Lager Salaspils II Zweiter Weltkrieg

585SalaspilsnometnēieslodzītieSauriešuakmeņla.jpg
Salaspils nometnē ieslodzītie Sauriešu akmeņlauztuvēs. 1944. Avots: Latvijas Okupācijas muzejs

Salaspils nometnes būvniecību uzsāka 1941. gada oktobrī, kad tās celtniecībā iesaistīja vietējos būvamatniekus, kā arī padomju karagūstekņus un ieslodzītos no Rīgas Cen-trālcietuma. Sākot ar decembri, nometnes galvenais darbaspēks bija ap 1500—1800 no Vācijas, Austrijas un Čehoslovākijas deportētie ebreji. No 1942. gada maija Salaspils sāka darboties kā paplašināts policijas cietums ar tam pievienotu darba audzināšanas nometni. 

Tās pastāvēšanas laikā nometnē nonāca ap 1000—2000 darba kavētāju, kuri bija sodīti ar ieslodzījumu ne ilgāku par 56 dienām. Paplašinātajā policijas cietumā nonākušo lielāka daļa bija politieslodzītie, kas tur atradās drošības ieslodzījumā (Schutzhaft) līdz kara beigām, un viņu ātrāka atbrīvošana notika tikai atsevišķos gadījumos. Liela daļa no viņiem bija apcietināti par sadarbību ar padomju okupācijas režīmu 1940.—1941. gadā. Politieslodzīto vidū bija arī vairāk nekā 100 latviešu un arī poļu nacionālās pretošanās kustības dalībnieku, t.sk. Latvijas Centrālās padomes locekļi Konstantīns Čakste, Bruno Kalniņš, Ludvigs Sēja un citi. Visu politieslodzīto kopskaits nometnes pastāvēšanas laikā varēja sasniegt 5000—6000 cilvēku.

1943. gada februārī—aprīlī Salaspilī nonāca vismaz 4500 cilvēku no Baltkrievijas, kuri bija arestēti pretpartizānu apkarošanas akcijas «Ziemas burvība» (Winterzauber) laikā. 1943. gada augustā—septembrī uz Salaspili atveda 3284 personas, kas bija apcietinātas piespiedu darbaspēka akcijas «Vasaras ceļojums» (Sommerreise) laikā Latgalē. Abās šajās akcijās uz Salaspili atvestos darbspējīgos vīriešus un sievietes nosūtīja darbos uz Vāciju. Vismaz 2741 bērnu nodeva lauksaimniekiem Rīgas novada pagastos un aizbildņu ģimenēm. Daļa bērnu nonāca Rīgas Svētās Trijādības-Sergija sieviešu klosterī, kā arī tika nosūtīti uz bērnunamiem Bulduros un Saulkrastos. 

1942. un 1943. gada mijā Salaspilī izveidoja «speciālu nodaļu igauņiem, latviešiem un lietuviešiem, kurus bija notiesājušas SS un policijas tiesas», un, sākot ar 1943. gada pavasari, nometnē sodu izcieta baltiešu un arī citu tautību policijas bataljonu un leģionu karavīri, kuri bija notiesāti par dažādiem pārkāpumiem uz laiku, ilgāku par trim mēnešiem. Īslaicīgi Salaspilī atradās lietuviešu ģenerālis Pāvils Plehavičs ar sava štāba virsniekiem, kopskaitā ap 50 cilvēku. 1944. gada vasarā un rudenī ap 2000 no Salaspilī ieslodzītajām militārpersonām iesaistīja vairākos armijas soda un būvbataljonos.

1942. gada maijā apkārt nometnei uzcēla dubultu (2 metrus vienu aiz otra) dzeloņ-stiepļu žogu. Gar tā ārpusi 60—70 metru attālumā un 6—7 metru augstumā no zemes virs dzeloņdrāšu žogiem uzbūvētos sešos sargtorņos visu diennakti dežurēja nometnes apsardze. Teritorija ap žogiem bija apgaismota. Žogam nedrīkstēja tuvoties tuvāk par 20 metriem. Nometnes vidū starp barakām atradās ūdenstornis. Tā virsotnē bija uzstādīti prožektori un ložmetēji, kā arī sirēna, ko ieslēdza bēgšanas gadījumos. Ieslodzīto barakas bija izvietotas trīs rindās pakavveida aplī, un to numerācija sākās, vadoties no komandantūras labās puses. 1943. gada maijā nometnē bija uzbūvētas ap 30 dzīvojamās un darba barakas. No tām ap 14—15 bija ieslodzīto barakas, kurās parasti uzturējās ap 200 cilvēku, bet bija arī gadījumi, kad tajās bija mazāk nekā 100 vai vairāk nekā 600 ieslodzīto. Nometnes teritorijā atradās arī komandantūra; sardzes dzīvojamā un dienesta baraka; nometnes vecākā biroja un dzīvojamā baraka; slimnīca un baraka medicīniskām vajadzībām; virtuve; pasts; kamera, kurā glabājās ieslodzīto drēbes un dokumenti; galdniecības, mehāniskās, salmu apavu, kurpnieku, šuvēju, mākslinieku, suvenīru izgatavošanas darbnīcas; veļas mazgātava un dezinficētava; karceris.

