История уникального военного объекта в Каросте

Батарея расположена между улицами Тобаго и Морской, в сторону моря.

Согласно "договору о базе" между Латвийской Республикой и СССР, подписанному 5 октября 1939 года, в Курземе должен был разместиться контингент из почти 25 000 военнослужащих Красной Армии и Балтийского флота. К марту 1941 года в Латвии в Ирбенском заливе, на Сааремаа и в Лиепае были созданы военно-морские базы Балтийского флота, состоящие из батарей береговой обороны.

Лиепайский сектор береговой обороны включал 208-й артиллерийский дивизион с двумя батареями 130-мм орудий B-13 (№ 23 и № 27) и одной батареей 180-мм железнодорожных орудий. Строительство батареи № 23 началось в ноябре 1939 года и было завершено 17 мая 1941 года, частично используя железобетонные укрепления батареи № 2 Лиепайской крепости. Батарея 23 состояла из четырех железобетонных орудийных позиций на берегу моря, командного пункта и наблюдательной (дальномерной) вышки в дюнном лесу. Дальномерные позиции были расположены в железобетонных башнях, чтобы обеспечить лучшую видимость при сохранении скрытности в сосновом лесу.

Орудийные позиции 1 и 2 расположены на берегу моря и частично размыты, а орудийная позиция 4 наиболее заметна в дюнах. Батарея 23 была взорвана советскими солдатами 27 июня 1941 года во время отступления из Лиепаи.

После Второй мировой войны батарея 23 была переименована в батарею 636, вооружена теми же 130-мм пушками B-13, но для управления огнем в 1954 году была построена новая дальномерная вышка, примыкающая к вышке 1941 года. В 1963 году все орудия береговой обороны Лиепаи были демонтированы.

После восстановления независимости Латвии территория батареи № 2 находится в пользовании Министерства обороны.

Две башни расположены очень близко друг к другу - всего в 10 м друг от друга. Четыре орудийные позиции были расположены справа от обеих башен, фактически на берегу моря. Железобетонный бункер персонала, обслуживавшего орудия, в настоящее время размыт волнами и имеет размытый фундамент, наклонный и наклоненный в сторону моря.
 

Кароста является крупнейшей исторической военной территорией в Балтии и занимает почти треть всей территории Лиепаи. Кароста - это уникальный комплекс военных и фортификационных построек на берегу Балтийского моря, который является особенным в истории и архитектуре Латвии и мира. В Каросте можно осмотреть такие объекты военного наследия, как Северный пирс и форты, Реданс, тюрьма Кароста, водонапорная башня Кароста, Свято-Никольский морской собор, мост О. Калпакса и другие.

Северные форты - самая известная и визуально впечатляющая часть Лиепайской крепости. Их историческое название - Крепостная батарея № 1. Форты были построены русской царской армией в конце 19-го века.

Менее чем через 10 лет после постройки - в ноябре 1908 года - Лиепайскую крепость ликвидировали, так как ее строительство было признано стратегической ошибкой. Часть пушек разобрали и перевезли в Каунасскую крепость в Литве, часть переплавили. Здания крепости дважды взрывали, чтобы разрушить укрепление. До наших дней сохранились не взорванные до конца артиллерийские батареи и подземные сооружения. Северные форты, как и Кароста, в советское время были закрытой военной территорией. Будьте очень осторожны при посещении северных фортов. Крутой берег Балтийского моря в Каросте, как и в других местах на латвийском побережье, опасен, поскольку может обрушиться, поэтому ходить под развалинами фортов запрещено.

Ūdenstornis atrodas Liepājā, Karostā, Ģenerāļa Baloža ielā 29 – vietā kur iela satiekas ar Lazaretes ielu. Ūdenstornis bija būtiska Karostas celtne, jo apgādāja gandrīz visu Karostas teritoriju ar dzeramo ūdeni. Precīzs ūdenstorņa celtniecības laiks nav zināms, taču tas varētu būt starp 1903. un 1905. gadu. Projekta autors iespējams ir Sanktpēterburgas arhitekts Stefans Gaļenzovskis.

