Par bērnu kolonijas “Rūķīši” notikumiem pirmskara un Otrā pasaules kara laikā

Plades krogs 1897. gadā pārbūvēts, ierīkojot skolu. Skola šajā ēkā darbojas līdz 1929. gadam, kad skolas ēku no Bīriņu pagasta atpērk Latvijas bērnu palīdzības savienība. Ēkā ierīko bērnu vasaras koloniju "Rūķīši" . Tajā vasaras pavadīja apmēram 120 Latvijas, Igaunijas un Lietuvas bērni. Avots: LNB, Zuduši Latvija

Partizānu atbalstītāju ģimenēm tika atņemti bērni. 1943. gada martā Salaspils nometnē atradās 1100 bērnu. Apmēram 250 bērnu nomira masalu, vēdertīfa un citu slimību dēļ, vairākus simtus bērnu nodeva apkārtējo pagastu lauku saimniecībās, apmēram 300 bērni nonāca bērnunamos Rīgas Jūrmalā, Igatē un Saulkrastos. 
Saulkrastos bērni nonāca Latvijas Bērnu palīdzības biedrības bērnu kolonijā “Rūķīši”.

Par to kā izveidojās Latvijas Bērnu palīdzības biedrības bērnu kolonija “Rūķīši”

1929.gadā skolēnu trūkuma dēļ slēdza Plādes četrgadīgo skolu, kura līdz pat 1912.gadam bija vienīgā skola jūrmalas zvejnieku ciemos.
1930.gadā tajā sāka darboties Latvijas Bērnu palīdzības biedrības bērnu kolonija “Rūķīši”, kur mitinājās apmēram 110 bērnu.
“Kolonijā bērni saņem gatavu pārtiku, gultu piederumus, apmazgāšanu, medicīnisku palīdzību un audzinātāju uzraudzību. Kolonijas gada budžets Ls 13.000,— līdz Ls 15.000,— Bērnu dienas gaitā paredzēti bērnu spēkiem piemēroti mājas darbi, pašapkopšanās, vingrošana, dziedāšana, zīmēšana, rotaļas, bērnu uzdevumi, ekskursijas tuvākā apkaimē un t. t. Savienība kolonijā viesmīlīgi uzņem bez izšķirības visus trūcīgus bērnus. Sākot ar 1930. gada vasaru, «Rūķīšos» uzņemti arī vairāki bērni uz Kara invalīdu palīdzības fonda domes rēķina.” (Kara Invalīds, Nr.1 (01.01.1934))

No periodikas uzzināts, ka kolonijā “Rūķīši” uzturējās arī bērni no Lietuvas un Igaunijas: “Bērnu vasaras kolonijā Saulkrastos uzņems 200 bērnu. Latvijas bērnu palīdzības biedrība savu bērnu vasaras koloniju «Rūķīši» Saulkrastos atklās pirmdien, uzņemot pirmajā maiņā ap 100 bērnu. Bērni kolonijā pavadīs 6 nedēļas. Arī otrajā maiņā uzņems tikpat daudz bērnu. No Lietuvas saņemta atbilde, ka tā šovasar savus bērnus uz Latviju nesūtīs, bet Igaunijas bērnu palīdzības savienība vēl nav atbildējusi.” (Latvijas Kareivis, Nr.131 (13.06.1940))

Par notikumiem kolonijā "Rūķīši" Otrā pasaules karā

1982.gada “Darba balss” V.Strazdiņas raksts “Piemiņas sardzē”, kur savās atmiņās par notikumiem Otrā pasaules karā “Rūķīšos” dalās Elza Gailīte:

Elzas Gailītes (86 gadi) runas stils sākumā lakonisks:

1943. gada jūnija Saulkrastu «Rūķīšos» bija ierīkota novietne Salaspils bērniem, kuru vecāki bija ieslodzīti, iznīcināti vai aizvesti uz Vāciju, viņa stāsta, un rokā ir dokumenti, kas to apliecina. - Saulkrastos atveda pēdējos dzīvi palikušos bērnus vecumā no 2—12 gadiem. Ap 70 bērnu, slimus, novārgušus, skrandās.. . Bija kašķis, utis, šarlaks... Piecus no viņiem neizdevās izārstēt, tie nomira. Par bērniem rūpējās 12 cilvēku personāls. Vadītāja bija Lidija Koroļova. Pie mums bērni pamazām atlaba, bija paēduši, aprūpēti.
Svaigā gaisā, saulē, pie jūras... Vēlāk mūsu novietni pārcēla uz Cimmermaņu māju (saimnieks bija repatriējies uz Vāciju), Ķīšupītes krastā. Tas jau bija 1944. gadā. iepriekš tur esot bijusi karagūstekņu nometne.
Gūstekņi apmiruši no tīfa. Šeit dzīvojām apmēram pusgadu, līdz 1944. gada 25. septembrim. Līdz fašisti pavēlēja izvākties (pusotras stundas laikā), doties līdzi armijai... . Izlēmām: aizvākties atpakaļ uz «Rūķīšiem”. Sadalījāmies. Četriem pieciem bērniem līdzi bija mātes. Tie, kas aizgāja, necik tālu nebija tikuši. Mazi, trīsgadīgi .. . Kājās tupeles, čības, kas krīt nost... Sākuši raudāt. Tā visi atnāca atpakaļ. Visi salīdām lielajā pagrabā. Sanāca ap 80 cilvēku. Satupāmies un gaidījām, kas notiks. Fašisti sāka visu spridzināt. Uzspridzināja dzelzceļu, tiltu... . Vienu no kalpotājiem, viņš bija gūsteknis, aizsūtījām atpakaļ uz Cimmermaņu  māju pēc produktiem. No rīta klusums. Izlienam no pagraba, ieejam “Rūķīšos”.
Tur Putnu māte cepa lielajā krāsnī mums maizi.
- Vai arī viņa ietilpa jūsu apkalpojošā personālā?
- Nē. Viņa vienkārši bija ļoti labs cilvēks, palīdzēja mums draudzības vārdā, kā kaimiņiene.
Visos darbos. Pat ar pārtikas sagādi. Sameklējiet, lūdzu, viņu: viņa jums varēs daudz ko pastāstīt. Jā, abus sameklējiet - Putnu māti un Putnu tēvu...

