Piemiņas plāksne pie nama, kur dibināts Atsevišķais Bauskas bataljons
Piemiņas vieta

Piemiņas plāksne pie nama, kur dibināts Atsevišķais Bauskas bataljons ir melnā Zviedrijas granītā darināta plāksne, kas tika atklāta 1935. gada 22. aprīlī pie toreizējā Lauksaimnieku Krājaizdevu sabiedrības nama. Piemiņas plāksni uzstādīja Bauskas pašvaldība kopā ar pilsētas sabiedriskajām organizācijām. Komunistiskās pirmās okupācijas gadā namā tika iemitināta čeka un milicija. 1941. gada aprīlī pēc Bauskas milicijas un čekas priekšnieka pavēles atslēdznieka Valdorfa māceklis stājies pie plāksnes iznīcināšanas, bet, gribēdams to glābt, nositis tikai labējo apakšējo stūri, bet pēc tam paziņojis, ka nav iespējams to izlauzt. Viņš ieteicis plāksni aizkrāsot ar baltu kaļķa krāsu, kas arī izdarīts. Pēc lielinieku izdzīšanas krāsa tikusi nomazgāta, bet, tiem atgriežoties, plāksne no jauna aizkrāsota. Atmodas laikā tā atkal attīrīta. Pati ēka 1944. gadā, karadarbības gaitā, tika daļēji sagrauta. Mūsdienās ēka ir renovēta saglabājot vēsturisko apjomu. Ēkā atrodas komerciestādes, un no vēsturiskā interjera nekas nav saglabājies. Ēka ir apskatāma tikai no ārpuses.

Atsevišķais Bauskas bataljons tika saformēts Bauskā 1919. gada 24. aprīlī. Bauskā izvietoto vācu spēku komandieris neiebilda pret latviešu veikto mobilizāciju un bataljona formēšanu, pamatojoties uz vispārējo mobilizāciju, ko Latvijas valdība bija izsludinājusi no 22. līdz 24. aprīlim. Mobilizācijai atsaucās aptuveni 300 pilsoņi, un tika saformētas trīs rotas. Par rotu komandieriem tika iecelti latviešu virsnieki, taču bataljona komandēšana sākotnēji tika uzticēta vācu leitnantam Betiheram, kuru tikai maija beigās nomainīja latviešu virsnieks – kapteinis V. Kevei-Gudže.  Kurzemē izvietotā vācu karaspēka komandieris Rīdigers fon der Golcs liedza bataljonu pakļaut pulkveža Jāņa Baloža komandētajai Latviešu Atsevišķajai brigādei, un tas tika pievienots vācu 1. gvardes rezerves divīzijas formējumiem, iekļaujot Brandisa nodaļā, kura tobrīd aizstāvēja Bausku. 28. aprīlī lielinieki sāka uzbrukumu Bauskai. Tobrīd bataljona sastāvā apbruņota bija tikai 50 vīru liela komanda, kas tika iesaistīta kaujā. Šai vienībai izdevās padzīt lieliniekus no Derpeļmuižas, novēršot kritisko situāciju un apturot pretinieka uzbrukumu. Tūlīt pēc kaujas apbruņots tika viss bataljons, taču vācieši tam joprojām nepiešķīra automātiskos ieročus. Pirmos ložmetējus bataljons ieguva kā trofejas kaujā ar lieliniekiem 1. un 2. maijā. Jaunas trofejas, kā arī 27 gūstekņus bataljona izlūku grupa saņēma 11. maijā Pērkonišķu sādžā Lietuvas teritorijā.

18. maijā, kad sākās jauns plašs lielinieku uzbrukums Bauskai, bataljons atradās pozīcijās Mūsas krastos iepretī Ceraukstes muižai, kur tas atsita visus pretinieka uzbrukumus. Pēc lielinieku padzīšanas no Rīgas 22. maijā, izbeidzās arī bataljona kaujas darbība šajā frontes sektorā. Latgales frontē bataljons ieradās 5. augustā, kur tas ieņēma pozīcijas līnijā Rubene-Izabelina, bet jau 1919. gada 16. augustā tas tika iekļauts jaunformējamajā 3. Jelgavas kājnieku pulkā kā II bataljons.