Militārais mantojums gar dzelzs priekškaru

Muzejs atrodas Palangas centrālajā daļā, vienā no mazākajām Palangas kūrorta koka villām “Vaidilutė”. Tas tika izveidots 1993. gadā pēc Lietuvas Politisko ieslodzīto un izsūtīto apvienības Palangas nodaļas iniciatīvas. Nodaļa uz sabiedriskiem pamatiem turpina rūpēties par muzeju arī šodien. Nodaļas brīvprātīgie ir pielāgojuši villu muzeja specifikai un paši vada ekskursijas. Izstāde stāsta par lietuviešu dalību pretošanās kustībā un deportācijām, kas salauza cilvēku likteņus.

1939. g. pēc Klaipēdas apriņķa pievienošanas Vācijai, pilsētas apkaimē Vācijas armija uzsāka krasta aizsardzības bateriju celtniecību. Bija plānotas divas baterijas: pirmā - Memel Süd Smiltīnē (to neuzcēla) un otra - Memel Nord - ziemeļos no Klaipēdas. Sākotnēji tā bija paredzēta krasta aizsardzībai no pretinieku kuģiem, bet vēlāk to pārveidoja par pretgaisa aizsardzības punktu. Baterija darbojas līdz 1955, g, Memel - Nord baterija nav cietusi no karadarbības. To veido trīs ēkas, centrā atrodas betona konstrukcijas uguns kontroles postenis, kam abās pusēs atrodas divi artilērijas bloki ar munīcijas glabātuvēm. 2002. g. vienā no artilērijas blokiem ir izveidota muzeja ekspozīcija.

Pretmīnu kuģis-muzejs M52 “Sūduvis” atrodas Klaipēdas Karališkoji Danės krastmalā blakus Pils tiltam. “Lindau” mīnu traleru klases kuģis, kas būvēts 1956.– 1958. gadā Rietumvācijā. Šādu kuģu uzdevums ir jūras mīnu atklāšana un iznīcināšana. Tādēļ kuģa korpuss bija izgatavots no Brazīlijas ozola, klājs – no tīkkoka, bet mehānismi – no nemagnētiska metāla. No 1958. līdz 1999. gadam kuģis piederēja Vācijas Jūras kara flotei un tā nosaukums bija M1071 “Koblenz”. 1978.– 1979. gadā tas no mīnu tralera tika pārveidots par mīnu meklēšanas kuģi (mednieku).

1999. gadā kuģis tika nodots Lietuvas Jūras spēkiem. Jūras spēku kuģiem tradicionāli tiek doti Lietuvas vēsturisko reģionu nosaukumi, tādēļ arī saņemtajam kuģim tika dots vārds M52 “Sūduvis”. Kuģis kalpoja Lietuvai 22 gadus, piedaloties starptautiskās un valsts mēroga mācībās un operācijās. 2021. gadā kuģis beidza dienestu Lietuvas Jūras spēkos un tika nodots Lietuvas Jūras muzejam. Pēc tam M52 “Sūduvis” tika atvērts publiskai apskatei un pielāgots muzeja un izglītības vajadzībām. Eksponējamajam kuģim ir autentisks darbspējīgs aprīkojums.

Mazās Lietuvas vēstures muzeja muzejā ietilpstošā izstāde “Muziejus 39/45” stāsta par Otrā pasaules kara notikumiem Klaipēdā un reģionā. Muzejs atrodas zem vaļņa bijušās Klaipēdas pils austrumu pusē, kur kara laikā vācu karaspēks bija izveidojis sprāgstvielu noliktavu.
Muzeja ekspozīcija ir moderna un apmeklētājiem saistoša: ekspozīcija sastāv no četrām zālēm, kas atspoguļo dažādus kara laika periodus, un zālēs ir uzstādīti 13 interaktīvie punkti. Zālē “Klaipēda kara priekšvakarā” ir apskatāmi vēsturiski dokumenti un fotogrāfijas, savukārt tā laika radikālās pārmaiņas Eiropā ir aprakstītas oriģinālā animētā kartē. Zāle “Klaipēdas ieņemšana” atspoguļo Klaipēdas un tās iedzīvotāju ļoti traģisko vēsturi, savukārt otrajā zālē “Klaipēda pēc kara” ir instalācija, kas piemin pilsētas nojauktās baznīcas. Pēdējā zālē – Atmiņu zālē – ir izvietota simboliska sešus metrus gara kariete ar stikla jumtu, zem kuras ir apskatāmi vairāki vienkārši sadzīves priekšmeti, kas savulaik piederējuši gan vācu karavīriem, gan Klaipēdas civiliedzīvotājiem. Stikls ir pārklāts ar smilšu slāni, tāpēc, lai redzētu eksponātus, smiltis ir jānotīra ar pirkstiem.

