Tukuma lidlauka noslēpums

Katram stāstam savs sākums – šis sākās ar cilvēku, kas par nelielu samaksu apņēmās padalīties ar sevišķi slepenu informāciju. Proti, viņš zinot, ka Tukuma lidlauka teritorijā norakta atomraķetes kodolgalviņa. Tā esot Krievijas armijas specdienestu ”dāvaniņa”, 90. gados atstājot lildlauku. Vīrs apgalvoja, ka esot apdraudēto vietu apmeklējis ar radiācijas mērītāju un rādījumi bijuši nepārprotami – radiācijas līmenis paaugstināts. Bet kas vēl būšot tad, kad kodolgalviņas čaula sadalīsies?!
Mūsu informācijas avots nevēlējās, lai tiktu atklāts viņa vārds, tālab sauksim vīru par Saulaino – mulsā smaida dēļ, kas varētu likties draudzīgs ikvienam, izņemot Saulainā tēvu, kas pikti pavēstīja, lai savācot to dienaszagli un mājās nevedot; nespējot vairs izturēt tādu nodzertu nelaimi!
Visai juceklīgi Saulainais sāka stāstīt, ka savulaik strādājis šeit par tehniķi, bet noteiktā lidlauka daļā atradusies ”kurlmēmo” daļa (molčuni jeb armijas slepenais dienests) – neviens nezinājis, ko īsti viņi tur dara – jebkādas sarunas aizliegtas. Nu, lūk, bet 90. gadu sākumā, kad padomju armija pametusi lidlauku, Saulainajam restorānā iznākusi saruna ar kādu augsta ranga virsnieku, kas lepojies, ka latviešiem atstāta ”dāvaniņa” – 30 m dziļumā ierakta kodolgalviņa; pēc 12 gadiem konteiners, kurā tā atrodas, sadalīšoties un mēs saņemšot t-ā-ā-ādu starojumu, ka maz neliksies... Sirdsapziņa Saulainajam liegusi klusēt, tālab viņš šo informāciju nodeva avīzei... Nu ko, vismaz radioaktīvais starojums ir konkrēti pārbaudāma lieta, tāpēc devāmies pie paziņas pēc dozimetra. Neticami, bet paveicās. Braucām uz lidlauku, un šoreiz piestājām pie vārtiem uz bijušo garāžu laukumu – pēc Saulainā vēstījuma – netālu no vietas, kur noglabāta bumba. Kur tieši norakta, viņš gan neatklāja – kodolgalviņas iedarbināšanai esot pievienoti 150 gr molibdēna, bet molibdēna cena melnajā tirgū – 28 000 eiro/gr! Tā esot Saulainā iespēja kļūt par miljonāru! Dozimetrs joprojām klusēja, un mūsu pavadonis to skaidroja vien tā, ka jāmēra virs ieraktās bumbas – proti, apmēram 300 m ziemeļu virzienā no vārtiem. Ko daudz? Īsā slapstīgā misijā izložņāju teritoriju, un – arī šoreiz dozimetrs klusēja. Iežogotā teritorija nebija liela – tās tālākajā stūrī atradās divas pazemes glabātuves ar uzrakstiem uz durvīm – «Glabātuve Nr.5» un «Nr.4». Spriežot pēc koka aizgaldiem, savulaik tajās glabāti dārzeņi. Vairāk uz rietumu pusi atradās kokos ieaudzis iespaidīgs bunkurs ar diviem angāriem un, kas zīmīgi, šīs teritorijas perimetra stūros atradās betona ligzdas ložmetējniekiem – identiskas tām, ko pērn redzēju Vācijā, bijušajā padomju armijas raķešu bāzē, kur reāli tika glabāti atomieroči. Tātad, kaut kas nozīmīgs te bijis, tomēr ne miņas no vietas, kur 30 m dziļumā nolaist nāvējošu kravu.

Kaut kas no leģendām un patiesības

Saulainais teicās, ka bumba ievietota 5 cm biezā svina konteinerā, un pat, ja pieņemam, ka tā sver tikai 52 kg, kā dažos neformālos avotos vēstīts, arī tad jāveic ievērojams darbs, lai izraktu 30 m dziļu šahtu (par bedri nenosauksi).
Aptaujāto tukumnieku liecības ir pretrunīgas – vieni teic, ka 90. gados krievu armijai nav bijis tādas tehnikas – lielāka tehnika no Šlokenbekas nomāta un pat zāles pļāvējs no vietējās dārzniecības lienēts. Taču ir arī cilvēki, kas svēti pārliecināti – mēs pat nenojaušam, kas šeit atradās un kādas iespējas bija padomju armijas rīcībā.... Joprojām dzīvas leģendas par apakšzemes tuneļiem – viens no bijušajiem lidlauka sargiem (laikā, kad lidlauku apsaimniekoja agrofirma «Durbe») stāsta, ka Jauntukuma pusē uz skrejceļa bijusi norāde «No skrejceļa nenobraukt» (nevienā citā vietā tāda nav bijusi). Klīdušas runas, ka šajā vietā stiepjoties apakšzemes tunelis. Entuziasti vietu pārbaudījuši ar speciālu mēraparātu, un tas tiešām uzrādījis tukšumu pazemē. Oficiāla apstiprinājuma, protams, šai versijai nav. Jāpiebilst – pēcāk satiktais Saulainā paziņa, dozimetra īpašnieks, gan noliedza stāstu par palielinātu starojumu lidlaukā; nekā tāda neesot – savulaik gan lidlaukā stāvējušas divas metāla tvertnes ar radonu, un tur gan starojums pārsniedzis normu seškārtīgi. Kamēr domāts, ko ar tām iesākt, čigāni pamanījušies metāllūžņos sagriezt; tagad gan laikam starodami apkārt staigājot, ja vēl staigā... Tāds lūk, stāsts, kura iespējamo patiesumu gan neviena no valsts iestādēm šobrīd pārbaudīt negrasās.