Par pazemes pilsētiņu Ēģiptē un Sodišķos
1915. gadā, vācu karaspēkam ienākot Latvijas teritorijā, kara pirmā fāze raksturīga ar manevru karu. 1915. gada rudenī frontei nostabilizējoties pie dabiskā šķēršļa Daugavas, sākās pozīciju karš, kas ilga divus gadus – līdz 1917. gada rudenim, kad vācu armija, izmantojot Krievijas impērijā notikušās Revolūcijas pārmaiņas un Krievijas armijas demoralizāciju un sabrukumu, pārgāja uzbrukumā.
Jebkura karaspēka vienība, kas neuzbrūk, uzsāk ierakties un nocietināties. To nosaka gan militārā doktorīna, gan taktiskie apsvērumi un vajadzība izdzīvot. Ierakumi un pozīcijas pasargā karavīrus no pretinieka tiešās un netiešās uguns (artilērija), gan arī no nelabvēlīgiem laikapstākļiem.
Sākotnēji pozīcijas tika būvētas no koka baļķiem, vēlāk – ar 1916.g. sākumu – tika veidotas betonētas pozīcijas. Vācu armijā vienības starp frontes sektoriem mainīja retāk, tādēļ vācu karavīri pozīciju izbūvei piegāja rūpīgāk – tie zināja, ka pozīcijas būvē sev un tur arī tiem būs jādzīvo. Krievu armijā vienības starp sektoriem pārvietoja regulāri, turklāt krievu pusē betonētas pozīcijas neveidoja.
Cauri Medumiem gāja Krievijas armijas pirmā līnija. Vācu aizsardzības pirmā līnija atradās 400 metru tālāk, Medumu ezera otrā krastā. Tālāk uz dienvidiem, Sodišķos (mūsdienās aptuveni Upmaļu mājvieta), atradās artilērijas pulka štābs. Pie štāba bijis novērošanas bunkurs. Sodišķos bijusi vesela rinda bunkuru, bet tie veidoti no kokmateriāliem, tāpēc nav saglabājušies. Redzamas tikai to atrašanās vietas reljefā.
Ēģiptē jeb Vilkumiestā, kas atradās uz vācu otrās līnijas, bija izveidota pazemes pilsētiņa. Vilkumiestā no 1836.g. darbojās pasta stacija. Vilkumiestu 1915.g. atkāpjoties izpostīja Krievijas armija, lai vāciešiem nebūtu, kur dzīvot. Ar Vilkumiestu saistīti vēl divi interesanti vēstures fakti – šeit no 1873.g. līdz 1874.g. Oskara Svensona pansijā mācījies Jānis Rainis. Skolu izveidojis barons Etingens, kas rūpējies par pagasta attīstību. Ir saglabājies nostāsts, ka pie Etingena viesojies tā draugs nākošais Vācijas kanclers Otto fon Bismarks, Vilkumiestā pavadot 10 dienas. Vēlāk arī Etingens Bismarkam sūtījis stirpos dzērienus no sev piederošā Kalkūnu spirta brūža. Lai arī šādas epizodes Bismarka biogrāfijā nav aprakstītas, nostāsts ir visnotaļ ticams, ņemot vērā Bismarka ciešās saites ar Baltijas muižniecību un faktu, ka Bismarks no 1859. gada līdz 1862. gadam bijis Prūsijas sūtnis Krievijas impērijā, darbojoties Pēterburgā. Vilkumiests atradās uz trakta Sanktpēterburga-Varšava, kas bija ātrākais ceļš nokļūšanai Vācijā.
