Hitlera - Staļina / Molotova - Ribentropa pakts
23. augusts ir pasludināts par Eiropas staļinisma un nacisma upuru atceres dienu, jo šajā dienā tika parakstīts Molotova–Ribentropa pakts, kas izmainīja pasaules ainu un vēsturi. 1939. gada 23. augustā Padomju Sociālistisko Republiku Savienība (PSRS, Padomju Savienība) un Vācija parakstīja „Savstarpējās neuzbrukšanas līgumu”, ko dēvē par Molotova–Ribentropa paktu. Vienlaikus ar Molotova–Ribentropa paktu parakstīja arī „Slepeno papildu protokolu”, kurā puses vienojās sadalīt abpusējo interešu sfēras Austrumeiropā. Somijai, Igaunijai, Latvijai, daļai Lietuvas un Besarābijai bija jānonāk PSRS, bet Lietuvas dienvidu daļai – Vācijas ietekmes sfērā, kas vēlāk tomēr tika pārdalīta PSRS.
23. augusta Slepenajā papildu protokolā minēts, ka Latvija un citas Baltijas valstis piedzīvos „teritoriāli politiskos pārkārtošanas gadījumus”. Izpratne par tiem skaidri rodas no J. Staļina vārdiem, kurus viņš teica dažas dienas pirms 28. septembra protokola parakstīšanas: „Vācija mums sniedz pilnīgu rīcības brīvību Baltijas valstīs”. Jāatzīmē, ka 1939. gada 28. septembrī PSRS noslēdza Savstarpējo palīdzības līgumu ar Igauniju, bet 1939. gada 5. un 10. oktobrī attiecīgi ar Latviju un Lietuvu. Vēlāk – 1939. gada 25. oktobrī J. Staļins sarunā ar Kominternes izpildkomitejas ģenerālsekretāru G. Dimitrovu paziņoja: „Padomju vadība uzskata, ka ar savstarpējās palīdzības paktiem ar Igauniju, Latviju un Lietuvu ir atrasta forma, kura ļaus Padomju Savienībai iekļaut savā orbītā virkni valstu. Tikai tam pagaidām ir nepieciešams stingri ievērot to iekšējo režīmu un suverenitāti, necenšoties panākt sovetizāciju. Pienāks laiks, kad viņi paši to izdarīs [V.S.].”
Laiks pienāca 1940. gada 16. jūnijā, kad PSRS izvirzīja Latvijai ultimātu. Vēlāk Latvijas teritorija tika okupēta un anektēta, bet iedzīvotāji pakļauti nežēlīgām represijām: masveidā nogalināti, nepamatoti ieslodzīti un spīdzināti, izsūtīti tūkstošiem kilometru tālu no dzimtās zemes, nodarbināti spaidu darbos un spiesti dzīvot necilvēciskos apstākļos. Šie notikumi kardināli mainīja Latvijas vēsturi un novirzīja Latvijas attīstību uz smaga ceļa.
PSRS Tautas deputātu kongress 1989. gada 24. decembra lēmumā „Par PSRS un Vācijas 1939. gada neuzbrukšanas līguma politisko un tiesisko novērtējumu” norādīja, ka ar Vāciju noslēgtie slepenie protokoli ir juridiski nepamatoti un spēkā neesoši kopš to parakstīšanas brīža. Pie līdzīgiem secinājumiem nonāca arī Vācija savā 1989. gada 1. septembra deklarācijā. Vācija raksturoja slepenos papildu protokolus kā apkaunojošu uzbrukumu starptautiskajām tiesībām. Tā deklarēja, ka protokoli nevar attaisnot starptautisko tiesību pārkāpumus, kurus veica Vācija un PSRS. Savukārt Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākā Padome 1990. gada 4. maija Deklarācijā „Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” atzina Molotova–Ribentropa paktu par prettiesisku.