“Escape bunker 1944” atrodas Klaipēdas pilsētas centrā. Tā ir 1944. gadā uzbūvēta vācu armijas tuneļveida patvertne, lai palīdzētu Klaipēdas civiliedzīvotājiem izdzīvot Otrā pasaules kara bombardēšanas un artilērijas apšaudes laikā. Tiek uzskatīts, ka šo patvertni ir uzbūvējusi Reiha Dzelzceļa pārvalde. Bunkurs ir būvēts no metru biezām dzelzsbetona sienām, virs kurām ir zemes uzbērums. Kopš 2009. gada patvertne ir iekļauta Lietuvas Republikas nekustamo kultūras vērtību reģistrā, un objekts ir atzīmēts ar militāro mantojuma zīmi. Ilgi pamesta novārtā, 2016. gadā pēc privātas iniciatīvas tā ir sakārtota. Tagad tā ir mīklu, āķīgu uzdevumu risināšanas istaba, tādējādi ir novērsta patvertnes bojāšanās un ir radīta izklaide iedzīvotājiem.

Orvidu sēta-muzejs atrodas netālu no Salantiem, ceļa SalantiPluņģe (KK169) labajā pusē (ir informatīvas ceļa zīmes). Šo vietu pirms vairāk nekā 40 gadiem sāka veidot akmeņkaļi – tēvs un dēls, Kazimiers un Viļus Orvidi (1905.-1989.; 1952.-1992.). Meliorācijas laikā viņi no apkārtējām lauku teritorijām saveda uz savu sētu drupināšanai paredzētos interesantāka izskata akmeņus, simtgadīgus kokus, un no tiem veidoja reliģiskas tematikas pieminekļus. Orvidu sētā radītie pašu Orvidu un citu mākslinieku darbi neatbilda padomju ideoloģiskajiem un mākslinieciskajiem kanoniem: no akmens, koka, metāla un veciem lauksaimniecības darbarīkiem darinātajos darbos savijās dažādu reliģiju (katoļu, pagānu, budistu) simbolika. Sēta bija arī labi pazīstama tiem, kuri neiederējās padomju dzīves realitātē, šī vieta kļuva par patvēruma un pulcēšanās vietu citādi domājošajiem. Padomju vara vairākkārt bija iecerējusi iznīcināt šo vidi, tomēr to izdevās nosargāt. Orvidu sēta kļuva ļoti populāra Lietuvas atdzimšanas laikā. Orvidu muzejsētā apmeklētājus sagaida tanks IS-2. Šo tanku Otrā pasaules kara laikā izstrādāja Padomju Savienība, kā atbildi uz vācu tanku Tiger I. Tanku sērijas nosaukums IS ir padomju tirāna Josifa Staļina akronīms. Šis tanks agrāk atradās Salantos kā daļa Otrā pasaules kara padomju apbedījumu memoriāla. 1991. gadā tas tika pārvests uz Orvidu sētu un kļuva par tās eksponātu.