Miltu bija atlicis vairs tikai vienam cepienam. Ja iesim prom, būs bada nāve, spriedām.
Kāds antifašists vācietis teica: «Mūsējie ilgi vairs nestāv. Atkāpjamies. Vislabāk jums palikt tepat uz vietas.”... 25.septembra pievakarē pulksten piecos pie mums pienāca frontes līnija. Pagāja divas smagas dienas un naktis zem apšaudes... Pagrabā bērnus ilgi nenoturēsi. Skraida iekšā, ārā. Un tad skrien atpakaļ, saukdami: “Savējie!” Drīz arī nāk klāt sarkanarmieši, sasveicinās. Prieks līdz asarām... izlūki, snaiperi sakāpuši kokos. Pastāstījām par stāvokli. Citādi viņi būtu ieskrējuši lielā nelaimē. Ierīkoja pozīcijas, uzstādīja lielgabalus, sākās apšaude. Drebēja zeme, logi...
- Jā, Saulkrastos atbrīvoja 11.oktobrī, - piebilstu.
- Bija ļoti asiņainas kaujas...
Braucot caur Skulti, pirmoreiz redzējām jaunās kaujas mašīnas «Katjušas». Limbažos mūs ievietoja tukšā mājā. Uz grīdas gulējām, bez siena, bez kā. Veikali tukši. Tad komandants atsūtīja pienu, maizi. Par visiem bija viena krūzīte. Atsūtīja gaļu un spaini. Spainī vārījām. Grūti bija. Bet bija... miers. Nesprāga vairs bumbas, nelidoja virs galvas šāviņi, bērni nomierinājās, nekrita histērijā, nekliedza vairs šausmās par ievainotajiem, nogalinātajiem cilvēkiem, zirgiem, par visu dzīvo . .. Limbažos mājas bija vairākstāvu. Sagādāja mums gultas, drēbes, visu. Sagaidījām Uzvaras dienu. Bērni sāka gaidīt piederīgos. Daudzi vecāki bija uz Vāciju aizsūtīti. Tie jau tikai pēc gadiem atradās. Novietne pastāvēja līdz 1945. gada vasarai. Bērnus sadalīja pa citām bērnu iestādēm. Daudzi baltkrievu bērni tagad palikuši Latvijā. Viena meitene instinktīvi sajutusi, ..ka satikusi māti, bet nepratusi vairs mātes valodu.

- Kā bērni tika ārā no Salaspils?
- Kā šo «Rūķīšu» vēsturi atrada rakstnieks Panizniks?
Rakstnieka māsa dzīvojot Kauguros. Bieži braucis uz Rīgu un par to izlasījis «Rīgas Balsi» 1978. gadā. Bet ieinteresējies tāpēc, ka “Rūķīšos” galvenokārt bijuši baltkrievu bērni.
Rakstnieks sameklēja Elzu Gailīti. Sekoja vēstuļu apmaiņa, liels izpētes darbs. Grāmatu ar autora veltījumu Elza Gailīte jau saņēmusi kā dāvanu. Tā saucas “Pēc nodedzinātiem ciemiem...”. Tajā ir nodaļa «Saulaino krastu «Rūķīši».
Grāmatā ir par Pēteri un Viktoru, kas bērnībā kalpojuši pie saimniekiem, katrs pie sava. Un, kad pēc 20 gadiem satikās, uzzināja: abi ir brāļi, baltkrievi, rīdzinieki; viens tagad bija latvietis, otrs krievs... .
Bet Nadežda Boguša atsūtījusi pateicības vēstuli Elzai Gailītei, toreizējai «Rūķīšu» saimniecības pārzinei.

Saulkrastos par šiem notikumiem vairs nav, kas pastāsta. Pat Putnu mātes un Putnu tēva vairs nav... turpat jau 20 gadu. Dēli gan apstiprina: novietne pastāvējusi. Vedekla Hilda par vīramāti saka: «Bija brīnišķīgi labestīgs cilvēks.»
Nepārbūvēto «Rūķīšu» fotouzņēmumi: arī neizdevās sameklēt. Un tad pēkšņi pēc divu gadu ilgas meklēšanas - atrodam to mūsu pašu bibliotēkas vēstures materiālu arhīvā, ko savācām piecdesmito gadu otrajā pusē.

