Padomju Lietuvas ainas

Ekspozīcija atrodas Klaipēdas centrālajā daļā. Kad 1940. gadā padomju vara okupēja Lietuvu, Klaipēda un apgabals jau bija Vācijas Reiha sastāvā. 1945. gada janvārī Klaipēdu ieņēma Sarkanā armija. Saskaņā ar kara komandanta reģistrācijas datiem, pilsētā tobrīd bija palikuši tikai 28 civiliedzīvotāji. Tā Klaipēdā sākās jauns padomju periods. Vienu represīvo režīmu nomainīja cits. Ekspozīcijas “Sovietmečio pėdsakais” (“Pa padomju laika pēdām”) mērķis ir atspoguļot padomju laiku un deviņdesmito gadu beigās sāktās pārmaiņas, palīdzēt izprast sarežģīto padomju gaisotni. Ekspozīcija stāsta par jaunajiem iedzīvotājiem, “sociālistiskās” Klaipēdas celtniecību, padomju ideoloģijas un propagandas centieniem, tiekšanos iznīcināt visu tautisko, pilsonisko, kā arī reliģisko apziņu. Tiek atklāti dažādi stāsti un tēmas: padomju laika inteliģenta dzīvojamās istabas interjera ekspozīcija ilustrē tā laika cilvēku dzīves ikdienu; improvizēts “sarkanais stūrītis” un padomju lozungi atspoguļo padomju propagandas metodes un banalitāti; datorterminālī tiek parādīta Klaipēdas Marijas Miera Karalienes baznīcas būvniecība un tās liktenis 1957.–1963. gadā utt.

Francijas galv. komisariāts atrodas Klaipēdas vecpilsētā. Pēc Pirmā pasaules kara ar Versaļas miera līgumu Klaipēdas novads (Memel Gebiet jeb Territoire de Memel) tika atdalīts no Vācijas. 1920. gada janvārī no Vācijas pārstāvja novada pārvaldi pieņēma Francijas ieceltais administrators, brigādes ģenerālis Dominiks Odrī (Dominique Odry), kurš apmetās Perkasų ielā (tagadējā Sukilėlių iela) 3. Tādējādi 1920.–1923. gadā prefektūra kļuva par Francijas galvenā komisariāta mītni un svarīgāko valsts iestādi Klaipēdas novadā. 1923. gada 10.–15. janvārī notika labi organizēta un veiksmīgi īstenota militārā operācija, kuru organizēja Lietuvas valdība, armija un Strēlnieku savienība un kas ilgu laiku bija zināma kā “Klaipēdas novada sacelšanās”. Pēc tās Klaipēdas novads tika pievienots Lietuvai. Militārās operācijas laikā Īpašo uzdevumu vienības 2. (Paģēģu) kaujas grupa Mīkola Kalmanta-Bajora vadībā ielauzās prefektūras ēkā un ieņēma to. Augstais komisārs Gabriels Petisne bija spiests pacelt balto karogu un padoties. Kultūratmiņā prefektūra asociējas ar “sacelšanās dalībnieku” uzvaru, kas bija Klaipēdas pievienošanas noslēguma akords. Tādēļ, pieminot Klaipēdas pievienošanu Lietuvai, tiek teatrāli atainota prefektūras šturmēšana, kuru atdarina kara vēstures rekonstruētāji.

Pretmīnu kuģis-muzejs M52 “Sūduvis” atrodas Klaipēdas Karališkoji Danės krastmalā blakus Pils tiltam. “Lindau” mīnu traleru klases kuģis, kas būvēts 1956.– 1958. gadā Rietumvācijā. Šādu kuģu uzdevums ir jūras mīnu atklāšana un iznīcināšana. Tādēļ kuģa korpuss bija izgatavots no Brazīlijas ozola, klājs – no tīkkoka, bet mehānismi – no nemagnētiska metāla. No 1958. līdz 1999. gadam kuģis piederēja Vācijas Jūras kara flotei un tā nosaukums bija M1071 “Koblenz”. 1978.– 1979. gadā tas no mīnu tralera tika pārveidots par mīnu meklēšanas kuģi (mednieku).