Žemaitijas Nacionālajā parkā, apmēram divu kilometru attālumā no Plateļu centra, Medsedžu ciemā, Jakova Bunkas labdarības un atbalsta fonds 2014. gadā izveidoja litvaku (Lietuvas ebreju) memoriālo dārzu. Tas ir iznīcinātajām Lietuvas ebreju kopienām veltīts piemineklis. Dārzs atveido Lietuvas kontūras, bet vietas, kur 1941.– 1944. gadā tika iznīcinātas ebreju kopienas, ir iezīmētas ar kalta metāla ābelēm. Izkalto ābeļu autors ir Artūrs Plataķis. Āboli kokos ir kopienās dzīvojušās ģimenes. Visas pasaules litvaki var piedalīties dārza veidošanā, pasūtot jaunas ābeles un ābolus savu senču piemiņai. Dārzā tiek uzstādīti arī Karēlijas granīta stabiņi, kas individuāli godina litvaku sasniegumus visā pasaulē. 2016. gadā šī iniciatīva paplašinājās – ābeles kļuva par piemiņas simbolu arī litvakiem, kuri dzīvoja visā Lietuvas Dižkunigaitijas teritorijā un ebreju glābējiem holokausta laikā. Stends pie ieejas dārzā stāsta par bijušajām ebreju kopienām visā Lietuvā. Šobrīd dārzā jau “izaugušas” ābeles Alītas, Alsēdžu, Kalvarijas, Mosēdas, Plateļu, Pluņģes, Telšu, Vabalninkas, Viekšņu un citu ebreju kopienu piemiņai.

1962. gada 31. decembrī Plokštines mežos (Pluņģes rajonā) tika nodots ekspluatācijā viens no pirmajiem ballistisko raķešu R-12 palaišanas pazemes kompleksiem Padomju Savienībā – pazemes palaišanas komplekss “Dvina”. No 1963. līdz 1978. gadam kompleksā tika izvietotas četras vidēja darbības rādiusa ballistiskās raķetes R12 (SS-4 Sandal), kas bija aprīkotas ar 2,3 megatonnu kodolgalviņu. Visas raķetes bija vērstas pret Rietumeiropas valstīm. Šis komplekss kopā ar līdzīgām raķešu virszemes palaišanas bāzēm veidoja vienotu padomju kodolarsenālu Lietuvā, kas spēja iznīcināt visu Eiropu. Kompleksa 16 gadu darbības laikā nav izšauta neviena raķete, lai gan 1968. gada Prāgas pavasara laikā tika izsludināta kaujas gatavība. Pēc padomju karavīru aiziešanas 1978. gada 18. jūnijā vāji apsargātais militārais objekts tika izpostīts un izlaupīts. 1993. gadā, kad komplekss tika nodots Žemaitijas nacionālā parka direkcijai, tika sākta tā sakārtošana. 2012. gadā tika atklāta aukstā kara ekspozīcija. Šodien šī savulaik ļoti slepenā un apsargātā vieta ir atvērta apmeklētājiem. Bijušajās raķešu un iekārtu vadības telpās ir izvietota vēsturiska ekspozīcija par aukstā kara periodu. Līdz šim tā ir vienīgā muzeja ekspozīcija Eiropā, kurā var apskatīt saglabātu raķešu pazemes palaišanas šahtu.

1962. gadā Plokštines mežos (Pluņģes rajonā) tika nodots ekspluatācijā viens no pirmajiem ballistisko raķešu R-12 palaišanas pazemes kompleksiem Padomju Savienībā – “Dvina”. 0,5 km no raķešu palaišanas bāzes bija izveidota militārā pilsētiņa. 12 hektāru platībā, kur tika uzceltas aptuveni 30 ēkas dažādiem mērķiem, tostarp dzīvojamās mājas (kazarmas), virsnieku štābs, divas ēdnīcas, katlumāja, elektrostacija, medicīnas punkts, klubs, cūku ferma, noliktavas, garāžas un citas būves. Plokštines pazemes raķešu palaišanas komplekss darbojās līdz 1978. gada 18. jūnijam. Padomju karavīri pameta šo teritoriju, līdzi paņemot tikai ieročus. 1979. gadā bijušā militārā kompleksa apsaimniekošana tika nodota Pluņģes rajona Republikāniskajai lauksaimniecības atpūtas iestāžu apvienībai, bet militārajā pilsētiņā ierīkota Plateļu Pionieru atpūtas nometne “Žuvėdra”. Teritorija tika rekonstruēta un pielāgota nometnes vajadzībām, tā darbojās līdz 1990. gadam. Pēc Lietuvas neatkarības atjaunošanas pionieru nometne tika slēgta. Kopš 1993. gada objektu pārvalda Žemaitijas Nacionālā parka direkcija. 2017. gadā daudzas militārās pilsētiņas būves avārijas stāvokļa dēļ tika nojauktas. Pašlaik šajā teritorijā ir palikušas aptuveni desmit ēkas, kuras apmeklētāji var apskatīt no ārpuses. Ir uzstādīti informācijas stendi par bijušajām ēkām un to funkcijām.

