 gadus savas mājas pagrīdē slēpās B.Martuževa, tikās ar partizāniem, rakstīja dzejas (arī veltījumus partizāniem: Pēterim Supem, Vilim Tomam, Smilgas grupai, Laiveniekam, Salnam, Celmiņam, Bruno Dunduram u.c.), sacerēja dziesmas un iemācīja tās partizāniem, kuri tās iznesa pa pagastiem - arī tautā zināmo “Jaunība”, kuru vēlāk kā bezsaimnieka mantu paņēma E. Rozenštrauhs.
Tagad viņas dziesmas (arī veltījumus partizāniem) pa pagastiem izdzied grupa “Baltie lāči” – dzejniece savas dziesmas 2009. gadā nodeva Andrim Baltacim, kurš vienmēr ir gatavs pagodināt dzejnieces vārdu pasākumos arī Lubānā. 
Pagrīdē kopā ar Vili Tomu 1950. gadā tika izdots žurnāls “Dzimtene” (11 numuri, kurus ar roku katru 10 eksemplāros pārrakstīja B.Martuževa).
1951. gadā  dzejniece, brālis, māsa, māte un Vilis Toms tika apcietināti, B.Martuževa no Sibīrijas atgriezās 1956.gadā.

Dzejas klēts ir kļuvusi atpazīstama gan novadā, gan Latvijā, to apmeklē gan vietējie iedzīvotāji, t.sk. skolēnu klases, gan individuāli, gan tūrisma grupas. Te ir iespēja ar caur dzejnieces mūža gaitu iepazīties arī Latvijas likteņgaitu, - ne tikai attēlos, bet arī balss un video liecībās. 

Piemiņas vieta kritušajiem latviešu leģiona karavīriem un nacionālajiem partizāniem

Atrodas Indrānu pagastā Lubānas Jaunajos kapos.

Apskatāma piemiņas vieta kritušajiem latviešu leģiona karavīriem un nacionālajiem partizāniem

Piemiņas vieta tika atklāta 1992.gada 25.jūlijā. Piemiņas akmeni veidojis Andris Briezis.

Sākoties Atmodai, 1990. gada oktobrī cilvēktiesību aizstāvības grupas “Helsinki 86” biedrs Kārlis Doropoļskis saņēma varasiestāžu atļauju sākt 1944. gada vasarā Lubānas apkārtnē kritušo un izklaidus apglabāto latviešu leģionāru, kā arī vēlākās cīņās ar PSRS okupācijas karaspēku un drošības iestādēm kritušo nacionālo partizānu pārapbedīšanu kopīgos brāļu kapos, kas tika iekārtoti Lubānas jaunajos kapos. Kopumā brāļu kapos apbedīti 26 kritušie leģionāri un nacionālie partizāni.

Nacionālo partizānu grupas “Jumba” bunkura piemiņas vieta

Atrodas Ziemera pagastā Valsts mežu 66. Kvartālā.

Piemiņas vieta atklāta 2020. gada 10. jūlijā.
Latvijas nacionālo partizānu kustības otrajā posmā, 1948. gada vidū, 4 cilvēku grupa- Viks Pētersi, Stebers Rolands, Bukāns Ilgmārs un Kangsepa Elvīra atdalījās no J. Bitāna- Liepača vienības Mālupes- Bejas pagastu teritorijā un uzsāka patstāvīgu darbību Ziemera-Jaunlaicenes- Veclaicenes pagastos. Partizānu mītnes vieta bija Igaunijas robežas tuvumā, netālu no Rīgas- Pleskavas šosejas, uzkalniņā, pamatīgi izbūvētā bunkurā.
1950. gada 2. martā, kad čekisti atklāja bunkuru, partizāni paslēpās Igaunijas pusē “Napkes” mājās no laukakmeņiem celtā šķūnī. Pēc ilgas un intensīvas apšaudes 1950. gada 3. martā čekistiem izdevās šķūni aizdedzināt. Ilgmārs Bukāns, Rolands Stebers un Elvīra Kangsepa kopā ar jaundzimušo meitiņu sadega. Pēteris Viks izlēca pa šķūņa logu un paslēpās mājas bēniņos, kur viņu arī atrada un nošāva. Saimniecību nodedzināja. Visu kritušo partizānu ķermeņus nogādāja Alūksnē. Cīnītāju bojāejas vietā 1990. gadu sākumā uzstādīja piemiņas zīmi. Elvīras Kangsepas degošajā šķūnī dzimušajai meitiņai deva vārdu Liesma.

Koka laipu taka un partizānu nometnes un piemiņas vieta Stompaku purvā

Stompaku purva masīvs – īpaši aizsargājama dabas un NATURA 2000 teritorija (veidota austrumu tipa augsto purvu un citu biotopu un tajos mītošo augu un putnu sugu aizsardzībai) atrodas starp Balviem un Viļaku.

Purva austrumu daļā ir izveidota 1,5 km gara, marķēta taka, kas šķērso mežu un arī nelielu augstā purva daļu (koka laipas), aizvedot līdz piecām purva salām, kurās nacionālie partizāni bija izveidojuši dzīvojamos bunkurus. Gar takas malām ir izvietoti informatīvie stendi, kas vēsta gan par šejienes dabas vērtībām, gan vēsturiskajiem notikumiem. Pie takas izveidota atpūtas vieta. Taku palīdzēt atradīs norādes no P35 ceļa.

