Taisnīgie starp pasaules tautām II WW2
"Taisnīgais starp tautām" ir goda tituls, kas tiek piešķirts neebreju izcelsmes personām par ebreju glābšanu holokausta laikā (1933.–1945. g.), nemeklējot personisku labumu. Šo nosaukumu devusi komisija, kas darbojas Jad Vašem (Izraēlas Holokausta pētniecības institūtā Jeruzalemē, dibināts 1953. gadā) un kuru vada Izraēlas Augstākās tiesas tiesnesis. Apbalvojums tiek piešķirts neatkarīgi no personas sociālā statusa – to ir saņēmuši arī karalisko ģimeņu pārstāvji, piemēram, Dānijas un Grieķijas princese Helēna, princese Alise un Beļģijas karaliene Elizabete.
Pierādījumu meklēšana par vārda došanas procesu sākas, kad piesakās izglābtā persona vai tās radinieki. Komisija rūpīgi pārbauda visu dokumentāciju, tostarp izdzīvojušo un citu liecinieku liecības, un izvērtē vēsturiskos apstākļus un draudus pašam glābējam. Galvenie kritēriji ir: nominācijai var pieteikties tikai ebreju tautības persona, palīdzība nedrīkst tikt sniegta ģimenes loceklim vai personai, kas pievērsusies kristietībai, tai jābūt ilgtermiņa vai ievērojamai, un tā jāsniedz, nesaņemot finansiālu labumu.
Tiem, kas atzīti par Taisnīgajiem starp tautām, tiek piešķirta īpaša medaļa ar uzrakstu no Babilonijas Talmuda "Glābjot vienu dzīvību, jūs esat izglābuši visu pasauli" un goda raksts. Ja apbalvojuma saņēmējs ir miris, apbalvojums tiek pasniegts viņa tuvākajiem radiniekiem. Taisnīgā vārds ir iegravēts Taisnības sienā Jad Vašem Taisnības dārzā. Iepriekš par godu katram cilvēkam tika iestādīts koks, bet vietas trūkuma dēļ vārdi tagad ir iemūžināti uz sienas. Apbalvojumi tiek pasniegti īpašas ceremonijas laikā Izraēlā, un, ja persona nevar piedalīties, apbalvojumu pasniedz savā valstī dzīvojošie Izraēlas diplomāti.
Līdz 2022. gadam. Kopš 2018. gada sākuma 28 217 cilvēki no 51 valsts ir saņēmuši Taisnīgā starp tautām titulu, tostarp 924 Lietuvas pilsoņi. Visvairāk apbalvojumu tika piešķirti Polijas (6992) un Nīderlandes (5778) pilsoņiem. Runājot par to cilvēku skaita attiecību, kuri kara laikā glāba ebrejus, pret kopējo iedzīvotāju skaitu, Lietuva ieņem otro vietu aiz Nīderlandes.
Lietuvā ebreju glābšana bija sodāma ar nāvi ne tikai glābējam, bet arī visai viņa ģimenei. Iedzīvotāji par to tika brīdināti ar izvietotiem paziņojumiem. Kara apstākļos cilvēkiem bija jāslēpjas ne tikai no varas iestādēm, bet arī no kaimiņiem vai darbabiedriem, jo, dzīvojot baiļu atmosfērā, jebkurš varēja iesniegt sūdzību personīga labuma gūšanai. Visizplatītākie palīdzības veidi bija pajumtes nodrošināšana viņu mājās, viltotu dokumentu nodrošināšana un palīdzība bēgšanai no geto vai cietumiem.
Starp slavenākajiem Lietuvas Taisnīgajiem starp tautām ir prezidents Kazis Grinius, kurš 1942. gadā iesniedza protesta vēstuli Vācijas ģenerālkomisariātam Kauņā par Lietuvas ebreju slepkavībām un 1941.–1942. gada slaktiņiem. paslēpa Dmitriju Gelpernu savā mājā. Ona Šimaitė, Viļņas Universitātes bibliotekāre un pirmā lietuviete, kas ieguva šo titulu (1966. gadā), izmantoja savu darba stāvokli, lai iekļūtu Viļņas geto, ienestu pārtiku un citas preces, iznestu vērtīgus vēsturiskus dokumentus, meklētu patvērumu cilvēkiem un iznestu grozos iemidzinātos bērnus.
