Pie jūras laiku griežos

Pirmskara laiks
Jaunsaimniecība «Purvziedi» Edgars atceras: «Vaides ciemā pirms kara bija septiņas tā saucamās vecsaimniecības: «Vecroči», «Jaunroči», «Lekši», «Folmaņi», «Žonaki», «Lāžas» un «Pauļi». Tām bija vairāk par desmit hektāriem lielas zemes platības. Divdesmito gadu beigās Latvijas valdība bezzemniekiem piešķīra zemi — jaunsaimniecības septiņu hektāru platībā, veicināja to attīstību un palīdzēja ar aizdevumiem. Cilvēki būvēja mājas. Tad arī «Purvziedi» tapa.»
Pirms tam zeme pašiem nav bijusi, tikai neliela būdiņa — tā saucamā mazmājiņa uz «Lekšu» zemes. Visi būvējušies, cik nu kuram spēki ļāvuši. Edgara tēvs bija mežsargs, vismaz kādi ienākumi, vieglāk arī bijis tikt pie lietkokiem. Zagt gan toreiz nevarējis, tad mežsargam no vietas bijis jāatvadās. Edgara tēvs bijis liels meža cūku mednieks un lencējs, un medību sezonā mājā bieži sanākuši cilvēki. Uz medībām braukuši gan pazīstami, gan arī Rīgas kungi. Medību nobeigums bijis ēdamistabā pie lielā galda, un tad te lustīgi gājis.

Siventiņš vai kuilis?
Viens gadījums, kas palicis atmiņā, ir medības, kurās Edgars pats gan nav piedalījies. Mednieku kompānijā bijuši vairāki rīdzinieki. Aiz Kolcenieku kangara tieši pretim Vaides takai — uz Oņķupa kangara — purvmalā bijusi diezgan bieza priežu jaunaudze. Tur uzturējušās meža cūkas. Tēvs arvien gājis ar auzu maišeli un pa saujām glabājis zem sūnām, lai cūkām ilgāk jāmeklē. Mastu dzinuši no Vaides takas uz grāvi, kur stāvējuši mednieki. Rībējuši šāvieni, bet no medījuma ne vēsts. Pētījuši, kas tad beigās ir šauts. Alnis! Bet aļņi toreiz bija retums. Kolkas mežzinis Bērziņš, stingrs vīrs, sarkans no dusmām, bet ar kungiem daudz lamāties nedrīkst. Ziepes ir, bet labi, ka nav trāpīts. Rīdzinieks tam savam biedram: «Kāpēc tad tu šāvi?», tas šāvējs: «Nu tu jau, Maksi, teici: siventiņš ir tāds (Edgars rāda), cūciņa tāda (roka pašaujas augstāk) un kuilis tāāāds!»

Otrais pasaules karš
Lidmašīna Bažu purvā Otrajam pasaules karam sākoties, Edgars vēl bijis tikai pusaudzis. Viņš atceras, ka vācu laikā Bažu purvā netālu no Čigānu takas, kur tāda saliņa, nokritusi vācu lidmašīna. Puikam bijis traki interesanti tādu brīnumu redzēt, gājis skatīties. Šucmaņi, ģērbušies privātā, ar plintēm stāvējuši klāt un apsargājuši. Vēl šodien nav zināms, kāpēc lidmašīna nokritusi.

Aizupes mežsaimniecības skola
Tikai divus gadus, no 1942. līdz 1944. gadam, Edgaram iznācis mācīties Aizupes mežsaimniecības skolā. Izlaidumā bija palikuši tikai trīspadsmit audzēkņi, jo ik palaikam kādu iesauca darba dienestā un leģionā. Fronte nāca jau tuvu. Edgars vēl paspējis pēc ministrijas norīkojuma no mežsaimniecības skolas pāris mēnešus par mežsargu Ugālē, Mētru mežniecībā, Pasīču apgaitā pastrādāt, bet tad vairs nav bijis, jāiet leģionā.

