Atsevišķā studentu rota I Neatkarības kari
Atsevišķā studentu rota tika dibināta 1918. gada 20. decembrī. Studentu rotas izveide ir nozīmīgs notikums Latvijas vēsturē. Tas bija laiks, kad tikko bija nodibināta Latvijas valsts. Ar patriotismu sirdī studenti, jauni cilvēki apvienojās, lai aizstāvētu savu valsti.
Latvijas neatkarība 1918.gada 18.novembrī gan bija pasludināta, bet patiesā vara Latvijā piederēja vācu okupācijas iestādēm, kas darīja visu, lai kavētu Pagaidu valdības darbu. Pagaidu valdība bija nespēcīga, tai nebija naudas, nedz arī kādu citu materiālo līdzekļu. 1918. gada novembra vidū Sarkanās armijas daļas uzsāka virzību uz Rietumiem, lai iegūtu kontroli pār Austrumeiropu.
Latviešu studentu korporācijas "Selonija" un "Talavija" sāka aktīvi rīkoties ar nolūku aizstāvēt jaunizveidotās Latvijas valsts Pagaidu valdību un savas valsts ideju. 1918.gada 23. novembrī Rīgā Viļa Olava komercskolā sanāca latviešu studentu sapulce. Šīs sapulces mērķis bija panākt, lai visi latviešu studenti stātos pagaidu valdības rīcībā. Kādā no turpmākajam apspriedēm selonis Reinholds Muške ierosināja radīt kopīgu studentu kaujas vienību. Viņa ideja atrada dzirdīgas ausis. Korporāciju "Selonijas" un "Talavijas" ierosmē 1918. gada 20. decembrī nodibinājās Atsevišķā studentu rota, kas pakļāvās tieši Apsardzības ministrijai. Rotas sastāvā bija vairāk kā 210 vīru. Aptuveni puse no rotas personālsastāva bija piecu vecāko latviešu studentu korporāciju Lettonia, Selonija, Lettgallia, Tālavija un Fraternitas Lettica locekļi. Rotā iestājās arī ārpus korporācijām esošie studenti, kā arī skolu vecāko klašu audzēkņi. Par rotas komandieri iecēla kapteini Nikolaju Grundmani.
Šī vienība tika nokomplektēta, minimāli apmācīta, un tad, kad Rīgai tuvojas lielinieku karaspēks, tā devās apsargāt Pagaidu valdību uz Liepāju. Tur noritēja pamatīgs apmācību process, lai civilo studentu izveidotu par karavīru. Vienlaikus viņi apsargāja dzelzceļa tiltus, jo dzelzceļš nodrošināja karaspēka kustību un apgādi. 1919. gada februārī viņi tika nosūtīti pulkveža Kalpaka komandētā Latviešu Atsevišķā bataljona rīcībā, iekļaujoties tajā un piedaloties Kurzemes atbrīvošanas cīņās 1919. gada pavasarī. Latviešu atsevišķo bataljonu pārformēja par brigādi un Studentu rotu pārdēvēja par Atsevišķo studentu bataljonu. 1919. gada pavasarī bija daudzas kaujas. Studentu rota Brīvības cīņās zaudēja 12 virsniekus. Pēc Rīgas atbrīvošanas studentu bataljons tika pārcelts uz dažādām militārām iestādēm un štābiem.
Bermonta armijas uzbrukuma laikā Rīgai 1919. gada 9. oktobrī no jauna tika dibināts studentu bataljons. Tā formēšanu vadīja kapteinis Fridrihs Zommers. Studentu bataljonā ietilpa daļa no agrākās Atsevišķās studentu rotas karavīriem, Latvijas Augstskolas studenti, arī ierēdņi un skolēni. Kopā ar Latgales divīzijas pulkiem Studentu bataljons piedalījās bermontiešu vajāšanā līdz Dobelei un Aucei. Pēc atgriešanās Rīgā no bataljona demobilizējās brīvprātīgie. Viņiem karš bija beidzies, sākās studiju un darba dzīve.
