Kārlis Zāle (1888 -1942), tēlnieks, latviešu monumentālās tēlniecības meistars

Atrodas Rīgas centrā, Brīvības laukumā.

Brīvības piemineklis ir viens no izcilākajiem Latvijas vēstures, arhitektūras un mākslas pieminekļiem. Celts pēc Kārļa Zāles projekta par tautas ziedojumiem. Atklāts 1935. gadā kā latviešu tautas brīvības un tēvzemes mīlestības simbols. Kopā ar Rīgas Brāļu kapu ansambli tas pieder pie vērtīgākajiem monumentālās arhitektūras un tēlniecības paraugiem.

Brīvības piemineklis izsaka latviešu kultūras ētiskās un estētiskās vērtības. Simboli atspoguļo brīvības filozofisko būtību un latviešu nācijas vēsturiskos priekšstatus par neatkarības izcīņas posmiem. Norāda uz fiziskā un garīgā spēka iemiesojumu. Heroiskā valoda stāsta par latviešu tautu kā pašpaļāvīgu, aktīvu vēstures veidotāju un sava likteņa noteicēju.

Tā vietā sākotnēji atradās Krievijas cara Pētera I piemineklis. 1. pasaules karā to demontēja, lai ar kuģi nogādātu Petrogradā. Vācijas armijas zemūdene kuģi torpedēja, un tas nogrima pie Igaunijas teritorijas Vormsi salas. Brīvības pieminekli Padomju okupācijas režīms vairākkārt plānoja nojaukt, bet tas nerealizējās.

Mūsdienās var aplūkot vienu no Latvijas simboliem un vērot armijas godasardzes tradīcijas.

Atrodas Rīgā, Aizsaules ielā.

Rīgas Brāļu kapi aptver 9 ha lielu teritoriju. Tā ir viena no ievērojamākajām karavīru atdusas vietām pasaulē. Izcilākais un nozīmīgākais Latvijas memoriālais ansamblis, kas veltīts kritušajiem latviešu karavīriem. Celts pēc tēlnieka Kārļa Zāles projekta. Pirmais šāda veida ansamblis Eiropā, kur apglabāti ap 3000 cīnītāju.

Brāļu kapi izveidoti 1. pasaules kara laikā, kad tur apglabāja pirmos trīs latviešu strēlniekus, kuri krita Tīreļpurvā kaujā pret Vācijas armiju. Vēlāk Brāļu kapos apglabāti citās cīņās un karos kritušie latviešu karavīri. Memoriālā izmantoti Latvijas ainavai, tradicionālajai lauku sētai, latviešu folklorai un vēsturei raksturīgi elementi, kas cildina kareiviskās īpašības un vēsta par karavīra ceļu. 1936. gadā atklāja ainavisku, arhitektonisku un tēlniecisku ansambli, kas sastāv no trīs daļām:

Pārdomu ceļš ar 250 m garu aleju;

Varoņu terase ar Svētās uguns altāri un ozolu svētbirzi;

Kapulauks, kuru noslēdz Latvijas siena ar Mātes tēlu ar kritušajiem dēliem.

Mūsdienās var apskatīt nepārspētu Latvijas memoriālās tēlniecības mākslas darbu. Apkārtnē atrodas vairākas Rīgas kapsētas sakrālās mākslas vērtību iepazīšanai.

Atrodas pie Jaunpiebalgas Svētā Toma evaņģēliski luteriskā baznīcas.

Redzams  tēlnieka Kārļa Zāles un arhitekta Aleksandra Birzenieka veidotais piemineklis Neatkarības karā kritušajiem Jaunpiebalgas draudzes locekļiem.

Piemineklis atklāts 1930. gada 29. jūnijā. Tas veidots pēc tēlnieka Kārļa Zāles un arhitekta Aleksandra Birzenieka meta, bet kalšanas darbi veikti E. Kuraua akmeņkaltuvē Rīgā. Piemineklis veidots kā arhitektoniska arka. Uz trīspakāpju terases izvietotas divas kolonnas ar masīvu pārsedzi. Starp kolonnām atrodas figurāls cilnis – Māte svētī divus ievainotus dēlus.