Papildus izziņas avoti
Sajadova, V. Molotova–Ribentropa pakts un tā ietekme uz Latvijas valsts suverenitāti. Pieejams: http://okupacijasmuzejs.lv/lv/latvijas-okupacijas-vesture/1-padomju-okupacija/molotovaribentropa-pakts-un-ta-ietekme-uz-latvijas-valsts-suverenitati [skatīts 06.05.2021].
Saistītās laikalīnijas
Saistītie objekti
Privāta militārā kolekcija Mundigciemā
Militārā privātkolekcija kolekcija Mundigciemā. Aivars Ormanis jau daudzus gadus nodarbojas ar vēsturisku priekšmetu kolekcionēšanu – dažādu periodu un valstu militārās formas, spectērpi, kamuflāžas, sakaru ierīces, sadzīves priekšmeti, aizsarglīdzekļi, kas attiecināmi uz Otro pasaules karu, padomju armijas un neatkarīgās Latvijas atjaunošanas periodiem.
Kolekcija pašlaik nav labiekārtota, eksponāti atrodas kādreizējā kolhoza šķūnī.
Deportāciju piemiņas vagons - muzejs pie Skrundas stacijas
Deportāciju vagons atrodas Skrundas stacijā pie pasažieru perona.
Vagons un pie tā esošais piemineklis veltīts 1941. un 1949. gada deportācijās cietušajiem Skrundas un tuvāko pagastu iedzīvotājiem. Piemiņas vieta iekārtota un atklāta 1998. gada 25. martā, bet vagons un ekspozīcija atjaunoti 2020. gadā. Ekspozīcijā redzami no tuvākās apkārtnes izsūtīto iedzīvotāju saraksti, aplūkojamas fotogrāfijas un lasāmi stāsti par izsūtījumā pieredzēto.
Skrundas stacija bija izvešanai nolemto cilvēku savākšanas punkts, viena no trim apriņķa stacijām, uz kuru tika atvesti cilvēki gan no Skrundas, gan Kuldīgas apkārtnes. 1941. gadā no šejienes uz Sibīriju, Krasnojarskas novadu izveda arī atjaunotās Latvijas Republikas pirmā prezidenta Gunta Ulmaņa ģimeni.
Šādos un līdzīgos preču vagonos padomju okupācijas vara 1949. gadā deportēja Latvijas iedzīvotājus, kurus atzina par potenciāli bīstamiem padomju varai, balstoties uz viņu piederību nosacīti turīgākajam zemnieku slānim. Ar deportāciju palīdzību padomju vara izrēķinājās ar Nacionālo partizānu atbalstītājiem un vienlaikus iebiedēja palikušos lauku iedzīvotājus, piespiežot tos iestāties kolhozos.
Vagons ikdienā ir aizslēgts - vagona atslēga pieejama Skrundas stacijā pie dežuranta.
Komunistiskā terora upuriem veltītas piemiņas vietas izveides ideja pieder skrundeniekam Ivaram Eņģelim. Vagonu muzejam piešķīra VAS ”Latvijas dzelzceļš”. Skrundenieki Jelgavas pusē atrada šo vagonu, paši saviem spēkiem to uzstādīja Skrundā un izremontēja. Vagonam, kā uzskata paši dzelzceļnieki, ir liela vēsturiska vērtība. Tas būvēts piecdesmitajos gados, un tieši šādos lopu vagonos tika izvesti Latvijas iedzīvotāji.
1941. gada 14. jūnijā un 1949. gada 25. martā padomju okupācijas režīms realizēja Latvijas iedzīvotāju masveida deportācijas, no Latvijas izsūtot desmitiem tūkstošu cilvēku, tai skaitā bērnus, sirmgalvjus un sievietes mātes cerībās. Tikai retajam izdevās paņemt līdzi siltas drēbes un pārtiku. Daudzi mira pa ceļam uz Sibīriju, daudziem nācās sākt jaunu, grūtu dzīvi tālā, svešā zemē…
Karostas Ziemeļu mols un Baterija Nr.3
Latvijā garākais mols – Ziemeļu mols – būvēts 19. gadsimta beigās kā ļoti svarīga Liepājas Jūras cietokšņa un militārās ostas daļa. Mola garums ir 1800 metri, platums – 7,35 metri.