Ūdenstorņa darbību nodrošināja tvaika spēka iekārta ar diviem ogļu katliem, no kuriem viens tika turēts rezervē, tāpēc līdzās tornim ir tikpat augsts skurstenis. Transmisija darbināja četrus sūkņus, no kuriem divi bija rezervē. Četri dziļurbumi nodrošināja ūdens padevi sūkņiem, kas to uzsūknēja torņa piektajā stāvā esošajā rezervuārā, bet no turienes – Karostas virsnieku dzīvokļos un  karavīru kazarmās.

Līdz ar Karostas nonākšanu Latvijas armijas rīcībā arī ūdenstorņa saimniecību pārņēma Latvijas Kara ministrija. Pec Otrā pasaules kara te saimniekoja Padomju armija. Ūdenstornis vairs savas funkcijas neveic kopš 1989. gada.

Lai gan tornis nebija militāra celtne, no tā 1919. gada novembrī Latvijas armija koriģēja britu karakuģu artilērijas uguni cīņā pret Bermonta karaspēka uzbrukumu.

https://industrialheritage.travel/lv/objects/karostas-udenstornis/51

Labiekārtota, 9 km gara pastaigu taka, kas izveidota, godinot latviešu puišu drosmi un varonību Latvijas Brīvības cīņās 1919. gadā.

Taka sākas Redānā, un tās maršruts ved cauri Karostas mežu teritorijai, gar jūras krastu un Cietokšņa kanālu, ietverot Cara laika nocietinājumu un padomju laika militārā mantojuma apskati. Takā izvietoti 5 informācijas stendi, kas iepazīstina ar Karostas izveidi un nocietinājumu sistēmu, kas apjož visu pilsētu, Liepājā notikušajām Brīvības cīņām 1919. gadā, kā arī ar vēlākajos gados celtajām militārajām būvēm un dzīvi Karostā padomju laikos.

1918. gada 18. novembrī proklamēja neatkarīgu Latvijas Republiku, taču jaunizveidotās Latvijas valsts teritorijā joprojām atradās vairāki svešu valstu karaspēki.
Kaujām pie Liepājas 1919. gada novembrī bija svarīga nozīme Latvijas brīvības atgūšanā, kad, pateicoties karavīru varonībai, tika atsists gandrīz 5 reizes lielāks ienaidnieka pārspēks. Pēc izšķirošajām kaujām Liepājā Bermonta karaspēks tika padzīts no Latvijas.

Oskara Kalpaka vārdā nosauktais tilts ir Liepājas vārti uz Karostu un atrodas Oskara Kalpaka un Atmodas ielas satikšanās vietā - pāri Karostas kanālam.

Unikālais izgriežamais tilts ir atklāts 1906. gada 19. augustā. 1. Pasaules kara laikā tiltu saspridzināja, bet pēc kara  to atjaunoja. Tiltu atjaunoja vēlreiz pēc tam, kad 1926.gadā to atkal sabojāja tvaikonis "Narne", taču tas cieta arī Otrā pasaules kara laikā, kad uzbrūkošā padomu armija apšaudīja Liepājas ostu. Līdz pat Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanai Karosta bija slēgta Liepājas teritorija, kas nebija pieejama pat liepājniekiem. Visa Karosta bija militārs objekts, tādēļ kustību pār tiltu visu diennakti kontrolēja sargposteņi. Pāri tiltam uz Karostu varēja tikt tikai ar speciālām atļaujām dažas stundas diennaktī, pārējo laiku tilts stāvēja atvērts PSRS karakuģu satiksmei. Visus okupācijas gadus kopš tilta nosaukums bija "Sarkanarmjas tilts". 2006.gada vasarā tilta Ziemeļu balstā ieskrēja ar Gruzijas karogu peldošais tankeris "Anna", pēc rekonstrukcijas Oskara Kalpaka tiltu svinīgi atklāja 2009.gada augustā. 

