Pēteris Stučka I WW1 & Neatkarības kari
Pēteris Stučka (1865-1932) - jurists, politiķis, publicists, grāmatu apgādātājs, viens no Jaunās strāvas līderiem, vairāku sociālistu un komunistu preses izdevumu redaktors.
Dzimis 1865. Gadā Kokneses pagasta “Vecbirzniekos” pārtikušā zemnieku ģimenē. Stučkas tēvs Jānis Stučka jaunībā bijis plostnieks, vēlāk strādājiis par tautskolotāju un ķesteri, apprecoties kļūst par lielas lauku saimniecības īpašnieku.
1879. gada rudenī viņš iestājas Rīgas pilsētas vācu ģimnāzijā, kur iepazīstas ar Jāni Pliekšānu. 1884. gadā abi sāk studēt Pēterburgas universitātē, pievienojas universitātes latviešu studentu pulciņam. Universitāti Stučka absolvē 1888. gadā, atgriežas Rīgā un uzņemas latviešu demokrātiskā laikraksta „Dienas Lapa” redaktora pienākumus. 1897. gada vasarā uz laiku tiek slēgta „Dienas Lapa”, un pats Stučka tiek apcietināts. Līdz 1898. gada janvārim Stučka atrodas ieslodzījumā Vidzemes guberņas cietumā Rīgā.
Pēc tam viņš tiek izsūtīts uz Vitebsku. Pēc 1905. gada revolūcijas apspiešanas atgriezās Rīgā. No 1907. gada strādāja par advokātu Pēterburgā, nodibināja privātu apgādu “Dzirkstele”, sāk izdot marksismu popularizējošu žurnālu latviešu valodā (žurnālam vairākkārt mainās nosaukumi – „Atvases”, Jaunais Pūrs”, „Dzirkstele”, „Ciba” u. c.), kur arī pats publicē apcerējumus par plašu tēmu loku. Bijis arī Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas valdības vadītājs (1919), kas bija rezultāts notikumiem, kas notika 1918. gada 4. Decembrī: Krievijā izveidoja Latvijas Padomju valdību, kas 17. decembrī izplatīja Latvijas Padomju valdības manifestu, kurā izziņoja savus pamatmērķus. Latvijas Padomju valdības galva bija Pēteris Stučka, kurš 21. decembrī no Pleskavas ieradās Valkā. Sarkanā armija, ieskaitot latviešu strēlnieku pulkus, strauji tuvojās Rīgai. To 1919. gada 2. janvārī pameta Kārļa Ulmaņa vadībā Latvijas Pagaidu valdību, atstājot vietu Pēterim Stučkam un viņa Padomju Latvijas valdībai.
P. Stučkas valdība izlēma, ka sniegs krievu biedriem paraugstundu sociālisma celšanā. Viņš bijis pārņemts ar pārliecību, ka "Latvijas darba komūnai" ir visas iespējas kļūt par paraugu komunistiem ne vien Krievijas, bet varbūt pat Eiropas mērogā. Latviešu proletariāts bija izredzēts būt "lāpa revolucionārajā pulvera tornī". No tā cēlās Padomju Latvijā laikā no 1919. gada janvāra līdz maijam piedzīvotais terors un reformu radikālisms, kādu nevarēja vērot pat Krievijā. Stučka un viņa domubiedri steidzās pēc iespējas ātrāk sasniegt ilgoto sociālismu, bet apdedzinājās, jo ātri zaudēja iedzīvotāju cerības un atbalstu, kas Latvijas Neatkarības kara laikā noveda pie Padomju Latvijas kraha un pilnīgas iznīcības. Pēteris Stučka nospēlēja savu lomu, bet paveica to tik politiski slikti, ka no cienīta jaunstrāvnieka kļuva par nīstu komunistu.
Vēlāk P.Stučka bija PSRS Augstākās tiesas priekšsēdētājs (1923). 1931. gadā Stučku iecēla par Maskavas Padomju tiesību institūta direktoru. Pētera Stučkas vārdā tika nosaukta Aizkraukles pilsēta, Latvijas Valsts universitāte un Tērbatas iela Rīgā. Pēteris Stučka miris 1932.gada 25.janvārī Maskavā un ir apglabāts Sarkanajā laukumā pie Kremļa sienas.
Papildus izziņas avoti
LU LFMI. Pēteris Stučka. Pieejams: https://literatura.lv/lv/person/Peteris-Stucka/872473 [skatīts 06.05.2021].
