Pa Igaunijas Brīvības cīņu pēdām

Pērnavā esošā pieminekļa meta (rasējuma) autors ir Amandus Ādamsons. Pieminekli Alevi kapsētā atklāja 1922. gada 16. jūlijā. Tēlnieku apglabāja blakus piemineklim 1929. gadā.

1945. gada 15. aprīlī pieminekli saspridzināja gabalos, kurus pēc tam apraka. Skulptūru, kas ataino zēnu ar ziedu vītni, vietējās vidusskolas audzēknes apraka 175 metrus no pieminekļa. Par laimi, kareivju kapi palika neskarti.

Garnizona kapsētu atjaunoja 1987. gadā, un 1988. gadā izraka pieminekļa daļas (arī zēna un ziedu vītnes skulptūru). 1989. gada 24. februārī pieminekļa augšējā daļa, ko atrada apraktu pieminekļa sākotnējā atrašanās vietā, tika svinīgi jaunatklāta ar granīta plāksni, kurā iegravēts teksts: “1918.–1920. / Šeit 1922. gada 16. jūlijā tika atklāts piemineklis Brīvības cīņās kritušo piemiņai / Tēlnieks Amandus Ādamsons / Iznīcināts 1945. gadā / 24.02.1989. P.M.S.”

Visi pieminekļa un kapsētas atjaunošanas darbi norisinājās pa posmiem. Pieminekli atkal atklāja 1993. gada 17. jūlijā.

Piemineklis atrodas Neatkarības laukumā Pērnavas centrā. Tā autori Kārels Ēlma, Marts Āss un Miks Mutso pieminekli ir veidojuši no granīta, un tas tika atklāts 2008. gadā netālu no Endlas teātra kādreizējās atrašanās vietas.

“Manifests visiem Igaunijas iedzīvotājiem” pirmo reizi tika publiski nolasīts 1918. gada 23. februārī no Endlas teātra balkona. Manifestu publicēja un Igaunijas Republikas dibināšanu izsludināja galvaspilsētā Tallinā 24. februārī, nododot visu varu Igaunijas Glābšanas komitejai un vēlāk — Pagaidu valdībai. 1918. gada 24. februāri joprojām svin kā Igaunijas Republikas neatkarības dienu.

Otrā pasaules karā teātra ēka tika pamatīgi bojāta, un vēlāk to nojauca.

Piemineklī ir attēlots vēsturiskā teātra balkons tā reālajā izmērā. Uz balkona sienas ir iegravēts neatkarības manifesta teksts gan oriģinālajā vecajā drukā, gan antīkvas burtveidolā, gan Braila rakstā.

Pērnavas apriņķa Tori baznīca tika celta 1854. gadā, un tai ir bijusi sarežģīta pagātne. Vācijas armija nodedzināja baznīcu, atkāpjoties no Sarkanās armijas 1944. gadā. Kad 1990. gadā sāka atjaunošanas darbus, baznīcas zālē jau bija izauguši koki. Baznīca tika iesvētīta 2001. gadā kā piemiņas vieta visiem Otrā pasaules kara upuriem, un tagad to dēvē par Igaunijas karavīru memoriālo baznīcu. Baznīcā tiek arī rīkoti koncerti.

Tori Brīvības cīņām veltītā pieminekļa autors bija Antons Starkopfs. Pieminekli atklāja 1923. gadā, bet uzspridzināja 1945. gadā. Atjaunotais piemineklis tika atklāts 1989. gada 30. septembrī. Tajā ir iekalti 73 kritušo vārdi: par 21 vairāk nekā sākotnējā piemineklī.

Amandus Ādamsona veidotais piemineklis Sūrejāni kapsētā tika atklāts 1926. gada 24. jūnijā. Tajā attēlots senais igauņu karavadonis Lembits, kurš, kaut arī ievainots, tur zobenu augstu paceltu gaisā. Pieminekli nojauca 1941. gadā un vēlreiz 1950. gadā. To no jauna atklāja 1990. gada 23. jūnijā. Pēc pirmās nojaukšanas Lembita bronzas statuja tika novietota vietējai izpildkomitejai piederošā angārā, un to sākotnējā vietā atgrieza vācu okupācijas laikā. Kad pieminekli otrreiz nojauca 1950. gadā, bojāto bronzas skulptūru, kurai vairs nebija vienas rokas, nodeva Vīlandes muzejam. Jauna bronzas skulptūra pieminekļa atjaunošanai tika izlieta 1990. gadā.

