Stāsts par unikālu militāru objektu Karostā

Baterijas vieta meklējama starp Tobago un Jūras ielām jūras virzienā.

Pēc 1939. gada 5. oktobrī noslēgtā “bāzu līguma” starp Latvijas Republikas un PSRS, Kurzemē plānoja izvietot gandrīz 25 000 lielo Sarkanās armijas un Baltijas kara flotes kontingentu. Līdz 1941. gada martam Latvijā izveidoja Baltijas jūras spēku bāzes Irbes jūras līča, Sāremā un Liepājas aizsardzības sektorus, kuru sastāvā veidoja krasta aizsardzības baterijas.

Liepājas krasta aizsardzības sektorā iekļāva 208. artilērijas divizionu ar divām 130 mm B-13 lielgabalu baterijām (Nr. 23 un Nr. 27), kā arī vienu 180 mm dzelzceļā lielgabalu bateriju. 23. baterijas būvniecību sāka 1939. gada novembrī un pabeidza 1941. gada 17. maijā, daļēji izmantojot Liepājas cietokšņa Baterijas Nr. 2 dzelzbetona nocietinājumus. 23. baterija sastāvēja no četrām dzelzbetona lielgabalu pozīcijām jūras krastā, komandpunkta un novērošanas (tālummērīšanas) tornis kāpu mežā. Tālummērīšanas posteņi izvietoti dzelzbetona torņos, lai nodrošinātu labāku redzamību, saglabājot maskēšanos priežu mežā.

1. un 2. lielgabalu pozīcija atrodas pašā jūras krastā un daļēji erozijas nopostītas, bet kāpās vislabāk redzama 4. lielgabala pozīcija. Padomju karavīri 23. bateriju uzspridzināja 1941. gada 27. jūnijā atkāpjoties no Liepājas.

Pēc Otrā pasaules kara 23. bateriju pārdēvēja par 636. bateriju, kuras bruņojumā bija tie paši 130 mm B-13 lielgabali, bet uguns vadībai 1954. gadā izbūvēja jaunu tālummērīšanas torni, kas atrodas blakus 1941. gada tornim. 1963. gadā visus Liepājas krasta aizsardzības lielgabalus demontēja.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Baterijas Nr. 2 teritorija atrodas Aizsardzības ministrijas lietošanā.

Pie tam abi torņi atrodas ļoti tuvu viens no otra – tikai 10m attālumā. Četru lielgabalu pozīcijas atradušās pa labi no abiem torņiem, faktiski pašā jūras krastā. Šobrīd lielgabalus apkalpojušā personāla dzelzsbetona bunkurs ir jūras viļņu apskalots un izskalotu pamatu, sašķiebies un sasvēries uz jūras pusi.

Karosta ir lielākā vēsturiskā militārā teritorija Baltijā un aizņem gandrīz vienu trešdaļu no visas Liepājas teritorijas. Karosta ir unikāls militāro un fortifikācijas būvju komplekss Baltijas jūras krastā, kas ir īpašs Latvijas un pasaules vēsturē un arhitektūrā.

Mūsdienu Karostā savdabīgi savijas grezna 19. gs. beigu arhitektūra un militārais skarbums.  Ēkās saskatāms Krievijas impērijas un PSRS militāro objektu būvniecības stilu kontrasts. Karosta mūsdienās ir īpaši iecienīts tūrisma objekts.

Uzbūvēta pirms 1.Pasaules kara Krievijas armijas vajadzībām. 1890. gadā pēc Krievijas cara Aleksandra III pavēles uz ziemeļiem no Liepājas sākās apjomīga cietokšņa un kara pilsētas celtniecība. Sākotnēji tā tika dēvēta par Imperatora Aleksandra III ostu. Projektēta kā pilnīgi autonoma apdzīvota vieta ar savu infrastruktūru, elektrisko spēkstaciju un ūdensapgādi, baznīcu un skolām.

Jaunās ostas būvniecību oficiāli atklāja Krievijas imperators Aleksandrs III 1893. gada 12. augustā. Lai gan Aleksandra III nāve 1894. gadā mainīja Krievijas ārpolitiku, jaunās ostas pamatbūvniecību noslēdza 1906. gadā. Cietoksnis sastāvēja no četrām krasta aizsardzības baterijām – Nr. 1, Nr. 2, Nr. 3 un Nr. 6, kā arī vairākām fortifikācijas būvēm sauszemes pusē – Ziemeļu forts, Redāns, Vidus forts, Dienvidu forts un liela skaita munīcijas noliktavām. Pirmie karakuģi jaunajā ostā sāka bāzēties 1898. gadā. 

