Salaspils nometne II WW2

Salaspils nometnes būvniecību uzsāka 1941. gada oktobrī, kad tās celtniecībā iesaistīja vietējos būvamatniekus, kā arī padomju karagūstekņus un ieslodzītos no Rīgas Cen-trālcietuma. Sākot ar decembri, nometnes galvenais darbaspēks bija ap 1500—1800 no Vācijas, Austrijas un Čehoslovākijas deportētie ebreji. No 1942. gada maija Salaspils sāka darboties kā paplašināts policijas cietums ar tam pievienotu darba audzināšanas nometni. 

Tās pastāvēšanas laikā nometnē nonāca ap 1000—2000 darba kavētāju, kuri bija sodīti ar ieslodzījumu ne ilgāku par 56 dienām. Paplašinātajā policijas cietumā nonākušo lielāka daļa bija politieslodzītie, kas tur atradās drošības ieslodzījumā (Schutzhaft) līdz kara beigām, un viņu ātrāka atbrīvošana notika tikai atsevišķos gadījumos. Liela daļa no viņiem bija apcietināti par sadarbību ar padomju okupācijas režīmu 1940.—1941. gadā. Politieslodzīto vidū bija arī vairāk nekā 100 latviešu un arī poļu nacionālās pretošanās kustības dalībnieku, t.sk. Latvijas Centrālās padomes locekļi Konstantīns Čakste, Bruno Kalniņš, Ludvigs Sēja un citi. Visu politieslodzīto kopskaits nometnes pastāvēšanas laikā varēja sasniegt 5000—6000 cilvēku.

1943. gada februārī—aprīlī Salaspilī nonāca vismaz 4500 cilvēku no Baltkrievijas, kuri bija arestēti pretpartizānu apkarošanas akcijas «Ziemas burvība» (Winterzauber) laikā. 1943. gada augustā—septembrī uz Salaspili atveda 3284 personas, kas bija apcietinātas piespiedu darbaspēka akcijas «Vasaras ceļojums» (Sommerreise) laikā Latgalē. Abās šajās akcijās uz Salaspili atvestos darbspējīgos vīriešus un sievietes nosūtīja darbos uz Vāciju. Vismaz 2741 bērnu nodeva lauksaimniekiem Rīgas novada pagastos un aizbildņu ģimenēm. Daļa bērnu nonāca Rīgas Svētās Trijādības-Sergija sieviešu klosterī, kā arī tika nosūtīti uz bērnunamiem Bulduros un Saulkrastos. 

1942. un 1943. gada mijā Salaspilī izveidoja «speciālu nodaļu igauņiem, latviešiem un lietuviešiem, kurus bija notiesājušas SS un policijas tiesas», un, sākot ar 1943. gada pavasari, nometnē sodu izcieta baltiešu un arī citu tautību policijas bataljonu un leģionu karavīri, kuri bija notiesāti par dažādiem pārkāpumiem uz laiku, ilgāku par trim mēnešiem. Īslaicīgi Salaspilī atradās lietuviešu ģenerālis Pāvils Plehavičs ar sava štāba virsniekiem, kopskaitā ap 50 cilvēku. 1944. gada vasarā un rudenī ap 2000 no Salaspilī ieslodzītajām militārpersonām iesaistīja vairākos armijas soda un būvbataljonos.

1942. gada maijā apkārt nometnei uzcēla dubultu (2 metrus vienu aiz otra) dzeloņ-stiepļu žogu. Gar tā ārpusi 60—70 metru attālumā un 6—7 metru augstumā no zemes virs dzeloņdrāšu žogiem uzbūvētos sešos sargtorņos visu diennakti dežurēja nometnes apsardze. Teritorija ap žogiem bija apgaismota. Žogam nedrīkstēja tuvoties tuvāk par 20 metriem. Nometnes vidū starp barakām atradās ūdenstornis. Tā virsotnē bija uzstādīti prožektori un ložmetēji, kā arī sirēna, ko ieslēdza bēgšanas gadījumos. Ieslodzīto barakas bija izvietotas trīs rindās pakavveida aplī, un to numerācija sākās, vadoties no komandantūras labās puses. 1943. gada maijā nometnē bija uzbūvētas ap 30 dzīvojamās un darba barakas. No tām ap 14—15 bija ieslodzīto barakas, kurās parasti uzturējās ap 200 cilvēku, bet bija arī gadījumi, kad tajās bija mazāk nekā 100 vai vairāk nekā 600 ieslodzīto. Nometnes teritorijā atradās arī komandantūra; sardzes dzīvojamā un dienesta baraka; nometnes vecākā biroja un dzīvojamā baraka; slimnīca un baraka medicīniskām vajadzībām; virtuve; pasts; kamera, kurā glabājās ieslodzīto drēbes un dokumenti; galdniecības, mehāniskās, salmu apavu, kurpnieku, šuvēju, mākslinieku, suvenīru izgatavošanas darbnīcas; veļas mazgātava un dezinficētava; karceris.

Jau 1943. gada beigās sākās Salaspils nometnes ieslodzīto masveida pārvietošana uz Štuthofas, Neiengammes, Būhenvaldes, Mauthauzenes-Gusenas, Zaksenhauzenes, Rāvensbrikas un citām koncentrācijas nometnēm nacistu okupētās Polijas un Vācijas teritorijā. Pēdējie ieslodzītie Salaspili atstāja 1944. gada 29. septembrī, kad nometne tika likvidēta un lielākā daļa vēl esošo ēku tika nodedzinātas. Precīzu Salaspils nometnē ieslodzīto un bojāgājušo personu skaitu neļauj noteikt apcietināto personu reģistra trūkums, jo to kartotēka tika iznīcināta. Tikai aptuveni ir iespējams konstatēt, ka dažādos laikos Salaspilī bija ieslodzīti ap 17 000 līdz 18 000 cilvēku, no kuriem ap 8000—9000 bija speciālās akcijās pārvietotas personas. Līdz 1942. gada jūlijam—augustam ap 1000 ārzemju ebreju mira Salaspilī smago dzīves un darba apstākļu, necilvēcīgo miesas un nāves sodu dēļ. Pēc bijušā Salaspils nometnes ieslodzītā Artura Neparta aprēķiniem, nometnes pastāvēšanas laikā 100 politieslodzītos nošāva 1943. gada 5./6. maija naktī pēc viņu pārvešanas uz Rīgas Centrālcietumu, 400—500 mira no slimībām, ap 25 nošāva par gatavošanos bēgt vai bēgšanas laikā, 100—150 cilvēku mira no necilvēcīgiem sodiem, bet vairāki simti novārgušo bērnu mira ar tīfu, dizentēriju un citām epidēmijām un slimībām, kas bija izplatījušās Salaspilī. Ļoti aptuveni var pieņemt, ka Salaspils nometnē bojāgājušo skaits sasniedza vismaz 2000 cilvēku.