Pirmās Latviešu sabiedriskās un politskās organizācijas

Latviešu tapšana par nāciju norisinājās daudzveidīgu nosacījumu apstākļos un ilgā laika posmā. To ietekmēja pārvaldes un saimnieciskās reformas Latvijas teritorijā un viena no šādām norisēm bija arī jaunu sabiedrisko un politisko organizāciju veidošanās. Latviešu nācijas izveidošana, līdzīgi kā citviet Centrālajā un Austrumeiropā, bija izglītotu latviešu aizsāktās nacionālās kustības rezultāts. Šajās organizācijās iestājās izglītotie Latvieši un viņu atvases.

Robežšķirtne latviešu sabiedrības dzīvē bija 1905. gada revolūcija. Sākotnēji ārēju apstākļu veicināta, revolūcija ieguva plašu atbalstu latviešu vidū. Revolūcijas gaita, latviešu interešu formulēšana, arī nemieru nežēlīgā apspiešana veicināja politiskās diskusijas, dažādu politisko virzienu formēšanos latviešu sabiedrībā. Pēc revolūcijas daļā latviešu sabiedrības zuda ilūzijas par cariskās Krievijas politisko režīmu un tā mērķiem. Tieši pēc revolūcijas masveidā sāka veidoties visdažādākās organizācijas, sākot ar latviešu koriem un beidzot ar politiskajām partijām.

Kā viena no organizācijām jāmin Rīgas Latviešu biedrība, kas ir pati senākā oficiāli dibinātā latviešu organizācija. Biedrība dibināta 1868. gadā, bet tās pirmsākumi meklējami 19. gadsimta pirmajā pusē, kad vērojami pirmie latviešu biedrošanās mēģinājumi toreiz izteikti vāciskajā pilsētā. RLB dibināšanas iniciatori bija B.Dīriķis, arhitekts Jānis Fridrihs Baumanis un rakstnieks, publicists un tautsaimnieks Rihards Tomsons. Biedrības statūtos kā viens no galvenajiem mērķiem bija ierakstīta palīdzība "trūkumu ciesdamiem". Otram mērķim - izplatīt "derīgas zināšanas, tāpat arī godīgu kārtību un visādu gara apgaismošanu starp šejienes latviešiem" bija nacionāli noteikta ievirze. Tai ir izcila nozīme nācijas vēsturē un tajā sniedzas gan vairāku ievērojamu mūsdienu Latvijas izglītības, kultūras un zinātnes iestāžu, gan Latvijas valstiskās neatkarības saknes.

Savukārt pirmā latviešu organizācija, kuras darbība atbilda politiskas partijas definīcijai, bija Miķeļa Valtera un Ernesta Rolava vadītā Latviešu sociāldemokrātu savienība, kas dibināta 22.07.1903. Šī sociālisma idejās sakņotā partija plašāk pazīstama ar Latvijas suverenitātes idejas paušanu. Līdz Pirmajam pasaules karam divas nozīmīgākās kopas bija sociālisti un pilsoniskās partijas. Sociālistu vidū ietekmīgākā bija 1904. gadā dibinātā Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija (LSDSP), kurā ap 1912. gadu skaidri iezīmējās lielinieku un mazinieku spārni. Līdzās LSDSP Latvijas teritorijā pastāvēja arī izteikti kreisi orientētas krievu un ebreju sociālistu partijas.