Muzejs iekārtots vecās aptiekas ēkā Vīlandes centrā. Pamatekspozīcijā divos stāvos var iepazīt Vīlandes apriņķa vēsturi gadsimtu gaitā. Muzejā notiek arī unikālas pagaidu izstādes. Daļa no pamatekspozīcijas ir veltīta reģiona militārajai vēsturei: Pirmajam pasaules karam, Brīvības cīņām, Igaunijas Republikas neatkarības pasludināšanai un Otrajam pasaules karam. Muzejā var apskatīt militārās kolekcijas, tostarp pulkvežleitnanta Martina-Frīdriha Bergmana, pulkvežleitnanta Artūra Tenno un pulkveža Johanesa-Augusta Velerinda personīgās mantas, ieročus, dokumentus, medaļas un ordeņus. Te apskatāma arī medaļu kolekcija, kas tika uzieta muzeja remontdarbu laikā 1999. gadā un kas pieder Aizsardzības līgas Sakalas reģionālajai vienībai. Gan vācu, gan padomju varas propagandas materiāli un militārais aprīkojums no 1940.–1944. gada vēsta par Otrā pasaules kara laiku un Igaunijas Republikas sagrābšanu. Daļa no ekspozīcijas ir veltīta masu deportācijām un mežabrāļu pretošanās kustībai. Muzejā arī tiek rādītas filmas, kas sniedz ieskatu dažādajās ekspozīcijās.

Piemineklis, kurā ģenerālis Johans Laidoners attēlots zirga mugurā, atrodas netālu no pilskalniem Vīlandē. Pieminekļa autors ir tēlnieks Terje Ojavers, un tas tika atklāts 2004. gadā.

Armijas virspavēlniekam ģenerālim Johanam Laidoneram veltītais piemineklis ir pirmā un pagaidām vienīgā jātnieka statuja Igaunijā. Viņš kā izcila militārpersona un valstsvīrs, kurš dzimis šajā apriņķi, kļuva par pirmo Vīlandes goda pilsoni.

Ģenerāļa Laidonera dzimtās mājas — Rabas lauku saimniecība Vardjas ciemā — vairs nav saglabājušās. Tiek uzskatīts, ka tās iznīcināja pirms Otrā pasaules kara, jo šajā vietā 1937. gadā tika uzcelts piemineklis. Pieminekli nojauca 1940. gadā, bet atjaunoja 1990. gadā. Pirms dažiem gadiem cilvēki aizsāka tradīciju vecajā lauku sētā novietot svecītes ģenerāļa dzimšanas dienā 12. februārī.

Pieminekli atklāja 1937. gada 23. jūnijā Mustlas mazpilsētā. To nojauca padomju okupācijas laikā 1941. gada 18. jūnijā, bet no jauna atklāja vācu okupācijas laikā 1942. gada 12. jūlijā. 1948. gadā pieminekli atkal nojauca, un 1990. gadā tika atklāta tā restaurētā versija. Piemineklis tika atveidots sākotnējā izskatā ar tikai dažām nelielām izmaiņām. Pieminekļa centrālais elements ir bronzas kareivis, kuram vienā rokā ir karogs, bet otrā — vairogs ar trim leopardiem. Viņš stāv uz granīta plāksnes, kas savukārt novietota uz divdaļīgas pamatnes. Karavīra ķivere ir ievērības cienīga: tā veidota pēc slavenās vācu tērauda ķiveres (Stahlhelm) parauga, atspoguļojot “raibo” ekipējuma nodrošinājuma stāvokli Brīvības cīņu laikā.

Kauja pie Paju ciemata risinājās Igaunijas Brīvības cīņu laikā 1919. gada 31. janvārī, un tajā Igaunijas bruņoto spēku Tērbatas-Valgas armijas grupa cīnījās pret Sarkanās armijas latviešu strēlniekiem par Paju muižu. Igauņu spēki kaujā ieguva kontroli pār stratēģiski nozīmīgo Valgas pilsētu un tās dzelzceļa sliežu pārmijām. Kaujā nāvējošus ieguvumus guva Jūlijs Kuperjanovs, kurš vadīja igauņu ofensīvu.

Pieminekļa autors bija arhitekts Georgs Sārs. Tika rīkota ziedojumu vākšanas kampaņa pieminekļa izveidei. Tā pamatakmeni 1938. gada 12. jūnijā ielika ģenerālis Johans Laidoners. Pieminekļa pamatni uzbūvēja 1940. gadā, bet pats piemineklis padomju okupācijas dēļ tā arī netika atklāts. Paju kaujas 75. gadadienā 1994. gada 30. janvārī prezidents Lenarts Meri visbeidzot atklāja pieminekli.