Ziemeļu mols ir viena no pirmajām Imperatora Aleksandra III ostas būvēm, kuru izveidoja laikā no 1890. līdz 1892. gadam pirms Karostas kanāla rakšanas. Mols kopā ar Ziemeļu, Dienvidu viļņlaužiem un Dienvidu molu veidoja Liepājas priekšostu.
Liepājas cietokšņa Baterija Nr. 3 atradās blakus Karostas Ziemeļu molam un bruņojuma ziņā tika plānota vislielākā. Izbūvēja platformas četriem 6 collu (152 mm) Kanē sistēmas 1892. gada modeļa lielgabalus, pieciem 11 collu (280 mm) 1887. gada modeļa lielgabalus un divus 57 mm Nordenfelda sistēmas prettrieciena lielgabalus, kā arī 18 9 collu (229 mm) lielgabalus un mortīras.
Šodien Baterija Nr. 3 ir visvairāk cietusi no valdošās dienvidu-ziemeļu jūras straumes, kas aiz Ziemeļu mola veido virpuļa efektu, tā rezultātā izskalojas lielgabalu platformu pamatus.
Ziemeļu mols aizsargā Liepājas ostas akvatoriju no Ziemeļrietumu vējiem. Šī ir liepājnieku un pilsētas viesu iecienīta vieta, kur vērot saulrietus un makšķerēt jūras zivis, kā arī vērot jūru dažādos laikapstākļos. Īpaši iespaidīgi - vētras laikā.
Pie Ziemeļu mola ierīkota plaša stāvvieta, kurā iespējams atstāt automašīnu. Apmeklētāju ērtībām pieejamas arī labierīcības un kafejnīca ar unikālu skatu uz jūru.
Pāvilostas novadpētniecības muzeja pastāvīgā ekspozīcija
Muzeja patstāvīgā ekspozīcija stāsta par Pāvilostas pilsētas vēsturi un par bēgļi gaitām Otrā pasaules kara laikā un pēc tā, padomju laikiem piekrastē, dzintaru ķeršanu pludmalē, kā arī ar svarīgākajiem notikumiem 100 gadu griezumā Pāvilostā. Apmeklētājiem iespēja iejusties zvejnieku lomā un ar 3D brillēm piedalīties reņģu un nēģu zvejā.
Blakus muzejam atrodas Laivu māja, kurā apskatāmi lielgabarīta eksponāti. Savulaik ēkā glabājusies laiva, ar kuru glābšanas dienesta komanda devusies jūrā glābt nelaimē nokļuvušos zvejniekus un jūrniekus.
Ekspozīcija “PĀVILOSTA - SLĒGTĀ ZONA” stāsta par Pāvilostu padomju okupācijas gados, par šādām tēmām: izpildvara, pierobežas zona, zvejnieku kolhozs, kultūras dzīve un sadzīve. Izveidota arī interaktīva emocionāli bagāta digitāla ekspozīcija divās valodās un audio - vizuālā instalācija.
Digitālā ekspozīcijā var redzēt senus notikumus un to, kā ir veidojusies Pāvilosta un visas aktivitātes no 1918. gada līdz šim laikam, t.sk. Neatkarības karu, PSRS un vācu okupāciju, bēgļu kustību Otrā pasaules kara laikā
23.krasta baterijas tālummērītājs Nr.1 (1941)
Tālummērītājs (datēts ar 1941.gadu) atrodas kāpas priedēs, vien 10m attālumā no otra torņa, kas uzbūvēts 1954.gadā. Krasta baterijas 1. un 2. lielgabalu pozīcija atrodas pašā jūras krastā un daļēji erozijas nopostītas, bet kāpās vislabāk redzama 4. lielgabala pozīcija. Šobrīd lielgabalus apkalpojušā personāla dzelzsbetona bunkurs ir jūras viļņu apskalots un izskalotu pamatu, sašķiebies un sasvēries uz jūras pusi.