Rakstnieks Kazis Binkis un viņa sieva Sofija, kuru māja tika saukta par "ebreju viesnīcu", Danute Čurlionīte-Zuboviene un Vladimirs Zubovs, kuri slēpa un deva patvērumu vairākiem desmitiem ebreju, māksliniece Olga Kuzmina-Dauguvietiene, Šauļu mērs Jackus Sondeckis, kurš izglāba slaveno teātra ekspertu Marku Petučausku un viņa māti, pediatru Petru Baubli, kurš glāba bērnus Kauņas bērnunamā "Lopšelis", un 1918. gadā Neatkarības akta parakstītājs Stepons Kairis ar sievu Onu, kurš 1942. gadā deva patvērumu 11 gadus vecajai Anusei Keilsonaitei no Viļņas geto – tie ir tikai daži no drosmīgajiem cilvēkiem, kuri riskēja ar savu dzīvību, lai glābtu citus.
Lietuvā ebreju glābšanas fakti ilgu laiku tika turēti noslēpumā, un tikai pēc Neatkarības atjaunošanas izglābtie pārtrauca to slēpt. Kopš 2005. gada Lietuvā regulāri notiek ceremonijas, lai godinātu Taisnīgos starp tautām. 2015. gadā Viļņā iela tika nosaukta Onas Šimaitės vārdā. 2018. gadā Viļņā tika atklāts piemiņas akmens ebreju glābējiem. Šauļos tika atklāts laukums, kas nosaukts "Pasaules taisnīgo" vārdā. Pa valsti ceļo ceļojošā izstāde "Glābjot vienu dzīvību, izglābj visu pasauli", kurā stāstīts par 105 glābējiem. Kopš 2019. gada taisnīgo kapenes ir apzīmētas ar īpašu 76 mm diametra misiņa zīmi ar divām saliktām rokām un uzrakstiem lietuviešu, angļu un jidiša valodā.
Papildus izziņas avoti
Saistītās laikalīnijas
Saistītie objekti
“Taisnīgo starp tautām” skvērs (piemineklis)
2021. gada 22. oktobrī Šauļos, Ežero un Vilniaus ielu krustojumā, tika atklāts “Taisnīgo starp tautām” skvērs (piemineklis). Tas ir Lietuvā pirmais piemineklis “Taisnīgajiem starp tautām”. Pieminekļa autors – Šauļu izcelsmes dizainers Ads Toleiķis, bet iniciators – Šauļu apriņķa ebreju kopienas priekšsēdētājs Saņa Ķerbelis. Monumentā “Jungtis” ir iegravēti Šauļu apriņķa “Taisnīgo starp tautām” uzvārdi, tā pieminot 148 ebreju glābējus, bet mākslinieciskie akcenti iezīmē Šauļu geto vārtu vietas. Šauļos atradās divi geto: tā dēvētajā Kaukazo kvartālā un Ežero-Trakų ielas kvartālā. Uz pirmo geto tika sūtīti fiziski spēcīgi un darbspējīgi cilvēki, bet uz otro – speciālisti (ārsti, mehāniķi utt.). Šauļu geto tika izveidots 1941. gada vasarā pēc Šauļu komandanta pavēles, bet likvidēts 1944. gadā, atkāpjoties nacistiskās Vācijas karaspēkam. Palikušie ebreji tika pārvesti uz Štuthofas un Dahavas koncentrācijas nometni. Geto bija ieslodzīti vairāk nekā 5950 ebreju. Starpkaru laikā Šauļos dzīvoja aptuveni 6500– 8000 ebreju, daļa no tiem labprātīgi aizbrauca uz Krievijas iekšieni. Pēc holokausta bija atlicis tikai aptuveni 350–500 ebreju tautības iedzīvotāju.