Par aizmugures pozīciju izbūvi lasāms pionieru virsleitnanta Hansa Trobsta (Hans Tröbst) atmiņās, kurš dienēja 77. rezerves divīzijas 147. kājnieku pulka 78. rezerves pionieru rotā. Šī rota bija vienīgā uz visu divīziju, tāpēc darbos tika plaši iesaistītas arī pašas kājnieku vienības, kā arī 42. gūstekņu bataljons, kas gan ātri vien atteicās strādāt Krievijas armijas artilērijas sasniedzamības attālumā, pamatojoties uz starptautiskajiem līgumiem. No H.Trobsta atmiņām: “Bataljona komandieris nolēma izveidot nometni kā garu, vienpusēju “ielu” izvēlētajā nogāzē. Tā kā dzīvotnēm jābūt arī ar spēju aizsargāties, viņš arī nolemj, kur būs jārok ierakumi. Katra rota saņēma savu iecirkni un darbi sākās! Tomēr viegli teikt un uzklausīt. Bet kādas gan grūtības sagādā skaldīt saknēm pilno zemi ar šīm “tējas lāpstiņām” – kājnieku sapieru lāpstām. Durkļiem, kabatas nažiem, lāpstām un cirvjiem tika noņemtas saknes un celmi. No tālās aizmugures katrai rotai kā skudras vilkās vezumi ar celtniecības materiāliem. Katrs koka gabals izrādījās noderīgs. Rotai ļoti noveicās, ja izdevās atrast bērzu birzi. Lai cik liels arī nebūtu tāds mežs – tas pazuda pēc 2-3 dienām. Grūti bija iedomāties piemērotāku būvniecības materiālu kā bērzs. Tos bija viegli pārvest, tas bija padevīgs kā jēriņš – no tā varēja izgatavot daudzas lietas un tas arī tika darīts. No bērza gatavoja krustus kapiem, stabus aizsprostiem, režģus tranšejām, telefona stabus, dekorācijas dzīvojamajām telpām, tiltu margas, krēslus un gultas. Rotas strādāja kā bitītes, lai sagatavotu patvērumus tuvākajiem 6 mēnešiem, vai vismaz līdz pavasarim.”
Pie iespējas otrajās līnijās un artilērijas pozīcijās karavīri, jo īpaši virsnieki, dzīvoja pamestajās vietējo iedzīvotāju mājās. H.Trobsta atmiņās aprakstīts, kādi bija šādi dzīves apstākļi: “Mēbeles bija gluži labas – zemnieks, iepriekšējais mēbeļu īpašnieks, acīmredzami dzīvoja pietiekami turīgi. Istabā bija liels sienas spogulis, šujmašīna un eiropiešu parauga skapji, krēsli un galdi. Sienas bija pārklātas ar tapetēm un izrotātas ar gleznām un kaltētiem ziediem. Istabu sadalīja sienas līdz griestiem un visur bija uzstādītas pienācīgas durvis. Viesistabas centrā, starp divām durvīm atradās liels atvērtais kamīns, kuru pats biju uzkonstruējis, tas bija pielāgots kurināšanai ar ozolkoka malku. Lieliskā ozolkoka Malka, kas bija sakrauta mājas aizmugurē, deva mums lielisku kurināmo.”
Tā kā pionieru divīzijā nebija pietiekami un kājnieki arī veica būvdarbus, virsleitnants Trobsts sagatavoja metodisko materiālu betonēšanas darbu izpildei “Betonēšanas ceļvedis (Anleitung zum Betonieren)” un katra rota saņēma aprakstu ar rasējumiem.
Tā kā priekšējās līnijās nebija iespēju izliet betona bunkurus, tika nolemts ražot betona plāksnes, precīzāk, blokus, no kuriem vēlāk jau varēja izveidot būves. Šim nolūkam Staro Dvoriščē bija izveidota betona plākšņu rūpnīca. Blokiem bija jābūt ar tādu svaru, lai tos spētu pacelt viens vai divi karavīri - 15 centimetrus biezi un 60×60 centimetrus lieli. To iekšpusē kā armatūras stiprinājumi tika ievietoti plāni dzelzs stieņi. Pēc tam veidne tika piepildīta ar cementa un smilšu maisījumu. Plāksnes sanāca tik akurātas, ka ar tām varēja bruģēt ielas. Pionieri bija tik lepni par savu ražojumu, ka uz katras plāksnes atstāja zīmi: “R. Pi.K. 78”, kas tulkojas “Reserve Pionier-Kompanie 78”.
