Juglas kaujas – Itjē ofensīva I WW1

Maršruta sākumposms atrodas Upesleju centrā pie autobusa pieturas.

1917. gada 1. septembra rītā pēc trīs stundu ilgas artilērijas apšaudes vācieši uzsāka trīs koka pontonu tiltu būvi pāri Daugavai pie Ikšķiles. Tika izšauti apmēram 560 000 šāviņi no 1159 lielgabaliem un mīnmetējiem, kas pilnīgi nomāca 66 krievu lielgabalus un piespieda atkāpties Daugavas labā krastā novietoto 186. divīziju. Krievijas 12. armijas komandieris ģenerālis Parskis lika 43. korpusam veikt pretuzbrukumu pārrāvuma vietā un nodeva korpusa komandiera rīcībā 33., 136., 138. divīzijas, 116. divīzijas vienu brigādi un 2. latviešu strēlnieku brigādi.

1. septembra pēcpusdienā latviešu strēlnieki saņēma pavēli izvirzīties cīņai pret Daugavu šķērsojošajiem vāciešiem. 2. latviešu strēlnieku brigāde no Ropažiem devās pretī uzbrūkošajām vācu vienībām un 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka karavīri ap pulksten četriem pēcpusdienā sasniedza nocietinātās pozīcijas gar Mazās Juglas upes labo krastu. Pēc artilērijas apšaudes 2. septembra dienas vidū sākās uzbrukums latviešu strēlnieku pozīcijām. Aizsardzības cīņas izvērtās 14 km garā frontē gar Mazās Juglas labo krastu. 2. latviešu strēlnieku brigādes karavīri ar dažiem lielgabaliem stājās pretim skaitliski un tehniski stiprākam vācu karaspēka grupējumam, kas uzbrukumā izmantoja arī aviāciju, ugunsmetējus un ar indi pildītas lielgabalu granātas. Strēlniekiem izdevās 26 stundas varonīgi noturēt fronti līdz 3. septembrim. Izpildījuši savu uzdevumu, dzīvi palikušie latviešu karavīri pēc 12. armijas vadības pavēles atkāpās līdz Siguldas un Cēsu pozīcijām. Zaudējumi bija ļoti smagi – 5. Zemgales un 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulkā no ierindas izsita vairāk nekā pusi cīnītāju, 7. Bauskas un 8. Valmieras latviešu strēlnieku pulks cieta mazāk.

Atrodas Ogres novada Tīnūžu ciemā, 7 kilometru attālumā no Ogres un Ikšķiles pilsētas.

Pirmās rakstītās ziņas par muižu ir no 16.gs. Līdz 18.gs. vidum tā tika uzskatīta par saimniecisku ražotni ar necilām ēkām. Laika gaitā muiža attīstījās par lielu saimniecību.

1. pasaules kara laikā apkārtnē norisinājās kaujas starp Krievijas un Vācijas armijām, kurās cīņas aizvadīja arī latviešu strēlnieki. Neatkarības kara laikā Tīnūžu muižā atradās Latvijas armijas 1. Valmieras kājnieku pulka štābs un bruņu auto novietne. 1932. gadā muiža tika nodota Latvijas Kara invalīdu savienībai, kas nodrošināja dzīves vietu un aprūpi kara veterāniem.

2. pasaules kara laikā, 1943. gadā no Igaunijas uz Tīnūžu muižu tika pārcelta Vācijas armijas vienība “FAT 212”. Tā bija frontes diversantu grupa, kas sagatavoja karavīrus cīņai pret Sarkano armiju. Izlūkošanā, partizānu kara taktikā un sabotāžā tika apmācīti arī latviešu karavīri. Tīnūžu muižas kungu ēka tika iznīcināta, Sarkanajai armijai virzoties uz Rīgu.

Mūsdienās redzama izteiksmīga ainava ar vēsturisko apbūvi Mazās Juglas upes krastos. Kultūras mantojuma centrā “Tīnūžu muiža” apskatāmas ekspozīcijas, tostarp par latviešu strēlniekiem.

Atrodas Ogres centrā pie monumentālā Latvijas valsts karoga.

Ogres Vēstures un mākslas muzejs dibināts 1981. gadā. Muzeja krājumu veido vairāk nekā 40 tūkstoši dažādu priekšmetu, kas iegūti Ogres pilsētas un bijušā rajona teritorijā, un daudzpusīgi atspoguļo Ogres novada kultūrvēsturisko mantojumu. Pirmā pasaules kara laikā Ogre no 1915. gada līdz 1917. gadam atradās tiešā frontes tuvumā, 1915. gadā krievu karaspēkam atkāpjoties Rīgas virzienā. Ogres salā bija ierakumi, artilērijas šāviņi gandrīz pilnīgi iznīcināja Ogres apbūvi. Pilsētas pastāvīgie iedzīvotāji bija aizklīduši bēgļu gaitās. Muzeja ēkā savulaik atradusies PSRS Valsts bankas nodaļa. Pilsēta bija viena no vecākajām kūrortpilsētām ar bagātu kultūras vēsturi. Dabas vērtību ieskauta, tā bija populāra vieta atpūtai. Padomju okupācijas laikā pilsēta piedzīvoja vērienīgas pārmaiņas, kas izdzēsa daļu no vēsturiskās apbūves un gadsimtiem veidotas ainavas. Laika gaitā Ogre mainījusies, un tapuši daudzveidīgi apskates objekti.

Mūsdienās muzejā var aplūkot plašas ekspozīcijas. Tas atrodas Brīvības ielā, kas paredzēta gājējiem, un ir vienīgā iela ar gandrīz pilnībā saglabātu seno apbūvi. Tā kļuvusi par vienu no Ogres simboliem. Pilsēta līdzīgi kā senāk top par populāru atpūtas vietu.

