1939 - 1945 II WW2 - laika līnija
Sākoties Otrajam pasaules karam, gan Latvija, gan Igaunija pasludina neitralitāti. Padomju Savienība un nacistiskā Vācija savstarpēji vienojas par abu totalitāro režīmu ietekmes sfērām, un drīz vien Padomju Savienība okupē Baltijas valstis. 1941. gadā nacisti padzen padomju karaspēku, taču 1944. gadā tas atgriežas. Daudzi latviešu un igauņu vīri ir spiesti karot abās pusēs.
1939. gada 23. augusts
Padomju Savienība un Vācija paraksta Neuzbrukšanas līgumu
Padomju Savienība un nacistiskā Vācija parakstīja savstarpējās neuzbrukšanas līgumu (tā saukto Molotova-Ribentropa vai Hitlera-Staļina paktu). Pakta slepenais protokols paredzēja Austrumeiropas sadalīšanu starp abām lielvarām. Baltijas valstis, Somija, Austrumpolija un Besarābija nonāca padomju ietekmes zonā, bet lielākā daļa Polijas palika Vācijas ietekmes zonā.
1939. gada 1. septembris
Otrā Pasaules kara sākums
Vācija iebrūk Polijā. Francija un Lielbritānija, apvienojušās ar Poliju, 3. septembrī pieteica karu Vācijai. Latvija un Igaunija pasludināja neitralitāti.
1939. gada 28. septembris
Padomju Savienība uzspiež Igaunijai savstarpējās palīdzības paktu (Bāzu līgumu)
18. novembrī no Tallinas ostas aizbēga poļu zemūdene “Orzel”. Tā kā padomju spēki 17. decembrī bija iebrukuši Polijā, tas ļāva tiem apvainot Igauniju sazvērestībā ar Poliju un apstrīdēt Igaunijas neitralitāti. Pamatojoties uz to, tika pieprasīts Igaunijas teritorijā izbūvēt padomju militārās bāzes un izvietot 25 000 Sarkanās armijas karavīru. Tas ļāva padomju varai vieglāk okupēt Igauniju 1940. gada jūnijā.
1939. gada 30. novembris
Sākas Ziemas karš starp Somiju un Padomju Savienību
Padomju karaspēks izmantoja Igaunijas lidlaukus, lai nosūtītu bumbvedējus uzbrukumā Somijai. Tajā paša laikā ap 100 igauņu brīvprātīgi karoja Somijas pusē. Kopā ar citu valstu brīvprātīgajiem viņi galvenokārt dienēja Somijas militārajā vienībā “Sisu”. Igaunija arī gādāja Somijai materiālo palīdzību (apģērbu, segas, slēpes utt.).
Nacistiskā Vācija 1940. gada 9. novembrī uzbruka Dānijai un Norvēģijai. Divpadsmit igauņi no “Sisu” vienības nolēma palīdzēt Norvēģijai karā pret Vāciju. Viens no viņiem, Arnolds Soinla, 20. maijā krita kaujā pie Narvikas. Viņš bija pirmais Otrajā pasaules karā kritušais igaunis.
1939.–1940. gads
Vairāk nekā 61 000 vācbaltiešu izceļošana (vāciski: Umsiedlung) no Igaunijas un Latvijas uz Vāciju
Vāciju
Kad Padomju Savienība noslēdza vienošanos ar Vāciju, 1941. gada pavasarī vēl 17 500 cilvēku tika pārcelti uz Vāciju. 1941. gada izceļošanas laikā abas valstis izdevās pamest arī ievērojamam skaitam ļaužu bez vācu izcelsmes. Masveida izceļošanu ierosināja Vācijas un Padomju Savienības noslēgtais Molotova-Ribentropa pakts, kas paredzēja, ka Igaunijas un Latvijas iedzīvotājiem drīz jānonāk padomju ietekmes zonā.
