Pašaizsardzība II Otrais pasaules karš
Omakaitse (vāciski — Mājas sargs, Selbstschutz) bija iekšējās drošības organizācija Igaunijā vācu okupācijas laikā no 1941. līdz 1944. gadam.
Līdz 1941. gada jūnijam bija pagājis gads kopš Padomju Savienības vardarbīgās Igaunijas okupācijas, kas izraisīja virkni arestu, deportāciju un sovietizācijas. Redzot strauji tuvojošos vācu spēkus pirmajās Padomju Savienības iebrukuma nedēļās, tūkstošiem igauņu slēpās mežos kā tā sauktie meža brāļi, lai izvairītos no iesaukšanas Sarkanajā armijā un grautu padomju varas iestādes. Pagaidu varas vakuuma laikā pēc boļševiku atkāpšanās un pirms vācu spēku ierašanās daudzas Igaunijas valdības iestādes tika atjaunotas, liekot pamatus tiesībaizsardzības struktūras izveidei, kas vēlāk tika nosaukta par Omakaitse. Iekšējās drošības organizācijai, kas galvenokārt sastāvēja no bijušajiem Aizsardzības līgas locekļiem, tika uzdots cīnīties pret iznīcināšanas bataljoniem un Sarkanās armijas paliekām, kā arī nodrošināt likuma ievērošanu. Tie, kas tika turēti aizdomās par sadarbību ar padomju varas iestādēm, tika arestēti un daži pat nogalināti saskaņā ar pūļa likumiem. Vācijas varas iestādes izmantoja Omakaitse locekļus, lai īstenotu savu antisemītisko iznīcināšanas politiku.
Pēc tam, kad vācu spēki bija okupējuši Igauniju, vācu militārās varas iestādes izformēja Omakaitse un atlaiž Meža brāļus, kas bija piedalījušies 1941. gada Vasaras karā. Drīz pēc tam organizāciju atjaunoja Vācijas armijas grupas Ziemeļi komandieris Vilhelms Riters fon Lēbs kā palīgtiesībsargājošo dienestu (Hilfsschutzmannschaft) Igaunijas pašpārvaldes pakļautībā. Omakaitse bija pakļauta vācu militārajām un policijas organizācijām. Līdz 1943. gada oktobrim Omakaitse sastāvēja no brīvprātīgajiem milicijas karavīriem, kad tā kļuva obligāta visiem vīriešiem, kuri neatbilda mobilizācijas kritērijiem.
Omakaitse uzdevums bija uzturēt iekšējo drošību, un tā veica gan policijas, gan nacionālās gvardes pienākumus, tostarp aizsargāja dzelzceļus un automaģistrāles un atturēja padomju desantniekus, novēroja dažādas vietas, izsekoja izbēgušus karagūstekņus, aizsargāja piekrasti un tā tālāk.
Saistītie objekti
Timmkanāla kaujas vieta
1941. gada 4. jūlijā Meža brāļi iebruka Hēdemēstes izpildkomitejā. Grupu vadīja Metsapooles pamatskolas direktors un Aizsardzības līgas Hēdemēstes reģionālās vienības vadītājs Elmārs Tomingass.
6. jūlijā ieradās Sarkanās armijas iznīcināšanas bataljons: daži no tiem tika nogalināti, citi tika sagūstīti.
7. jūlijā apvienots 400 vīru spēks no Sarkanās armijas kājnieku un iznīcināšanas bataljoniem uzbruka vietējai kaujinieku vienībai, kurā bija 60 vīru. Aizstāvji ar divu vieglo tanku palīdzību tika atspiesti uz Timmkanālu, kur tie reorganizējās un atkal ieņēma pozīcijas.
8. jūlijā iznīcināšanas bataljons nodedzināja 14 saimniecības un skolu Rannametsa ciemā, kā arī baznīcu Veistē. Tahkurannā notika kauja starp tuvojošajiem vāciešiem un iznīcināšanas bataljonu, kas atstāja Rannametsu, un kurš cieta 57 vīru zaudējumus, bet astoņus saņēma gūstā. Daži avoti apgalvo, ka vācu vienība bija 402. velosipēdistu bataljons majora Ullerspergera vadībā. Igauņu un vācu vienības ieradās Pērnavā tajā pašā pēcpusdienā. Kaujas vietu iezīmē granīta laukakmens, ko rotā melna plāksne ar uzrakstu: "1941. gada 8. jūlijā Pērnavas iznīcināšanas bataljons nodedzināja 18 mājsaimniecības un skolu Rannametsa ciemā". Tekstam seko citāts no Hando Runnela dzejoļa.
