Militārais mantojums gar dzelzs priekškaru

Palangas pilsētas centrālajā daļā.

Muzejs darbojas vienā no mazākajām Palangas kūrorta koka villām "Vaidilute". Tā tika dibināta 1993. gadā. Lietuvas politieslodzīto un deportēto savienības Palangas nodaļas iniciatīva. Arī šodien nodaļa rūpējas par muzeju sabiedriskās vietās. Nodaļas brīvprātīgie pielāgojuši villu muzeja aktivitātēm un paši vada ekskursijas.

Ekspozīcija stāsta par lietuviešu dalību pretošanā un trimdiniekiem, kas salauza cilvēku likteņus. Atsevišķa ekspozīcijas daļa veltīta Palangas lietuviešu partizānu komandierim ģenerālim Jonam Žemaicius-Vytautam (1909–1954). 2009. gadā Ar Lietuvas Republikas Seima lēmumu ģenerālis tika atzīts par pret padomju okupāciju cīnījušās Lietuvas vadītāju un faktiski pildīja prezidenta pienākumus. 2009. gadā viņam tika piešķirts arī Palangas pilsētas goda pilsoņa nosaukums. 2004. gadā Palangas centrā tika uzcelts piemineklis ģenerālim.

1939. g. pēc Klaipēdas apriņķa pievienošanas Vācijai, pilsētas apkaimē Vācijas armija uzsāka krasta aizsardzības bateriju celtniecību. Bija plānotas divas baterijas: pirmā - Memel Süd Smiltīnē (to neuzcēla) un otra - Memel Nord - ziemeļos no Klaipēdas. Sākotnēji tā bija paredzēta krasta aizsardzībai no pretinieku kuģiem, bet vēlāk to pārveidoja par pretgaisa aizsardzības punktu. Baterija darbojas līdz 1955, g, Memel - Nord baterija nav cietusi no karadarbības. To veido trīs ēkas, centrā atrodas betona konstrukcijas uguns kontroles postenis, kam abās pusēs atrodas divi artilērijas bloki ar munīcijas glabātuvēm. 2002. g. vienā no artilērijas blokiem ir izveidota muzeja ekspozīcija.

Klaipēdas pilsētas Royal Dane krastmala, blakus Pils tiltam.

Mīnu kuģu "Lindau" klasei piederošais kuģis būvēts 1956.-1958.gadā Rietumvācijā. Šo kuģu mērķis ir atklāt un iznīcināt jūras mīnas. Attiecīgi kuģa korpuss bija no Brazīlijas ozola, klāji no tīkkoka, bet ierīces – no nemagnētiska metāla.

No 1958. līdz 1999. gadam kuģis piederēja Vācijas flotei un tika kristīts par M1071 "Koblenz". 1978.-1979.gadā tas no mīnu meklētāja tika pārveidots par mīnu meklētāju.

1999. gadā kuģis tika nodots Lietuvas Jūras spēku rīcībā. Šo spēku kuģi tradicionāli ir nosaukti Lietuvas vēsturisko reģionu vārdos, tāpēc jaunais kuģis tika nokristīts ar šādu nosaukumu - M52 "Sūduvis". Kuģis Lietuvai kalpoja 22 gadus, piedalījās starptautiskās un nacionālās mācībās un operācijās.

2021. gadā kuģis pabeidza dienestu Lietuvas Jūras spēkos un tika nodots Lietuvas Jūras muzejam. M52 "Sūduvis" pēc tam tika pielāgots muzeju un izglītības aktivitātēm, kad tas tika atvērts sabiedrībai. Izstādīts kuģis ar autentisku darba aprīkojumu.

M52 "Sūduvio" darba tilpums 463 t, dzinēja jauda 4000 ZS, ātrums 16,5 mezgli (30,6 km/h), ekipāža 42 cilvēki. Kuģa bruņojums un aprīkojums: 40 mm kalibra lielgabals, akustiskā sistēma, mīnu meklētāja robots.

Klaipēdas pilsētā.