Ostas un cietokšņa daļēju iznīcināšanu veica sākoties Pirmajam pasaules karam, pēc Vācijas Kara flotes apšaudes 1914. gada 2. augustā. Imperatora Aleksandra III ostas vēsture, kas sastāvēja tikai no būvēšanas un likvidācijas, noslēdzās 1915. gada maijā, kad Vācijas karaspēka ieņēma Liepāju.

Padomju laikā Karosta bija slēgta teritorija, kas nebija pieejama pat Liepājas civiliedzīvotājiem. Pēdējie padomju armijas karavīri Liepāju atstāja tikai 1994. gadā.

Karostā ir apskatāmi tādi militārā mantojuma objekti kā Ziemeļu mols un forti, Redans, Karostas cietums, Karostas ūdenstornis, Sv.Nikolaja pareizticīgo Jūras katedrāle, O.Kalpaka tilts uc. 

Ziemeļu forti ir zināmākā un vizuāli iespaidīgākā Liepājas cietokšņa daļa. To vēsturiskais nosaukums ir Cietokšņa baterija Nr. 1 un tos uzbūvēja Krievijas cara armija 19. gadsimta beigās, lai pasargātu Liepājas jūras kara bāzi ienaidnieka uzbrukuma gadījumā, tika izbūvēti nocietinājumi tagadējās Karostas teritorijā un arī Liepājas centrā un pie dienvidu robežas.

Liepājas cietokšņa aizsardzībai no ziemeļiem starp Tosmares ezeru un jūru izbūvēja dzelzbetona nocietinājumu – Ziemeļu fortu, kuru plānoja apbruņot ar sešu 9 collu (229 mm) 1867. gada modeļa lielgabalu bateriju un lielu skaitu prettrieciena mazkalibra lielgabaliem. Līdz cietokšņa likvidēšanai izbūvēja tikai lielgabalu postamentus un munīcijas novietnes, bet pašus lielgabalus neizvietoja.

Cietokšņa ziemeļu daļā atradās viena no četrām izbūvētajām krasta aizsardzības baterijām – Baterija Nr. 1. Baterijā plānoja izvietot sešus 6 collu (152 mm) Kanē sistēmas 1892. gada modeļa lielgabalus, sešus 11 collu (280 mm) 1887. gada modeļa lielgabalus un divus 57 mm Nordenfelda sistēmas prettrieciena lielgabalus. Tikai Kanē sistēmas lielgabaliem bija pietiekami liels šaušanas attālums, lai pretotos iespējamai Vācijas Kara flotes apšaudei. Līdz ar to uz cietokšņa likvidēšanas brīdi, bruņojums bija uzstādīts tikai daļēji.

Ziemeļu forti tāpat kā Karosta padomju laikā bija slēgta militāra teritorija, taču šodien daļēji saspridzinātos vēstures labirintus ir iespējams brīvi apskatīt. Tomēr, apmeklējot Ziemeļu fortus, jābūt ļoti uzmanīgiem. Baltijas jūras stāvkrasts Karostā, tāpat kā citviet Latvijas piekrastē, ir bīstams, un krasts var iebrukt. Tāpēc nav ieteicams staigāt zem fortu drupām.

Ūdenstornis atrodas Liepājā, Karostā, Ģenerāļa Baloža ielā 29 – vietā kur iela satiekas ar Lazaretes ielu. Ūdenstornis bija būtiska Karostas celtne, jo apgādāja gandrīz visu Karostas teritoriju ar dzeramo ūdeni. Precīzs ūdenstorņa celtniecības laiks nav zināms, taču tas varētu būt starp 1903. un 1905. gadu. Projekta autors iespējams ir Sanktpēterburgas arhitekts Stefans Gaļenzovskis.

Ūdenstorņa darbību nodrošināja tvaika spēka iekārta ar diviem ogļu katliem, no kuriem viens tika turēts rezervē, tāpēc līdzās tornim ir tikpat augsts skurstenis. Transmisija darbināja četrus sūkņus, no kuriem divi bija rezervē. Četri dziļurbumi nodrošināja ūdens padevi sūkņiem, kas to uzsūknēja torņa piektajā stāvā esošajā rezervuārā, bet no turienes – Karostas virsnieku dzīvokļos un  karavīru kazarmās.