1940. gada 14. jūnijs
Jūnija apvērsuma sākums
Pēc Igaunijas nepatiesas apsūdzēšanas par neitralitātes pārkāpšanu Padomju Savienība bloķēja Igaunijas gaisa telpu un jūras teritorijas, uzstādot ultimātu atļaut Igaunijā izvietot vēl vairāk militāro vienību un izveidot valstī Maskavai lojālu valdību. Atteikšanās gadījumā tika draudēts izmantot spēku.
1940. gada 15. jūnijs
Padomju drošības spēki uzbruka Masļeņku robežkontroles punktam, nogalinot 5 un nolaupot 37 Latvijas iedzīvotājus
1940. gada 21. jūnijs
Tiek izveidota marionešu valdība, ko vada Staļina personīgais pārstāvis Andrejs Višinskis, lai sāktu Latvijas okupācijas procesu
Jūlijā steigšus tika sarīkotas inscenētas parlamenta vēlēšanas, kas bija pilnīgi pretkonstitucionālas. Jaunais parlamenta sasaukums pasludināja Latviju par padomju sociālistisko republiku un pieprasīja tās iekļaušanu Padomju Savienībā. Lai valsts apvērsumu attēlotu kā tautas revolūciju, tika iestudētas lielas publiskās sapulces, kurās Latvijas komunisti teica runas, bet klausītāju rindas veidoja sarkanarmieši.
1940. gada 23. jūlijs
Velsa deklarācija
ASV valsts sekretāra vietnieks Samners Velss paziņo, ka ASV neatzīst padomju varas rīcību, kas apdraud Baltijas valstu politisko neatkarību un teritoriālo nedalāmību. Tas bija sākums neatzīšanas politikai rietumvalstīs.
1940. gada 5. augusts
Latvija tiek iekļauta Padomju Savienības sastāvā
Pēc nedemokrātiskām jauna parlamenta vēlēšanām Sarkanās armijas klātbūtnē, kurās piedalās tikai viens, padomju varas sagatavots saraksts, tiek izveidota jauna Saeima un Latviju kā vienu no padomju republikām iekļauj PSRS sastāvā. Latvijā sākas sovetizācija.
1940. gada 6. augusts
Igaunija kļūst par padomju republiku Padomju Savienības sastāvā
Igaunijas sociālā kārtība, ekonomika un kultūras dzīve tika aizstāta ar padomju elementiem. Jau iepriekšējā mēnesī tika sākta zemes sadalīšana un privātīpašuma nacionalizēšana. 1940. gada rudenī padomju rublis kļuva par likumīgu maksāšanas līdzekli Igaunijā.
1940. gada rudens
Latvijas un Igaunijas armijas izformēšana
Pēc abu valstu okupācijas, to armijas pārdēvē par Tautas armiju. Tās iekļauj Sarkanajā armijā kā 24. Teritoriālo strēlnieku korpusu (Latvija) un 22. Teritoriāli strēlnieku korpusu (Igaunija). Armijas skaitliskais sastāvs tiek samazināts, atvaļinot lielu daļu padomju varai nelojālo virsnieku un instruktoru. Padomju drošības iestādes pakāpeniski uzsāk represijas pret atvaļinātajiem.
1941. gada 14. jūnijs
Jūnija deportācijas
1941. gada 14. jūnijā padomju vara lopu vagonos uz Krievijas austrumu reģioniem izsūtīja vairāk nekā 15 000 cilvēku no Latvijas un vairāk nekā 10 000 cilvēku no Igaunijas – vīriešus, sievietes un bērnus. Viņu vidū bija valsts un pašvaldību ierēdņi, armijas virsnieki, Aizsardzības līgas un Aizsargu organizācijas locekļi, uzņēmēji, policisti un zemnieki un viņu ģimenes. Mērķis bija izskaust valsts intelektuālās aprindas, politisko un ekonomisko eliti, padarot viņus par pretpadomju elementiem. Daudzi latviešu karavīri un virsnieki tika apcietināti militārajā nometnē Litenē. Šo notikumu mēdz dēvēt par “Latvijas Katiņu”. Arī igauņu virsniekus gaidīja līdzīgs liktenis: 13.–14. jūnijā viņus apcietināja Verskas militārajā nometnē un deportēja uz Noriļsku, kur daudzus nošāva, bet pārējiem piesprieda cietumsodu.