Mazās Lietuvas vēstures muzejam piederošais muzejs "39/45" stāsta par Otrā pasaules kara vēsturi Klaipēdas pilsētā un reģionā. Muzejs tika izveidots zem krastmalas, kādreizējā Klaipēdas pils austrumu mūra vietā, kur vācu armijas daļas kara laikā bija ierīkojušas sprāgstvielu noliktavu.

Muzeja ekspozīcija ir mūsdienīga un apmeklētājam pievilcīga – ekspozīciju veido 4 zāles, kas atspoguļo dažādus kara laikmeta posmus, un izstāžu zāles ir aprīkotas ar 13 interaktīviem punktiem. Zālē "Klaipēda kara priekšvakarā" var iepazīties ar vēsturiskiem dokumentiem un fotogrāfijām, un tā laika kardinālās pārmaiņas Eiropā attēlotas oriģinālā animācijas kartē. Klaipēdas pilsētas un tās iedzīvotāju ārkārtīgi traģiskā vēsture tiek prezentēta zālē "Klaipēdas šturmas", otrā "Klaipēda pēc kara" ir instalācija, kas veltīta pilsētas nopostīto baznīcu piemiņai. Pēdējā "Memory" zālē novietota simboliska 6 metrus gara kariete ar stikla pārsegu, zem kuras atrodas daudzi vienkārši sadzīves priekšmeti, kas savulaik piederējuši gan vācu karavīriem, gan Klaipēdas civiliedzīvotājiem. Stikls ir piepildīts ar smilšu kārtu, tāpēc, lai apskatītu eksponātus, smiltis būs jātīra ar pirkstiem.

Klaipēdas pilsētas centrā.

1944. gadā celtās vācu armijas tuneļa būves slēptuve, kuras mērķis bija palīdzēt izdzīvot Klaipēdas pilsētas civiliedzīvotājiem Otrā pasaules kara sprādzienu un artilērijas apšaudes laikā. Tiek uzskatīts, ka šo slēpni uzcēla Reihas dzelzceļa pārvalde. Bunkurs būvēts no metru biezām dzelzsbetona sienām, pār kurām uzbērts zemes uzbērums.

Kopš 2009. gada slēpnis ir iekļauts Lietuvas Republikas Nekustamo kultūras vērtību reģistrā un objekts ir apzīmēts ar militārā mantojuma zīmi. Kopš 2016. gada tā ilgstoši bijusi novārtā un pēc privātas iniciatīvas remontēta. Pašlaik tā ir aprīkota ar mīklu telpu, lai novērstu turpmāku sabrukšanu un nodrošinātu izklaidi cilvēkiem.

Netālu no Salantiem labajā pusē ir ceļš Salantai-Plunge (KK169) (ir informatīvas ceļa zīmes).

Šo telpu pirms vairāk nekā 40 gadiem aizsāka tēvs un dēls akmens amatnieki Kazimieras un Viļus Orvidai (1905–1989; 1952–1992). Meliorācijas laikā uz savu sētu no apkārtnes atveda interesantākas formas akmeņus, simtgadīgus laušanai nolemtus kokus un no tiem veidoja pieminekļus ar reliģisku tematiku. Runā, ka šis muzejs radies no skumjām par padomju meliorācijas izraisīto dabas iznīcināšanu un vēlmi iedvest dzīvību nosodītajiem akmeņiem, dot tiem otru dzīvi. Orvīdu sētā parādījušies pašu orvīdu un citu mākslinieku radītie darbi neatbilda padomju ideoloģiskajiem un mākslinieciskajiem kanoniem: no akmens, koka, metāla veidotajos darbos savijas dažādu reliģiju (katoļu, pagānu, budistu) simboli. un veci lauksaimniecības darbarīki. Viensētā pulcējās arī padomju dzīves realitātē neiederīgi cilvēki, tā kļuva par patvēruma un pulcēšanās vietu citādi domājošajiem. Padomju varas iestādes vairāk nekā vienu reizi mēģināja iznīcināt šo telpu, taču izdevās to saglabāt. Īpaši populāra Orvīdu sēta kļuva Lietuvas renesanses periodā.