Līdz ar Karostas nonākšanu Latvijas armijas rīcībā arī ūdenstorņa saimniecību pārņēma Latvijas Kara ministrija. Pec Otrā pasaules kara te saimniekoja Padomju armija. Ūdenstornis vairs savas funkcijas neveic kopš 1989. gada.

Lai gan tornis nebija militāra celtne, no tā 1919. gada novembrī Latvijas armija koriģēja britu karakuģu artilērijas uguni cīņā pret Bermonta karaspēka uzbrukumu.

https://industrialheritage.travel/lv/objects/karostas-udenstornis/51

Labiekārtota, 9 km gara pastaigu taka, kas izveidota, godinot latviešu puišu drosmi un varonību Latvijas Brīvības cīņās 1919. gadā.

Taka sākas Redānā, un tās maršruts ved cauri Karostas mežu teritorijai, gar jūras krastu un Cietokšņa kanālu, ietverot Cara laika nocietinājumu un padomju laika militārā mantojuma apskati. Takā izvietoti 5 informācijas stendi, kas iepazīstina ar Karostas izveidi un nocietinājumu sistēmu, kas apjož visu pilsētu, Liepājā notikušajām Brīvības cīņām 1919. gadā, kā arī ar vēlākajos gados celtajām militārajām būvēm un dzīvi Karostā padomju laikos.

1918. gada 18. novembrī proklamēja neatkarīgu Latvijas Republiku, taču jaunizveidotās Latvijas valsts teritorijā joprojām atradās vairāki svešu valstu karaspēki.
Kaujām pie Liepājas 1919. gada novembrī bija svarīga nozīme Latvijas brīvības atgūšanā, kad, pateicoties karavīru varonībai, tika atsists gandrīz 5 reizes lielāks ienaidnieka pārspēks. Pēc izšķirošajām kaujām Liepājā Bermonta karaspēks tika padzīts no Latvijas.

Oskara Kalpaka vārdā nosauktais tilts ir Liepājas vārti uz Karostu un atrodas Oskara Kalpaka un Atmodas ielas satikšanās vietā - pāri Karostas kanālam.

Unikālais izgriežamais tilts ir atklāts 1906. gada 19. augustā. 1. Pasaules kara laikā tiltu saspridzināja, bet pēc kara  to atjaunoja. Tiltu atjaunoja vēlreiz pēc tam, kad 1926.gadā to atkal sabojāja tvaikonis "Narne", taču tas cieta arī Otrā pasaules kara laikā, kad uzbrūkošā padomu armija apšaudīja Liepājas ostu. Līdz pat Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanai Karosta bija slēgta Liepājas teritorija, kas nebija pieejama pat liepājniekiem. Visa Karosta bija militārs objekts, tādēļ kustību pār tiltu visu diennakti kontrolēja sargposteņi. Pāri tiltam uz Karostu varēja tikt tikai ar speciālām atļaujām dažas stundas diennaktī, pārējo laiku tilts stāvēja atvērts PSRS karakuģu satiksmei. Visus okupācijas gadus kopš tilta nosaukums bija "Sarkanarmjas tilts". 2006.gada vasarā tilta Ziemeļu balstā ieskrēja ar Gruzijas karogu peldošais tankeris "Anna", pēc rekonstrukcijas Oskara Kalpaka tiltu svinīgi atklāja 2009.gada augustā. 

Tilts sver 300 tonnas un sastāv no divām daļām (Ziemeļu un Dienvidu puses), kas veidotas no divām vienādām konsolēm. Tilta brauktuves platums ir 7.3 metri un tā klājs ir veidots no koka dēļiem. Tilta kopējais garums ir 133 metri ar laiduma shēmu 27.55 metri + 77.9 metri + 27.55 metri. Tilta augstums virs ūdens līmeņa ir 8.32 metri. Tilts tiek izgriezts noteiktajos laikos un saskaņā ar Ostas drošības noteikumiem, kuģis uzsāk kustību tikai tad, kad tilts ir atvērts kuģu satiksmei un var droši iebraukt vai izbraukt no Karostas kanāla. Oskara Kalpaka tilts kuģu satiksmei tiek izgriezts 5 reizes diennaktī. Tiltu noteiktajos laikos neizgriež, ja vēja ātrums pārsniedz 10 m/s vai arī tad, ja nav plānoti kuģu manevri.