Un savā piezīmju kladē atrodu pierakstītu kādas filmas komentāru: “Mēs esam starp vakardienas atdevēju un rītdienas saņēmēju. Un tie abi nevar satikties, ja vidū neesam mēs.”


Pēc informācijas izpētes, tika noskaidrots, ka Elzas Gailītes atmiņās minētā Sergeja Paniznika grāmata krievu valodā saucās “Освейская трагедия 1943”.

Kolonija “Rūķīši” Otrā pasaules kara laikā pildīja bērnunama funkcijas un milzu pateicība tiem cilvēkiem, kuri rūpējās par bērniem, kuri bija palikuši bez vecākiem un piedzīvojuši kara šausmas, nodalīti no vecākiem un izkaisīti pa visu Latviju.

Stāsta pierakstītājs: Gita Memmēna, Vidzemes tūrisma asociācija
Izmantotie avoti:

http://kamunikat.org/usie_knihi?pubid=44344&lang=EN
Latvijas Nacionālās Bibliotēkas periodika, Kara Invalīds, Nr.1 (01.01.1934)
Latvijas Nacionālās Bibliotēkas periodika, Latvijas Kareivis, Nr.131 (13.06.1940)
Latvijas Nacionālās Bibliotēkas periodika, 1982.gada “Darba balss” V.Strazdiņas raksts “Piemiņas sardzē”
Inga Zemīte "Saulkrasti - no vissenākajiem laikiem līdz Latvijas neatkarības atjaunošanai", izdevējs Saulkrastu novada dome
https://lv.wikipedia.org/wiki/Salaspils_koncentr%C4%81cijas_nometne

192085_14976.jpeg
24236.jpg
3karainvalidsvaks.png
karainvalidsvaks1.png
karainvalidsvaks2.png
karainvalidsvaks3.png
karainvalidsvaks4.png
karainvalidsvaks5.png
karainvalidsvaks6.png
karainvalidsvaks7.png
pgramata.jpg
zdivizijawwii2.png

Saistītie objekti

Otrā Pasaules kara vācu armijas bunkurs

Atradās netālu no mājām "Brankšās" uz labību lauka.

2021.gada 2.septembrī Saulkrastu novada vēstures entuziasta Andra Grabčika vadībā, saskaņojot ar lauksaimniecības zemes nomnieci Inesi Karlovu, notika II pasaules kara Siguldas aizsardzības līnijas vācu armijas bunkura atrakšanas darbi.

"77 gadi pagājuši kopš bunkurs tika izbūvēts, piedzīvojis gan Padomju armijas uzbrukumu, gan lauksaimniecības tehnikas braukšanu tam pāri. Tikai 3 gadus atpakaļ daļēji padevās smagajai tehnikai. Lai grīda nebūtu ūdenī, bija izstrādāta meliorācijas sistēma ar ūdens krātuves rezervuāru pie ieejas, kuru vajadzības gadījumā izsmēla. Bunkura grīda ir no apaļbaļķiem 10 cm diametrā un tika noklāta ar salmiem. Šis bunkurs nav no lielajiem, bet pilnīgi pietiekams aptuveni 6 cilvēkiem. Šis bunkurs nav vienīgais šajā rajonā, bet viens no retajiem, kas labi saglabājies." - tā stāsta Andris Grabčiks par bunkuru.

Pēc informācijas publicēšanas internet, no vēsturnieka un Saulkrastu velosipēdu muzeja īpašnieka Jāņa Seregina tika saņemtas 2 ieskanētas vēsturiskas fotogrāfijas ar uzrakstu "29.08.44, Saulkrasti, Vidrižu pagasts" un komentāru: “Fotogrāfijas iegūtas no vienas saulkrastietes, kura tagad ir jau mirusi. Pēc viņas stāstītā, Saulkrastos bija apmetušies bēgļi no Pleskavas un Ļeņingradas apgabala, kurus vācieši bija atkāpjoties izdzinuši no mājām. Viņus nodarbināja ierakumu rakšanā aizsardzības līnijā pie Ķīšupes. Vienā no bildēm ir redzami cilvēki meža darbos. Tādā veidā tika iegūti baļķi, kurus mēs tagad varam redzēt bunkurā pie Brankšām. Otrā bildē ir redzams kā viņus baro pie mājām iekārtotā sadales punktā vai virtuvē. Domāju, ka tās ir Brankšu dzirnavas.” 

Bunkurs saglabājies no WWII uz Siguldas aizsardzības līnijas.
Pirmo rezi bunkura vieta tika apsekota 2021.gada aprīlī, bet augstā grundsūdens dēļ, atrakšanas darbi nevarēja notikt.

Bunkurs atrodās uz lauksaimniecības zemes un pēc atrakšanas un izpētes, tika aizbērts, lai netraucētu lauksaimniecības darbus.