Bruņota nacionālās pretošanās kustība toreizējā Abrenes apriņķī sāka veidoties 1944. g. vasarā. Lai izvairītos no padomju varas īstenotajām represijām un piespiedu mobilizācijas Sarkanajā armijā, daudzi vietējie iedzīvotāji slēpās un dzīvoja apkaimes mežos. 1944. g. oktobra sākumā komandieris Pēteris Supe uzsāka mežos dzīvojošo partizānu apvienošanu un jau decembrī Stompaku purva saliņās uzsāka nometnes veidošanu. 1945. g. marta sākumā Stompaku nometnē bija izveidota viena no lielākajām nacionālo partizānu apmetnēm Baltijas valstīs. Te dzīvoja ap 350 – 360 cilvēku, tostarp – 40 – 50 sievietes. Sākot ar 1945. g. janvāri nacionālie partizāni rīkoja regulārus uzbrukumus okupācijas režīma militārpersonām un to atbalstītājiem. Nometnē bija maizes ceptuve, kurā katru dienu cepa maizi, baznīcas bunkurs, kurā katru dienu notika dievkalpojumi un 25 dzīvojamie bunkuri – līdz pusei zemē iedziļinātas būves, kurās varēja dzīvot no 8 – 30 cilvēkiem. Bunkuru vietas ir redzamas arī mūsdienās. 1945. g. 2. – 3. martā šeit norisinājās Stompaku kauja – lielākā kauja Latvijas nacionālo partizāņu cīņu vēsturē. Pret partizāniem vērstos spēkus veidoja NKVD 5. strēlnieku divīzijas 143. strēlnieku pulka 2. un 3. strēlnieku bataljona, strēlnieku vada (apbruņoti ar mašīnpistolēm), mīnmetēju rotas, izlūkvada un sapieru vada apakšvienības, kā arī t.s. istrebiķeļu kaujinieki – kopā ap 483 karavīri. Kauja sākās 2. marta rītā, bet noslēdzās 3. marta rītausmā, kad jau partizāni bija izlauzušies no aplenkuma, sadaloties sīkākās grupās un izklīstot pa iepriekšējām bāzes vietām savu dzīvesvietu tuvumā. Nacionālie partizāni kaujā zaudēja 28 kaujiniekus, no kuriem 25 bija kritušie, bet 3 – vēlāk no ievainojumiem mirušie. Ievainoto skaits partizānu rindās bija 11–15 cilvēki. NKVD spēku kopējie zaudējumi kaujā bija 46 karavīri un kaujinieki. Partizāniem veiksmīgais kaujas iznākums cēla to un arī citos novados esošo partizānu pašapziņu un cīņas sparu.

Vesetas partizāņu zemnīca un piemiņas vieta "Baltais krusts"

Apskatāms izgatavots un uzstādīts 3 m augsts krusts baltā krāsā plāksnes ar 1946. gada 2. jūlijā nošauto Latvijas nacionālo partizānu vārdiem. Turpat blakus atjaunota zemnīca. Lai vieglāk būtu šo vietu atrast, no Vietalvas puses uzstādīta norāde ar uzrakstu “Baltais krusts”. 

Otrā pasaules kara laikā Vietalvas apkārtnē risinājās aktīva kara darbība, un ar to saistīti arī notikumi pēc kara beigām. Pēckara gados te darbojās tā saucamā “Pārupa grupa”, kuras vadītājs bija Rihards Pārups (1914 - 1946) .
1946. gadā nodevības dēļ šajā vietā tika nošauti 10 partizāni. 

Pārupa grupai piemiņas akmens uzstādīts arī Jēkabpilī pie Krustpils luterāņu baznīcas.

Projektu realizēja bijušie Ulda Eiduka jaunsargu grupas aktīvisti.
No Pļaviņu puses piemiņas vieta sasniedzama ejot pa koka laipām un pavasarī un rudenī objekta pieejamība var būt apgrūtinoša.

Video sižets par Riharda Pārupa 100gadei veltīto izstādi

Piemineklis pretošanās kustības dalībniekiem Stompakos

Atrodas 15 km no Balviem Viļakas virzienā, labajā ceļa malā.

Redzama piemiņas zīme.

Piemiņas zīmi pretošanās kustības dalībniekiem, veltītu 1945.gada 2. un 3. marta kaujās kritušo Pētera Supes nacionālo partizānu piemiņai Balvu - Viļakas šosejas malā pretī Stompaku purvam atklāja 2011.gada 11.augustā, Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas dienā. Jūlija beigās pieminekļa pamata pēdā tika iemūrēta kapsula ar vēstījumu nākamajām paaudzēm. Kapsulā ievietots dokuments ar 1945.gada 2. un 3. marta kaujās 28 kritušo nacionālo partizānu vārdiem.

"1945.gada februārī Stompaku purva salās, ko tautā sāka saukt par Stompaku purva saliņu mītnēm, 2 km no Balvu - Viļakas lielceļa bija izveidota Latvijas lielākā nacionālo partizānu nometne, kur 22 zemnīcās mitinājās 360 cilvēki. Starp tiem daļa leģionāru, kas, leģiona divīzijai atkāpjoties, ar visu bruņojumu bija palikuši tēva mājās. Lai iznīcinātu partizānus, 1945.gada 2.martā zemnīcām uzbruka divu čekas karaspēka bataljonu karavīri kopā ar iznīcinātājiem, kam bruņojumā bija arī četri mīnmetēji. Kaujas notika visu dienu, partizāni sīksti pretojās, un uzbrucēji cieta lielus zaudējumus, tā ka ieņemt nometni un iznīcināt partizānus nespēja. Kaujā bija krituši vai pēc smaga ievainojuma nomiruši arī 28 Stompaku purva iemītnieki. Nākamajā naktī partizāni ar kauju pārrāva nometnes aplenkumu un aizgāja neuzvarēti" - tā par Stompaku kauja raksta Balvu nodaļas nacionālās pretošanās kustības dalībnieku lietu komisijas priekšsēdētājs Zigfrīds Berķis.

Ekspozīcija "Abrenes istabas"

Atrodas netālu no Viļakas pilsētas centra.

Ēkā izvietota ekspozīcija, kas aptver laika periodu no 1920 līdz 1960.gadam, kad Viļaka ietilpa Jaunlatgales, Abrenes apriņķī, vēlāk bija kā Viļakas apriņķa un Abrenes rajona centrs.

Ekspozīcija izvietota ēkā ar interesantāko un daudzveidīgāko vēsturi Viļakā.
Pirmsākumos tā ir atradusies uz senā Marienhauzenas tirgus laukuma, vēlāk tajā atradušies  dzīvokļi un biroji, dažādi veikali, 2.pasaules kara laikā latviešu pašaizsardzības štābs, gestapo un arī čeka.