Sētas-muzeja apmeklētājus sveicina tanks IS-2. Šo tanku izstrādāja padomju spēki Otrā pasaules kara laikā, reaģējot uz vācu Tiger I. Tanku sērijas nosaukums IS ir padomju tirāna Jostifa Staļina akronīms. Iepriekš šis tanks stāvējis Salantos, tas bija daļa no Padomju Savienības karavīru apbedījuma vietas memoriāla Otrā pasaules kara laikā. 1991. gadā tā tika pārvesta uz Orvidu sētu un kļuva par tās eksponātu.

Žemaitijas nacionālajā parkā, Medsedži ciemā, aptuveni 2 km no Plateļu pilsētas centra, Jakova Bunkas labdarības un atbalsta fonds 2014.g. nodibināja Litvaku memoriālo dārzu. Šis piemineklis ir veltīts iznīcināto Lietuvas ebreju kopienu piemiņai.

12 akru lielais dārzs atkārto Lietuvas aprises, un vietas, kur 1941.-1944.gadā tika iznīcinātas ebreju kopienas, ir apzīmētas ar kaltām metāla ābelēm. Kalto ābolu autors ir Artūras Platakis. Āboli kokos - ģimenes, kas dzīvoja kopienās. Litvaki visā pasaulē var dot savu ieguldījumu dārza tapšanā, pasūtot jaunas ābeles un ābeles savu senču piemiņai. Dārzā tiek celtas arī Karēlijas granīta kolonnas, lai individuāli godinātu litvaku sasniegumus pasaulē.

2016. gadā šī iniciatīva tika paplašināta - ābeles tika izmantotas, lai pieminētu lietuviešu lietuviešu un ebreju glābējus holokausta laikā. Stends pie ieejas dārzā skaitļos stāsta par bijušajām Lietuvas ebreju kopienām.

Šobrīd dārzā jau "izaugusi" ābele Alītas, Alsēžu, Kalvarijas, Mosēža, Platēlijas, Pluņģes, Telšu, Vabalninkas, Viekšnu un citu ebreju kopienu piemiņai.

Ekspozīcija ir iekārtota bijušajā Padomju Savienības ballistisko raķešu palaišanas kompleksā, kas ir Eiropā vienīgais šāda tipa labiekārtots objekts. Plokštines raķešu bāzi pabeidza 1962. g. 31. decembrī. To izvietoja lielākā meža masīvā, austrumos no Plateļu ezera. Šeit atradās 4 vidēja attāluma ballistiskās raķetes SS-4 "Sandal", kas bija aprīkotas ar 2 megatonnu jaudas kodoltermiskām galviņām, notēmētas uz Rietumeiropas valstīm. 1978. g. pēc tam, kad bāzi atklāja ASV izlūkdienesti, to slēdza, izvedot bruņojumu. 2012. g. pēc rekonstrukcijas, šeit atvēra atbilstoša satura ekspozīciju.

1962. gadā Ploštinė mežos (Plunģes rajons) sāka darboties "Dvina", viens no pirmajiem pazemes ballistisko raķešu palaišanas kompleksiem R-12 Padomju Savienībā.

0,5 km attālumā no raķešu palaišanas bāzes izveidota militārā pilsētiņa. 12 hektāru plašā teritorijā tika uzceltas ap 30 dažāda mērķa ēkas: dzīvojamās mājas (kazarmas), virsnieku štābs, 2 ēdnīcas, katlu telpa, elektrostacija, medicīnas punkts, klubs, cūku ferma, noliktavas, garāžas un citas ēkas.

Platformas pazemes raķešu palaišanas komplekss darbojās līdz 1978. gadam. 18. jūnijs Karavīri atstāja teritoriju, līdzi ņemot tikai savus ieročus. 1979. gadā bijušā militārā kompleksa apsaimniekošana tika nodota Pluņģes rajona republikas lauksaimniecības atpūtas iestāžu asociācijai, bet militārajā pilsētiņā tika izveidota Platēlijas pionieru atpūtas nometne "Žuvėdra". Teritorija tika pārveidota un pielāgota nometnes vajadzībām, kas darbojās līdz 1990. gadam. Pēc Lietuvas neatkarības atgūšanas pionieru nometne tika slēgta.