Kara laiks
Karot sanāca Vācijā četrdesmit ceturtā gada rudenī. Toreiz Edgaram bijuši tikai deviņpadsmit gadu. Atceroties pirmo kauju, Edgars iesmejas: «Diez kas nebij...» Vajadzēja ieņemt kādu pilsētiņu, Nakeli. Jaunkareivjus pievienoja 15. divīzijai, kura kaujās bija cietusi smagus zaudējumus. Pirms uzbrukuma leģionāri bāzējušies gravā pirms pilsētiņas. Ik pa laikam kādu sūtīja augšā novērot, kas pilsētā notiek, vai virsū nenāk krievi. Tādā reizē, grozoties bez maskēšanās tērpa, Edgars gandrīz kļuvis par mērķi snaiperim no pilsētas. Vēl tagad atmiņā noskan lodes asais pliukšķis sniegā. Turpat, pavisam tuvu. Daudz nevajadzējis, ka būtu tur bez kaujas arī palicis. Gaidījuši līdz vakaram un paši arī mēģinājuši kādu uz grauda paņemt.
Tad mainījās pilsētas, vietas. Pozīcijas tika ieņemtas pie dzelzceļa uzbēruma Immerheimā. Tur visiem bijis jānogulstas un jāgaida rīkojums uzbrukt. Atmiņā palicis kāds kļūmīgs gadījums. Edgars priekšlaicīgi bija pasteidzies savu rokas granātu atbrīvot no drošinātāja, sak, drošs paliek drošs, lai vairs nav jāķēpājas. To tad nu bijis jātur ar īkšķi (smejas), lai neizsprāgst pirms laika. Bijis vien jādod ziņa rotas komandierim, ka no granātas jātiek vaļā. Visi nogūlušies, un Edgars granātu pārsviedis pāri uzbērumam. Tā arī bijusi Edgara vienīgā granāta.

Kara beigas
Kara beigas Edgars jau sagaidījis kara lazaretē kā ievainotais. Tos izveda ar vilcienu uz Vācijas pilsētu, labu gabalu aiz Berlīnes. Visās vietējās deviņpadsmit skolās bija ierīkotas lazaretes. Uz jumtiem bijuši balti krusti, lai bombardēšanas laikā tās kaut cik saudzētu, bet angļi neesot šķirojuši. Vienu tādu uzlidojumu Edgars piedzīvoja. Ievainotie nokļuvuši kādā mazā pilsētiņā, kuru, frontei tuvojoties, ieņēma amerikāņu karaspēks. Iepriekš bija zināms, ka saskaņā ar nolīgumu pēc kapitulācijas teritorija bija jāatdod krieviem. Galvenais ārsts ieteicis visiem, kas spēj, negaidīt krievus un doties projām. Par laimi, Edgara ievainojums nebijis tik vārīgs, un varējis jau staigāt. Bija dzirdēts, ka Jēnā, apmēram četrdesmit kilometru tālāk, ir liela starptautiska nometne, kur atrodas privātie, daudz latviešu, visi, kas mēģina tikt uz rietumiem. Varbūt tai barā var tikt kaut kur līdzi? Jēnā nometnē tūlīt iedotas privātās drēbes. Krieviem tuvojoties, amerikāņi solījuši ar ešelonu izvest no zonas, bet nekā. Krievi bijuši klāt vienā naktī. Latvieši pa naktīm mukuši prom, kā nu katrs mācējis. Edgars palicis, jo jutis, ka rietumos būtu vairāk nonīcis kā te.

Filtrācija
Tad sekoja filtrācijas nometnes. Edgars turējies, ka nekādā leģionā nav bijis, iesaukts darba dienestā un strādājis apavu fabrikā. Neko viņam nav varējuši pierādīt. Beidzot Edgars nometināts Karpatos, Ukrainā. Kalnos «ar roku» zāģējis mežu. Skaista vieta, krauja ne sevišķi augsta, bet grūti bijis strādāt, arī diezgan bīstami. Ar speciālu zīmogu bijuši apzīmogoti izcilākie koki, kurus nedrīkst zāģēt. —. Tur strādājuši poļu mežkopji. No vietējās pilsētas Borislavas pēc kāda rīkojuma no augšas pa grupiņām sūtījuši nometinātos atpakaļ uz dzimteni. Un tā četrdesmit sestajā gadā pirms Jāņiem Edgars atgriezies mājās Vaidē.

Dzīve pēc kara
Zastāvi
Kurā brīdī te ienāca robežsargi, Edgars neatceras, bet domā, ka uzreiz pēc kara. Pierobežas režīms uzradies reizē ar robežsargiem. Komandantūra bija Mazirbē, šķiet, kādreizējā aptiekā, un arī Saunagā. Saunagā «Vecpauļu» zemē pie «Pauļu» mājām uzbūvēja tā saucamo zastāvu — robežsargu apmetnes vietu. Liela māja, tur viņi diezgan ilgi dzīvojuši, bet tad to likvidēja un uzbūvēja jaunu Mazirbē. Tagad Saunagā drupas vien palikušas.

Lielceļa Ventspils — Kolka būve
Varēja būt apmēram piecdesmit otrais gads, kad uzbūvēja lielceļu. Strādāja armijnieki — tā saucamais strojbats. Dzīvojuši bunkuros. Tukšajā «Mežrukšu» mājā ierīkots komandpunkts, kur dzīvot komandieriem. Reiz vienam zaldātam darbs laikam bija apnicies līdz pēdējam. Viņš teicis, ka labāk nošauties nekā strādāt. Virsnieks, domādams, ka tā tik tāda runāšana, iedevis ar’ zaldātam pistoli. Tas kniukt! un beigts. Tepat Vaides kapos zaldātiņš guļ.

