Pašaizsardzība II WW2
Omakaitse (vācu val. mājas gvarde, Selbstschutz) bija iekšējās drošības organizācija Igaunijā vācu okupācijas laikā no 1941. līdz 1944. gadam.
1941. gada jūnijā bija pagājis gads, kopš Padomju Savienība vardarbīgi okupēja Igauniju, kas izraisīja arestu, deportāciju un sovjetizācijas vilni. Ieraugot strauji tuvojošos vācu spēkus Padomju Savienības iebrukuma pirmajās nedēļās, tūkstošiem igauņu slēpās mežā kā tā sauktie mežabrāļi, lai izvairītos no Sarkanās armijas iesaukšanas un grautu padomju varas iestādes. Pagaidu varas vakuuma laikā pēc boļševistu atkāpšanās un pirms vācu spēku ienākšanas daudzas Igaunijas valdības struktūras tika atjaunotas, ieliekot pamatus tiesībaizsardzības struktūras izveidei, kas vēlāk tika nosaukta par Omakaitse. Iekšējās drošības organizācijai, kurā pārsvarā bija bijušie Aizsardzības līgas biedri, tika uzdots cīnīties ar iznīcināšanas bataljoniem un Sarkanās armijas paliekām un nodrošināt likumu izpildi. Tie, kas tika turēti aizdomās par sadarbību ar padomju varas iestādēm, tika arestēti, un daži pat tika nogalināti saskaņā ar pūļa likumu. Vācijas varas iestādes izmantoja Omakaitse locekļus, lai īstenotu savu antisemītisko iznīcināšanas politiku.
Pēc tam, kad vācu spēki bija okupējuši Igauniju, Vācijas militārās iestādes izformēja Omakaitse un lika atlaist mežabrāļus, kas piedalījās 1941. gada vasaras karā, bet drīz pēc tam organizāciju atsāka Vācijas armijas grupas Ziemeļu komandieris Vilhelms Riters. fon Lēbs kā palīglīdzeklis tiesībaizsardzībai (Hilfsschutzmannschaft) Igaunijas pašpārvaldē. Omakaitse bija pakļauta vācu militārajām un policijas organizācijām. Omakaitse sastāvā bija brīvprātīgie miliči līdz 1943. gada oktobrim, kad tā bija obligāta visiem vīriešiem, kuri nekvalificējās mobilizācijai.
Omakaitse tika uzdots uzturēt iekšējo drošību, un tā veica gan policijas, gan valsts apsardzes pienākumus, tostarp aizsargāja dzelzceļus un šosejas un atturēja padomju desantniekus, uzraudzīja dažādus objektus, izsekoja izbēgušos karagūstekņus, krasta aizsardzību un tā tālāk.
Saistītie objekti
Timmkanāla kaujas vieta
1941. gada 4. jūlijā mežabrāļi iebruka Hedemestes izpildkomitejā. Grupu vadīja Metsapūles pamatskolas direktors un Aizsardzības līgas Hedemestes reģionālās vienības vadītājs Elmārs Toomingass.
6. jūlijā ieradās Sarkanās armijas iznīcināšanas bataljons: daži no viņiem tika nogalināti, citi tika saņemti gūstā.
7. jūlijā 400 vīru apvienotie spēki no Sarkanās armijas kājnieku un iznīcināšanas bataljoniem uzbruka vietējai milicijai, kurā bija 60 vīrieši. Aizsargi ar divu vieglo tanku palīdzību tika atgrūsti atpakaļ uz Timmkanālu, kur viņi reorganizējās un atkal ieņēma pozīcijas.
8. jūlijā iznīcināšanas bataljons nodedzināja 14 lauku sētas un skolas māju Rannametsas ciemā un baznīcu Võistē. Tahkurannā notika kauja starp vāciešiem, kas virzījās uz priekšu, un iznīcināšanas bataljonu, atstājot Rannametsa, kas cieta 57 vīru zaudējumus, astoņi tika sagūstīti. Daži avoti apgalvo, ka vācu vienība bija 402. riteņbraucēju bataljons, kuru vadīja majors Ullerspergers. Igaunijas un Vācijas vienības Pērnavā ieradās tajā pašā pēcpusdienā. Kaujas vietu iezīmē granīta laukakmens, ko rotā melna plāksne, uz kuras rakstīts: "1941. gada 8. jūlijā Pērnavas iznīcināšanas bataljons Rannametsas nodedzināja 18 mājsaimniecības un skolas māju". Tekstam seko citāts no Hando Runnela dzejoļa.