Kopš 1993. gada objektu pārvalda Žemaitijas nacionālā parka direkcija. Daudzas militārās pilsētiņas ēkas 2017. gadā tika nojauktas to ārkārtas stāvokļa dēļ. Šobrīd teritorijā ir palikušas aptuveni 10 ēkas, kuras apmeklētājiem var apskatīt no ārpuses. Ir izvietoti informatīvie stendi, kas stāsta par bijušajām ēkām un to mērķi.

Brīvības pieminekļa būvniecība Plunges pilsētas Laisves prospektā sākās ap 1928. gadu. mākslinieks Kleinauskis, atzīmējot Lietuvas Republikas neatkarības pasludināšanas desmito gadadienu. Projekts tika pabeigts 1931. gadā. un atzīts par augstāko (18 m) Brīvības pieminekli Žemaitijā.
Pieminekļa ideja neapmierināja pilsētas katoļu kopienu, jo pieminekļa galvenā figūra - ģipša skulptūra spārnotam eņģelim ar zobenu un kroni rokās - šķita pārāk vulgāra un atmaskota. Šī iemesla dēļ tika noraidīta sākotnējā ideja būvēt Brīvības pieminekli baznīcas priekšā, un beidzot tika uzcelts Brīvības alejā. Stāsta, ka pilsētnieki skulptūru apmetuši ar akmeņiem. Piemineklis nepatika arī pilsētas vadībai - Neatkarības dienas svinības notika pie Sv. Floriāna skulptūras, ignorējot Brīvības pieminekli.
Visbeidzot, nopostītā skulptūra tika demontēta ap 1936. gadu un ap 1950.-1953. Padomju okupācijas vara, cīnoties pret brīvības ideju izpausmēm, pieminekļa paliekas uzspridzināja. 1992. gadā piemineklis tika pārbūvēts un iesvētīts, jaunajai skulptūrai un ģerbonim atliets no misiņa. Atjaunotā pieminekļa autors ir tēlnieks Vilimas Ketvirtis. Eņģeļa skulptūra atlieta Sanktpēterburgā, bet Pluņģes ģerbonis – Kauņā.

Kaušēnu ciemā (Pluņģes rajons) ebreju slaktiņa vietā ir uzstādīts memoriāls Kaušēnu holokausta upuriem. Memoriāls veltīts Otrā pasaules kara laikā nopostīto Plunges un apkārtējo ciematu ebreju kopienas piemiņai.

Piemiņas zīme dibināta pēc pēdējā Pluņģes ebreja Jakova Bunkas iniciatīvas. Pirmais piemineklis tika uzcelts 1952. gadā. Otrā pasaules kara upuriem, un 1986.–1989 tika izveidots arī no ozolkoka pieminekļiem veidots memoriāls mirušo ebreju godināšanai. 2011. gadā Tika uzstādīta piemiņas siena, kas celta no nojauktās Plunges sinagogas 1800 ķieģeļiem, no kuriem katrs veltīts noslepkavotā piemiņai, un pie ebreju uzvārdiem piestiprinātas plāksnes ar zināmiem 1200 (no 1800) ebreju vārdiem. siena. Blakus memoriālam izveidota Glābēju aleja, kur atsevišķās vārdu ailēs uzskaitītas personas, kuras nacistu okupācijas laikā Pluņģes un tās apkārtnē glāba notiesātos ebrejus.

1941. gadā 12.-13.jūlijs Kaušēnu kalnā tika nogalināti un apglabāti aptuveni 1800 Pluņģes novada ebreju, kuri iepriekš 2 nedēļas tika turēti nežēlīgos apstākļos Pluņģes sinagogā. Genocīda dienā tie, kuri varēja staigāt, tika dzīti 5 km līdz nāvessoda izpildes vietai, citi tika transportēti ar kravas automašīnām atsevišķās grupās. Cietušajiem tika dots rīkojums izrakt sev bedres, pēc kā viņi tika nošauti. Otrai grupai vajadzēja apglabāt mirušos un izrakt sev jaunu bedri.

Memoriāls ir iespaidīgāko memoriālu desmitniekā, kas atspoguļo Eiropas ebreju tautas traģēdiju.

Muzejs atrodas Telšu pilsētā, Mastis ezera ziemeļrietumu krastā.