Ekspozīcijā atrodami priekšmeti, kas nākuši no Stompakiem un saistīti ar nacionālo partizānu kustību Latgalē. Ir dokumenti un fotogrāfijas saistītas ar Neatkarības karu.
Iepriekš piesakot apmeklējumu gida pavadībā, saimnieks Dzintars Dvinskis iepazīstinās ar ekspozīcijā esošajām liecībām.

Pieejama retro velosipēdu noma (5 gb.).

Ieejas maksa: 5,00 euro no personas.
Darba dienu vakaros no 18:30 - 20:00
Sestdien, Svētdien no 10:00 - 18:00
Ekskursijas ilgums 1 stunda.
Iepriekšēja pieteikšanās zvanot +37126446147 saimniekam Dzintaram Dvinskim.

Piemiņas vieta “Bitāna bunkuri”

Atrodas Mālupes pagasts, Alūksnes novads.

Piemiņas akmens atklāts 2017. gada 13. oktobrī. Akmeņkalis Ainārs Zelčs.

1945. gada 24. augustā Latgalē, Dubnas mežos, bija nodibināta Latvijas Nacionālo partizānu apvienība (LNPA) ar mērķi atjaunot 1918. gada Latvijas Republiku. Labākai partizānu grupu darbības koordinēšanai, izveidojās reģionālie štābi. Nacionālo partizānu grupas, kas darbojās Bejas, Mālupes, Mārkalnes pagastos, apvienojās “Priedolaines” sektorā. Reģionālo štābu vadīja Jānis Liepacis. Katrā reģionālajā štābā izveidojās propogandas nodaļas. Viena no tādām, kuras komandieris bija Jānis Bitāns, izveidojās Mālupes pagasta meža masīvā. Šeit, bunkurā, no 1946. līdz 1948. gadam tika drukāti pieci Latvijas Nacionālo partizānu apvienības preses izdevumi “Mazais Latvis”, “Liesma”, “Auseklis”, “Māras Zeme” un “Tautas Sargs”. Informācijas sagatavošanā un izplatīšanā iesaistījās Alūksnes ģimnāzijas jauniešu pretošanās kustība “Dzimtenes Sili”.

Piemiņas akmens Ilzenē pie “Sarvu” un “Meļļu” mājām

Atrodas Ilzenes pagasts, Alūksnes novads.

Piemiņas akmens atklāts 2018. gada 28. septembrī. Akmeņkalis Ainārs Zelčs.

Šo Ilzenes pagastu māju iedzīvotāji no 1944. gada rudens atbalstīja Voldemāra Andersona (“Vecā”) vadītos nacionālos partizānus, kuru bunkurs atradās netālu meža biezoknī. 1945. gada 23. novembrī bunkuru aplenca NKVD karavīri. Kaujā gāja bojā deviņi cīnītāji. Pēc tās tika atrasti 2 ložmetēji, 14 automāti, 11 šautenes, 10 pistoles, 3500 patronas, 45 granātas, 4 binokļi. Voldemāra Andersona grupas iznīcināšana bija plānota čekas aģentūras lietā “Ķēde”(“Цепь”).

Grupas sastāvā darbojās Voldemārs Pāvels Andersons (“Vecais”), Gastons Dzelzkalējs, Voldemārs Tonnis, Centis Eizāns, Osvalds Kalējs, Jānis Koemets, Stāvais (“Polis”), Voldemārs Rappa, Eduards Rappa, Elmārs Rappa (palika dzīvs).

2. pasaules karā kritušo padomju karavīru Brāļu kapu ansamblis

Atrodas Skolas ielā pie Spārītes parka.

Redzams četru cilvēku skulptūras, memoriāls.

2.pasaules karā kritušo padomju karavīru Brāļu kapu skulpturālā ansambļa autors ir arhitekts G.Barkāns, tēlnieces G.Grundberga un I.Zandberga. Pie brāļu kapavietām izveidota piemiņas siena ar 36 akmens plāksnēm, uz kurām iegravēti kritušo uzvārdi, iniciāļi un dienesta pakāpes. Piemineklis atklāts 1968.gadā, kad šeit tika pārapbedīti kritušie no dažādiem tā laika Gulbenes rajona ciemu brāļu kapiem.
Kopskaitā brāļu kapos apglabāti 1125 padomju karavīri, partizāni un miliči. 

Deportāciju piemiņas vagons - muzejs pie Skrundas stacijas

1998. gadā, atceroties gan 1941. gada jūnija, gan 1949. gada marta traģiskos notikumus, pie Skrundas dzelzceļa stacijas tika uzstādīts piemiņas akmens un četrasu vagons – deportāciju atceres muzejs. Tas ir Latvijā pirmais vagons muzejs, kurā izvietota pastāvīga ekspozīcija – no Skrundas stacijas izvesto fotogrāfijas, vēstules, atmiņu stāsti, dokumenti un dažādas izsūtīto pašu darinātas lietas. Skrundas stacija bija izvešanai nolemto cilvēku savākšanas punkts, viena no trim apriņķa stacijām, uz kuru tika atvesti cilvēki gan no Skrundas, gan Kuldīgas apkārtnes. 1941. gadā no šejienes uz Sibīriju, Krasnojarskas novadu izveda arī atjaunotās Latvijas Republikas pirmā prezidenta Gunta Ulmaņa ģimeni.

Komunistiskā terora upuriem veltītas piemiņas vietas izveides ideja pieder skrundeniekam Ivaram Eņģelim. Vagonu muzejam piešķīra VAS ”Latvijas dzelzceļš”. Skrundenieki Jelgavas pusē atrada šo vagonu, paši saviem spēkiem to uzstādīja Skrundā un izremontēja. Vagonam, kā uzskata paši dzelzceļnieki, ir liela vēsturiska vērtība. Tas būvēts piecdesmitajos gados, un tieši šādos lopu vagonos tika izvesti Latvijas iedzīvotāji.