Aizsardzības līnija “Walk” pie Valgas
Muzejs un tematiskais parks ir veltīti iekšzemes drošībai un Valgas un Igaunijas militārajai vēsturei. Šī ir lieliska vieta, kur rīkot vasaras nometnes ar aktivitātēm brīvā dabā un ekskursiju uz Otrā pasaules kara kauju norises vietu pie Mazās Emajegi upes. Nometnes dalībnieki mācās gatavot zirņu zupu (tas ir populārs ēdiens militārajās aprindās), izmantot maskēšanās sejas krāsas un orientēties mežos.
Tematiskā parka ekspozīcijā ietilpst militārais aprīkojums, artilērija, Mi-8 helikopters, ugunsdzēsības mašīna, dažādu veidu doti (ilglaicīgie ložmetēju ugunspunkti) un jūras mīnas. Ekskursija noslēdzas pie mežabrāļu bunkura, kur, iepriekš piesakoties, iespējams nobaudīt alkoholu, ko savulaik dzēra mežabrāļi, un sviestmaizes ar kūpinātu speķi un sīpoliem. Nopietnāki entuziasti muzejā var apskatīt Igaunijā lielāko ieroču kolekciju. Igaunijas Aizsardzības spēki, Policijas un robežsardzes pārvalde, Aizsardzības līga un Iekšējās drošības dienests muzejā rīko savu darba pienākumu paraugdemonstrējumus. Viņiem pievienojas Latvijas Valsts policija, Robežsardze un Ugunsdzēsības un glābšanas dienests.
Programmas ietvaros var apmeklēt “Walk” aizsardzības līniju netālu no Valgas, kur Mazās Emajegi upes krastos kādreizējos vācu armijas nocietinājumos ir atjaunotas tranšejas un doti (ilglaicīgie ložmetēju ugunspunkti).
Pikasillas kaujas vieta
Šī ir daļa no aizsardzības līnijas Walk. Valgas aizsardzības līnija (Pastaiga) tika izbūvēta pa Väike Emajõe-Koiva upes līniju 1944. gada jūnija sākumā. Līnijas ziemeļu daļa beidzās pie Võrtsjerves ezera un stiepās no Pikasillas gandrīz līdz pat Ligastes muižai, kas atrodas pilsētas kreisajā krastā. Väike Emajõgi. Aizsardzības līniju veidoja divas aizsargjoslas, kas ik pa laikam sasniedza 10-12 kilometru dziļumu. Frontes līnija bija klāta ar dzeloņstieplēm un mīnu laukiem. Visi tilti uz Väike Emajõgi un Koivas upēm tika iznīcināti (lai gan Pikasilla un Jõgeveste tilti tika iznīcināti tikai 26. augusta pusdienlaikā), un visi tilti aiz aizsardzības līnijas bija gatavi iznīcināšanai.
Sarkanā armija plānoja Narvas frontē izvietoto vācu un igauņu spēku likvidāciju ar uzbrukumu caur Tartu no viņu aizmugures. Plāna īstenošanai Sarkanās armijas 3. Baltijas frontes vadība nosūtīja četras vienības uz Emajegi līniju. Viņu uzdevums bija šķērsot Emajegi upi un ar apļveida kustību pāri Vertsjerves ezera ziemeļu krastam ieņemt Ziemeļigauniju ar vācu 18. armiju, kas atrodas Narvas frontē. Viņi arī plānoja salauzt vācu pretestību līnijā Pikasilla-Valga un nogriezt vācu atkāpšanās ceļu Rīgas virzienā.
Dienvidigaunijā aizsardzību veidoja sešas divīzijas un mazākas Vērmahta XXVIII un XXXVIII armijas korpusa vienības, un aizmuguri aizstāvēja 207. pastiprinājuma divīzija. Operācijas sākumā Sarkanajai armijai bija skaitlisks pārsvars darbaspēkā un kaujas ekipējumā. Vācu spēki pārsvarā sastāvēja no dažādām kaujas grupām un mazākām vienībām. Omakaitse vienības, kas piedalījās aizsardzībā, bija vāji aprīkotas un ar zemu kaujas morāli.
27. augustā Sarkanajai armijai izdevās šķērsot Väike Emajõgi upi pie Pikasillas un tur noturēt nelielu tilta galvu. Līdz 13. septembrim Vācijas un Igaunijas Omakaitse divīzijai izdevās apturēt uz priekšu virzošās Sarkanās armijas vienības uz aizsardzības līnijas Walk. 14. septembrī uzbrukumu sāka 3. Sarkanās armijas Baltijas frontes divīzijas, 17. septembrī izlaužot aizsardzības līniju.
