Brestļitovskas miera līgums I WW1

Brestļitovskas miera līgums bija starpvalstu līgums, ko parakstīja 1918. gada 3. martā Brestļitovskā (mūsd. Bresta Baltkrievijā), starp Krieviju no vienas puses un Vāciju, Austroungāriju, Bulgāriju un Turciju no otras puses. Līdz ar to karadarbība 1. pasaules kara austrumu frontē bija noslēgusies un Krievija kļuva par pirmo valsti, kas izstājās no kara.

Miera sarunas Brestļitovskā bija sākušās jau 1917. gada decembrī, tomēr tās ātri vien nonāca strupceļā, abām karojošajām pusēm nespējot vienoties par miera noteikumiem. 1918.gada februārī Vācija atjaunoja karadarbību austrumu frontē, lai piespiestu Krieviju pieņemt Vācijas diktētos noteikumus. 21. februārī vācieši ieņēma Minsku, 25. februārī Tallinu, 28. februārī visu Latvijas teritoriju un 1. martā Kijevu. Saprotot, ka Krievijas rīcībā vairs nav kaujasspējīgas armijas, tā piekrīt miera līguma slēgšanai uz Vācijas noteikumiem, atsakoties no plašām teritorijām agrākās impērijas rietumu daļā. Brestļitovskas miera līgums paredzēja Krievijas atteikšanos no Polijas un Baltijas teritorijām, Ukrainas neatkarības atzīšanu, armijas un flotes pilnīgu demobilizāciju un milzīgu reparāciju izmaksāšanu.

Noslēgtais miera līgums fiksēja Krievijas piekrišanu, tai paturot Latgali, nodot Kurzemi, Rīgu un Sāmsalu Vācijas varā, bet jautājumu par Vidzemes un Igaunijas turpmāko piederību atstāja atklātu. Latviešu Pagaidu Nacionālā padome nebija mierā ar šādu iznākumu un 1918.gada martā izplatīja protestu pret līgumā paredzēto Latvijas teritorijas sadalīšanu. Saskaņā ar Berlīnes līgumu (papildinājums pie Brestas miera līguma), kas tika parakstīts gandrīz pusgadu vēlāk — 27. augustā, Krievija atteicās no "augstākās varas" arī pār Vidzemi un Igauniju.

Tā laika vācu okupētājā Latvijas teritorijā pārvaldes režīms bija stingrs, pārvietošanās ir ļoti sarežģīta, piem., Rīgai apkārt tika apvilkts dzeloņstiepļu žogs, kurā laiku pa laikam tika laista cauri elektrība, lai nepieļautu cilvēku izkļūšanu vai iekļūšanu Rīgas pilsētā. Dzīves apstākļi bija ļoti smagi, pastāvēja tirdzniecības ierobežojumi, pārtika tika izsniegta normēti, cilvēkus mobilizēja darba dienestam piespiedu kārtā.

Neskatoties uz izcīnīto uzvaru Austrumu frontē pret Krieviju, Vācijas un tās sabiedroto valstu stāvoklis 1918. gada otrajā pusē strauji pasliktinājās. Vācieši bija spiesti atzīt savu sakāvi un devās uz Franciju, lai uzsāktu pamiera sarunas. 1918. gada 11. novembrī ar Kompjeņas pamiera parakstīšanu, paredzot Vācijas atteikšanos no Brestļitovskas miera līguma, beidzās Pirmais pasaules karš. Tomēr jau divas dienas vēlāk, 13.novembrī, paziņojusi par Brestļitovskas miera līguma anulēšanu, Padomju Krievija virzīja uz Baltiju Sarkano armiju. Latvijai un Igaunijai draudēja jauna okupācija.