1999. gadā kuģis tika nodots Lietuvas Jūras spēkiem. Jūras spēku kuģiem tradicionāli tiek doti Lietuvas vēsturisko reģionu nosaukumi, tādēļ arī saņemtajam kuģim tika dots vārds M52 “Sūduvis”. Kuģis kalpoja Lietuvai 22 gadus, piedaloties starptautiskās un valsts mēroga mācībās un operācijās. 2021. gadā kuģis beidza dienestu Lietuvas Jūras spēkos un tika nodots Lietuvas Jūras muzejam. Pēc tam M52 “Sūduvis” tika atvērts publiskai apskatei un pielāgots muzeja un izglītības vajadzībām. Eksponējamajam kuģim ir autentisks darbspējīgs aprīkojums.

Parks atrodas Klaipēdā starp K. Donelaičio, Liepų, Trilapio un S. Daukanto ielu. Skulptūru parks Klaipēdā ir daudzslāņains pilsētas un pasaules vēstures liecinieks. Kapsēta, parks, memoriāls, vieta mākslai – to visu un vēl vairāk var izvietot vienā teritorijā. 1944.–1945. gadā Lietuvā atkal savas pozīcijas nostiprināja padomju okupanti, bet Klaipēda palika bez saviem vecajiem iedzīvotājiem. Kādreiz jaunā, bet tagad jau vecā pilsētas kapsēta bija atstāta novārtā. Visbeidzot 1977. gadā tā tika likvidēta un tur ierīkots Skulptūru parks un uzsākta mākslas darbu uzstādīšana. Mūsdienās parks ir pazīstams kā Lietuvas nobriedušā modernisma skulptūru brīvdabas galerija. Tiek eksponēti 116 darbi, kas tapuši padomju laikā (1977–1989). Līdzās mākslas darbiem un senās kapsētas reliktiem, te atrodas arī pieminekļi:

• Klaipēdas 1923. gada sacelšanās notikumam veltīts memoriāls (1925);

• memoriāls Otrā pasaules kara Padomju Savienības karavīriem (1949–1980), kura daļa tika demontēta 2022. gadā pēc Krievijas kara sākuma pret Ukrainu;

• piemiņas akmens Klaipēdas novada vecajiem iedzīvotājiem – memelenderiem (1992).

Ar piemiņas zīmēm ir godināti arī Francijas-Prūsijas kara gūstekņi francūži, Pirmā pasaules kara Vācijas impērijas karavīri, Neatkarīgās Lietuvas karavīri, Otrā pasaules kara karagūstekņi beļģi, poļi un francūži.

Ekspozīcija atrodas Klaipēdas centrālajā daļā. Pēc padomju okupācijas represīvās struktūras (VDTK, VDK) Klaipēdā tika izvietotas pilsētas ēkās S. Nėries ielā 2 un 4. Te cilvēki tika ieslodzīti, pratināti un spīdzināti. No 1945. līdz 1953. gadam S. Nėries ielas 4. nama pagraba kamerās (tā sauktajā iekšējā cietumā) bija ieslodzīti 8268 cilvēki. VDK izmantoja šīs ēkas līdz pat deviņdesmito gadu vidum, tad pārcēlās uz citām telpām. 1992. gadā ēkā S. Nėries ielā 4 atradās Klaipēdas teritoriālā muitas iestāde, bet 2014. gadā tās pagrabstāvā tika atklāta ekspozīcija par trimdu un pretošanās kustību. Muzeja apmeklētāji var apskatīt divas autentiskas kameras un atjaunoto pratināšanas kabinetu. Ekspozīcija iepazīstina ar padomju represīvajām struktūrām, partizānu karu Rietumlietuvā, Klaipēdas novadā veikto deportāciju norisi un ar politieslodzīto stāstiem. Klaipēdas novada savdabīgā (salīdzinājumā ar citiem Lietuvas reģioniem) vēsture noteica to, ka savas nianses bija arī pretpadomju kustībai. Improvizētā pratināšanas kabinetā apmeklētājiem tiek dota iespēja piedzīvot nospiedošo un baiso vidi, kuru nācās izjust represīvo struktūru rokās nokļuvušam cilvēkam.