Karostas Ziemeļu mols

Latvijā garākais mols – Ziemeļu mols – būvēts 19. gadsimta beigās kā ļoti svarīga Liepājas Jūras cietokšņa un militārās ostas daļa. Mola garums ir 1800 metri, platums – 7,35 metri.

Ziemeļu mols aizsargā Liepājas ostas akvatoriju no Ziemeļrietumu vējiem

Šī ir liepājnieku un pilsētas viesu iecienīta vieta, kur vērot saulrietus un makšķerēt jūras zivis, bet vētras laikā šeit var redzēt varenās dabas skatus, kad ar pilnu spēku bango jūra.

Pie Ziemeļu mola ierīkota plaša stāvvieta, kurā iespējams atstāt automašīnu. Apmeklētāju ērtībām pieejamas arī labierīcības un kafejnīca ar unikālu skatu uz jūru. (liepāja travel)

 

Izbrauciens ar kuģīti ZEZER Cieceres ezerā

Atpūtas kuģītis “Zezer” piedāvās Jums iespēju iepazīt un noklausīties stāstījumu par Cieceres ezeru audiogida pavadībā četrās valodās (latviešu, lietuviešu, angļu un krievu). Gan audiogids, gan kapteinis stāsta t.sk. par 2.Pasaules kara norisēm, tranšejām abos ezera krastos un uz Ozolu salas, kā arī Tanku ceļu blakus tagadējam skatu tornim (lēzena nogāze) un nogrimušo tanku ezerā! Ja esat nolēmuši viesoties Brocēnos un gūt priekšstatu par vienu no skaistākajiem ezeriem Latvijā, kuģītis "Zezer" sniegs Jums šo iespēju. Brauciena laikā kapteinis izstāstīs par to, kas atrodas Cieceres ezera krastos, vēsturiskiem notikumiem ezera krastos, kā arī par Brocēnu pilsētu,tās attīstību un mūsdienām. SIA Zezer piedāvā dažāda veida braucienus - izzinošos, publiskos, individuālos un korporatīvos, kā arī svinēt dzīves īpašos mirkļus. 

Ņemot vērā valstī noteiktos ierobežojumus un rūpējoties par Jūsu veselību uz kuģīša klāja publiskajos braucienos uzņem ierobežotu cilvēku skaitu- 10 cilvēki, biļetes cena 5.00 EUR, bērniem līdz 4 gadi brauciens bez maksas, brauciena ilgums 1 h un 15 min.

 

Karostas cietums

Karostas cietums ir vienīgais tūristiem atvērtais militārais cietums Eiropā, kas atzīts par pārsteidzošāko un neparastāko viesnīcu pasaulē.

Ēka celta ap 1900. gadu hospitāļa vajadzībām, tomēr šim mērķim nekad nav izmantota. Tā pielāgota īslaicīgai disciplinārsoda izciešanas vietai jeb virssardzei. Šādiem nolūkiem ēka kalpojusi līdz pat 1997. gadam, kad kameras atstāja pēdējie ieslodzītie. Šo gadu laikā no Karostas cietuma neviens nekad nav izbēdzis.

Mainoties varām, iestādes mērķis palika nemainīgs – vieta likteņu salaušanai un brīvā gara apspiešanai. Ieslodzītie bija gan revolucionāri, cara armijas matroži un apakšvirsnieki, gan vācu dezertieri, Staļina laika tautas ienaidnieki, gan arī padomju armijas un Latvijas armijas karavīri.

Šobrīd Karostas cietumā ir iespēja doties ekskursijā gida pavadībā. Ekskursijas laikā var apskatīt cietumu, kas tikpat kā nav mainījies kopš cara laikiem, uzzināt tā vēsturi, apskatīt kameras un karceri, kā arī dzirdēt interesantus un pat spocīgus stāstus no cietuma dzīves.

Adrenalīna meklētājiem būs piemērota realitātes izrāde „Aiz restēm” vai iespēja mēģināt izkļūt no slēgtajām istabām, pavisam bezbailīgajiem – nakšņošana cietuma kamerā.

Karostas cietumā darbojas Karostas apmeklētāju centrs, padomju laika bufete un suvenīru veikals. Tiem, kas vēlas apskatīt tuvāko apkārtni un izbaudīt Karostas valdzinājumu, tiek piedāvāti gidu pakalpojumi.

Militāro priekšmetu un šujmašīnu privātkolekcija

Vienīgā šujmašīnu kolekcija Latvijā ar vairāk kā 200 dažādām pirmskara un padomju laika šujmašīnām, kurām ir tieša nozīme militārā apģērba gatavošanā pirmskara un kara gados. Kolekcijas izveidotājs- Juris Beloivans

Padomju karavīru kapi "Tuški"

Brāļu kapi Sarkanās Armijas 130. latviešu un 8. igauņu strēlnieku korpusa karavīriem, atrodas  apmēram 350 metrus uz dienvidrietumiem no Blīdenes – Remtes ceļa. Nosaukums cēlies no viensētas Tušķi, kas atradās 400 m uz dienvidiem no brāļu kapiem.

1945. gada 17. martā sākās pēdējais Sarkanās armijas uzbrukuma mēģinājums Kurzemē. Uz dienvidrietumiem un rietumiem no Tušķu viensētas uzbruka 308. latviešu strēlnieku divīzija, kas trīs dienu kauju laikā šķērsoja Blīdenes – Remtes ceļu augstienes 142.2 rajonā un sasniedza Jaunāsmuižas – Mežmaļu līniju. Kauju laikā kritušos karavīrus apbedīja vairākās nelielās kapsētās pie Ķēķiem, Vērotājiem, Jaunāsmuižas un citur.

1960. gadu beigās, kad Padomju Savienībā sākās mērķtiecīga Otrā pasaules kara piemiņas veidošana, uz ziemeļiem no Tušķu viensētas drupām izveidoja jaunu kapsētu, kurā paredzēja pārapbedīt visus Pilsblīdenes un Kaulaču apkārtnē kritušos karavīrus. Realitātē pārabedīšana notika daļēji, jo ļoti bieži kritušie karavīri palika sākotnējās kapu vietās, bet Tušķu brāļu kapos pārrakstīja tikai viņu vārdus. Tušķu brāļu kapos atrodami arī 8. igauņu strēlnieku korpusa, kura galvenā kara laika kapsēta atradās tagadējās Pilsblīdenes kapsētas vietā, karavīru vārdi.