Liepājas cietokšņa Bateriju Nr. 2 plānoja izbūvēt tālāk no krasta līnijas un to aizsargāja augsts nocietinājumu valnis. Baterijas bruņojumā paredzēja 16 11 collu (280 mm) 1877. gada modeļa mortīras. Mortīras izmantoja stāvas šāviena trajektorijas un tām nebija nepieciešama tiešā tēmešana.
Pēc 1939. gada 5. oktobrī noslēgtā “bāzu līguma” starp Latvijas Republikas un PSRS, Kurzemē plānoja izvietot gandrīz 25 000 lielo Sarkanās armijas un Baltijas kara flotes kontingentu. Līdz 1941. gada martam Latvijā izveidoja Baltijas jūras spēku bāzes Irbes jūras līča, Sāremā un Liepājas aizsardzības sektorus, kuru sastāvā veidoja krasta aizsardzības baterijas.
Liepājas krasta aizsardzības sektorā iekļāva 208. artilērijas divizionu ar divām 130 mm B-13 lielgabalu baterijām (Nr. 23 un Nr. 27), kā arī vienu 180 mm dzelzceļā lielgabalu bateriju. 23. baterijas būvniecību sāka 1939. gada novembrī un pabeidza 1941. gada 17. maijā, daļēji izmantojot Liepājas cietokšņa Baterijas Nr. 2 dzelzbetona nocietinājumus. 23. baterija sastāvēja no četrām dzelzbetona lielgabalu pozīcijām jūras krastā, komandpunkta un novērošanas (tālummērīšanas) tornis kāpu mežā. Tālummērīšanas posteņi izvietoti dzelzbetona torņos, lai nodrošinātu labāku redzamību, saglabājot maskēšanos priežu mežā.
Pēc Otrā pasaules kara 23. bateriju pārdēvēja par 636. bateriju, kuras bruņojumā bija tie paši 130 mm B-13 lielgabali, bet uguns vadībai 1954. gadā izbūvēja jaunu tālummērīšanas torni, kas atrodas blakus 1941. gada tornim. 1963. gadā visus Liepājas krasta aizsardzības lielgabalus demontēja.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Baterijas Nr. 2 teritorija atrodas Aizsardzības ministrijas lietošanā.
Liepājas 23. krasta aizsardzības baterija
Baterijas vieta meklējama starp Tobago un Jūras ielām jūras virzienā.
Pēc 1939. gada 5. oktobrī noslēgtā “bāzu līguma” starp Latvijas Republikas un PSRS, Kurzemē plānoja izvietot gandrīz 25 000 lielo Sarkanās armijas un Baltijas kara flotes kontingentu. Līdz 1941. gada martam Latvijā izveidoja Baltijas jūras spēku bāzes Irbes jūras līča, Sāremā un Liepājas aizsardzības sektorus, kuru sastāvā veidoja krasta aizsardzības baterijas.
Liepājas krasta aizsardzības sektorā iekļāva 208. artilērijas divizionu ar divām 130 mm B-13 lielgabalu baterijām (Nr. 23 un Nr. 27), kā arī vienu 180 mm dzelzceļā lielgabalu bateriju. 23. baterijas būvniecību sāka 1939. gada novembrī un pabeidza 1941. gada 17. maijā, daļēji izmantojot Liepājas cietokšņa Baterijas Nr. 2 dzelzbetona nocietinājumus. 23. baterija sastāvēja no četrām dzelzbetona lielgabalu pozīcijām jūras krastā, komandpunkta un novērošanas (tālummērīšanas) tornis kāpu mežā. Tālummērīšanas posteņi izvietoti dzelzbetona torņos, lai nodrošinātu labāku redzamību, saglabājot maskēšanos priežu mežā.