Tilts sver 300 tonnas un sastāv no divām daļām (Ziemeļu un Dienvidu puses), kas veidotas no divām vienādām konsolēm. Tilta brauktuves platums ir 7.3 metri un tā klājs ir veidots no koka dēļiem. Tilta kopējais garums ir 133 metri ar laiduma shēmu 27.55 metri + 77.9 metri + 27.55 metri. Tilta augstums virs ūdens līmeņa ir 8.32 metri. Tilts tiek izgriezts noteiktajos laikos un saskaņā ar Ostas drošības noteikumiem, kuģis uzsāk kustību tikai tad, kad tilts ir atvērts kuģu satiksmei un var droši iebraukt vai izbraukt no Karostas kanāla. Oskara Kalpaka tilts kuģu satiksmei tiek izgriezts 5 reizes diennaktī. Tiltu noteiktajos laikos neizgriež, ja vēja ātrums pārsniedz 10 m/s vai arī tad, ja nav plānoti kuģu manevri.

Tālummērītājs (datēts ar 1954.gadu) atrodas kāpas priedēs 10m attālumā no 1941.gadā celtā tālummērītāja. Krasta baterijas 1. un 2. lielgabalu pozīcija atrodas pašā jūras krastā un daļēji erozijas nopostītas, bet kāpās vislabāk redzama 4. lielgabala pozīcija.

Liepājas cietokšņa Bateriju Nr. 2 plānoja izbūvēt tālāk no krasta līnijas un to aizsargāja augsts nocietinājumu valnis. Baterijas bruņojumā paredzēja 16 11 collu (280 mm) 1877. gada modeļa mortīras. Mortīras izmantoja stāvas šāviena trajektorijas un tām nebija nepieciešama tiešā tēmešana.

Pēc 1939. gada 5. oktobrī noslēgtā “bāzu līguma” starp Latvijas Republikas un PSRS, Kurzemē plānoja izvietot gandrīz 25 000 lielo Sarkanās armijas un Baltijas kara flotes kontingentu. Līdz 1941. gada martam Latvijā izveidoja Baltijas jūras spēku bāzes Irbes jūras līča, Sāremā un Liepājas aizsardzības sektorus, kuru sastāvā veidoja krasta aizsardzības baterijas.

Liepājas krasta aizsardzības sektorā iekļāva 208. artilērijas divizionu ar divām 130 mm B-13 lielgabalu baterijām (Nr. 23 un Nr. 27), kā arī vienu 180 mm dzelzceļā lielgabalu bateriju. 23. baterijas būvniecību sāka 1939. gada novembrī un pabeidza 1941. gada 17. maijā, daļēji izmantojot Liepājas cietokšņa Baterijas Nr. 2 dzelzbetona nocietinājumus. 23. baterija sastāvēja no četrām dzelzbetona lielgabalu pozīcijām jūras krastā, komandpunkta un novērošanas (tālummērīšanas) tornis kāpu mežā. Tālummērīšanas posteņi izvietoti dzelzbetona torņos, lai nodrošinātu labāku redzamību, saglabājot maskēšanos priežu mežā.

Pēc Otrā pasaules kara 23. bateriju pārdēvēja par 636. bateriju, kuras bruņojumā bija tie paši 130 mm B-13 lielgabali, bet uguns vadībai 1954. gadā izbūvēja jaunu tālummērīšanas torni, kas atrodas blakus 1941. gada tornim. 1963. gadā visus Liepājas krasta aizsardzības lielgabalus demontēja.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Baterijas Nr. 2 teritorija atrodas Aizsardzības ministrijas lietošanā.

Bijusī jūras pasta baložu stacija Nr.2. – faktiski audzētava - atrodas Karostā, Pulkveža Brieža ielā 6. Tā celta laikā no 1899.–1900. gadam un tajā bija paredzēta vieta aptuveni 450 pasta baložu - spārnoto kareivju- turēšanai. Vēlākajos gados ēkā bija ierīkoti dzīvokļi, tāpēc no senās godības saglabājusies vien sarkano ķieģeļu celtnes apjoms. Otra pasta baložu stacija –Nr.1., kas līdz mūsdienām nav saglabājusies, bija paredzēta 750 putniem sauszemes karaspēka izmantošanai,  atradās Atmodas bulvāra ziemeļu galā.