Šajā vietā atrodas arī piemineklis 8. igauņu strēlnieku korpusa karavīram Jakobam Kunderam, kam veltīts objekts "Kundera dots". Uzreiz pēc kaujas Jakobu Kunderu apglabāja tagadējās Pilsblīdenes kapsētas teritorijā, bet vēlāk pārapbedīja Tušķu brāļu kapos.

Ekspozīcija "Cīņas par brīvību 20. gadsimtā" Jēkabpils Vēstures muzejā

Atrodas Krustpils pilī

Apskatāma ekspozīcija "Cīņas par brīvību 20. gadsimtā"
Padomju represijas. Smagas atmiņas. Te sēžot klubkrēslā, iespēja klausīties jēkabpilieša Ilmāra Knaģa grāmatas “Bij tādi laiki” fragmentus. Uz vienas no telpas sienām bezkaislīgi, kā titri pēc kinofilmas slīd uz Sibīriju izvesto pilsētnieku saraksts. Turpat vecajā televizorā var noskatīties amatiervideo par Ļeņina pieminekļa noņemšanu Jēkabpilī.  Apmeklētājos interesi izraisa ne tikai saturs, bet arī tehniskās iespējas - kā šī filma tikusi vecajā televizorā.

Iespējams noklausīties muzeja speciālistu sagatavotās lekcijas Jēkabpils Vēstures muzejā vai pieteikt izbraukumu: Jēkabpils un tās apkārtne Pirmajā pasaules karā, Jēkabpils 1990. gadā, Barikāžu laiks, 1949. gada deportācijām - 70, Jēkabpilieši Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri u.c.
Lekciju vidējais ilgums 40 min. Informācija un lekciju pieteikšana zvanot uz tālruni 65221042, 27008136.

Informācija par cenām

Vaiņodes lidlauks

Vaiņodes lidlauks ir veidojies jau Latvijas brīvvalsts laikā šeit bija viens no Latvijas aviācijas šūpuļiem un tas ir bijis viens no lielākajiem militārajiem lidlaukiem Baltijā.

1916. gadā tika uzbūvēti divi angāri dirižabļiem Valters (Walter) un Valhalla (Walhalla). Angāri bija 240 m gari, 42 m plati un 35 m augsti. Dirižabļu uzdevums bija veikt izlūkošanu un bombardēt krievu armijas pozīcijas.

Neatkarības kara laikā uz Vaiņodes lidlauku 1919. gada 9. februārī pārbāzējās no Vācijas armijas vienības, kas tajā laikā atbalstīja Latvijas Pagaidu valdību. Vaiņodes lidlauku izmantoja arī kā vācu vienību štābu un apgādes punktu.

1924. gadā Rīgas pilsēta nopirka Vaiņodes dirižabļu angārus un izmantoja to jumtu konstrukcijas, lai uzbūvētu Rīgas Centrālā tirgus paviljonus. Tā kādreizējo dirižabļu angāri ir kļuvuši par Rīgas pazīšanas zīmi gan pašiem rīdziniekiem, gan ārzemju viesiem. 1920. – 30. gados Vaiņodes lidlaukā notika gaisa planieristu pasākumi.

Atbilstoši 1939. gada 5. oktobrī noslēgtajam Latvijas un Padomju Savienības savstarpējās palīdzības paktam, 1940. gada maijā uz Vaiņodi pārcēlās Sarkanās armijas Gaisa spēku 31. ātro bumbvedēju pulks, kura štābs izvietojās bijušās Vaiņodes muižas ēkā. Uz dienvidiem no muižas ēkās sākās standartizēta betona plākšņu skrejceļa izbūve. 1944. gada vasaras beigās daļēji pabeigto lidlauku izmantoja dažādas vācu aviācijas vienības, savukārt pašās Otrā pasaules kara beigās lidlauku izmantoja Sarkanās armijas aviācijas vienības, kas cīnījās pret vācu armiju grupu “Kurzeme”.

Pēc Otrā pasaules kara laika beigām, sākot ar 1946. gadu, Vaiņodē izvietojās Padomju Gaisa spēku 54. gvardes iznīcinātāju pulks (54-й гвардейский истребительный авиационный Керченский Краснознамённый полк), kas šeit atradās līdz 1992. gadam. No 1960. gada aviācijas pulka galvenais uzdevums bija Padomju armijas Baltijas kara apgabala pretgaisa aizsardzības nodrošināšana. Pulka bruņojumā secīgi atradās MIG – 15bis, MIG – 17, JAK – 25M, SU – 15, SU – 15TM un, īsi pirms pulka pārvietošanas uz Krievijas Federāciju SU – 27 lidmašīnas. Vaiņodes bāzē izvietojās arī tehniskās apkopes, apsardzes un dažādas saimniecības vienības.

Pēc Latvijas brīvvalsts atjaunošanas 1995. – 1997.gadā Vaiņodes lidlauks daļēji tika nojaukts un dzelzsbetona plātnes, kas klāja skrejceļus un lidlauka teritoriju tika izmantotas Liepājas ostas sakārtošanai un attīstībai. Tā kā lidlaukā ir palikuši lidmašīnu angāri un 1800 metri no viena skrejceļa, tad šobrīd ir iespējas vieglajām lidmašīnām un planieriem veikt lidojumus. Raķešu kosmiskā modelisma federācija ik gadu lidlaukā organizē FAI Pasaules kausa posmu un Latvijas čempionātus. Lidlauku šobrīd  izmanto Latvijas Aeroklubs savu pasākumu rīkošanai un zemnieku saimniecības un uzņēmēji savas uzņēmējdarbības nodrošināšanai. Latvijas autobraucēji izmanto skrejceļu un lidlauka teritoriju treniņu un sacensību rīkošanai gan vasarā, gan ziemā.