Aizsardzības līnija “Walk”
Muzejs un tematiskais parks ir veltīti iekšzemes drošībai un Valgas un Igaunijas militārajai vēsturei. Šī ir lieliska vieta, kur rīkot vasaras nometnes ar aktivitātēm brīvā dabā un ekskursiju uz Otrā pasaules kara kauju norises vietu pie Mazās Emajegi upes. Nometnes dalībnieki mācās gatavot zirņu zupu (tas ir populārs ēdiens militārajās aprindās), izmantot maskēšanās sejas krāsas un orientēties mežos.
Tematiskā parka ekspozīcijā ietilpst militārais aprīkojums, artilērija, Mi-8 helikopters, ugunsdzēsības mašīna, dažādu veidu doti (ilglaicīgie ložmetēju ugunspunkti) un jūras mīnas. Ekskursija noslēdzas pie mežabrāļu bunkura, kur, iepriekš piesakoties, iespējams nobaudīt alkoholu, ko savulaik dzēra mežabrāļi, un sviestmaizes ar kūpinātu speķi un sīpoliem. Nopietnāki entuziasti muzejā var apskatīt Igaunijā lielāko ieroču kolekciju. Igaunijas Aizsardzības spēki, Policijas un robežsardzes pārvalde, Aizsardzības līga un Iekšējās drošības dienests muzejā rīko savu darba pienākumu paraugdemonstrējumus. Viņiem pievienojas Latvijas Valsts policija, Robežsardze un Ugunsdzēsības un glābšanas dienests.
Programmas ietvaros var apmeklēt “Walk” aizsardzības līniju netālu no Valgas, kur Mazās Emajegi upes krastos kādreizējos vācu armijas nocietinājumos ir atjaunotas tranšejas un doti (ilglaicīgie ložmetēju ugunspunkti).
Pikasillas kaujas vieta
Šī ir daļa no aizsardzības līnijas takas. Valgas aizsardzības līnija (taka) tika uzbūvēta gar Väike Emajõe-Koivas upes līniju 1944. gada jūnija sākumā. Līnijas ziemeļu daļa beidzās pie Vertsjerva ezera un stiepās no Pikasillas gandrīz līdz pat Ligastes muižai, kas atrodas Väike Emajõe kreisajā krastā. Aizsardzības līnija sastāvēja no divām aizsardzības joslām, kuru dziļums dažkārt sasniedza 10–12 kilometrus. Frontes līnija bija noklāta ar dzeloņstieplēm un mīnu laukiem. Visi tilti uz Väike Emajõe un Koivas upēm tika iznīcināti (lai gan Pikasillas un Jegevestes tilti tika iznīcināti tikai 26. augusta pusdienlaikā), un visi tilti aiz aizsardzības līnijas bija gatavi iznīcināšanai.
Sarkanā armija plānoja likvidēt Narvas frontē izvietotos vācu un igauņu spēkus ar uzbrukumu caur Tartu no viņu aizmugures. Lai īstenotu šo plānu, Sarkanās armijas 3. Baltijas frontes vadība nosūtīja četras vienības uz Emajegi līniju. To uzdevums bija šķērsot Emajegi upi un ar apļveida kustību pāri Vertsjerva ezera ziemeļu krastam ar Narvas frontē izvietoto vācu 18. armiju ieņemt Ziemeļigauniju. Viņi arī plānoja salauzt vācu pretestību Pikasillas-Valgas līnijā un nogriezt vācu atkāpšanās ceļu uz Rīgu.
Dienvidigaunijā aizsardzību veidoja sešas Vērmahta XXVIII un XXXVIII armijas korpusa divīzijas un mazākas vienības, bet aizmuguri aizsargāja 207. pastiprinājuma divīzija. Operācijas sākumā Sarkanajai armijai bija skaitlisks pārsvars gan cilvēkresursu, gan kaujas aprīkojuma ziņā. Vācu spēki lielākoties sastāvēja no dažādām kaujas grupām un mazākām vienībām. Omakaitse vienības, kas piedalījās aizsardzībā, bija slikti aprīkotas un ar zemu kaujas morāli.
27. augustā Sarkanajai armijai izdevās šķērsot Väike Emajõgi upi pie Pikasillas un noturēt tur nelielu tilta galu. Līdz 13. septembrim vācu un igauņu Omakaitse divīzijai izdevās apturēt tuvojošās Sarkanās armijas vienības aizsardzības līnijā Walk. 14. septembrī 3. Sarkanās armijas Baltijas frontes divīzijas sāka uzbrukumu, 17. septembrī pārraujot aizsardzības līniju.