Šī ir daļa no aizsardzības līnijas Walk. Valgas aizsardzības līnija (Pastaiga) tika izbūvēta pa Väike Emajõe-Koiva upes līniju 1944. gada jūnija sākumā. Līnijas ziemeļu daļa beidzās pie Võrtsjerves ezera un stiepās no Pikasillas gandrīz līdz pat Ligastes muižai, kas atrodas pilsētas kreisajā krastā. Väike Emajõgi. Aizsardzības līniju veidoja divas aizsargjoslas, kas ik pa laikam sasniedza 10-12 kilometru dziļumu. Frontes līnija bija klāta ar dzeloņstieplēm un mīnu laukiem. Visi tilti uz Väike Emajõgi un Koivas upēm tika iznīcināti (lai gan Pikasilla un Jõgeveste tilti tika iznīcināti tikai 26. augusta pusdienlaikā), un visi tilti aiz aizsardzības līnijas bija gatavi iznīcināšanai.

Sarkanā armija plānoja Narvas frontē izvietoto vācu un igauņu spēku likvidāciju ar uzbrukumu caur Tartu no viņu aizmugures. Plāna īstenošanai Sarkanās armijas 3. Baltijas frontes vadība nosūtīja četras vienības uz Emajegi līniju. Viņu uzdevums bija šķērsot Emajegi upi un ar apļveida kustību pāri Vertsjerves ezera ziemeļu krastam ieņemt Ziemeļigauniju ar vācu 18. armiju, kas atrodas Narvas frontē. Viņi arī plānoja salauzt vācu pretestību līnijā Pikasilla-Valga un nogriezt vācu atkāpšanās ceļu Rīgas virzienā.

Dienvidigaunijā aizsardzību veidoja sešas divīzijas un mazākas Vērmahta XXVIII un XXXVIII armijas korpusa vienības, un aizmuguri aizstāvēja 207. pastiprinājuma divīzija. Operācijas sākumā Sarkanajai armijai bija skaitlisks pārsvars darbaspēkā un kaujas ekipējumā. Vācu spēki pārsvarā sastāvēja no dažādām kaujas grupām un mazākām vienībām. Omakaitse vienības, kas piedalījās aizsardzībā, bija vāji aprīkotas un ar zemu kaujas morāli.

27. augustā Sarkanajai armijai izdevās šķērsot Väike Emajõgi upi pie Pikasillas un tur noturēt nelielu tilta galvu. Līdz 13. septembrim Vācijas un Igaunijas Omakaitse divīzijai izdevās apturēt uz priekšu virzošās Sarkanās armijas vienības uz aizsardzības līnijas Walk. 14. septembrī uzbrukumu sāka 3. Sarkanās armijas Baltijas frontes divīzijas, 17. septembrī izlaužot aizsardzības līniju.

Muzejs un tematiskais parks ir veltīti iekšzemes drošībai un Valgas un Igaunijas militārajai vēsturei. Šī ir lieliska vieta, kur rīkot vasaras nometnes ar aktivitātēm brīvā dabā un ekskursiju uz Otrā pasaules kara kauju norises vietu pie Mazās Emajegi upes. Nometnes dalībnieki mācās gatavot zirņu zupu (tas ir populārs ēdiens militārajās aprindās), izmantot maskēšanās sejas krāsas un orientēties mežos.

Tematiskā parka ekspozīcijā ietilpst militārais aprīkojums, artilērija, Mi-8 helikopters, ugunsdzēsības mašīna, dažādu veidu doti (ilglaicīgie ložmetēju ugunspunkti) un jūras mīnas. Ekskursija noslēdzas pie mežabrāļu bunkura, kur, iepriekš piesakoties, iespējams nobaudīt alkoholu, ko savulaik dzēra mežabrāļi, un sviestmaizes ar kūpinātu speķi un sīpoliem. Nopietnāki entuziasti muzejā var apskatīt Igaunijā lielāko ieroču kolekciju. Igaunijas Aizsardzības spēki, Policijas un robežsardzes pārvalde, Aizsardzības līga un Iekšējās drošības dienests muzejā rīko savu darba pienākumu paraugdemonstrējumus. Viņiem pievienojas Latvijas Valsts policija, Robežsardze un Ugunsdzēsības un glābšanas dienests.

Programmas ietvaros var apmeklēt “Walk” aizsardzības līniju netālu no Valgas, kur Mazās Emajegi upes krastos kādreizējos vācu armijas nocietinājumos ir atjaunotas tranšejas un doti (ilglaicīgie ložmetēju ugunspunkti).

Muzejs un tematiskais parks ir veltīti iekšzemes drošībai un Valgas un Igaunijas militārajai vēsturei. Šī ir lieliska vieta, kur rīkot vasaras nometnes ar aktivitātēm brīvā dabā un ekskursiju uz Otrā pasaules kara kauju norises vietu pie Mazās Emajegi upes. Nometnes dalībnieki mācās gatavot zirņu zupu (tas ir populārs ēdiens militārajās aprindās), izmantot maskēšanās sejas krāsas un orientēties mežos.

