Pa Latvijas un Lietuvas nacionālo partizānu - mežabrāļu cīņu vietām

Atrodas Rīgas ielā netālu no Krustpils luterāņu baznīcas.

1996. gada 22. septembrī, Krustpilī atklāja piemiņas akmeni Rihardam Pārupam un viņa vadītajai nacionālo partizānu grupai. Piemiņas akmeni veidojis tēlnieks Ilgvars Mozulāns, bet tā tapšanu finansiāli atbalstīja Saeimas priekšsēdētāja Ilga Kreituse. Šo pasākumu organizēja Latvijas Nacionālo partizānu apvienības valde.

Riharda Pārupa nacionālajiem partizāniem,
kurus noslepkavoja čekas specgrupa
Rihards Pārups (1914. – 1946.g. 2.VII)

Grupas komandieris
Rihards Stulpiņš (1923. – 1946. 2. VII)
Alberts Avotiņš (1912. – 1946.g. 2. VII)
Ēriks Juhna (1928. -1946.g. 2. VII)
Aleksandrs Lācis (1919. – 1946.g. 2. VII)
Pēteris Lācis (1921. – 1946.g. 2. VII)
Jānis Ēvalds Zālītis (Āboliņš) (1911. – 1946.g. 2. VII)
Zigfrīds Bimšteins, Teodors Šmits (… – 1946.g. 2. VII)
Uldis Šmits (… – 1946.g. 2. VII)
Pēteris Lazdāns (1926. – 1947.g.  VI)
Ēriks Konvāls (1929 – 1947.g. VI)
Niklāss Ošiņš (1908 – 1954.g. 12.X) – Rīgā izpildīts nāves sods
Alberts Ķiķauka (1911 – 1972. g.II) – nobendēts Mordovijas lēģerī

Rihards Pārups dzimis 1914. gada 11. jūnijā Krustpils pagasta “Kaķīšos”. Otrā pasaules kara laikā bijis 15. latviešu divīzijas prettanku diviziona seržants. Piedalījies nacionālo partizānu operācijās Jēkabpils un Madonas apkaimē un bijis Nacionālās pretošanās kustības dalībnieks, vienības vadītājs Jēkabpils un Madonas apkārtnē.  Rihards Pārups krita kaujā ar čekas karaspēku 1946. gada 2. jūlijā Vietalvas pagastā. Diemžēl apbedīšanas vieta nav zināma. Rīgas Brāļu kapos ir uzstādīta Piemiņas plāksne.  1945. gada rudenī Jēkabpils apriņķī izveidojās nacionālo partizānu grupa, ko vadīja R. Pārups. Savas neilgās pastāvēšanas laikā tā piedalījās vairāk nekā divdesmit bruņotās sadursmēs ar toreizējās Iekšlietu ministrijas vienībām. Čekas pulkveža Kotova ziņojumā Rīgas priekšniecībai teikts, ka padomju varas darbība Jēkabpils un Madonas apriņķos grupas darbības rezultātā šajā laikā faktiski tikusi paralizēta. R. Pārupa vadītie nacionālie partizāni atrada un iznīcināja vairākus izsūtāmo sarakstus, tādējādi izglābdami daudzu cilvēku dzīvības. Drošības komitejas vadība, nespēdama iznīcināt nacionālo partizānu vienību atklātā cīņā, iefiltrēja tajā četrus čekas specgrupas cilvēkus, kuri 1945. gada 2. jūlija naktī nošāva desmit vienības partizānus, tostarp arī R. Pārupu. 1947. gadā pie Jaunkalsnavas tika nošauti vēl divi, bet 1951. gadā — viens šīs vienības dalībnieks. Pēc divdesmit piecu gadu katorgas Mordovijas nometnē dažas dienas pirms atbrīvošanas bojā gāja četrpadsmitais R. Pārupa vadītās grupas partizāns.

Pētera Prauliņa (1911-1949) Biržu pagasta nacionālo partizānu grupa ietilpa Mārtiņa Pokļevinska (1902-1951) grupējuma vadītajā sastāvā. Grupa veica vairākas partizānu akcijas, kurās sodīja padomju kolaborantus un veica okupācijas varas saimniecisko iestāžu pārtikas un mantu rekvizīcijas. P. Prauliņa grupas partizāni neievēroja pietiekamu konspirāciju, viņu apmetnē viesojās daudzas personas, kas radīja iespēju nodevībai. Militārās pieredzes trūkums bija viens no partizānu bruņotās kustības trūkumiem. 