1941. gada 22. jūnijs
Vācija uzsāk ofensīvu pret Padomju Savienību
Vācu spēki strauji virzījās uz priekšu un nodarīja lielus zaudējumus Sarkanajai armijai, un divu nedēļu laikā nacistiskie spēki bija okupējuši visu Latviju. Igaunijā kaujas turpinājās līdz rudenim.
1941. gada jūnijs un jūlijs
Pretošanās padomju režīmam un mežabrāļi
Kara sākumā bijušie Latvijas armijas karavīri, Aizsargu organizācijas biedri, policisti, kā arī civiliedzīvotāji aktīvi iesaistījās pašaizsardzības kustībā, neļaujot sarkanarmiešiem pastrādāt laupīšanas un slepkavības. Cilvēki bija pārliecināti, ka Vācija ļaus atjaunot valsts neatkarību, bet tas nenotika.
1941. gada jūnijs
Veidojas Igaunijas pretošanās spēki
Reaģējot uz pirmajām masu deportācijām, Igaunijā vairākās vietās vienlaikus sāka veidoties Igaunijas pretošanās kustība (tā sauktie mežabrāļi).
1941. gada jūlijs–oktobris
Tā sauktais Vasaras karš
Notika tā sauktais Vasaras karš, kurā Igaunijas pretošanās kustība (mežabrāļi un Tēvzemes sargi) kopā ar Vācijas 18. armiju austrumu frontē karoja pret Padomju 8. armiju un Iekšlietu Tautas komisariāta (NKVD) iekšējām vienībām. Šajos varas vakuuma apstākļos uz īsu brīdī daudzviet Igaunijā tika atjaunotas vietējās pašvaldības.
1941. gada 3. augusts
Sarkanajā armijā sāk veidot latviešu strēlnieku divīziju
Kara sākumā 24. Teritoriālais strēlnieku korpuss atkāpjas uz Krievijas teritoriju un tiek izformēts. Uz tā bāzes tiek veidota 201. Latviešu strēlnieku divīzija, tajā iekļaujot arī brīvprātīgos un mobilizētos Latvijas iedzīvotājus, kas nonākuši vai dzīvo PSRS teritorijā.
1941. gada 14. augusts
Amerikas Savienoto Valstu prezidents Frenklins D. Rūzvelts un Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čērčils paraksta Atlantijas hartu
Hartā abas valstis apņēmās netiekties pēc jauniem teritoriālajiem iekarojumiem, atjaunot pakļauto tautu suverēnās tiesības un atzīt tautu pašnoteikšanās tiesības. Taču Baltijas valstis bija vienīgās nācijas, kuru neatkarība netika atjaunota, pat ne nomināli.
1941. gada 28. augusts
Notika sīvā Jumindas jūras kauja
Padomju vara mēģināja evakuēt Baltijas floti no Tallinas uz Ļeņingradu ar karavānas kuģiem, kas pārvadāja Igaunijas un Latvijas pilsoņus (kolaborantus, piespiedu karavīrus, militārpersonas). Flote ieskrēja mīnu laukā, un tajā pašā laikā to mērķēja somu un vācu torpēdu laivas, kā arī gaisa bombardēšana. Tiek lēsts, ka no aptuveni 200 kuģiem vairāk nekā 60 nogrima, uz kuriem atradās vairāk nekā 30 000 cilvēku. Precīzs upuru skaits nav zināms.
No 1941. septembra līdz 1944. gada oktobrim
Vācu okupācijas režīms Igaunijā
Pirmie vācu karavīri šķērsoja Igaunijas dienvidu robežu 1941. gada 5. jūlijā. Līdz 21. oktobrim visa Igaunija bija nonākusi Vācijas rokās. Vācija ieviesa okupācijas režīmu, kurā varu dalīja civilā pārvalde un militārie spēki.