Lidlauks ir privātīpašums, tāpēc savu vizīti nepieciešams pieteikt iepriekš.

Pilsblīdenes muiža

Muižas dzīvojamā māja būvēta klasicisma stilā 19. gadsimta 20. gados. Pēc zemes reformas muižas komplekss izīrēts privātpersonām, bet no 1932. gada pārgājis Tautas labklājības ministrijai pārvaldībā.

6. Kurzemes lielkaujas sīvo kauju gaitā izmantota gan kā atbalsta punkts, gan kā lazarete. 

1945. gada 17. martā sākās pēdējais Sarkanās armijas uzbrukuma mēģinājums Kurzemē. Pilsblīdenes muižas kompleksa apkārtnē aizstāvējās vācu 24. kājnieku divīzijas vienības. Muižas dzīvojamai ēkai 1945. gada 18. martā no dienvidiem uzbruka 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijas 121. gvardes strēlnieku pulks, kura uzbrukums nebija sekmīgs. No rietumiem uzbruka 7. igauņu strēlnieku divīzijas 300. strēlnieku pulka 1. bataljons, bet dienas beigās pa Blīdenes – Remtes ceļu pievienojās 3. gvardes mehanizētā korpusa 35. gvardes tanku brigāde ar 249. igauņu strēlnieku divīzijas 917. strēlnieku pulka 1. bataljonu.

Naktī uz 19. martu Blīdenes stacijas apkārtnē ieradās 19. latviešu SS grenadieru divīzijas 43. grenadieru pulks, kas pretuzbrukumā mēģināja atgūt Pilsblīdenes muižas dzīvojamo ēku. Tomēr nakts tanku uzbrukuma rezultātā stacijā nostiprinājās Sarkanās armijas igauņu un latviešu vienības.

1959. gadā pilī izcēlās ugunsgrēks. No 1961. gada līdz 1986. gadam dzīvojamā ēkā darbojās veco ļaužu pansionāts. 1986. gadā pilī atkal izceļās ugunsgrēks. Kopš tā brīža pils stāv tukša un izpostīta.

Apkārt muižas dzīvojamai ēkai 24 ha liels parks, kas mūsdienās aizaudzis. Parkā ir apmēram 37 svešzemju sugu koku un krūmu stādījumu, tas atrodas valsts aizsardzībā. Parks ir nekopts, apkārtne aizaugusi.

Priekules Brāļu kapu memoriālais ansamblis

Liepājas – Priekules – Skodas ceļa malā iekārtotais PRIEKULES Brāļu kapu memoriālais ansamblis ir lielākie Otrā pasaules kara karavīru apbedījumi Baltijā, kur apglabāti vairāk kā 23 000 padomju karavīru.

“Priekules operācija” bija viena no sīvākajām “Kurzemes cietokšņa” kaujām laikā no 1944.gada oktobrim līdz 1945.gada 21.februārim. Kurzemes trijstūrī starp Liepāju – Tukumu – Ventspili aplenktais vācu karaspēks bija pamatīgi nocietinājies 1 iemesla dēļ – stratēģiski ļoti svarīgais Priekules dzelzceļš. Priekules atbrīvošanas kauja 1945.gada februārī bez pārtraukuma ilga septiņas dienas un naktis, prasīja ļoti daudz upuru no abām karojošām pusēm. Tāpēc Priekulē iekārtotie brāļu kapi kļuva par lielākajiem Baltijā. Šeit apbedīti gan Priekulē kritušie Padomju karavīri, gan kritušie no plašākas apkārtnes. Priekulē kritušo vācu karavīru mirstīgās atliekas pārapbedītas Vācu karavīru kapos Saldū.

Priekules Brāļu kapus līdz apbedījuma vietas pārveidei par memoriālu rotāja izcilā latviešu tēlnieka K.Zāles (1888-1942) pēdējais piemineklis, kurš bija paredzēts uzstādīšanai brīvības cīņu piemiņai Alojā. Laikā no 1974.līdz 1984.gadam Priekules Brāļu kapi 8 ha platībā pārveidoti par Otrā Pasaules karā kritušo memoriālo ansambli. Tēlniece P.Zaļkalne, arhitekti A.Zoldners, E.Salguss un dendrologs A.Lasis. Memoriāla centrā novietots 12 m augstais Mātes – dzimtenes tēls, bet uz granīta plāksnēm iegravēti kritušo vārdi.

Līdz Latvijas neatkarības atjaunošanai Uzvaras svētku svinības 9.maijā katru gadu tika ļoti plaši svinētas. Tās apmeklēja ne tikai vietējie iedzīvotāji un pārstāvji no Priekules militārās daļas, bet arī kritušo tuvinieki no visas Padomju savienības. Tagad, pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, Priekules Brāļu kapos Uzvaras svētki vairs netiek svinēti, tomēr kā ļoti skaista un vēsturiski nozīmīga vieta tā joprojām piesaista gan vietējo iedzīvotāju, gan ceļotāju uzmanību. Līdzās memoriālam ir arī neliela ēka, kur jau no memoriāla izveides laika bija paredzēts iekārtot Priekules kaujai veltītu muzeju, bet dažādu apstākļu dēļ tas nav ticis izdarīts.

Nīgrandes muižas klēts

Nīgrandes novadpētniecības materiālu krātuve atrodas Nīgrandes ciematā muižas klētī, blakus Nīgrandes pamatskolai un ir pieejama ar iepriekšēju pieteikšanos.

Krātuvē militārās vēstures sadaļā apskatāma ekspozīcija par 2.Pasaules karu un oriģinālie priekšmeti un to daļas, kas atrasti apkārtnē pēc kara un vēlākajos gados. Tāpat ir iespēja uzzināt stāstus un apskatīt fotogrāfijas par Nīgrandi un tās apkārtni sākot no Neatkarības kara, par 2.Pasaules karu un pēckara laiku, kā arī dzīvi kolhozā padomju laikos. 