2024. gadā Septembrī pēc rekonstrukcijas jaunatklātais Žemaitijas muzejs "Alka" iepazīstina ar Žemaitijas reģiona vēsturi un kultūru - arheoloģiskiem atradumiem, retiem un negaidītiem vēstures artefaktiem, etnogrāfisko dārgumu, starpkaru un emigrantu mākslinieku mantojumu, ekskluzīvo Žemaitijas mantojumu. īpašumi: vēsturiskas mēbeles, mākslas šedevri.

Trīs izstāžu telpas ir īpaši interesantas no militārā mantojuma viedokļa:

1. Audiovizuāla instalācija "Epochų lůmis", ko papildina neliela Otrā pasaules kara artefaktu izstāde. Ekskluzīvajā ekspozīcijā, kas sadalīta divās daļās, apskatāmi autentiski nacistiskās Vācijas un padomju okupācijas laikā karavīru izmantotie priekšmeti - ķiveres, munīcijas kastes, bajonetes un atbilstošas video projekcijas.

2. "Zaudējumu stāsti", kuros tautas vēstures sāpīgā daļa tiek izstāstīta caur dažādu indivīdu un ģimeņu stāstiem un likteņiem, ko noteica brutālā padomju okupācijas režīma terors pret vietējiem iedzīvotājiem.

3. Ekspozīcija "Partānu karš Žemaitijā" iekārtota stilizētā pēckara partizānu slēpņa interjera reprodukcijā. Ekspozīcijā var iepazīties ar Lietuvas partizānu uzbūvi, aplūkot autentiskus artefaktus, kas atrasti Dievsēdekļa kaujas vietā pie Telšiem mežā, kā arī šim periodam raksturīgo ieroču piemērus, fragmentu no dokumentālās filmas. šai kaujai veltīta filma un tiek rādītas dažādas šajā reģionā darbojošos partizānu fotogrāfijas.

Venclauskių māja-muzejs ir ekskluzīva starpkaru historisma arhitektūras dzīvojamā māja, kas atrodas Šauļu pilsētā. Ēka ar segvārdu Baltais nams tika uzcelta 1926. gadā. bijušajās Šauļu priekšpilsētas zemēs Kazimieru un Staņislava Venclauskiu ģimenei. Kazimieras un Staņislava Venclauskiai - lietuviešu nacionālās kustības un Lietuvas valsts atjaunošanas aktieri, slaveni arī kā daudzu klaiņojošu un bāreņu aizbildņi.
Otrā pasaules kara laikā Staņislava Venclauskienė un viņas meitas Danuta un Gražbyle kļuva slavenas kā ebreju glābējas. Neskatoties uz to, ka viņu mājā kara laikā atradās vācu komandantūra, viņi palīdzēja Šauļu geto ieslodzītajiem ebrejiem un slēpa tos mājās. Danutei Venklauskaitei bija atļauja iekļūt Šauļu geto, viesojoties tur, slepus atvedot pārtiku un medikamentus. Visas trīs sievietes saņēmušas Tautu Taisnīgās titulu un apbalvotas ar Bojā gājušo glābšanas krustu.
1991. gadā Gražbylė un Danutė Venclauskaitės dāvināja ģimenes māju "Aušros" muzejam Šauļos. Ēkā 2019.g pēc rekonstrukcijas tika izveidota Venclausku māja-muzejs. Muzeja pastāvīgā ekspozīcija stāsta par Venclausku ģimeni, un pagraba telpas ir veltītas holokausta un ebreju glābšanas tēmām.