Papildus izziņas avoti
1. Latvijas valsts un tās vīri: Studentu rota. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 17.09.1998., Nr. 270. Pieejams: https://www.vestnesis.lv/ta/id/49760 [skatīts: 06.05.2021.].
2. Latvijas Radio 2 Latvijas simtgades stāstu raksti “Studentu rota”, 2017. Pieejams: https://lr2.lsm.lv/lv/raksts/latvijas-simtgades-stastu-raksti/studentu-rota.a96849/ [skatīts: 06.05.2021.].
3. Studentu dalība Latvijas Brīvības cīņās - zelta burtiem rakstīta lappuse Latvijas Universitātes vēsturē. Publicēts LV portālā 11.11.2016. Pieejams: https://lvportals.lv/dienaskartiba/283270-studentu-daliba-latvijas-brivibas-cinas-zelta-burtiem-rakstita-lappuse-latvijas-universitates-vesture-2016 [skatīts: 06.05.2021.].
Saistītās laikalīnijas
Saistītie objekti
Piemineklis kapteinim Zoltam un studentu rotas karavīriem
Atrodas Jūrmalas pilsētā Slokā pie Rīgas jūras līča Kaugurciema kāpās.
Piemiņas zīme uzstādīta 1934. gadā, Padomju okupācijas laikā iznīcināta, bet 1989. gadā atjaunota. Kaugurciemā 1919. gada 18. maija rītā notika kauja starp latviešu nacionālo spēku, kapteiņa Pauļa Zolta vadīto rotu (~ 145 vīri) un Sarkanās armijas karaspēku. Notikums ir īpašs ar to, ka cīņa notika visnelabvēlīgākajos apstākļos, demonstrējot kareivisku drosmi un ticību Latvijas valstij.
Nakts laikā pirms kaujas izcēlās vētra, un ar smiltīm aizputināja pozīcijas un ieročus. Turklāt tika saņemta neatbilstoša munīcija. Pretiniekam uzbrūkot, kapteiņa Zolta karavīri izšķirošā brīdī devās prettriecienā, lietojot šauteņu durkļus un izcīnot uzvaru.
Zolts bija pieredzējis latviešu virsnieks, kurš piedalījies Krievu – Japāņu, 1. pasaules un Latvijas Neatkarības karā. Viņa brālis arī bija karavīrs, savukārt dēls 2. pasaules kara laikā kā medicīnas students bija sanitārs Vācijas armijas Latviešu leģionā, un kritis, iznesot no pozīcijām smagi ievainotu karavīru.
Mūsdienās var aplūkot piemiņas vietu, kas izveidota kaujas vietā. Līdzās atrodas skaists piejūras mežs un jūra, kas ļauj vēsturi iepazīt patīkamā vidē.
Pulkveža Oskara Kalpaka pēdējā atdusas vieta
Atrodas Visagala kapos, Madonas novadā
Apskatāms 1927. gada 10. jūlijā Oskaram Kalpakam atklāts Kārļa Zāles un Arnolda Dzirkaļa darināts piemineklis - trīs figūru kompozīcija, kuras centrā atrodas senlatviešu karotājs ar vairogu un zobenu rokās, bet tam abos sānos novietots pa ļimstošam karavīram. Skulpturālās grupas pakājē uz granīta pamatnes ieslīpi novietota bronzas plāksne, kurā iekalts teksts, kas ietver arī Kalpakam veltīto Edvarda Virzas dzejoli.
Oskars Kalpaks krita 1919.g. 6. martā pie “Airītēm”, Skrundas – Saldus ceļa malā, viņa mirstīgās atliekas 18. septembrī no Liepājas ziemeļu kapiem tika pārvestas uz dzimtas kapiem Visagalā.
Pieminekli atklāja pulkveža O. Kalpaka pieminekļa komitejas priekšsēdētājs ģenerālis J.Balodis, piedaloties toreizējam valsts prezidentam G. Zemgalam, Ministru prezidentam M. Skujeniekam, Saeimas priekšsēdētājam P. Kalniņam, kara ministram R. Bangerskim un K. Ulmanim. Pieminekļa pamatakmens likts 1925. gada 19. jūnijā. Akmens piemineklim ņemts no pulkveža dzimtajām mājām Siena purvā, uz šī akmens O. Kalpaks bērnībā mīlējis spēlēt vijoli.