Jau 1943. gada beigās sākās Salaspils nometnes ieslodzīto masveida pārvietošana uz Štuthofas, Neiengammes, Būhenvaldes, Mauthauzenes-Gusenas, Zaksenhauzenes, Rāvensbrikas un citām koncentrācijas nometnēm nacistu okupētās Polijas un Vācijas teritorijā. Pēdējie ieslodzītie Salaspili atstāja 1944. gada 29. septembrī, kad nometne tika likvidēta un lielākā daļa vēl esošo ēku tika nodedzinātas. Precīzu Salaspils nometnē ieslodzīto un bojāgājušo personu skaitu neļauj noteikt apcietināto personu reģistra trūkums, jo to kartotēka tika iznīcināta. Tikai aptuveni ir iespējams konstatēt, ka dažādos laikos Salaspilī bija ieslodzīti ap 17 000 līdz 18 000 cilvēku, no kuriem ap 8000—9000 bija speciālās akcijās pārvietotas personas. Līdz 1942. gada jūlijam—augustam ap 1000 ārzemju ebreju mira Salaspilī smago dzīves un darba apstākļu, necilvēcīgo miesas un nāves sodu dēļ. Pēc bijušā Salaspils nometnes ieslodzītā Artura Neparta aprēķiniem, nometnes pastāvēšanas laikā 100 politieslodzītos nošāva 1943. gada 5./6. maija naktī pēc viņu pārvešanas uz Rīgas Centrālcietumu, 400—500 mira no slimībām, ap 25 nošāva par gatavošanos bēgt vai bēgšanas laikā, 100—150 cilvēku mira no necilvēcīgiem sodiem, bet vairāki simti novārgušo bērnu mira ar tīfu, dizentēriju un citām epidēmijām un slimībām, kas bija izplatījušās Salaspilī. Ļoti aptuveni var pieņemt, ka Salaspils nometnē bojāgājušo skaits sasniedza vismaz 2000 cilvēku.

 

25.jpg
26.jpg
27.jpg
582Salaspilsnometnesaerofoto1944gadsNARAarchi.jpg
583Salaspilsnometnēieslodzītieārzemjuebrejipu.jpg
584Salaspilsnometnēbijaīpašinoteiktiizpalīgik.jpg
585SalaspilsnometnēieslodzītieSauriešuakmeņla.jpg
586SalaspilsnometnēieslodzītoebrejugrupaBunde.jpg
58SalaspilskoncentrācijasnometneIeslodzītāpub.jpg
58Salaspilsnometne1941Bundesarchiv.jpg
Weitere Informationsquellen

https://www.sargs.lv/lv/vesturiski-jutigie-jautajumi/2015-06-05/salaspils-nometne-un-tas-vesture-1941-1944

Saistītie objekti

Gedenkstätte Salaspils

Die Mahn- und Gedenkstätte Salaspils befindet sich in der Gemeinde Salaspils, 1,2 km von der Fernstraße A6 Riga-Daugavpils entfernt. Sie wurde 1967 an der Stelle des Konzentrationslagers Kurtenhof eröffnet. Es handelt sich hier um einen von Mythen und Halbwahrheiten umwobenen Ort, der von der sowjetischen Propaganda ausgenutzt wurde: ein Beispiel in Lettland für die Nazi-Verbrechen und die kommunistische Ideologie. Kurtenhof/Salaspils war ein Straflager („Arbeitserziehungslager“) innerhalb des deutschen Strafvollzugssystems. Es bestanden Ähnlichkeiten zu klassischen Konzentrationslagern. Das Lager wurde als „erweitertes Polizeigefängnis“ geführt und aufgebaut, um die Rigaer Gefängnisse zu entlasten. Unterschiedliche Gruppen von Menschen waren hier inhaftiert: Juden, sowjetische Kriegsgefangene, Arbeitsverweigerer, politische Gefangene, Kriminelle, Prostituierte, Mitglieder der lettischen Widerstandsbewegung, bestrafte baltische Soldaten, die zum deutschen Armee- oder Polizeidienst herangezogen waren und andere. Bis zu 2200 Häftlinge waren gleichzeitig in dem Lager untergebracht. Die Haupttodesursachen (ca. 2000) waren Unterernährung, die schweren Arbeitsbedingungen, körperliche Züchtigung und Krankheiten.

Zugehörige Geschichten

Über die Gedenkstätte Salaspils als Symbol der Ideologie des sowjetischen Besatzungsregimes.

Die Beschreibung beschreibt anschaulich die Politisierung eines Erinnerungsortes und seine Rolle in der Ideologie der Sowjetunion. Der Text besagt, dass eines der Hauptziele darin besteht, die „Wiedergeburt des Faschismus“ zu bekämpfen. Dies zeigt, dass die Bemühungen mit ideologischer Infrastruktur, kommunistische Verbrechen zu verbergen und abweichende Meinungen zu verhindern, fortgesetzt werden. Gedenkstätten, Friedhöfe und Museen der sowjetischen Armee und verschiedene kulturelle Veranstaltungen hielten den Mythos von der "Befreiung Lettlands" und der "Bruder Sowjetunion" aufrecht. Anhand der Tatsachen der Naziverbrechen wurde ein umgekehrter Blick auf die Ereignisse des Zweiten Weltkriegs in Lettland geschaffen.

Über die Ereignisse der Kinderkolonie "Zwerge" während der Vorkriegszeit und des Zweiten Weltkriegs

Den Familien der Guerilla-Anhänger wurden ihre Kinder entzogen. Im März 1943 befanden sich 1100 Kinder im Lager Salaspils. Etwa 250 Kinder starben an Masern, Typhus und anderen Krankheiten, mehrere Hundert Kinder wurden auf die Bauernhöfe der umliegenden Gemeinden überführt, etwa 300 Kinder landeten in den Waisenhäusern in Rigas Jurmala, Igate und Saulkrasti.
In Saulkrasti landeten die Kinder in der Kinderkolonie „Rūķīši“ des Lettischen Kinderhilfswerks.