1941. gada 11. novembris
Ebreju masveida iznīcināšana
Sākas Rīgas geto nometināto ebreju masveida iznīcināšana. Holokaustā Nacistiskās Vācijas okupācijas laikā Latvijas teritorijā tiek nogalināti aptuveni 73 000 Latvijas un 16 000 ārzemju ebreju (Latvijas Okupācijas muzeja dati).
1942. gada 28. augusts
Igaunijas leģiona izveide Vācijas bruņotajos spēkos
Karadarbībai pret padomju varu vispirms tika rekrutēti vīri no austrumu un policijas bataljoniem. Bija iecerēts, ka leģions būt pulka lielumā un sastāvēs no trim bataljoniem (katrs ar četrām rotām), ietverot granātmetējus un prettanku aizsardzības rotu. Leģionu ar nosaukumu Brigāde izveidoja 1943. gada martā. 1944. gada janvārī to paplašināja līdz divīzijai.
1943. gada 10. februāris
Vācu armijā sāk formēt Latviešu leģionu
Vācijas bruņotajiem spēkiem ciešot zaudējumus Austrumu frontē, tos daļēji aizstāj, mobilizējot okupēto teritoriju iedzīvotājus. Jau no 1941. gada brīvprātīgie veido policijas bataljonus, bet sākot ar 1943. gadu vācu okupācijas vara nelikumīgi, pārkāpjot Hāgas 1907. gada konvenciju, sāk mobilizēt Latvijas iedzīvotājus savu bruņoto spēku rindās. Tiek izveidots Latviešu leģions.
1943. - 1945. gads
Centieni atjaunot Latvijas neatkarību
1943. gada 13. augustā tiek izveidota Latvijas Centrālā padome, kuras mērķis ir atjaunot Latvijas republikas neatkarību. 1944. gada 17. martā tās dalībnieki paraksta memorandu, kurā deklarē nepieciešamību atjaunot Latvijas suverenitāti. Pret padomi vēršas Gestapo dienesti un arestē daļu tās locekļu, tostarp padomes priekšsēdi Konstantīnu Čaksti, un nosūta uz Salaspils koncentrācijas nometni, bet vēlāk - uz Štuthofas koncentrācijas nometni Austrumprūsijā. Latvijas Centrālā padome organizē arī bēgļu laivas pāri Baltijas jūrai. Ar padomes vadību ir saistīts ģenerāļa Jāņa Kureļa veidotais formējums, kuru 1944. gada vasarā atļauj formēt vācu varas iestādes ar nolūku izmantot diversiju veikšanai Sarkanās armijas aizmugurē. Nacionālie spēki to uztver kā iespēju radīt savus spēkus, kuri pēc vācu atkāpšanās varētu aizstāvēt Latvijas teritoriju. No 1944. gada oktobra beigām līdz decembra sākumam vācu spēki Kureļa grupu iznīcina. Sevišķi smagas kaujas norisinās novembrī un decembrī pret virsleitnanta Roberta Rubeņa vadīto latviešu bataljonu.
1944. gada janvāris
Sarkanās armijas vienības, kas vajā vācu 18. armiju, kas atkāpjas no Ļeņingradas, sasniedz Igaunijas robežu.
No 1944. gada 2. februāra līdz 26. jūlijam
Narvas kauja
Sarkanarmijas tālāku virzīšanos pār Narvas upi lielā mērā aizkavēja Vācijas karaspēka igauņu vienības.
1944. gada marts
Padomju spēku gaisa uzlidojumi Tallinai, Narvai, Tartu un Pērnavai
Šajos uzlidojumos tika pilnīgi iznīcināta Narvas vecpilsēta, taču iedzīvotāji tika evakuēti jau kopš 25. janvāra, jo pilsēta atradās uz frontes līnijas. Tallina jau bija cietusi vairākos padomju uzlidojumos, un postošākie no tiem bija 1944. gada 9. un 10. martā. Saskaņā ar oficiālo statistiku šajos uzlidojumos 757 cilvēki tika nogalināti, 213 smagi ievainoti, bet 446 cilvēki guva vieglus ievainojumus. 1549 ēkas tika iznīcinātas, 3350 tika bojātas, bet 20 000 cilvēki palika bez pajumtes. Arī Tartu vairākkārt cieta padomju gaisa uzlidojumos. Bombardēšanā 25. un 26. martā tika nogalināti ap 100 civiliedzīvotāju un tika iznīcinātas 80 ēkas.
