Varņu koncentrācijas nometne
Baltijas valstu neatkarība

Varņu koncentrācijas nometne tika izveidota 1926. gada decembra beigās, tūlīt pēc 17. decembra apvērsuma, pēc valsts aizsardzības ministra Antana Merķa iniciatīvas. Nometne atradās ēkās, kas iepriekš piederēja Žemaišu diecēzei, un darbojās līdz 1931. gada oktobrim (formāli līdz 1932. gada otrajai pusei).

Nometne tika izveidota, pamatojoties uz 1920. gadā papildinātajiem Valsts drošības Īpašajiem statūtiem, kas deva militārajiem komandantiem tiesības administratīvi nosūtīt personas, kuras tika turētas aizdomās par bīstamību valsts drošībai, uz koncentrācijas nometnēm. Tā bija pakļauta Nacionālās aizsardzības ministrijai, un tās komandā bija 50–65 karavīri. Nometni vadīja komandieris Kosts Rudaitis (1927–1931).

Uz nometni tika nosūtīti dažādi cilvēki: komunisti, Lietuvas Sociāldemokrātiskās partijas, Lietuvas Zemnieku tautas savienības, Lietuvas Kristīgi demokrātiskās partijas un citu sabiedrisko organizāciju aktīvisti, partizāni un cilvēki, kas kritizēja nacionālistu valdību. Starp ievērojamākajiem ieslodzītajiem bija bijušais finanšu ministrs, viens no Kristīgo demokrātu līderiem Petrs Karvelis, Darba federācijas priekšsēdētājs Dr. Kazimieras Ambrozaitis un Sociāldemokrātiskās partijas dibinātājs Andrius Domaševičius. Nometnes sākumā šurp tika nosūtīti arī sīkie huligāni, kareivīgi jaunieši vai klaidoņi.

Tā sauktos internētos nometnē varēja turēt no 3 mēnešiem līdz kara stāvokļa beigām. Komunistiem parasti tika piespriests maksimālais sods. Laikā no 1927. līdz 1931. gadam nometnē tika ieslodzīti vairāk nekā 1000 cilvēku, un vienā laikā līdz pat 190 cilvēkiem. Īpaši daudz ieslodzīto bija pēc Tauraģes apvērsuma 1927. gadā (līdz 150 cilvēkiem). 1927. gada sākumā nometnē bija 120 cilvēku, bet gada beigās jau 187.

Ikdienas dzīve nometnē bija diezgan vienmuļa. Ieslodzīto galvenie pienākumi bija gatavot ēdienu, skaldīt malku, kurināt krāsnis un uzturēt kārtību kamerās. Interesanti, ka nometnes darbības sākumā šos uzdevumus veica paši virsnieki, par ko komunistu ieslodzītie savos aicinājumos bija sašutuši. Boleslovs Baranausks norādīja, ka "internēto atcelšana no darba, aktivitātes trūkums bija administrācijas apzinātas izvēles rezultāts psiholoģiski apspiest strādīgus cilvēkus no proletariāta".

Nometnē ieslodzītajiem tika dota liela brīvība. Tur bija neliela bibliotēka, dienas laikā ieslodzītie varēja brīvi staigāt pa pagalmu, lasīt un spēlēt šahu, un kameras parasti nebija slēgtas. Garlaicības dēļ (jo atšķirībā no vēlākajām Dimitravas vai Pabrades nometnēm šeit nebija jāstrādā), ieslodzītie dažreiz kāpa uz logiem un dziedāja komunistiskas, revolucionāras dziesmas. Sociālistisko svētku laikā nometnē pat parādījās sarkanie karogi.

Saskaņā ar tā laika ieslodzīto atmiņām, nometnes kameras bija milzīgas, tajās varēja ietilpt 30 vai vairāk cilvēku, gar sienām bija divas koka guļvietu rindas. Kā savos memuāros raksta komunists Boļeslovs Baranausks: "Kameras ir milzīgas, tajās varēja ietilpt 30 vai vairāk cilvēku. Iekšpusē pa visu telpu divās rindās bija izvietotas koka guļvietas, varēja paiet tikai pa sienu malām." Un Jeronims Plečkaitis un tā sauktais Plečkaitis savos laikrakstos attēloja Varņus kā vietu, kur "apmēram 200 cilvēku ir saspiesti mitrajās koncentrācijas nometnes sienās, no kuriem liela daļa jau trīs gadus sēž bez tiesas, bez pratināšanas, bez jebkāda ieslodzījuma".

Lai gan nometnē bija starpgadījumi (piemēram, 1927. gadā pieciem komunistiem tika piespriests nāvessods par kūdīšanu un sliktu izturēšanos nometnē, taču viņu lūgumi pēc apžēlošanas tika apmierināti), apstākļi šeit bija samērā maigi, īpaši salīdzinot ar tā laika fašistisko valstu koncentrācijas nometnēm. Komunistiem pat izdevās nolasīt ideoloģiskas lekcijas citiem ieslodzītajiem. Kad nometne tika slēgta, varas iestādes pat sūdzējās, ka tas nav bijis efektīvi: komunisti it kā tika neparasti labi paēdināti, labi uzturēti un jutās diezgan ērti, un viņi pat kūdīja citus ieslodzītos.

Nometne tika slēgta 1931. gada oktobrī ekonomisko grūtību dēļ. Tā bija viena no trim šādām iestādēm, kas darbojās autoritārā režīma laikā (1927.–1940. g.) – tai sekoja Dimitravas piespiedu darba nometne (no 1936. g.) un Pabrades nometne (no 1939. g.). Vēlākajās nometnēs – Dimitravā un Pabradē – ieslodzītajiem bija iespēja lasīt avīzes un klausīties radio, taču viņiem bija jāstrādā arī smagāk nekā Varņos.