Pasta baloži bija vienkāršs, ātrs un drošs veids kā nodrošināt sakarus starp krastu un jūrā esošajiem kuģiem. Lai gan radiotelegrāfs, kā moderna sakaru ierīce tobrīd jau tika plaši izmantots, tomēr baložu izmantošana tika uzskatīta par drošāku – pretinieks ziņojumu varēja pārtvert tikai pārtverot pašu pasta balodi. Pasta baloži pārvietojās vidēji ar ātrumu 60 km stundā, bet izdevīgos vēja apstākļos to parvietošanās ātrums varēja sasniegt par 100 km stundā. Pasta baložus vajadzēja īpaši sagatavot un trenēt, tāpēc darbs ar baložiem prasīja rūpes un pacietību. Pasta baložu sakari darbojās izmantojot putnu spējas atgriesties savā dzimtajā būrī. Kad putnu pārveda uz citu vietu – baložu staciju, izdalīšanas un palaišanas punktu un, aprīkotu ar ziņojumu kapsulu, palaida brīvībā, mazais vēstnesis atgriezās savā dzimtajā būrū. Lai nodrošinātu sakarus starp divām baložu stacijām, bija nepieciešams katrā turēt noteiktu putnu skaitu, kas bija auguši korespondenta sakaru, jeb pasta baložu stacijā.  Katru gadu baložus iesaistīja dažādos manevros un sacensībās. Arī pēc Latvijas neatkarības iegūšanas Latvijas armijas Kurzemes divīzijas vajadzībām no 1920. līdz 1940. gadam Liepājā atradās armijas sakaru baložu stacija, kas varēja uzturēt sakarus gan ar Rīgu, gan Daugavpili. Starpkaru periodā Latvijas teritorijā ieklīda arī nomaldījušies sakaru baloži gan no Vācijas, gan Polijas, Lietuvas, Somijas un Igaunijas. Tāpat arī baloži no Latvijas piepeši atradās kaimiņvalstīs.

Laika gaitā ēka vairākkārt pārbūvēta, un tagad tā ir dzīvojamā ēka. Bet joprojām no ārpuses skaidri redzama ēkas īpatnējā forma, kas būvēta no Karostas senajai apbūvei raksturīgajiem sarkanajiem ķieģeļiem.

Liepājas Karostas daudzu objektu vidū Liepājas krasta artilērijas baterija Nr.2 ir joprojām noslēpumainākā vieta Liepājā. Baterijā  Nr. 2 nemainīgi bija ierīkota dažādu pastāvošo varu karaspēka  munīcijas noliktavas.

Liepājas cietokšņa bateriju Nr. 2 izbūvēja tālāk no krasta līnijas un to aizsargāja augsts nocietinājumu valnis. Baterijas bruņojumā paredzēja 16 11 collu (280 mm) 1877. gada modeļa mortīras. Pēc cietokšņa likvidēšanas šeit bija ierīkotas munīcijas noliktavas. Sprādzienbīstamības dēļ teritorija 130 gadus bijusi sabiedrībai slēgta, apsargāta teritorija, bet tagad šeit ierīkota ekspozīcija par 1. Kurzemes divīzijas štāba darbību 1919. - 1940. gados, kā arī foto liecības par  1.Liepājas kājnieku pulku, 2. Ventspils kājnieku pulku un Kurzemes artilērijas pulku.

Tālummērītājs (datēts ar 1941.gadu) atrodas kāpas priedēs, vien 10m attālumā no otra torņa, kas uzbūvēts 1954.gadā. Krasta baterijas 1. un 2. lielgabalu pozīcija atrodas pašā jūras krastā un daļēji erozijas nopostītas, bet kāpās vislabāk redzama 4. lielgabala pozīcija.  Šobrīd lielgabalus apkalpojušā personāla dzelzsbetona bunkurs ir jūras viļņu apskalots un izskalotu pamatu, sašķiebies un sasvēries uz jūras pusi.