Ap 1928. gadu pēc mākslinieka Kleinauska meta un par godu Lietuvas Republikas neatkarības proklamēšanas desmitajai gadadienai Pluņģē Laisvės alejā tika uzsākta Brīvības pieminekļa būvniecība. Projekts bija pabeigts 1931. gadā un tika atzīts par augstāko (18 m) Brīvības pieminekli Žemaitijā. Pieminekļa ideja neapmierināja katolisko pilsētas kopienu, jo, redz, galvenā pieminekļa figūra – spārnota eņģeļa ģipša skulptūra ar zobenu un kroni rokās – izskatījās pārāk vulgāra un atkailināta. Tādēļ sākotnējā ideja par Brīvības pieminekļa būvēšanu baznīcas priekšā tika noraidīta, un tas tika uzstādīts Laisves alejā. Stāsta, ka pilsētnieki skulptūru apmētājuši ar akmeņiem. Piemineklis nepatika arī pilsētas varasiestādēm – Neatkarības dienas svinības notika pie Sv. Floriana skulptūras, ignorējot Brīvības pieminekli. Visbeidzot, ap 1936. gadu sapostītā skulptūra tika demontēta, un ap 1950.-1953. gadu padomju okupācijas vara, lai apkarotu brīvības ideju izpausmes, pieminekļa paliekas uzspridzināja. 1992. gadā piemineklis tika atjaunots un iesvētīts, jaunā skulptūra un ģerbonis ir atlieti no bronzas. Atjaunotā pieminekļa autors ir tēlnieks Vilims Ketvirtis. Eņģeļa skulptūra tika atlieta Sanktpēterburgā, bet Pluņģes ģerboņi – Kauņā.

Kaušēnu ciemā (Pluņģes raj.) ebreju noslepkavošanas vietā ir iekārtots Kaušēnu Holokausta upuru memoriāls. Piemiņas memoriāls ir veltīts Otrā pasaules kara laikā iznīcināto Pluņģes un apkārtējo ciemu ebreju kopienu piemiņai. Memoriāls tika izveidots pēc pēdējā Pluņģes ebreja Jakova Bunkas iniciatīvas. Pirmais piemineklis Otrā pasaules kara upuriem tika uzstādīts 1952. gadā, bet 1986.–1989. gadā no ozolkoka pieminekļiem tika izveidots arī memoriāls bojāgājušo ebreju piemiņai. 2011. gadā no nojauktās Pluņģes sinagogas 1800 ķieģeļiem tika uzcelta Piemiņas siena, kur katrs ķieģelis ir veltīts noslepkavotā piemiņai, pie sienas ir piestiprinātas plāksnes ar zināmajiem 1200 (no 1800) ebreju uzvārdiem. Pie memoriāla atrodas Glābēju aleja, uz tās stabiņiem ir uzrakstīti to cilvēku vārdi, kuri nacistu okupācijas laikā glāba notiesātos ebrejus Pluņģē un tās apkārtnē. 1941. gada 12. un 13. jūlijā Kaušēnu kalnā tika noslepkavoti apmēram 1800 Pluņģes novada ebreju, kuri pirms tam divas nedēļas nežēlīgos apstākļos tika turēti Pluņģes sinagogā. Genocīda dienā tos, kuri varēja iet kājām, piecus kilometrus dzina uz nāvessoda vietu, bet pārējos atsevišķās grupās nogādāja ar kravas automobili. Upuriem tika pavēlēts pašiem izrakt sev bedres, pēc tam viņi tika nošauti. Memoriāls ir viens no desmit Eiropā iespaidīgākajiem piemiņas memoriāliem, kas atspoguļo ebreju tautas traģēdiju