Latvijas Kara muzejs. Personības un to paveiktais Latvijas Neatkarības kara laikā. Pieejams: http://www.karamuzejs.lv/lv/Petnieciba/publikacijas/12_Petnieciba_Neatkaribaskara_personibas_KP_201912.aspx [skatīts 06.05.2021].
Saistītās laikalīnijas
Saistītie objekti
Piemineklis pirmajai kaujai par Latvijas neatkarību
Atroadas, Inčukalnā, Atmodas ielā 2.
2016.gada 3.jūlijā, tika atklāts piemineklis pirmajai kaujai par Latvijas neatkarību, kas veltīts Latvijas zemessardzei (Die Lettländische Landeswehr), kurā plecu pie pleca jaundibināto valsti pret boļševiku Sarkano armiju aizstāvēja vietējie baltvācieši, krievi un latvieši, kuri tolaik gan bija vienībās abās pusēs. Brāļu kapu komitejas priekšsēdētājs Eižens Upmanis tolaik secinājis, ka kauju piemiņas vietās ārpus kapiem šis varētu būt vēsturiski pirmais piemineklis apvienotajiem latviešu un baltvāciešu spēkiem. Tajā laikā par Latvijas zemessardzes jeb landesvēra latviešu vienību komandieri iecēla pulkvežleitnantu Oskaru Kalpaku, no kura vienībām Brīvības cīņu gaitā izaugusi un veidojusies vēlākā Latvijas armija.
1918.gadā visa tagadējās Latvijas teritorija bija nonākusi Vācijas impērijas un tās karaspēka rokās. Tomēr 1918.gada vasaras beigās un rudenī situācija sāka strauji noslēgties Vācijai par sliktu un bija skaidrs, ka tas ir tikai laika jautājums, kad Vācija būs spiesta atzīt sakāvi 1.Pasaules karā. Krievijas impērija, kurā Latvija ietilpa līdz 1. Pasaules karam, bija beigusi pastāvēt jau agrāk, līdz ar 1917.gada februāra un oktobra revolūcijām. 1918.gada 18.novembrī tika proklamēta Latvijas Republika. Vācijas armija, kas atradās Latvijas teritorijā, pēc pamiera noslēgšanas ar Antantes valstīm 1918.gada 11.novembrī, vairs nebija motivēta turpmākai karadarbībai un lielākā daļa tās karavīru vēlējās vienkārši atgriezties dzimtenē.
Pie šādiem apstākļiem bija skaidrs, ka Latvijas aizsardzība ir atkarīga pirmkārt no pašas Latvijas iedzīvotāju veidotas zemessardzes. Sākotnēji, pateicoties izglītotībai un salīdzinoši lielākai spējai pašorganizēties, vislielāko iniciatīvu šādas zemessardzes veidošanā izrādīja Latvijā dzīvojošie vācbaltieši. Tāpat zemessardzei pievienojās arī krievu tautības karavīri. Lai nodrošinātu zemessardzes apgādi ar uniformām, ieročiem un citiem nepieciešamajiem resursiem, Latvijas Pagaidu valdība 1918.gada 7.decembrī noslēdza līgumu ar Vācijas pārstāvi Augustu Vinnigu, paredzot zemessardzes nodrošinājumu no Latvijas teritorijā esošajām Vācijas armijas rezervēm. Šis līgums cita starpā norādīja, ka šī zemessardze ar oficiālo nosaukumu – „Latvijas zemessardze” jeb vāciski – „die Lettländische Landeswehr” būs Latvijas Republikas bruņotie spēki.
Pretīm Latvijas zemessardzei stājās divi līdz tam 1. Pasaules karā un Krievijas pilsoņu karā pieredzējušie Latviešu sarkano strēlnieku pulku karavīri (t.i. aptuveni 2000 – 3000 karavīru sastāvā). Neskatoties uz Sarkanās armijas pieredzes un skaitlisko pārsvaru, Latvijas zemessardze sīvās kaujās noturēja Inčukalnu divas dienas, līdz beidzot 1919.gada 1.janvāra vakarā, lai izvairītos no ielenkuma, bija spiesta atkāpties, zaudējot 43 kritušos, kā arī vairākus ievainotos, no kuriem lielākā daļa nonāca lielinieku gūstā, kur tika nogalināti vai nomira no bada vai slimībām.
Autors: Artis Buks. Materiāls: Laukakmens. Piemineklis izgatavots no liela izmēra monolīta akmens, kas tika atrasts Ruļļos pie Jelgavas.