Liepājas cietokšņa Bateriju Nr. 2 plānoja izbūvēt tālāk no krasta līnijas un to aizsargāja augsts nocietinājumu valnis. Baterijas bruņojumā paredzēja 16 11 collu (280 mm) 1877. gada modeļa mortīras. Mortīras izmantoja stāvas šāviena trajektorijas un tām nebija nepieciešama tiešā tēmešana.

Pēc 1939. gada 5. oktobrī noslēgtā “bāzu līguma” starp Latvijas Republikas un PSRS, Kurzemē plānoja izvietot gandrīz 25 000 lielo Sarkanās armijas un Baltijas kara flotes kontingentu. Līdz 1941. gada martam Latvijā izveidoja Baltijas jūras spēku bāzes Irbes jūras līča, Sāremā un Liepājas aizsardzības sektorus, kuru sastāvā veidoja krasta aizsardzības baterijas.

Liepājas krasta aizsardzības sektorā iekļāva 208. artilērijas divizionu ar divām 130 mm B-13 lielgabalu baterijām (Nr. 23 un Nr. 27), kā arī vienu 180 mm dzelzceļā lielgabalu bateriju. 23. baterijas būvniecību sāka 1939. gada novembrī un pabeidza 1941. gada 17. maijā, daļēji izmantojot Liepājas cietokšņa Baterijas Nr. 2 dzelzbetona nocietinājumus. 23. baterija sastāvēja no četrām dzelzbetona lielgabalu pozīcijām jūras krastā, komandpunkta un novērošanas (tālummērīšanas) tornis kāpu mežā. Tālummērīšanas posteņi izvietoti dzelzbetona torņos, lai nodrošinātu labāku redzamību, saglabājot maskēšanos priežu mežā.

Pēc Otrā pasaules kara 23. bateriju pārdēvēja par 636. bateriju, kuras bruņojumā bija tie paši 130 mm B-13 lielgabali, bet uguns vadībai 1954. gadā izbūvēja jaunu tālummērīšanas torni, kas atrodas blakus 1941. gada tornim. 1963. gadā visus Liepājas krasta aizsardzības lielgabalus demontēja.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Baterijas Nr. 2 teritorija atrodas Aizsardzības ministrijas lietošanā.

Karostas manēžas drupas atrodas Karostā, Zemgales ielā 2/12,  starp Zemgales, Burtnieku, Virssardzes un Manēžas ielām.

Līdz 1. pasaules karam katru svētdienu manēžā notika kavalērijas un artilērijas, bet darba dienās to izmantoja matrožu fizkultūras nodarbībām. Tā bija plašākā segtā zāle visā Liepājā, tāpēc tur tika rīkotas arī oficiālas pieņemšanas un goda maltītes garnizona matrožiem. 1913.gadā no 13.janvāra līdz 26.aprīlim visā Krievijā notika caru Romanovu dinastijas valdīšanas 300 gadu jubilejas svētki. 1913.gada 21.februārī Liepājas garnizonā tika organizēts svētku galvenais pasākums ar balli abās virsnieku sapulču ēkās (Jūras un Kājnieku). Matrožiem sarīkoja svētku pusdienas manēžā, kur vienlaikus pie galdiem sēdēja 4000 cilvēku.

Manēža celta laikā no 1903. līdz 1904. gadam. Tās īpatnība bija jumts – ļoti viegls, ar kniedētu metāla konstrukciju un skārda pārklājumu un stikla kārniņu joslām. Kopā ar milzīgajiem arkveida logiem, tas nodrošināja telpā lielu gaismas pieplūdi. Zāles iekārtojums bija askētisks – grīdu klāja zāģskaidu klons. Manēža cieta Otrā pasaules kara laikā, kad tika zaudētas visas jumta konstrukcijas. Padomju armija pēc kara manēžu sāka izmantot kā autoparka novietni un noliktavu.

Mūdienās te aplūkojamas vien manēžas sienas ar padomju gados aizmūrētajām logu ailēm.