1944. gada jūlijs
Sarkanā armija otrreiz iebrūk Latvijā un Igaunijā
Sarkanā armija ieņem Rēzekni, Daugavpili un turpina virzīties uz Rīgu. Jūlija beigās, straujā triecienā, no Lietuvas teritorijas Sarkanā armija sasniedz Tukumu, ielencot vācu armiju grupu "Ziemeļi" Vidzemē un Igaunijā. Ielenkums tiek parrauts un vācu armija sāk atkāpties uz Kurzemi. Augusta sākumā Sarkanā armija sāk ofensīvu Latvijas ziemeļaustrumos, līdz mēneša beigām sasniedzot Emajõgi upi, kur frontes līnija stabilizējas.
No 1944. gada 25. jūlija līdz 10. augustam
Tannenberga līnijas jeb Zilo kalnu kauja
Sarkanā armija jūlija beigās izvērsa ofensīvu Narvā, lai salauztu Vācijas aizsardzību un iekarotu Igauniju. Vācu karaspēks pameta Narvu un atkāpās līdz Tannenberga līnijai, kur tas izveidoja aizsargpozīcijas. Šī bija viena no asiņainākajām kaujām Igaunijas teritorijā. Tajā, tēvzemi sargājot, piedalījās tūkstošiem igauņu, kuri karoja Vācijas rindās. Nespējot izlauzties cauri aizsardzības līnijai, Sarkanā armija 10. augustā apturēja uzbrukumu. Šī kauja Igaunijai ir nozīmīga ar to, ka šādi izdevās apturēt Sarkanās armijas ofensīvu, kas daudziem igauņiem deva laiku aizbēgt uz rietumiem. Upuru skaits nevienā no karojošajām pusēm nav precīzi zināms: kapsētās Narvā, Jehvi un Toilā tika apglabāti ap 2000 vācu karavīru, bet padomju kapsētās bija ap 20 000 apbedīto.
1944. gada rudens
Desmitiem tūkstoši cilvēku dodas bēgļu gaitās
Aptuveni 70 000 igauņu un 170 000–180 000 latviešu masveida izceļošanas laikā devās bēgļu gaitās uz Vāciju vai Zviedriju. Bēgļu kustība Igaunijā apsīka rudenī, bet no Kurzemes tā turpinājās līdz kara beigām. Izceļotāji tika ievietoti bēgļu nometnēs. Zviedrijā bēgļu integrācija notika ātrāk, savukārt kara postītajā Vācijā daudziem bēgļiem nācās palikt nometnēs līdz četrdesmito gadu beigām. Padomju Savienības agresīvās repatriācijas politikas dēļ daudzi baidījās no piespiedu atgriešanas atpakaļ dzimtenē. Tas izraisīja otru izceļošanas vilni, kur galamērķis bija Amerikas Savienotās Valstis, Kanāda un citas valstis. Daži cilvēki devās prom laivās, kas nebija piemērotas okeāna šķērsošanai (tā sauktie vikingi).
1944. gada 16. septembris
Hitlers piekrīt pamest Igaunijas pamatteritoriju un atkāpties
1944. gada 17. septembris
Sarkanā armija dodas uzbrukumā no Emajegi frontes līnijas
Sarkanā armija kopā ar 8. Igaunijas strēlnieku korpusu sāka uzbrukumu no Emajegi. Vācu karaspēks strauji atkāpās no dienvidaustrumu Igaunijas, Narvas upes un Zilajiem kalniem. Igauņu karaspēka vienības nonāca sarežģītā situācijā.
1944. gada 18. septembris
Pie varas nāk Oto Tīfa vadītā valdība
Šī valdība, kura izveidojās neilgā varas vakuuma brīdī, bija Igaunijas Republikas pēdējā konstitucionālā valdība līdz valsts neatkarības atjaunošanai 1991. gada 20. augustā. Igaunijas Republikas trimdas valdībām bija būtiska loma Igaunijas Republikas likumīgās nepārtrauktības saglabāšanā.