P. Prauliņa partizānu grupu Biržu pagasta apkārtnes Kalna mežā iznīcināja 1949. gada 16. maijā LPSR Valsts Drošības ministrijas operācijas laikā, kurā piedalījās arī karaspēka vienības. Mežabrāļi bija izveidojuši bunkuru ar apļa aizsardzību, kas bija labi nomaskēts un atradās nenosakāmā augstumā purvainā vietā. Partizāni vismaz 40 minūtes sīvi pretojās čekas karaspēka vienībām, bet krita viss grupas sastāvs: Pēteris Prauliņš, Artūrs Bružuks, Jānis Kalvāns, Edvīns Slikšāns un Francis Skromanis. Nošautos mežabrāļus nometa pie pagastmājas,  bet viņu mirstīgās atliekas vēlāk apraka netālajās grantsbedrēs. Smagi ievainoja Irmu Bružuku, kura krita gūstā un mira 17. maijā Jēkabpils slimnīcā. Viņu apbedīja ārpus kapsētas, bet paplašinot kapsētu pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, uz viņas kapa uzlikts piemineklis.

Piemiņas akmens P. Prauliņa  grupas partizāniem Kalna pagastā iesvētīts 1998. gada novembrī. P. Prauliņa bunkura vieta atrodas Kalna pagasta Vidsalas 99. kvartāla 4. nogabalā. Saglabājies akmens uz kura sēdējis P. Prauliņš.

Piemiņas vieta izveidota pie reģionālā autoceļa P74 Siliņi - Aknīste, 12 kilometrus no Aknīstes nogriežoties uz Latvijas valsts mežu “Žagaru ceļa”.

Elkšņu pagasta ziemeļdaļas plašais mežu masīvs jau 1944. gada vasaras beigās kļuva par pulcēšanās vietu cilvēkiem, kuri gatavojās bruņotai cīņai pret padomju okupācijas varu. 1944. gada  beigās Aknīstes apkārtnē sāka veidoties nacionālo partizānu grupas. Piemērota vieta partizānu nometnes izveidošanais bija Dimantu mežs, kas atradās Elkšņu lielā meža dienvidu malā, netālu no Aknīstes Lielā purva. Tur, nepilnus 10 kilometrus no Aknīstes pagasta, nacionālie partizāni pārziemošanai izveidoja trīs ziemas bunkurus. Mežā sapulcēto vīru sakari tika nodrošināti ar tuvējo māju - Baltimores, Gargrodes, Līči, Priedes, Krūmi un citu māju iedzīvotāju, kaimiņu un partizānu piederīgo atbalstu.

Partizānu kauja ar LPSR Valsts Drošības ministrijas karaspēka karavīriem Dimantu mežā norisinājās 1945. gada 13. februārī.  Čekisti, saņēmuši gūstā ķīlniekus, dzina tos uz priekšu, lai viņi uzrādītu partizānu bunkurus. Mežabrāļi, redzēdami briesmas, atklāja uguni, nesaudzējot ķīlniekus. Kaujā krita 10 padomju okupācijas karaspēka pārstāvji, astoņi nacionālie partizāni un četri ķīlnieki. Neraugoties uz mežabrāļu zaudējumiem, čekistiem neizdevās ieņemt partizānu bunkurus. Dzīvi palikušie partizāni sagaidīja tumsu un atstāja apmetni. Kaujā ievainotie čekas karavīri, vaidēdami nespēja atstāt karalauku. Pēc šīs kaujas, kas uzskatāma par mežabrāļu pirmajām  „kaujas kristībām”, partizāni jutušies kā brāļi un šautene likusies dārgāka par visu, kā vienīgā uzticamā glābēja.

Baltais krusts un informatīvais stends Dimantu mežā uzstādīts Lāčplēša dienā - 2022. gada 11. novembrī. Piemiņas vietas izveidi atbalstījusi Jēkabpils novada pašvaldība, biedrība “Tēvzemes sargi” un Latvijas valsts meži. Informatīvā stenda saturiskās daļas autors - vēsturnieks Haralds Bruņinieks.

Mūsdienās bijušās Susējas pagastmājas ēkā atrodas Sansusī rezidenču centrs. Uz ēkas fasādes vēl joprojām var redzēt uzbrukuma pēdas, ko atstājušas nacionālo partizānu  1945. gada 7. jūlija uzbrukuma laikā raidītās lodes.

Bijusī Susējas pagastmāja, kas tobrīd funkcionēja kā padomju okupācijas varas vietējā izpildkomiteja,  cieta Sēlijas nacionālo partizānu uzbrukumā 1945. gada 7. jūlijā. Iebrukums Susējas izpildkomitejā bija naconālo partizānu plašākas akcijas sastāvdaļa un notika vienlaikus ar uzbrukumiem Vilkupes sviestotavai un iznīcinātāja Kaunacka mājai.

