Karosta - pilsēta pilsētā

Karostas cietums ir unikāls vēstures un tūrisma objekts Liepājā, kas ļauj apmeklētājiem iepazīt vairāk nekā gadsimtu senu militārā cietuma vēsturi un tajā ieslodzīto cilvēku likteņus. Ēka celta ap 1900. gadu un līdz pat 1997. gadam kalpojusi kā militārpersonu disciplinārsodu izciešanas vieta.

Jau sākotnēji tā ir bijusi drūma vieta cilvēku likteņu salaušanai un brīvā gara apspiešanai. Cietumā ir novērotas dažādas neizskaidrojamas parādības – klaudzoši soļi, elektrisko spuldzīšu pašizskrūvēšanās, aizvērtu kameru atvēršanās un šķietamu tēlu parādīšanās gaiteņos. 

Šodien tas ir nozīmīgs kultūrvēsturiskais objekts, kas ļauj iepazīt Latvijas militāro vēsturi un saglabā atmiņas par cilvēku likteņiem dažādos vēstures posmos. Šī nav parasta muzeja apskate – tas ir stāsts par cilvēku likteņiem un skaudro vēstures realitāti. Ekskursijas laikā ir iespēja apskatīt cietumu, kas saglabājies gandrīz nemainīgs kopš cara laikiem. Dzirdēt stāstus par Karostas vēsturi un neparastiem notikumiem no cietumnieku ikdienas. Iekļūt kamerās un karcerī, ielūkojoties tumšākajās cietuma vietās. Iepazīt ekspozīcijas par II Pasaules karu, Kureliešiem un padomju laikiem.

Karostas cietums nav tikai tūrisma objekti – tie ir dzīvi vēstures liecinieki.

Liepājas Svētā Nikolaja pareizticīgo Jūras katedrāle ir Karostas vizuālā un garīgā dominante, kas spilgti kontrastē ar tai blakus uzbūvētajām daudzstāvu paneļu dzīvojamām mājām. Baznīca projektēta un celta atbilstoši 17. gadsimta Krievijas pareizticīgo baznīcu principam – ar vienu centrālo un četriem sānu kupoliem.

Jau Imperatora Aleksandra III ostas kompleksa projektēšanas laikā bija paredzēta reprezentablas katedrāles būvniecība, taču sākotnēji prioritāte bija ostas infrastruktūra. No sākuma darbojās pagaidu pareizticīgo baznīca ostas hospitāļa rajonā.

Svētā Nikolaja jūras katedrāles celtniecību sāka 1900. gadā pēc arhitekta Vasīlija Kasjakova projekta, kas bija ļoti līdzīgs citām šī laikmeta Krievijas impērijas sakrālajām celtnēm. Katedrāles iesvētīšana notika 1903. gada 22. augustā un tajā piedalījās Krievijas imperators Nikolajs II ar ģimeni. Līdz 1915. gadam katedrālē notika visi Krievijas armijas un kara flotes svinīgie pasākumi, tajā skaitā 2. Klusā okeāna eskadras dievkalpojums 1904. gadā pirms došanās uz Tālajiem austrumiem, kur to iznīcināja Cusimas kaujā.

Pēc 1915. gada, kad Liepāju ieņēma Vācijas karaspēks, katedrāle saglabāja savu sakrālu statusu un daļēji iekārtojumu, tajā notika reti dievkalpojumi.

Pēc Latvijas armijas Liepājas garnizona izvietošanas Karostas teritorijā katedrāle turpināja darboties kā pareizticīgo baznīca līdz 1934. gadam, kad to pārveidoja Liepājas garnizona luterāņu baznīcu. Baznīcai pārveidoja iekārtojumu, tajā skaitā nomainot krustus, un tajā varēja noturēt dievkalpojumus trīs lielākās konfesijas – luterāņu, katoļu un pareizticīgo. Katedrālē saglabāja vienu pareizticīgo altāri, kā arī 1930. gadu beigās iebūvēja VEFā ražotas elektriskās ērģeles luterāņu dievkalpojumiem.

1939. – 1941. gadā padomju karabāzes laikā katedrāle zaudēja savu sakrālo statusu un arī Otrā pasaules kara laikā ēkā izvietojās dažādas vācu vienības.

Pēc Otrā pasaules kara padomju Kara flotes bāzes vadība katedrālē izvietoja matrožu klubu un ēku pārveidoja atbilstoši jaunajām funkcijām.

1991. gada septembrī, vēl Krievijas Federācijas karaspēka darbības laikā, katedrālei atjaunoja vēsturisko nosaukumu un nodeva pareizticīgo draudzei. Pirmais dievkalpojums notika 1991. gada 19. decembrī par godu Svētajam Nikolajam. Pareizticīgo draudze turpina katedrāles iekšējā iekārtojuma atjaunošanu. 2016. gada septembrī iesvētīja atjaunotos katedrāles zvanus.

Ziemeļu forti ir zināmākā un vizuāli iespaidīgākā Liepājas cietokšņa daļa. To vēsturiskais nosaukums ir Cietokšņa baterija Nr. 1 un tos uzbūvēja Krievijas cara armija 19. gadsimta beigās, lai pasargātu Liepājas jūras kara bāzi ienaidnieka uzbrukuma gadījumā, tika izbūvēti nocietinājumi tagadējās Karostas teritorijā un arī Liepājas centrā un pie dienvidu robežas.