Ekspozīcijā īpaša vieta ierādīta novadniekam un rakstniekam Jēkabam Janševskim un viņa darbiem, ir iekārtota ekspozīcija, kas iepazīstina ar tradicionālo muižu sadzīvi un iekārtojumu. Nīgrandes muižas klētī apskatāma arī Nīgrandes pusē atrasta mamuta ilkņa mulāža.

Īles nacionālo partizānu bunkurs

1948. gada oktobrī pret padomju varu noskaņotie nacionālie partizāni Īles mežos izveidoja 9 x 6 m lielu bunkuru, lai cīnītos pret pastāvošo iekārtu un ideoloģiju. Piecus mēnešus vēlāk Valsts drošības komiteja devās uzbrukumā minētajam bunkuram kā rezultātā pēc piecu stundu ilgas cīņas 15 partizāni gāja bojā, bet 9 saņēma gūstā. Lai atcerētos šo vēstures notikumu, Īles bunkurs ir atjaunots un brīvi pieejams ikvienam interesentam.

Related stories

Prohibited lighthouses and the sea shore

During the USSR, the sea coast in North and West Kurzeme was in fact closed to military areas, but it was forbidden to visit lighthouses and even take photos.

The forgotten shore of Livonia

The area of the last Liv villages on the northwest coast of Latvia has been systematically destroyed by the Council since 1950 and declared a restricted area. In 12 fishing villages, only a small handful of this nation survived, which is currently experiencing a kind of cultural renaissance.

In the footsteps of tension

People's memory is sometimes quite short. Now that everyone can go and go wherever they want, many cry for the lost cheap sausage, but have already forgotten that right behind Mērsrags, a striped boom and armed Russian soldiers, called border guards, often landed in front of the road, were passed only with written and stamped props. And not every inhabitant of the Latvian SSR could receive a permit, but only one who had first received a so-called invitation from the Roja or Kolka village council, on the basis of which he could (or could not) receive a visa to enter his militia in ten days. in the restricted border area. I had bought a house on this unfortunate coast of Kurzeme, so every spring I and my family members also had to pray and land so that the authorities would renew the entry permit.

Rebellion on the warship STOROŽEVOJ

On November 8, 1975, as was customary in the USSR, another large-scale celebration of the anniversary of the Bolshevik Revolution took place in Riga. No one could have imagined, even in the most horrific nightmares, that the 58th anniversary of the revolution would enter the history of Latvia and the entire USSR with something unprecedented and unprecedented.

Pierobežas režīma zonas šķērsošana

"Propusk" jeb atļauja šķērsot pierobežas režīma zonu bija tik pat obligāta kā autobusa biļete. 

Fake amber on the Liepāja side

For more than twenty years, the seaside of Liepāja has been dangerous due to fake amber, which the sea tends to wash away from its depths especially during spring and autumn storms.

Bēgšanas mēģinājums no PSRS

Padomju laikus nepieredzējušiem jauniešiem un ārzemniekiem būs grūti noticēt, ka padomju pilsonim legāli izkļūt no PSRS bija praktiski neiespējami.

Mines, bombs, torpedoes and chemical weapons in the Baltic Sea

In the first days of February 2010, a message appeared on the Swedish TV channel SVT, which caused shock and deep surprise to many.

Akmeņraga bāka un sēklis - viena no lielākajām kuģu kapsētām Baltijas jūrā

Tieši Akmensraga bākas rajonā 1923.gada 13.janvārī traģiski uzskrien uz sēkļa un avarē tvaikonis Saratov, uz kura patvērās pagaidu valdība ar K.Ulmani priekšgalā, kad tapa neatkarīga Latvijas valsts.

„PZ” – podgraņičņaja zona

Memories of Andris Zaļkalns, Chairman of the Vērgale Village Council of People's Deputies (1982-1989), about life in the border area.

"Here will be the Latvian SSR NPP!"

Andris Zaļkalns (born 1951, Chairman of the Vērgale Village Council of People's Deputies (1982-1989)) recalls the time when a nuclear power plant was almost built in Akmeņrags.

Damage to Irbene radio telescopes

Before leaving Irbene, the army part damaged all radio telescope systems

Slītere State Reserve in the border regime zone

Memories of former employees of Slītere State Reserve about Soviet times.

Border regime area

About times in the border regime area.

"Wind. Despite. And the Liv flag. ” (excerpt) - Ghost ships and barbed wire

Gunta Kārkliņa's memories of the Soviet times on the Liv coast - how did the boat cemetery appear there?

About Upīškalns former military object

Memories of Valdis Pigožns (former head of Kurmale parish during the operation of "Upīškalns") about Upīškalns military base.

Kolkas raga robežsargu novērošanas tornis

PSRS laikos robežsargi no šī torņa novēroja un kontrolēja Irbes jūras šauruma ūdeņus un tajos laikos mēdza teikt, ka šim šaurumam pat pīle bez robežsargu ziņas cauri nevarot izpeldēt.

On Košradznieki relations with Soviet army

Imants Upner's memories of the Soviet era.

About Kolka border guards

Baiba Šuvcāne, a resident of Kolka, tells about the times in Kolka when there were border guards.

About Kolka coast border guards

Memories of Valija Laukšteine, a resident of Kolka, about the times in Kolka when there were border guards.

Kara lidlauks pie Tukuma

Šodien knapi saskatāmajos, ar zāli apaugušos angāros pie lielceļa uz Tukumu Padomju laikos stāvēja armijas iznīcinātāji. Arī tajos laikos lidlauks ar angāriem bija nomaskēts un par to nezinātāji nemaz nenojauta. 

PSRS armijas bāze Mārcienā

Baltija padomju impērijai bija viena no svarīgākajām aizsardzības līnijām, galējais rietumu bastions, tāpēc karaspēka koncentrācija te bija milzīga. Pastāv uzskats, ka Latvija tolaik bija vismilitarizētākā teritorija pasaulē. Precīzs militārpersonu skaits nav zināms, dažādi avoti par dažādiem laikiem min 200 000 līdz 350 000. Latvijā vien 50 gados bija dislocētas 3009 karaspēka daļas vairāk nekā 700 vietās.  Viena no tādām vietām bija PSRS armijas bāze Mārcienā.