Oskara Kalpaka muzejs un piemiņas vieta "Airītes"
O.Kalpaka muzejs un piemiņas vieta „Airītes” atrodas Saldus novada Zirņu pagasta „Airītēs", vecās Rīgas - Liepājas šoseja malā.
Pulkveža O.Kalpaka muzeja un piemiņas vietas „Airītes” ekspozīcija sniedz plašu informāciju par Oskaru Kalpaku, viņa vadīto bataljonu un parāda Latvijas nacionālās armijas un piemiņas vietas „Airītes” izveidošanas vēsturi. Muzeja ekspozīcija atklāj pulkvedi Oskaru Kalpaku kā personību, kā karavīru un kā cīnītāju par Latvijas neatkarību.
Sākot ar 1920.gadu par brīvprātīgi saziedotajiem līdzekļiem sabiedriskās organizācijas „Airītēs” sāka veidot piemiņas vietu pulkvedim Oskaram Kalpakam. 1922.gada 3.septembrī tur atklāja viņam veltītu pieminekli. Pēc savienības „Pulkveža Kalpaka bataljons” ierosinājuma 1935.gada vasarā iepretim piemiņas vietai sāka celt ēku pulkveža Oskara Kalpaka muzejam. Muzeju atklāja 1936.gada 6.septembrī. Ēkā izveidoja ekspozīciju par Kalpaka bataljona cīņu gaitām.
Muzejs turpināja darboties līdz 1944.gadam, kad kara apstākļos ēkā izvietojās dažādas karaspēka vienības, 1950.gadā piemiņas ansambli iznīcināja. Muzeja ēkā iekārtoja pasta nodaļu un dzīvokļus. Sākoties Atmodai, 1988.- 1989.gadā piemiņas vietu atjaunoja. 1990.gada 11.novembrī pulkveža Oskara Kalpaka muzejs atsāka savu darbību. No 1991.gada 7.novembra līdz 2006.gada 29.decembrim memoriālā piemiņas vieta bija J.Rozentāla Saldus vēstures un mākslas muzeja filiāle, bet kopš 2007.gada 2.janvāra muzejs ir Latvijas Kara muzeja nodaļa. 2007.gada 24.novembrī muzeja ēkas otrajā stāvā remontdarbu laikā izcēlās ugunsgrēks un ēkas otrais stāvs pilnībā nodega. Pēc muzeja ēkas atjaunošanas 2013.gada 6.martā atklāja no jauna izveidoto ekspozīciju, kura atspoguļo pulkveža Oskara Kalpaka personību un apskata viņa darbību I pasaules kara laikā un Latvijas Atbrīvošanas cīņās.
Ekspozīcijā ir apskatāmas unikālas vērības: priedes stumbra fragments (pie šīs priedes 1919.gada 6.martā O.Kalpaks saņēma nāvīgo ievainojumu), 1. atsevišķā latviešu bataljona atšķirības zīmes un formas tērpu atdarinājumi, J. Blūma dāvinātais Latviešu atsevišķās jātnieku nodaļas karoga atdarinājums, Latvijas neatkarības rotas kapteiņa P.Penčuka Lāčplēša Kara ordenis, kas piešķirts par kauju pie Lielauces 1919.gada 16.janvārī.
Ekspozīciju papildina izveidotie atmiņu ieraksti audio formātā (latviešu, angļu, vācu valodās). Tie lieliski papildina eksponatūras klāstu un akcentē 1918./1919. gada vēsturisko notikumu svarīgumu Latvijas valstiskuma nosargāšanā.
Muzeja ēka ir mūsdienīgi restaurēta, kā arī ekspozīcija ir mūsdienu prasībām atbilstoša. Ieeja ir bez makas, ekskursija ar gidu 10 eur stundā. Ceļa pretējā pusē atrodas piemiņas vieta. Pieejama atpūtas vieta, parks, šķēršļu trase, dažādas nodarbības, ir semināra zāle līdz 30 vietām.