1944. gada 22. septembris
Sarkanā armija ieņem Tallinu
No 1944. gada 25. septembra līdz 6. oktobrim
Mores kauja
Vidzemē pie Mores notiek sīvas kaujas Latviešu leģiona 19. divīzija un Vācijas bruņotie spēki aizkavēja Sarkanās armijas centienus nonākt Rīgā. Tas arī ļāva vācu karaspēka daļām atkāpties uz Kurzemi.
1944. gada oktobris - 1945. gada maijs
“Kurzemes katls” - vācu armijas ielenkums Kurzemē.
Vācu armija atkāpjas no Rīgas uz Kurzemi, kur notiek 6 lielkaujas ar galvenajiem kauju smagumpunktiem dažādās Kurzemes frontes daļās. Propagandas nolūkos abas puses to nodēvēja par "Kurzemes katlu" no padomju varas un par "Kurzemes cietoksni" no vāciešiem. Sarkanā armija Kurzemi nespēj iekarot līdz pat Vācu armijas kapitulācijai. Kurzemē atrodas arī liels daudzums bēgļu. Daļu ar kuģiem no Ventspils un Liepājas ostām evakuē uz Vāciju, bet daļa Kurzemi atstāj zvejnieku laivās, lai nokļūtu neitrālajā Zviedrijā.
1944. gada 8. oktobris
Tehumardi nakts kauja
Tehumardi nakts kauja bija viena no nežēlīgākajām cīņām, kas Otrā pasaules kara laikā norisinājās Sāremā salā, un abām karojošajām pusēm bija daudz kritušo.
1944. gada 13. oktobris
Sarkanā armija ieņem Rīgu
1944. gada 15.–22. oktobris
Pirmā kauja Kurzemē pie Dobeles un Džūkstes
No 1944. gada 27. oktobra līdz 27. novembrim
Otrā kauja Kurzemē pie Priekules, Vaiņodes un Auces
1944. gada 15. decembris
1944. gada 15. decembris Pēdējās vācu armijas vienības pamet Roņu salu
Līdz 19. decembrim visa Igaunija bija nonākusi padomju rokās.
1944. gada 21.–31. decembris
Trešā kauja Kurzemē pie Saldus, Vaiņodes un Lestenes
Šīs kaujas nereti dēvē par “Otrajām Ziemassvētku kaujām”, atsaucoties uz latviešu strēlnieku Ziemassvētku kaujām 1916. gadā.
No 1945. gada 25. janvāra līdz 23. februārim
Ceturtā kauja Kurzemē pie Liepājas un Saldus
No 1945. gada 12. februāra līdz 14. martam
Piektā kauja Kurzemē pie Džūkstes, Irlavas, Priekules un Saldus
No 1945. gada 17. marta līdz 3. aprīlim
Sestā kauja Kurzemē pie Saldus un Blīdenes
1945. gada 8. maijs
Eiropā beidzas Otrais pasaules karš, Vācija paraksta kapitulācijas aktu
Pēc Vācijas kapitulācijas akta parakstīšanas Reimsā, 8. maijā kapitulē arī vācu armiju grupa "Kurzeme", kapitulācijas aktu parakstot Saldus novada Ezeres pagasta Ezermaļos. Gūstā padevās 137 000 Vācu armijas karavīru un 9000 latviešu leģionāru. Aptuveni 4000 leģionāru izlēma iesaistīties nacionalo partizānu vienībās. Kurzemē izveido vairākus desmitus karagūstekņu un filtrācijas nometnes. Karagūstekņus izmanto drupu novākšanā un izsūta uz darba nometnēm Sibīrijā, kur daudzi iet bojā, bet izdzīvojušos pakāpeniski atbrīvo līdz 1953. gadam. Kurzemes civiliedzīvotāji tiek pakļauti filtrācijai - personas datu un darbības vācu okupācijas laikā noskaidrošanai.