Tematiskā parka ekspozīcijā ietilpst militārais aprīkojums, artilērija, Mi-8 helikopters, ugunsdzēsības mašīna, dažādu veidu doti (ilglaicīgie ložmetēju ugunspunkti) un jūras mīnas. Ekskursija noslēdzas pie mežabrāļu bunkura, kur, iepriekš piesakoties, iespējams nobaudīt alkoholu, ko savulaik dzēra mežabrāļi, un sviestmaizes ar kūpinātu speķi un sīpoliem. Nopietnāki entuziasti muzejā var apskatīt Igaunijā lielāko ieroču kolekciju. Igaunijas Aizsardzības spēki, Policijas un robežsardzes pārvalde, Aizsardzības līga un Iekšējās drošības dienests muzejā rīko savu darba pienākumu paraugdemonstrējumus. Viņiem pievienojas Latvijas Valsts policija, Robežsardze un Ugunsdzēsības un glābšanas dienests.

Programmas ietvaros var apmeklēt “Walk” aizsardzības līniju netālu no Valgas, kur Mazās Emajegi upes krastos kādreizējos vācu armijas nocietinājumos ir atjaunotas tranšejas un doti (ilglaicīgie ložmetēju ugunspunkti).

Valgas dzelzceļa stacijas galvenā ēka (Ļeņingradas Transporta plānošanas birojs, arhitekts Viktors Cipuļins) ir celta 1949. gadā. Tā ir pagarinātas formas divstāvu celtne ar izvirzījumu un četrslīpju jumtu, un tās centrālais arhitektoniskais elements ir septiņus stāvus augsts kvadrātveida tornis. Tas ir viens no labākajiem un izteiksmīgākajiem staļinisma arhitektūras paraugiem Igaunijā. Ēkas sākotnējais stāvoklis ir tik labi saglabājies, ka tā joprojām iedveš bijību. Dzelzceļa stacija tika uzbūvēta neilgi pēc Otrā pasaules kara vietā, kur savulaik atradās Krievijas impērijas laika ēka, kuru padomju spēki uzlidojumos pilnīgi iznīcināja. Tā kā Valgā tika turēti vācu karagūstekņi, ļoti iespējams, ka viņus izmantoja celtniecības darbos.

Brīvības cīņās kritušo Dienvidigaunijas kareivju piemiņai veidotajā piemineklī attēlota nezināma kareivja statuja uz augstas pamatnes. Viņam pie sāniem karājas zobens, vienā rokā viņš tur karogu, bet otra roka ir izstiepta gaisā. Sākotnējo pieminekli atklāja leitnanta Jūlija Kuperjanova 31. dzimšanas dienā 1925. gada 11. oktobrī, bet padomju režīms to iznīcināja 1940. gada 21. septembra naktī. Pieminekli tā kādreizējā atrašanās vietā Kuperjanova ielā Valgā atklāja 2013. gada 16. augustā. Oriģinālo pieminekli 1925. gadā veidoja tēlnieks Amandus Ādamsons, kurš arī uzraudzīja bronzas skulptūras liešanas procesu Itālijā. Skulptūru pilnā izmērā atjaunoja tēlnieks Jāks Soanss. Restaurācijas darbus organizēja bezpeļņas organizācija “VIKP” (Pastāvīgā patriotiskās izglītības ekspozīcija Valgā), Valgas pilsētas un apriņķa pašpārvalde un Igaunijas Kara muzejs.

Pieminekli šajā Valgas kapsētā atklāja 1925. gada 11. oktobrī. Tas ir uzstādīts vienā no lielākajām Brīvības cīņās kritušo apbedījumu vietām. Šeit Zemes klēpī ir guldīti vairāk nekā 300 kareivju. Bet, tā kā visi apbedītie nav identificēti, uz pieminekļa ir tikai 154 vārdi. Taču tur ir minēts, ka šeit atdusas arī 152 vēl neidentificētās personas. 1940. gada septembrī pieminekli apgāza, taču to atkal uzslēja atpakaļ 1941. gada jūlijā. Pēc Otrā pasaules kara pieminekli vēlreiz nojauca un pēc tam apraka.

Atjaunotu no oriģinālajām daļām to šajā pašā vietā no jauna atklāja 1988. gada 27. novembrī. Piemineklim ir pieticīgs dizains. To veido pamatne ar pakāpieniem, uz kuras uzstādīts obelisks. Piemineklis veidots no pelēka granīta.