Tālummērītājs (datēts ar 1954.gadu) atrodas kāpas priedēs 10m attālumā no 1941.gadā celtā tālummērītāja. Krasta baterijas 1. un 2. lielgabalu pozīcija atrodas pašā jūras krastā un daļēji erozijas nopostītas, bet kāpās vislabāk redzama 4. lielgabala pozīcija.

Liepājas cietokšņa Bateriju Nr. 2 plānoja izbūvēt tālāk no krasta līnijas un to aizsargāja augsts nocietinājumu valnis. Baterijas bruņojumā paredzēja 16 11 collu (280 mm) 1877. gada modeļa mortīras. Mortīras izmantoja stāvas šāviena trajektorijas un tām nebija nepieciešama tiešā tēmešana.

Pēc 1939. gada 5. oktobrī noslēgtā “bāzu līguma” starp Latvijas Republikas un PSRS, Kurzemē plānoja izvietot gandrīz 25 000 lielo Sarkanās armijas un Baltijas kara flotes kontingentu. Līdz 1941. gada martam Latvijā izveidoja Baltijas jūras spēku bāzes Irbes jūras līča, Sāremā un Liepājas aizsardzības sektorus, kuru sastāvā veidoja krasta aizsardzības baterijas.

Liepājas krasta aizsardzības sektorā iekļāva 208. artilērijas divizionu ar divām 130 mm B-13 lielgabalu baterijām (Nr. 23 un Nr. 27), kā arī vienu 180 mm dzelzceļā lielgabalu bateriju. 23. baterijas būvniecību sāka 1939. gada novembrī un pabeidza 1941. gada 17. maijā, daļēji izmantojot Liepājas cietokšņa Baterijas Nr. 2 dzelzbetona nocietinājumus. 23. baterija sastāvēja no četrām dzelzbetona lielgabalu pozīcijām jūras krastā, komandpunkta un novērošanas (tālummērīšanas) tornis kāpu mežā. Tālummērīšanas posteņi izvietoti dzelzbetona torņos, lai nodrošinātu labāku redzamību, saglabājot maskēšanos priežu mežā.

Pēc Otrā pasaules kara 23. bateriju pārdēvēja par 636. bateriju, kuras bruņojumā bija tie paši 130 mm B-13 lielgabali, bet uguns vadībai 1954. gadā izbūvēja jaunu tālummērīšanas torni, kas atrodas blakus 1941. gada tornim. 1963. gadā visus Liepājas krasta aizsardzības lielgabalus demontēja.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Baterijas Nr. 2 teritorija atrodas Aizsardzības ministrijas lietošanā.

The former naval pigeon station No.2 - actually a breeding station - is located in Karosta, Pulkveža Brieža iela 6. It was built between 1899 and 1900 and was intended to house about 450 carrier pigeons - winged soldiers. In later years, the building was converted into apartments, so that only the red brick volume of the building remains. The other post pigeon station, No 1, which has not survived, was intended for the use of 750 ground troops and was located at the northern end of Atmodas Boulevard.

The carrier pigeons were a simple, fast and reliable way to ensure communication between the shore and ships at sea. Although the radio telegraph, as a modern communication device, was already widely used at that time, the use of pigeons was considered safer - an enemy could only intercept a message by intercepting the carrier pigeon itself. The carrier pigeons moved at an average speed of 60 km per hour, but in favourable wind conditions they could move at speeds of up to 100 km per hour. Pigeons had to be specially prepared and trained, so handling them required care and patience. The homing pigeon's communication worked through the birds' ability to return to their home cage. When the bird was transferred to another location - a pigeon station, release and release point - and released with a message capsule, the little messenger returned to its home cage. In order to ensure communication between the two pigeon stations, it was necessary to keep a certain number of birds in each, which had grown up in the correspondent's communication, or carrier pigeon, station.  Each year the pigeons were involved in various manoeuvres and competitions. Also after Latvia's independence, from 1920 to 1940, an army carrier pigeon station was located in Liepāja for the Latvian Army's Courland Division, which was able to communicate with both Riga and Daugavpils. During the inter-war period, stray communication pigeons from Germany, Poland, Lithuania, Finland and Estonia also wandered into Latvian territory. Pigeons from Latvia were also suddenly found in neighbouring countries.