Saskaņā ar Jaunpiebalgas vidusskolas skolotājas Vēsmas Johansones J.Lismanim sniegto informāciju pieminekļa pamatos esot guldīta urna ar 125 kritušo draudzes locekļu sarakstu. Tā laika presē gan minēti tikai 60 kritušie. Tajā pašā dienā ap baznīcu stādīta “Varoņu birzs” – 60 ozoliņi.

Jaunpiebalgas Svētā Toma evanģēliski luteriskā baznīca ir iesvētīta 1804.gada 4.jūlijā, taču no 1871.gada līdz 1873.gadam dievnams pārbūvēts pēc Matiasa fon Holsta projekta. Tajā ir 800 sēdvietas, turklāt altāris un kancele griezti ozolkokā. Kad Jaunpiebalgas baznīca svinējusi savu 200.gadadienu, dievnams nodēvēts Svētā Toma vārdā.
Daudzu izcilu radošo personību garīgās pasaules veidošanā liela nozīme ir bijusi tieši Jaunpiebalgas baznīcai, kas ir valsts nozīmes kultūras piemineklis un lielākā luterāņu baznīca ārpus Rīgas. 

Atrodas Valmieras Dīvala (Jāņa) kapos Valmierā.

Redzams 1937. gada 26. septembrī atklāts pēc tēlnieces Martas Langes meta Allažu šūnakmenī veidots piemineklis.

Pīlārveida pieminekli noslēdz slīps altāris, uz kura atrodas šūnakmenī veidots ozollapu vainags un bruņucepure.

Apbedīti aptuveni 80 Latvijas Neatkarības karā kritušie, kā arī no gūtajiem ievainojumiem un slimībām mirušie karavīri.

Turpat netālu atrodas viens no mazāk pazīstamiem Kārļa Zāles darbiem - piemineklis “Izirušās rozes”, kas saistīts ar Brāļu kapu ansambļa izveidi.

Līdzās atrodas arī piemiņas vieta komunistiskā terora upuriem -  akmens ar uzrakstu: "1941.gada komunistu režīma noslepkavotajiem" un balti krusti.

Atrodas Rīgā, Pārdaugavā, Slokas un Kurzemes prospekta krustojumā.

1919. gada novembra sākumā Latvijas Neatkarības kara laikā Pārdaugavā norisinājās Latvijas armijas un Bermonta karaspēka vienību ielu kaujas. Šajā apkārtnē notika izšķirošais uzbrukums Bermonta armijai. 1937. gadā pēc Kārļa Zāles projekta Sudrabkalniņā atklāja pieminekli, godinot 6. Rīgas kājnieku pulka kritušos karavīrus un izceļot kareiviskās īpašības.

Veidots kā memoriāla siena – simbolisks nocietinājums, kura vārtos ir attēlota lauva, kas aizšķērso ceļu pretinieka uzbrukumam. Mūrēts no Daugavgrīvas cietokšņa aizsargvaļņa akmens bluķiem un kalts no Brīvības pieminekļa pārpalikušā granīta. Piemiņas vietas izmaksas sastādīja gandrīz 35 000 latu. Salīdzinājumam, par šādu summu varēja iegādāties 4 Latvijā ražotas “Ford - Vairogs V8 De Luxe” automašīnas.

Mūsdienās var aplūkot vienu no iespaidīgākajām Neatkarības kara piemiņas vietām.

Atrodās: Inčukalna novads, Inčukalns, Miera iela, Inčukalna kapos.

Piemineklis atklāts: 1944. gada 16. Jūlijā. Piemineklis atklāts pēc K. Zāles nāves. Uzraksts: Par Tēvzemi kritušajiem partizāniem 1941 (atjaunots). Piemineklis atjaunots 2020. gada 5. novembri. Piemineklis atjaunots ar Inčukalna novada domes atbalstu. Restaurators mākslinieks Igors Dobičins.