Par D.Breikša nacionālo partizānu grupu

Piemiņas vieta iekārtota kādreizējo Raunas pagasta “Daiņkalnu” un “Graškalnu” māju vietā, zem kurām izveidotajos bunkuros no 1950. līdz 1952. gadam slēpās Dailoņa Breikša (segvārds Edgars, 1911-1952) vadīto nacionālo partizānu grupa.

Meža meita Domicella Pundure (Lūcija)

Domicellai Pundurei ir 90. Rīgas pilī 2018. gada 3.maijā viņa no Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa rokām saņēma Viestura ordeni par sevišķiem nopelniem nacionālās pretošanās kustībā un valsts neatkarības aizstāvēšanā. Domicella Pundure palikusi pēdējā Stompaku purva kaujas lieciniece.

Pēteris Supe - Latvijas nacionālo partizānu apvienības dibināšanas iniciators

No 1944. līdz 1946. gadam Pēterim Supem izdevās apvienot mežos izkaisītās nacionālo partizānu vienības organizētā kustībā, kas vēl vairākus gadus pēc Otrā pasaules kara Abrenes apriņķī cīnījās pret Latvijas okupāciju. Pēteris Supe ar segvārdu “Cinītis” bija viens no izcilākajiem nacionālo partizānu kustības organizētājiem un vadītājiem Ziemeļlatgalē.

Ģenerāļa Jāņa Baloža dzīve pēc atgriešanās no izsūtījuma

Kad 1940. gadā krievi cenšas no Latvijas valdības izspiest sev izdevīgu militārās bāzes līgumu, kas padarītu Latvijas armijas pretošanās iespējas sarkanarmijai gandrīz neiespējamas, ģenerālis J. Balodis mēģina šajā līgumā panākt dažus grozījumu. Taču tas neizdodas. Bet ģenerāļa nelabvēļi šo apstākli izmanto, lai J. Balodi vēlāk pataisītu gandrīz vai par nodevēju. Pēc konflikta ar Valsts un Ministru prezidentu K. Ulmani, ģenerālis 1940. gada 5. aprīlī tiek atbrīvots no kara ministra amata. Tad J. Balodis nolemj piedalīties Saeimas vēlēšanās no Demokrātiskā bloka, taču no tā nekas neiznāk, jo vēlēšanās drīkst kandidēt tikai viens saraksts – komunistu kandidātu saraksts. Latvija kļūst par 14. padomju republiku.

Par Latvijas okupāciju

1940. gada neatkarīgās Latvijas valsts pastāvēšanu pārtrauca Padomju Savienības īstenotā okupācija un aneksija, jeb inkorporācija Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) sastāvā.

Par Salaspils memoriālu kā padomju okupācijas režīma ideoloģijas simbolu.

Apraksts spilgti raksturo to kādā apmērā ir politizēta piemiņas vieta un tās loma Padomju savienības ideoloģijā. Tekstā minēts, ka viens no galvenajiem mērķiem ir cīņa pret “fašisma atdzimšanu”. Tas liecina par to, ka turpinās centieni ar ideoloģisko infrastruktūru slēpt komunistu noziegumus un nepieļaut citādi domājošo viedokļus. Piemiņas vietas, padomju armijas kapsētas un muzeji un dažādi kultūras pasākumi uzturēja mītu par “Latvijas atbrīvošanu” un “Brālīgo Padomju Savienību”. Izmantoti nacistu noziegumu faktu tika izveidots ačgārns skatījums uz 2.pasaules kara notikumiem Latvijā. 

Padomju armijas karavīru ekshumēšana Blīdenes pagastā 2019.gadā

Karavīru meklēšanas vienība “Leģenda” 2019.gada jūlijā ekshumējusi 66 karavīru pīšļus mežā Blīdenes pagastā. Paviršības vai neizdarības dēļ, kas pieļauta padomju laikos, vairākums šo karavīru skaitās padomju gados oficiāli pārapbedīti. Šo karavīru vārdi ir pat iegravēti uz kapu plāksnēm Tušķu brāļu kapos.

Uzlidojums Vaiņodes lidlaukam

Kāda aculiecinieka stāsts par vācu uzlidojumu Vaiņodes lidlaukam 1941.gadā. 

Tukuma rezerves lidlauka apsaimniekošana 90os.

Līdz ar Padomju okupācijas karaspēka aiziešanu iesākās daudzu, agrāko kara bāžu izlaupīšana.  Padomju karavīri centās izvest pēc iespējas vairāk un atstāt degradētu infrastruktūru. Pēc karaspēka aiziešanas šīs bāzes turpināja izlaupīt civiliedzīvotāji un izsaimniekot agrāko, militāro infrastruktūru.

Par atrastajiem kara priekšmetiem

Mūsdienu Latvijā dažādu muzeju kolekcijas papildina arī privātpersonu personīgās kolekcijas, kas nereti tiek publiski izstādītas un ir ikvienam pieejamas. Daudzu cilvēku hobijs ir senas lietas, tostarp, priekšmeti, kas saistīti ar militāro vēsturi. Nereti apmeklētājiem nav priekšstats par šo lietu izcelsmi. Tās pēkšņi parādījās? Visos gadījumos tas ir vairāku gadu darbs un interesants, personīgs stāsts par viena cilvēka interesēm apkopojot lietas, lai no tām izveidotu, piemēram, muzeju. Teicējs apraksta savu personīgo pieredzi dodot lasītājam priekšstatu par situāciju Latvijā pēc 2.pasaules kara. Dažādu armiju atstātais mantojums un saimniecībā nepieciešamo izejvielu trūkums liek cilvēkiem atrast radošus veidus kā izmantot praktiski jebko, lai izdzīvotu. Ar laiku saimniecībā nederīgais kļūst par vērtīgiem, vēstures eksponātiem, kas stāsta par Latvijas un tās tautas pieredzi.