Liepājas cietokšņa aizsardzībai no ziemeļiem starp Tosmares ezeru un jūru izbūvēja dzelzbetona nocietinājumu – Ziemeļu fortu, kuru plānoja apbruņot ar sešu 9 collu (229 mm) 1867. gada modeļa lielgabalu bateriju un lielu skaitu prettrieciena mazkalibra lielgabaliem. Līdz cietokšņa likvidēšanai izbūvēja tikai lielgabalu postamentus un munīcijas novietnes, bet pašus lielgabalus neizvietoja.

Cietokšņa ziemeļu daļā atradās viena no četrām izbūvētajām krasta aizsardzības baterijām – Baterija Nr. 1. Baterijā plānoja izvietot sešus 6 collu (152 mm) Kanē sistēmas 1892. gada modeļa lielgabalus, sešus 11 collu (280 mm) 1887. gada modeļa lielgabalus un divus 57 mm Nordenfelda sistēmas prettrieciena lielgabalus. Tikai Kanē sistēmas lielgabaliem bija pietiekami liels šaušanas attālums, lai pretotos iespējamai Vācijas Kara flotes apšaudei. Līdz ar to uz cietokšņa likvidēšanas brīdi, bruņojums bija uzstādīts tikai daļēji.

Ziemeļu forti tāpat kā Karosta padomju laikā bija slēgta militāra teritorija, taču šodien daļēji saspridzinātos vēstures labirintus ir iespējams brīvi apskatīt. Tomēr, apmeklējot Ziemeļu fortus, jābūt ļoti uzmanīgiem. Baltijas jūras stāvkrasts Karostā, tāpat kā citviet Latvijas piekrastē, ir bīstams, un krasts var iebrukt. Tāpēc nav ieteicams staigāt zem fortu drupām.

Redans, jeb Redana forts atrodas Karostā, 14. novembra ielā, aptuveni 1,5 km no Ziemeļu fortiem, dabas liegumā "Tosmare".

Vēsturiski par redaniem dēvēja fortifikāciju elementus, kad garākus cietokšņu sienu posmus sadalīja īsākās sekcijās, uzbūvējot pret pretinieku izvirzītas V veida pozīcijas, kas ļāva labāk aizsargāt nocietinājumu sienu. Karostas Redans ir 19. gadsimta beigās celtā Liepājas Jūras cietokšņa forts, kas izvirzīta pret Tosmares ezeru. Karostai zaudējot savu cietokšņa nozīmi arī ap to izvietotie nocietinājumi un forti tika daļēji uzspridzināti un padarīti nelietojami. Tomēr Redans palika gandrīz neskarts.

1919. gada novembrī, pēc neveiksmes pie Rīgas, Pāvila-Bermonta Avalova spēki uzsāka intensīvu uzbrukumu Liepājai. Kaujas norisinājās arī pie Redana, kur cīnījās Liepājas Kara ostas komandantūras 80 karavīri virsleitnanta Radziņa vadībā. 14. novembra straujajā uzbrukumā bermontiešiem izdevās Redanu ieņemt. Tam sekoja Latvijas bruņoto vienību pretuzbrukums un Redans tika atgūts.

Jūnijā, jūlijā un augustā katru dienu plkst. 11.00–17.00 pie Redana gaidīs zinošs gids, kas būs gatavs pastāstīt vairāk par Liepājas cietoksni un vēsturiskajiem notikumiem Karostā.

Ūdenstornis atrodas Liepājā, Karostā, Ģenerāļa Baloža ielā 29 – vietā kur iela satiekas ar Lazaretes ielu. Ūdenstornis bija būtiska Karostas celtne, jo apgādāja gandrīz visu Karostas teritoriju ar dzeramo ūdeni. Precīzs ūdenstorņa celtniecības laiks nav zināms, taču tas varētu būt starp 1903. un 1905. gadu. Projekta autors iespējams ir Sanktpēterburgas arhitekts Stefans Gaļenzovskis.

Ūdenstorņa darbību nodrošināja tvaika spēka iekārta ar diviem ogļu katliem, no kuriem viens tika turēts rezervē, tāpēc līdzās tornim ir tikpat augsts skurstenis. Transmisija darbināja četrus sūkņus, no kuriem divi bija rezervē. Četri dziļurbumi nodrošināja ūdens padevi sūkņiem, kas to uzsūknēja torņa piektajā stāvā esošajā rezervuārā, bet no turienes – Karostas virsnieku dzīvokļos un  karavīru kazarmās.

Līdz ar Karostas nonākšanu Latvijas armijas rīcībā arī ūdenstorņa saimniecību pārņēma Latvijas Kara ministrija. Pec Otrā pasaules kara te saimniekoja Padomju armija. Ūdenstornis vairs savas funkcijas neveic kopš 1989. gada.

Lai gan tornis nebija militāra celtne, no tā 1919. gada novembrī Latvijas armija koriģēja britu karakuģu artilērijas uguni cīņā pret Bermonta karaspēka uzbrukumu.

https://industrialheritage.travel/lv/objects/karostas-udenstornis/51