Tilts būvēts dzelzceļa posma Radvilišķu-Pagēgiem 50,7 km garumā un būvēts pāri Dubysas ielejai. Tas ir garākais (599 m) un augstākais (42 m) dzelzceļa tilts Lietuvā.
Pirmais koka Lyduvēnu tilts tika uzcelts 1916. gadā. Ķeizara vācu spēki. Pastāvīgo ugunsgrēku draudu dēļ tika nolemts tiltu pārbūvēt, nomainot konstrukcijas ar betona un metāla. Tilts tika nodots ekspluatācijā 1918. gadā. 17. maijs un nosaukts vācu armijas komandiera feldmaršala Paula fon Hindenburga vārdā.
Pēc Lietuvas neatkarības atgūšanas tilts tika intensīvi izmantots gan valsts, gan starptautiskā tranzīta vajadzībām. Lai to aizsargātu kara gadījumā, 1937. g tika ierīkoti trīs dzelzsbetona aizsardzības objekti (viens saglabājies mūsdienās).
Neskatoties uz mēģinājumiem glābt tiltu (vairākas reizes neveiksmīgi bombardēts), 1944. g 26. jūlijs atkāpšanās nacistiskās Vācijas armija to uzspridzināja. Padomju armija uz jaunajiem balstiem steigšus uzstādīja pagaidu koka tiltu. 1951. gadā uzsākta tērauda tilta rekonstrukcija ar 9 divu veidu starpsienām: 6 no tām ir jaunas krievu un 3 vācu, kas saglabājušās kopš 1918. gada. Pirmais vilciens pagāja 1952. gadā. 1. maijs
2023. gadā gada nogalē pēc pēdējās rekonstrukcijas tika uzsāktas ekskursijas tūristiem pa tilta servisa celiņu, kas atrodas tilta lejas daļā.

Līdz 1890. g. Krievijas impērija bija izveidojusi nocietinājumu sistēmu Kauņas pilsētas perimetrā. Tajā ietilpa 8 forti un 9 artilērijas baterijas. IX Forta celtniecību uzsāka 1902. g., bet pabeidza īsi pirms 1. Pasaules kara. Lietuvas valsts laikā, 1924. g. forts kļuva par Kauņas cietuma filiāli. PSRS laikā šeit atradās NKVD cietums, kā pārsūtīšanas punkts uz GULAG nometnēm. Vācu okupācijas - holokausta laikā te bija nāvessodu izpildes vieta. Mūsdienās šeit izveidots vēstures muzejs.

Kauņas kodolbunkurā, kas atrodas 6 m zem zemes, ir izveidots muzejs, kurā apkopoti privātu kolekcionāru eksponāti (> 1200). Kā interesantākie ir mināmi gāzmasku kolekcija un Baltijas valstīs lielākā Aukstā kara radio tehnikas izstāde un spiegošanas ierīces.

Viļņas pilsētā, netālu no Lietuvas Republikas Seima Otrās palātas

1991. gadā Janvārī Lietuvas tautas, kas meklēja brīvību un aizstāvēja to, pūlēm Lietuvas parlamenta namu ieskauja barikādes. Barikādes bija mēģinājums pasargāt sevi no tā laika Padomju Savienības militārās agresijas - padomju mēģinājumiem veikt apvērsumu Lietuvā un atjaunot padomju varu. Tas ieskauj parlamentu līdz 1992. gadam. beigas 1993. gadā pie Lietuvas Republikas Seima no dažām barikādēm un citām relikvijām tika izveidots sava veida memoriāls - Lietuvas iedzīvotāju upurēšanai veltīts piemineklis.

13. janvāris ir 1991. gada traģiskākā diena. janvāra notikumu, kad padomju armija un specvienības ieņēma Lietuvas radio un televīzijas ēku un televīzijas torni, tika nogalināti 14 brīvības aizstāvji un ievainoti ap 600 cilvēku - tika pasludināta Brīvības aizstāvju piemiņas diena. Tuvojoties Brīvības aizstāvju dienas desmitajai gadadienai, tika nolemts minēto kompozīciju nosargāt, uzstādot 13.janvāra memoriālu. Memoriāls tika atklāts 2008. gadā.

Memoriālā saglabājies autentiskais 1991.g. parlamenta barikāžu fragments, kapliča ar Sv. ar Jaunavas Marijas attēlu, kas izstādīts 1991. gadā priekšmeti, ko cilvēki atnesuši pēc janvāra notikumiem, tiek iepazīstināti ar Lietuvas neatkarības aizstāvēšanas notikumiem. Runā, ka šis, iespējams, ir vienīgais šāda veida piemineklis pasaulē, kas piešķir jēgu parlamenta un valsts neatkarības aizstāvēšanai.