Muzejs atrodas Telšos, Masčo ezera ziemeļrietumu krastā. 2024. gadā pēc rekonstrukcijas durvis vēra Žemaiču muzejs “Alka”. Muzejs iepazīstina ar Žemaitijas novada vēsturi un kultūru – arheoloģiskajiem atradumiem, retiem un interesantiem vēstures priekšmetiem, etnogrāfisko dārgumu krātuvi, starpkaru laika un diasporas mākslinieku darbiem, kā arī izcilu Žemaitijas muižu mantojumu. Muzejs piesaista arī no militārā mantojuma viedokļa, jo tam ir veltītas trīs interesantas ekspozīcijas. Viena no tām ir audiovizuālā instalācija “Laikmetu lūzums”, ko papildina neliela Otrā pasaules kara artefaktu ekspozīcija. Īpaša ekspozīcija ir sadalīta divās daļās – nacistiskās Vācijas un padomju okupācija; tajā ir apskatāmi autentiski karavīru lietoti priekšmeti un tiek demonstrētas atbilstošas videoprojekcijas. Ekspozīcijas daļā “Zaudētie stāsti” dažādu cilvēku un ģimeņu stāsti ataino tautas vēstures posmu, kurā valdīja padomju okupācijas režīma terors pret vietējiem iedzīvotājiem. Ekspozīcija “Partizānu karš Žemaitijā” ir veidota stilizēti, parādot partizānu slēptuves iekšpusi. Ekspozīcija sniedz ieskatu Lietuvas partizānu struktūrā, tiek parādīti autentiski vēsturiski priekšmeti un ieroču paraugi, demonstrēts dokumentālās filmas fragments un partizānu fotoattēli.

Venclausku muzejmāja ir izcila Šauļu starpkaru laika vēsturiskās arhitektūras dzīvojamā māja. Ēka, saukta par Balto pili, tika uzcelta Kazimiera un Staņislavas Venclausku ģimenei 1926. gadā uz bijušās Šauļu priekšpilsētas zemes. Kazimiers un Staņislava Venclauski – lietuviešu nacionālās kustības un Lietuvas valsts atjaunošanas darbinieki, slaveni arī kā daudzu bāreņu un pamestu bērnu aizbildņi. Otrā pasaules kara laikā Staņislava Venclauskiene un viņas meitas Danute un Gražbīle kļuva pazīstamas kā ebreju glābējas. Neņemot vērā to, ka kara laikā viņu mājā atradās vācu komandantūra, viņas palīdzēja Šauļu geto ieslodzītajiem ebrejiem, slēpa tos mājā. Danutei Venclauskaitei bija atļauja iekļūt Šauļu geto, tāpēc, viesojoties tur, viņa slepus ienesa pārtiku un zāles. Visas trīs sievietes ir apbalvotas ar goda nosaukumu “Taisnīgais starp tautām” un Bojāejošo glābšanas krustu. 1991. gadā Gražbīle un Danute Venclauskaites ģimenes māju uzdāvināja Šauļu “Aušros” muzejam. 2019. gadā pēc ēkas rekonstrukcijas tika atklāta Venclausku muzejmāja. Muzeja pastāvīgā ekspozīcija stāsta par Venclausku ģimenes vēsturi, savukārt puspagraba telpas ir veltītas holokaustam un ebreju glābšanas tēmai.

Tilts atrodas Radvilišķu–Paģēģu dzelzceļa 50,7 km un šķērso Dubīsas ieleju. Tas ir garākais (599 m) un augstākais (42 m) dzelzceļa tilts Lietuvā. Pirmo koka Līduvēnu tiltu uzcēla ķeizariskā Vācija 1916. gadā. Ugunsgrēka draudu dēļ tika nolemts tiltu pārbūvēt, aizstājot koku ar betona un metāla konstrukcijām. Tiltu sāka izmantot 1918 gada 17. maijā, un to nosauca vācu armijas komandiera feldmaršala Paula fon Hindenburga vārdā. Pēc Lietuvas neatkarības atgūšanas tilts tika intensīvi izmantots gan iekšzemes pārvadājumiem, gan starptautiskajam tranzītam. Lai to aizsargātu kara gadījumā, 1937. gadā tika uzbūvēti trīs dzelzsbetona nocietinājumi (līdz mūsdienām ir saglabājies viens). Neņemot vērā mēģinājumus tiltu nosargāt (to vairākas reizes nesekmīgi bombardēja), 1944. gada 26. jūlijā to atkāpdamies uzspridzināja nacistiskās Vācijas karaspēks. Padomju armija ātri uzstādīja pagaidu koka tiltu uz jauniem balstiem. 1951. gadā uzsāka tērauda tilta atjaunošanu uz deviņiem divu veidu balstiem: seši jaunie ir krievu, bet trīs - vāciešu būvēti balsti, kas ir saglabājušies kopš 1918. gada. Pirmais vilciens pa atjaunoto tiltu tika palaists 1952. gada 1. maijā. 2023. gada beigās pēc pēdējās tilta rekonstrukcijas pa tilta apkopes celiņu, kas ir ierīkots zem sliedēm, tiek rīkotas tūristu ekskursijas.