Saskaņā ar Susējas nacionālo partizānu grupas komandiera Alberta Kaminska (1920-1946) norādījumiem mežabrāļiem vajadzēja iznīcināt vietējās izpildkomitejas apsardzi, paņemt ieročus, milicijas formas tērpus, dokumentus un sabojāt telefona sakarus. Uzbrukumā Susējas izpildkomitejai piedalījās ap 17 mežabrāļu lietuviešu partizānu komandiera Joza Kuveiķa vadībā. Kauja ilga 15-20 minūtes, apšaudes laikā krita viens lietuviešu partizāns, bet pretējā pusē - iznīcinātāju bataljona kaujinieks Jānis Kakarāns. Apšaudes laikā tika izsisti izpildkomitejas logi un sabojāts telefons.

Otrreizējs uzbrukums Susējas izpildkomitejai notika 1945. gada 16. jūlijā, kad norisinājās ilgāka apšaude starp mežabrāļiem un izpildkomitejas ēkā patvērumu meklējušiem iznīcinātāju bataljona kaujiniekiem.  Kaujas laikā pēdējiem palīgā ieradās padomju karavīru grupa, kas no flanga atklāja ložmetēju uguni un piespieda partizānus atkāpties. Kaujā krita vismaz pieci mežabrāļi un pieci iznīcinātāji. Uzbrukumi šim okupācijas varas administratīvajam objektam apliecināja partizānu kara bruņotās pretošanās būtību un bija brīdinājums par tautas pretestību padomju okupācijas varai.

Susējas nacionālo partizānu vienība veidojās no mazākām sadrumstalotām mežabrāļu grupiņām, jo sākotnēji iztrūka līdera, kas spētu tās apvienot. Īslaicīgi Susējas partizānu darbību centās koordinēt Artūrs Grābeklis, vēlāk  Markejs Gorovņovs, kurš krita 1945. gada ziemā. Susējas nacionālo partizānu vienības nostiprināšanās notika pēc tam, kad pēc Vācijas vispārējās kapitulācijas Kurzemē, Sēlijā ieradās bijušais leģionārs Alberts Kaminskis. Viņš  iedibināja stingrāku disciplīnu un apvienoja mazākas grupas kopīgai cīņai pret padomju okupācijas varu. Veidojās sadarbība arī ar tuvējo pagastu un apkārtņu mežabrāļu grupām, īpaši ar Gārsenes grupu un lietuviešu partizāniem, kas bija apmetušies Lietuvas un Latvijas pierobežā.

Bruņotās kustības sākumposmā redzams, ka mežabrāļi tomēr nav bijuši sagatavoti uzbrukumiem, nespēdami ieņemt ne Kaunacka sētu, nedz arī ielauzties Susējas izpildkomitejas ēkā.  Partizāni cieta zaudējumus un nebija spējīgi ilgstoši pretoties arī čekas karaspēka vienībām, un galvenā cīņas metode bija laikus domāt par atkāpšanos. Pastāvēja problēma arī ar partizānu apgādi. Par spīti esošajām grūtībām, Susējas nacionālo partzānu vienība pirmajos pēckara gados tomēr spēja aktīvi pretoties padomju okupācijas varai. Šī partizānu grupa beidza pastāvēt pēc tās komandiera A. Kaminska krišanas 1946. gada 14. maijā. Tam sekoja arī vairāku mežabrāļu legalizēšanās, kā arī pievienošanās  citām partizānu grupām.

Piemineklis Susējas rotas nacionālajiem partizāniem atklāts 1997. gada 11. novembrī pēc Sēlijas nacionālo partizānu vēstures pētnieka Gunāra Blūzmas iniciatīvas. Līdzās kritušo Susējas nacionālo partizānu vārdiem rupji apstrādātā laukakmenī zem krusta zīmes iekalts teksts: “Uz ežiņas galvu liku sargāj savu tēvu zemi”. Piemineklī minēti 1945. gada 16. jūlija uzbrukumā  Susējas izpildkomitejai kritušie -  Jānis Grābeklis (1923-1945), Ādolfs Rācenis (1919-1945), Broņislavs-Arvīds Bīriņš (1919-1945) un Edgars Ērglis (1920-1945), vēlāk pievienoti noslepkavoto Līnas Kaminskas (1917-1945) un Alberta Kaminska (1920-1946) vārdi. Piemineklī iztrūkst Arnolda Dombrovska (1923-1945) un vēl citu Susējas nacionālo partizānu grupās 1945.-1946. gadā darbojošos un kritušo nacionālo partizānu vārdi.