Atrodas Ikšķiles novadā Tīnūžu ciemā, šosejas malā pie Tīnūžu pamatskolas.

Piemiņas zīme latviešu strēlniekiem, kuri 1. pasaules kara laikā cīnījās pret Vācijas armiju. Kaujas pie Mazās Juglas upes 1917. gada 1.- 2. septembrī bija Rīgas operācijas kulminācijas brīdis. Vācijas armija sāka uzbrukumu iepretim Ikšķilei ar mērķi ieņemt Rīgu un sagūstīt Krievijas 12. armiju. Vācijas armijas vienības, šķērsojot Daugavu pa pontonu tiltiem, sasniedza Mazās Juglas upes apkārtni, kur tām ceļu aizšķērsoja latviešu strēlnieki. Viņiem tika pavēlēts aizkavēt pretinieku, līdz visa Krievijas 12. armija izies no aplenkuma, nenokļūstot Vācijas armijas gūstā. Cīņas notiek ar lieliem zaudējumiem abām karojošām pusēm.

Mūsdienās var apskatīt 2005. gadā atklāto tēlnieka Jāņa Karlova pieminekli “Varoņu altāris”, kas veltīs latviešu cīnītājiem. 300 metru attālumā atrodas Tīnūžu muiža, kur izvietota ekspozīcija.

Atrodas Baldones novadā, 4 km attālumā no Baldones, autoceļa Iecava – Baldone – Daugmale tuvumā.

Mercendarbe ir viena no muižām no kuras netālu atradās Baldones kurorts, kas bija senākais Latvijas teritorijā. Muižas vēsturi papildina 1. pasaules kara notikumi. Tā atradās 7 km attālumā no aktīvas frontes cīņu vietas - Nāves salas. Mercendarbes muiža kalpoja Vācijas armijas mērķiem, un tās apkārtne kļuva par tiešu kara liecinieku. 

Kara laikā dzelzceļa infrastruktūra bija viens no svarīgākajiem jautājumiem ikvienas armijas plānos. 1915. gadā Vācija bija okupējusi Latvijas teritoriju (tolaik Krievijas sastāvā) un sāka izbūvēt jaunas dzelzceļa līnijas, lai ātri transportētu karavīrus, organizētu apgādi un izvestu resursus uz Vāciju, piemēram, kokmateriālu kravas. Viena no jaunajām dzelzceļa līnijām savienoja Mercendarbi ar Vecumniekiem un tālāk ar Jelgavu, kas bija svarīga Vācijas armijas atbalsta vieta. Mercendarbes līniju izmantoja, lai apgādātu karavīrus Nāves salā, kā arī tā nodrošināja Vācijas armijas vienības, kad tās veica uzbrukumu Rīgai, forsējot Daugavu. 

Mūsdienās muižā atrodas Baldones muzejs un  Tūrisma informācijas punkts. Izveidota Mercendarbes pastaigu taka, kas ir daļa no “Baldones stāstu takas”. Joprojām var aplūkot Vācijas armijas dzelzceļa uzbēruma valni.

Kādreizējā dzelzceļa maršruts dabā ir skaidri redzams, jo praktiski visu ceļa posmu, kur mūsdienās ir mežs, saglabājies dzelzceļa uzbērums. Ejot pa uzbērumu, pievērsiet uzmanību zemsegai - ir iespējams saskatīt saglabājušās gulšņu vietas. Mūsdienās daži no dzelzceļa posmiem kalpo par autoceļu pamatni, piemēram, kā stigas ceļš mežistrādei. Pie Mercendarbes muižas dzelzceļa uzbērums ir nolīdzināts, taču pie Riekstukalna, kur atsākas mežs, tas turpinās.

  O. Andersons, Baldones vēstures pētnieks, par dotā dzelzsceļa vēsturi raksta tā:    

 “1. Pasaules kara laikā, kad 1916. gadā frontes līnija bija nostabilizējusies gar Daugavas kreiso krastu,  lai apgādātu vācu armiju, armijas dzelzceļa dienesta komandieris 1916.gada 15.martā pieņem lēmumu izbūvēt līniju no Vecumniekiem uz Mencendarbi. Līnijas garums bija 25 kilometri. 30. martā 5000 strādnieku sāka darbus un jau 1.maijā līnija bija izbūvēta līdz Skarbes stacijai, bet 6.maijā līdz Mercendarbei. Dzelzceļš sākās Vecumniekos, kā stacija Neugut Kurland, tālak stacijas Nougut Nord, Birsemniek,Gedeng, Skarbe, Merzendorf (nosaukumi vāciski). Vēlāk līniju pagarināja līdz Riekstu kalnam un līdz Vilku kalniem iepretīm Ikšķilei. Tā kā līnija Jelgava-Krustpils jau bija pārbūvēta uz Vācijas (Rietumeiropas) sliežu platumu, tad arī uz Mercendarbi gāja līnija ar 1435 mm platumu. Tas jau nebija kaut kāds ''bānītis'', bet gan normāls dzelzceļš. Lielākā stacija bija Skarbe. Tur arī notika lielākie kravu pārkraušanas darbi, lai tālāk ar zirgu transportu tos nogādātu uz fronti. Dzelzceļa līnija darbojās vēl 1921. gadā, kad pa to sūtīja tālāk baļķus un malku. Nojauca 1925. gadā.  Mūsdienās saglabājusies neskarta stacijas vieta, redzama  dzelzceļa stiga, sliežu uzbērums, gulšņu vietas. Apbrīnojami, ka pēc 100 gadiem varam izstaigāt pa šo dzelzceļu. Tā vien brīžiem liekas, ka tūlīt nāks vilciens un būs jāpaiet malā.”