Kauņas IX forta muzejs atrodas nozīmīgu starptautisko trans porta ceļu krustpunktā netālu no Kauņas, to ir viegli sasniegt ar automobili. IX forts tika būvēts 1903.–1913. gadā kā viens no Kauņas cie tokšņa kompleksa fortiem, tā uzdevums bija stratēģiski svarīgās Linkuvas augstienes aizsardzība. Forts tika būvēts, izmantojot tajā laikā novatoriskās betona plātnes, tika ierīkota elektrība un ventilācijas sistēma. Pirmā pasaules kara laikā forts necie ta. No 1924. līdz 1940. gadam IX forts bija politieslodzīto un kriminālnoziedznieku cietums, bet no 1940. līdz 1941. gadam tas kļuva par IeTK pārdales punktu. Otrā pasaules kara laikā IX forts kļuva par ebreju masveida slepkavību vietu, kur nacistu okupācijas režīms nogalināja aptuveni 50 000 ebreju no da žādām valstīm. 1958. gadā IX fortā tika izveidots muzejs, kas stāsta par nacistu noziegumiem, bet 1984. gadā tika uzcelts memoriālais komplekss un uzstādīts piemineklis nacisma upuru piemiņai (autori: Alfonss Vincents Ambrazjūns, Gedimins Ba ravīks un Vītauts Vieļus). Mūsdienās IX forta muzejs stāsta par cietoksni, nacistu un padomju varas veikto noziegumu vēsturi.

Kauņas kodolbunkurā, kas atrodas 6 m zem zemes, ir izveidots muzejs, kurā apkopoti privātu kolekcionāru eksponāti (> 1200). Kā interesantākie ir mināmi gāzmasku kolekcija un Baltijas valstīs lielākā Aukstā kara radio tehnikas izstāde un spiegošanas ierīces.

Piemineklis atrodas Viļņā pie Lietuvas Republikas Seima otrās pils. 1991. gada janvārī, cīnoties par brīvību un to aizstāvot, Lie tuvas tauta apjoza sava parlamenta pili ar barikādēm. Tas bija mēģinājums pasargāt Lietuvu no toreizējās Padomju Savienības militārās agresijas – padomju mēģinājumiem Lietuvā veikt valsts apvērsumu un atjaunot padomju val dību. Barikādes ieskāva parlamenta ēku līdz 1992. gada beigām. 1993. gadā Lietuvas Republikas Seima pils priekšā no barikāžu daļām un citiem reliktiem tika izveidots savda bīgs piemiņas memoriāls – veltīts Lietuvas cilvēkiem, kuri ziedoja savas dzīvības brīvības vārdā. 1991. gada 13. janvārī risinājās traģiski notikumi, kad pa domju armija un īpašie spēki, ieņemdami Lietuvas Radio un televīzijas ēku un televīzijas torni, nogalināja 14 brīvības cīnītājus un ievainoja aptuveni 600 cilvēku. Tuvojoties Brīvī bas aizstāvju dienas desmitajai gadadienai, tika nolemts saglabāt minēto kompozīciju, ierīkojot 13. janvāra memo riālu. Memoriāls tika atklāts 2008. gadā. Memoriālā ir saglabāts autentisks 1991. gada parlamen ta barikāžu fragments, uzstādīta kapela ar Vissvētākās Jaunavas Marijas svētbildi. Memoriālā ir izstādīti cilvēku atnestie priekšmeti un sniegts ieskats Lietuvas neatkarības aizstāvēšanas notikumos.