Kaušēnu Holokausta upuru memoriāls
Kaušēnu ciemā (Pluņģes raj.) ebreju noslepkavošanas vietā ir iekārtots Kaušēnu Holokausta upuru memoriāls. Piemiņas memoriāls ir veltīts Otrā pasaules kara laikā iznīcināto Pluņģes un apkārtējo ciemu ebreju kopienu piemiņai. Memoriāls tika izveidots pēc pēdējā Pluņģes ebreja Jakova Bunkas iniciatīvas. Pirmais piemineklis Otrā pasaules kara upuriem tika uzstādīts 1952. gadā, bet 1986.–1989. gadā no ozolkoka pieminekļiem tika izveidots arī memoriāls bojāgājušo ebreju piemiņai. 2011. gadā no nojauktās Pluņģes sinagogas 1800 ķieģeļiem tika uzcelta Piemiņas siena, kur katrs ķieģelis ir veltīts noslepkavotā piemiņai, pie sienas ir piestiprinātas plāksnes ar zināmajiem 1200 (no 1800) ebreju uzvārdiem. Pie memoriāla atrodas Glābēju aleja, uz tās stabiņiem ir uzrakstīti to cilvēku vārdi, kuri nacistu okupācijas laikā glāba notiesātos ebrejus Pluņģē un tās apkārtnē. 1941. gada 12. un 13. jūlijā Kaušēnu kalnā tika noslepkavoti apmēram 1800 Pluņģes novada ebreju, kuri pirms tam divas nedēļas nežēlīgos apstākļos tika turēti Pluņģes sinagogā. Genocīda dienā tos, kuri varēja iet kājām, piecus kilometrus dzina uz nāvessoda vietu, bet pārējos atsevišķās grupās nogādāja ar kravas automobili. Upuriem tika pavēlēts pašiem izrakt sev bedres, pēc tam viņi tika nošauti. Memoriāls ir viens no desmit Eiropā iespaidīgākajiem piemiņas memoriāliem, kas atspoguļo ebreju tautas traģēdiju
Vītauta Mačerņa dzimtene
Pluņģes rajona Šarneles ciemā, lietuviešu dzejnieka Vītauta Mačerņa dzimtajā vietā, ierīkots dzejnieka dzimtenes taciņš. Ejot pa šo 545 m garo taku, jūs nonāksit līdz dzejnieka kapam. Dzejnieks nomira 1944. gadā. 7. oktobris Sedas kaujas laikā, kad viņam nejauši pa galvu trāpīja artilērijas lādiņa fragments. Pēc dzejnieka nāves dzejnieka radinieki mirušo atgriezuši Šarnelē, lai apbedītu viņa dzimtajā pilsētā.
Ejot pa V. Mačerņa gājēju celiņu, nepalaidiet garām tuvējo Kerpauskas avotu un informācijas stendu. Šis avots piemin nozīmīgu vēstures periodu – ebreju tautas genocīdu Otrā pasaules kara laikā. Kerpauskas avots atrodas pie taciņas, kas ved no stāvlaukuma uz dzejnieka kapa vietu. Otrā pasaules kara laikā Juoza un Ādolfīnas Kerpausku ģimene slēpa ebrejus pazemes bunkuros, kas atradās neliela kalna pakājē pie avota un zemnieku mājā. Trīsarpus gadus ģimene rūpējās par vairākām ebreju ģimenēm – kopumā 16 cilvēkiem – un pasargāja tās no iznīcības. Padomju laikā Ādolfīna un Juozas Kerpauski ar bērniem Bronē un Tomasu tika izsūtīti uz Sibīriju. Juozas Kerpauskas 1992. gadā un Ādolfīnu Kerpauskieni 2009. gadā. apbalvots ar Pestīšanas krusta apbalvojumiem.
Venclausku muzejmāja
Venclausku muzejmāja ir izcila Šauļu starpkaru laika vēsturiskās arhitektūras dzīvojamā māja. Ēka, saukta par Balto pili, tika uzcelta Kazimiera un Staņislavas Venclausku ģimenei 1926. gadā uz bijušās Šauļu priekšpilsētas zemes. Kazimiers un Staņislava Venclauski – lietuviešu nacionālās kustības un Lietuvas valsts atjaunošanas darbinieki, slaveni arī kā daudzu bāreņu un pamestu bērnu aizbildņi. Otrā pasaules kara laikā Staņislava Venclauskiene un viņas meitas Danute un Gražbīle kļuva pazīstamas kā ebreju glābējas. Neņemot vērā to, ka kara laikā viņu mājā atradās vācu komandantūra, viņas palīdzēja Šauļu geto ieslodzītajiem ebrejiem, slēpa tos mājā. Danutei Venclauskaitei bija atļauja iekļūt Šauļu geto, tāpēc, viesojoties tur, viņa slepus ienesa pārtiku un zāles. Visas trīs sievietes ir apbalvotas ar goda nosaukumu “Taisnīgais starp tautām” un Bojāejošo glābšanas krustu. 1991. gadā Gražbīle un Danute Venclauskaites ģimenes māju uzdāvināja Šauļu “Aušros” muzejam. 2019. gadā pēc ēkas rekonstrukcijas tika atklāta Venclausku muzejmāja. Muzeja pastāvīgā ekspozīcija stāsta par Venclausku ģimenes vēsturi, savukārt puspagraba telpas ir veltītas holokaustam un ebreju glābšanas tēmai.
Saistītie stāsti
Šarneles ciema iedzīvotāju varoņdarbi
Otrā pasaules kara laikā divas ģimenes no Šarneles ciema – Striaupi un Kerpauski –, neskatoties uz nāves briesmām, izglāba ebreju dzīvības. Striaupu ģimene izglāba pat 26 cilvēkus, tostarp deviņas ģimenes, un Kerpausku mājas mežā tika ierīkota slēptuve ebreju kažokādu meistara ģimenei no Alsēdžiem.