Notikumi: “1940. gada 17. jūnijā Latviju okupēja PSRS. 1941. gada 14. jūnijā tika veiktas  deportācijas. 1941. gada 22. jūnijā Vācija uzbruka PSRS un Latvijā ienāca Vērmahta daļas. Sarkanā armija un tās atbalstītāji atkāpās. Daudzviet Latvijā – arī Raganā, Sējā un Inčukalnā – organizējās bijušie aizsargi un patriotiski noskaņoti jauni cilvēki, lai aizsargātu savas mājas un steigtos padzīt padomju okupantus. Kād sējas pagasta “Ziediņos”  1941. gada 1. jūlijā atkal tika uzvilkts Latvijas brīvvalsts karogs, sarkanarmijas speciālas vienības pie Ziemeļu kapiem nošāva šo māju saimnieci – 39 gadus veco Elzu Višu, bet uz Sējas un Krimuldas pagastu robežas viņas māti – 64 gadus veco Elzu Martinovu. Apkārtnes iedzīvotājos tas vēl vairāk radīja naidu un sašutumu, un viņi sāka pulcēties tautas pretošanās kustībā un veidot pašaizsardzības vienības kuras dēvēja arī par pirmajiem partizāniem (Inčukalna grupas vadītājs bija Maksis Cālītis). Novada cīnītājiem pievienojās arī no Litenes militārās nometnes izbēgušie vai arī atbrīvotie kareivji un virsnieki no tā saucamā latviešu teritoriālā korpusa. Bruņota sadursme ar sarkanajiem notika dažas dienas vēlāk, 4. jūlijā, cīņa krita septiņi karavīri un Raganas aptiekāra dēls Pēteris Prašķēvičs. Turklāt Raganas kaujā tika ievainots un saņemts gūstā arī 17 gadus vecais Rēzeknes skolotāju institūta students Jānis Porietis, kuru pie Straupes spīdzināja, nošāva un apraka.

Šeit Inčukalnā tika izraksts kopīgs brāļu kaps, uz kuru astoņos zirgu pajūgos katrā pa vienam atveda no baltiem neēvelētiem dēļiem darinātus zārkus, lai kritušos varoņus guldītu dzimtajā zemē. Dažus mēnešus vēlāk, jau vācu okupācijas laikā, kapos uzstādīja Kārļa Zāles (no 1939. gada līdz mūža galam 1942. gada 19. februārim, sakarā ar smago slimību, ģeniālais latviešu tēlnieks izvēlējās Inčukalnu par savu dzīvesvietu) veidotu pieminekli – sērojošas mātes tēls pār rožu klēpi. XX gadsimta piecdesmitajos gados vietējie kompartijas aktīvisti pieminekli saspridzināja. Monuments bojāts un nekustīgs nogulēja līdz pat Atmodai, kad 80. gadu nogalē arvien vairāk cilvēku interesējās un runāja par 1941. gada 4. jūlija notikumiem un aicināja atjaunot Kārļa Zāles pieminekli. Šāda prasība izskanēja 1988. gada 8. septembrī  Inčukalna pamatskolā sasauktajā tautas  un varas sapulcē, uz kuru sanāca ne vien inčukalnieši, bet arī tuvējo pagastu iedzīvotāji, kā arī Vides Aizsardzības kluba un LNNK biedri no Rīgas.

… Pieminekļa atjaunošanā aktīvi piedalījās inčukalnieši – Teodors Ildens, Arvīds Blaus, Pēteris Vorfolomējevs, … un daudzi citi patriotiski nosakņoti cilvēki. 1989. gada 4. jūlijā svinīgā cermonijā no jauna atdzimušo cēlo un skumjo cilni iesvētīja mācītāja Vaira Bitēna.”

Piemiņas stēla atrodas līdzās Trikātas kapu kapličai.

Trikātas kapi glabā trīs izcilu Latvijas ģenerāļu -  Roberts Dambītis, Kārlis Goppers un Jānis Balodis, piemiņu. Trikātas kapos apglabāts arī visu šo ģenerāļu skolotājs Jēkabs Mūrnieks, kuram 1928. gadā uzstāda apbedījuma vietā pēc Kārļa Zāles meta šūnakmenī veidotu pieminekli.

Ģenerāļus un Lāčplēša Kara ordeņa kavalierus katru gadu piemin ar lāpu gājieniem uz Trikātas kapiem, kur atrodas divas piemiņas stēlas, kurās kopumā iekalti 17 ar Trikātas pagastu saistīto Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru vārdi.  
Stēla atklāta 2018. gada 11. novembrī.

Video sižets par Lāčplēša kara ordeni un ordeņu komplektu, kas piederēja ģenerālim Jānim Balodim.