The building has been rebuilt several times over the years and is now a residential building. But the distinctive shape of the building, made of the red bricks characteristic of the old buildings of the Karosta, is still clearly visible from the outside.
 

Among the many objects of Liepāja Karosta, Liepāja coastal artillery battery No. 2 is still the most mysterious place in Liepaja. In battery no. 2, the ammunition depots of the troops of the various existing powers were always installed.

Liepaja Fortress Battery No. 2 was built further from the coastline and was protected by a high rampart. The batteries were armed with 16 11-inch (280 mm) mortars of the 1877 model. After the fortress was dismantled, ammunition warehouses were set up here. Due to the danger of explosions, the territory was closed to the public and guarded for 130 years, but now there is an exposition about the activities of the 1st Kurzeme Division Headquarters in the years 1919-1940s, as well as photo evidence of the 1st Liepāja Infantry Regiment, the 2nd Ventspils Infantry Regiment and the Kurzeme Artillery. regiment.

The rangefinders (dating from 1941) are located in the pines of the dune, only 10m from the other tower, built in 1954. The 1st and 2nd gun emplacements of the shore battery are located on the seafront and partially eroded, while the 4th gun emplacement is best seen in the dunes.  The reinforced concrete bunker of the personnel who manned the guns is now washed away by the waves and has a washed-out foundation, tilted and leaning seawards.

Liepaja Fortress Battery 2 was planned to be built further from the shoreline and protected by a high rampart. The armament of the battery was to be 16 11-inch (280 mm) mortars of the 1877 model. The mortars used steep trajectories and did not require direct aiming.

Following the 'base agreement' between the Republic of Latvia and the USSR, signed on 5 October 1939, a contingent of nearly 25 000 Red Army and Baltic Navy troops was to be stationed in Kurzeme. By March 1941, Baltic naval bases were established in Latvia in the defence sectors of Irbe Bay, Saaremaa and Liepāja, consisting of coastal defence batteries.

The Liepaja coastal defence sector included the 208th artillery division with two 130 mm B-13 gun batteries (No 23 and No 27) and one 180 mm rail gun battery. Construction of Battery 23 began in November 1939 and was completed on 17 May 1941, partly using the reinforced concrete fortifications of Battery No. 2 of Liepaja Fortress. Battery 23 consisted of four reinforced concrete gun positions on the seafront, a command post and an observation (range-finding) tower in the dune forest. The range-finding positions were located in reinforced concrete towers to ensure better visibility while maintaining concealment in the pine forest.

After the Second World War, Battery 23 was renamed Battery 636, armed with the same 130 mm B-13 guns, and a new range-keeping tower was built for fire control in 1954, adjacent to the 1941 tower. In 1963, all the Liepaja coastal defence guns were dismantled.

After the restoration of Latvia's independence, the area of Battery No 2 is in the use of the Ministry of Defence.
 

The ruins of the Karosta manege are located in Karosta, at 2/12 Zemgales Street, between Zemgales, Burtnieku, Virssardzes and Manēžas Streets.

Until World War I, every Sunday the manege was used for cavalry, artillery and senior officers' sport horse demonstrations and on weekdays it was used for matrons' physical education classes. It was the largest covered hall in Liepāja, so it was also used for official receptions and meals of honour for the garrison matrons. In 1913, from 13 January to 26 April, the 300th anniversary of the reign of the Tsars Romanov dynasty was celebrated all over Russia. On 21 February 1913, the main event of the celebration was organised in the Liepaja garrison with a ball in both officers' meeting buildings (Naval and Infantry). A celebratory lunch was arranged for the officers at the Manege, where 4000 people were seated at tables at the same time.

The Manege was built between 1903 and 1904. Its distinctive feature was the roof - very light, with a riveted metal structure and a tin covering and strips of glass tiles. Together with the huge arched windows, it provided a large amount of light into the room. The hall was ascetic - the floor was covered with sawdust. The Manege suffered during the Second World War, when the entire roof structure was lost. After the war, the Soviet army began to use the arena as a car park and warehouse.

Today, only the walls of the manege can be seen, with the window openings bricked up during the Soviet years.