1. un 2. lielgabalu pozīcija atrodas pašā jūras krastā un daļēji erozijas nopostītas, bet kāpās vislabāk redzama 4. lielgabala pozīcija. Padomju karavīri 23. bateriju uzspridzināja 1941. gada 27. jūnijā atkāpjoties no Liepājas.
Pēc Otrā pasaules kara 23. bateriju pārdēvēja par 636. bateriju, kuras bruņojumā bija tie paši 130 mm B-13 lielgabali, bet uguns vadībai 1954. gadā izbūvēja jaunu tālummērīšanas torni, kas atrodas blakus 1941. gada tornim. 1963. gadā visus Liepājas krasta aizsardzības lielgabalus demontēja.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Baterijas Nr. 2 teritorija atrodas Aizsardzības ministrijas lietošanā.
Pie tam abi torņi atrodas ļoti tuvu viens no otra – tikai 10m attālumā. Četru lielgabalu pozīcijas atradušās pa labi no abiem torņiem, faktiski pašā jūras krastā. Šobrīd lielgabalus apkalpojušā personāla dzelzsbetona bunkurs ir jūras viļņu apskalots un izskalotu pamatu, sašķiebies un sasvēries uz jūras pusi.
Latvijas Kara muzejs
Atrodas Vecrīgā netālu no Brīvības pieminekļa un izvietots senā aizsardzības būvē.
Latvijas Kara muzejs ir viens no vecākajiem Latvijas muzejiem. Tā pirmsākumi meklējami 1. pasaules kara laikā. Muzeja krājums tika veidots galvenokārt no kaujas laukā iegūtām un karavīru personīgajām lietām. Kopš 1919. gada muzeja telpas atrodas Pulvertornī. Pēc Latvijas valsts izveides par muzeja galveno mērķi kļuva ekspozīcijas izveide par Latvijas militāro vēsturi un iedzīvotāju aktīvo lomu savas zemes aizsardzībā. 1937.gadā muzejs tika paplašināts ar piebūvi. Ēka tika celta speciāli tā vajadzībām — tehniski viens no modernākajiem tā laika muzejiem Eiropā.
Pulvertornis ir viens no bijušajiem Rīgas nocietinājumu torņiem. Tas pieminēts 1330. gadā kā Smilšu tornis. 1621.gadā, kad Rīgu aplenca Zviedrijas karaspēks, torni sagrāva. 1650. gadā tika uzbūvēts jauns tornis, šaujampulvera un ieroču glabāšanai. Pēc pilsētas nocietinājumu nojaukšanas Pulvertornis ir viena no vērtīgākajām liecībām par Rīgas aizsardzības sistēmu.
Muzejā var aplūkot 11 ekspozīcijas. Izstādīti dažādi ieroči, dokumenti, formas tērpi, apbalvojumi un citi ar karu vai karavīru ikdienu saistīti priekšmeti.
Saistītie stāsti
Par Latvijas okupāciju
1940. gada neatkarīgās Latvijas valsts pastāvēšanu pārtrauca Padomju Savienības īstenotā okupācija un aneksija, jeb inkorporācija Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) sastāvā.
Vācu armijas bez vēsts pazudušie karavīri Kurzemes lielkauju laikā - Karl Grimm
Vācu armijas grupas "Ziemeļi", kas Kurzemes aplenkumā tiek pārdēvēta vēlāk par "Kurland", dokumentācijā joprojām nav skaidru ziņu par aptuveni 50 000 vācu armijas karavīru. Šie karavīri ir bez vēsts pazudušo statusā. Pat mūsdienās šo karavīru radinieki cenšas atrast savu tuvinieku, priekšteču pēdas Kurzemē gan dokumentāli, gan fiziski. Viens no šādiem stāstiem ir par Karl Grimm, vācu karavīru no Švābijas (vēsturiska reģiona Vācijas dienvidrietumos, Reinas un Donavas iztekas daļā), kura kara gaitas apraujas 1944.gada 27.oktobrī pie Krūmu mājām pie Vaiņodes (aptumeni 5km uz ZR)