Ciemu izputināšana
Jaunā vara centās visā jūrmalā samazināt cilvēku skaitu. Lielirbi galīgi izputināja, jūrā vairs nedrīkstēja iet — visi uz Kolku, uz Ventspili pārgāja. Tā ciemus iznīcināja. Saunagā laivu piestātne bija lielā dzeloņdrāšu iežogojumā. Tikai tur drīkstēja iet jūrā. Tādi ierobežojumi bija visos ciemos, kur bija atļauta izbraukšana jūrā. Viss notika aiz dzeloņdrātīm. Pludmalēm atvēlētā zona arī norobežota ar dzeloņdrātīm. Mazirbē pludmale bija apmēram 500 m ar uzrakstu «Pļaž» — pludmale. Apmeklēt drīkstēja no pulksten 6 līdz 22. Toreiz visiem vienmēr bija jābūt līdzi pasēm. Ja noķēra kādu bez dokumentiem, protokols bija neizbēgams. Administratīvais sods— 10 rubļi.

Bunkurkrievi
Mežsargiem jau īpašu ierobežojumu nebija, vienīgi šaudīties nedrīkstēja un, protams, liedagā pa taisno ārā iet nedrīkstēja. Saunagā sākumā «Žonaku» laukos kāpā bija ierīkots bunkurs, tur mituši kādi četri vai pieci robežsargi, vietējie saukuši par bunkurkrieviem. Vēlāk pie «Lekšu» mājām uzcēluši tornīti. Par priekšnieku viņiem bijis dūšīga auguma seržants, mēdzis ložņāt pa mežu ar. Aiz lielās šosejas pavisam tuvu pie Vaides grāvja bijusi melnā stārķa ligzda. Edgars ar tēvu gadījušies klāt, kad seržants rāpies augšā pēc olām. Saraušanās bijusi briesmīga, bet ar bunkurkrieviem bijis jābūt draugos, jo telefona pašiem nav bijis un tik drīz pievienojums nebija dabūjams. Šad tad bija jāiet pie viņiem.

Arestants Jaunciema zastāvā
Reiz Edgaram iznācis nakti pavadīt Jaunciema zastāvā kā arestantam. Toreiz Edgars no Šlīteres ik pa laikam sūtīts revīzijās pa mežsargu apgaitām. Jaunciemā dzīvojis mežsargs Ķierpe. Pie tā bija jāiztaisa revīzija. Ķierpe bijis bitenieks un allaž cienājis ar medalu. Bēniņstāva istabiņā abi to iemalkojuši. Pa logu redzams Jaunciema zastāvs. Te uzreiz Ķierpe aiz muguras pie loga teic, ka nupat ar mašīnu tur sētā ievesti baļķi. Pazuduši gan zibenīgi, Edgars tā arī nav paguvis pamanīt. Skaidrs, ka zagti. Ķierpe zinājis, kur baļķi mežā stāvējuši. Aizgājuši, jā — vairs nav. Ķierpe piezvanījis vēl mežzinim Saulītim, jo baļķi bijuši viņa pārraudzībā. Tūlīt pat Edgars devies pie zastāva priekšnieka. Dūša liela, medalu arī ierāvis, nav jau nekāds trīceklis un ceļš nav jāgriež. Priekšnieks pēc činas bijis kapteinis Bet tas rāda vienu tukšu autiņu, kur, protams, baļķu nav. Citur neļauj meklēt. Nobēdzinājuši bija ātri. Ar zastāva priekšnieku (starp citu, skaidri redzams, ka pēc tautības žīds) sanākusi bļaušana, strīdēšanās, draudēšana. Kapteinim īpaši aizdomīgs un nelikumīgs licies jūrmalā atrastais somu dunčelis, ko Edgars nēsājis pie jostas. Tas konfiscēts uz vietas. Tad nu dusmās Edgaram pasprucis: «Vaša mesto v lavke siģeķ, ņe zģes načaļņikom zastava!» (jums īstā vieta bodē sēdēt, ne šeit par robežsargu priekšnieku). Arests bijis neizbēgams. Nostumts pa kāpnēm lejā, ieslēgts atsevišķā telpā, un pa nakti bijis jāsēž tur. Izsaukts liecinieks no Sīkraga, kas varējis apliecināt, ka tāds tur tiešām dzīvo. Tikmēr zaldāti uz nebēdu braukājuši ar Edgara «āzīti» (motociklu). Nākamajā rītā Edgaram rādījuši palielu papīru žūksni, kuram vajadzējis arestantā iedzīt vajadzīgo bijāšanu, — ja šito nosūtīšot komandantūrai (toreiz tā bija Mazirbē), tad būšot ļoti slikti. Nu kā būs, tā būs, — viņiem sava taisnība, Edgaram sava. Iejaucies arī mežsaimniecības direktors Siliņš. Bet vēlāk ar komandantūru ne čiku, ne grabu. Viss noklusis.