Nacionālo partizānu pretošanās kustība Zemgalē
III Nacionālie partizāni
Lai gan Zemgales vidusdaļā nav tik lielu meža masīvu kā citos Latvijas vēsturiskajos novados, tomēr partizānu darbība arī šeit izvērtās gana plaša. Dažviet nacionālo partizānu darbība bija tik aktīva, ka okupācijas varas pārstāvji, baidoties par savu dzīvību, paši atturējās pildīt augstāku instanču rīkojumus. Piemēram, LPSR Iekšlietu ministrijas Bandītisma apkarošanas daļas priekšnieks pulkvedis Ritņikovs, sastādot izziņu par iznīcinātāju bataljonu (turpmāk - IB) stāvokli 1947.gada 1.janvarī, skarbus vārdus veltījis Iecavas un Zālītes pagasta partorgiem, kuri neveicot ne kādu darbu ar IB kaujiniekiem, un atsakoties to veikt, aizbildināmies ar savu aizņemtību saimnieciski politiskajā kampaņā. Šādas atrunas var saprast, jo 1946.gadā tikko minētajos, blakus esošajos Misas, Salgales un Garozas pagastos nacionālie partizāni iznīcināja daudzus varas iestāžu pārstāvjus, bet citiem nosūtīja brīdinājuma vēstules. Šeit aktīvi darbojās Jāņa Rozentāla, Jāņa Freimaņa, un Arvīda Helmuta Dūmiņa vadītās nacionālo partizānu vienības, turklāt vēl vairākus varas pārstāvjus nogalināja laupītāju grupas, kuru dalībniekus ne kādā ziņā nevar dēvēt par nacionālajiem partizāniem. Minēto apstākļu dēļ padomju varas pārstāvju darbība bija daļēji dezorientēta un ļoti piesardzīga. Tomēr šajā vēsturiskajā novadā neizveidojās ne viena plašāka nacionālo partizānu apvienība, kā tas notika citviet Latvijā. Neraugoties uz to, Zemgales nacionālie partizāni ne būt nav uzskatāmi par savrupniekiem., kas būtu darbojušies bez jebkādiem kontaktiem ar brīvības cīnītajiem citos reģionos. Tieši otrādi - daudzu vienību kodolu veidoja no Kurzemes pārnākušie latviešu leģionāri, kuri nebija padevušies Otrā pasaules kara uzvarētājiem un bija gatavi turpināt bruņotu cīņu pret padomju okupantiem. Zemgales rietumi – daļa no Tukuma apriņķa līdz pat kara beigām ietilpa Kurzemes cietoksnī. Pēc Vācijas kapitulācijas daudzi latviešu karavīri nenolika ieročus un uzsaka nacionālo partizānu gaitas, apvienojoties ar partizānu karam sagatavotajiem bijušiem SS Jagdverband Ostland locekļiem. Līdz ar to Tukuma apriņķa mežabrāļi bija vairāk vai mazāk saistīti ar Latvijas Nacionālo partizānu organizāciju (LNPO) Ziemeļkurzemē. Daudzi bruņotie Latvijas neatkarības aizstāvji kādu laiku pavadīja Kurzemes mežos, bet vēlāk pārcēlās tuvāk savām dzīves vietām. Faktiski visā reģionā bijušie leģionāri papildināja nacionālo partizānu rindas.
Daļa Zemgales nonāca Sarkanās Armijas kontrolē jau 1944.gada vasarā. Pirms vācu karaspēka atkāpšanās dažviet aizsargi izveidoja ieroču un munīcijas noliktavas. Piemēram, šādu noliktavu Iecavas un Svētupes satekas rajonā izveidoja Taurkalnes pagasta aizsargi un policisti, domājams pēc ģenerāļa Kureļa štāba rīkojuma. Vecumnieku, Taurkalnes un Kurmenes pagasti atrodas pašos Zemgales austrumos, un šo pagastu nacionālajiem partizāniem izveidojās cieša sadarbība ar kaimiņos esošajiem Mazzalves, un Birzgales nacionālajiem partizāniem. Tika veidotas arī kopējas vienības. Daudzviet Zemgalē, sevišķi Lietuvas pierobežā, izveidojās vairākas internacionālas nacionālo partizānu vienības, kurās kopīgi cīnījās latvieši un lietuvieši. Viss spilgtākais latviešu un lietuviešu ieroču brālības piemērs bija varonības un traģiskuma caurstrāvotā kauja ap Īles bunkuru 1949.gada 17.martā. Veicot iedzīvotāju masveida deportāciju 1949.gada 25.martā, viens no okupantu mērķiem bija nacionālās pretošanās kustības sagrāve. Daudzviet nacionālie partizāni zaudēja savus atbalstītājus, un samazinājās apgādes bāze.
Kopumā pēc pašu čekistu sagatavotas informācijas, laika posmā no 1946.-1950.gadam Zemgalē īstenotas 166 pret nacionālajiem partizāniem vērstas operācijas un kaujas. Turpmākajos gados partizānu vienību aktivitātes samazinājās.
Papildus izziņas avoti
Nezināmais karš., Latviešu nacionālo partizānu cīņas pret padomju okupantiem 1944-1956. Otrais papildinātais izdevums. Red.: Apine, L.; Kiršteins, A. Rīga: Domas spēks, 2012., 273.- 274. lpp.
Saistītās laikalīnijas
Saistītie objekti
Piemiņas vieta nacionālajiem partizāniem Kurmenes pagastā
Piemiņas vieta nacionālajiem partizāniem pie Kurmenes pagastnama atklāta 2023. gada 4. maijā, - vietā, kur atradās PSRS okupācijas karaspēku slavinošs piemineklis, kas demontēts saskaņā ar Latvijas Republikas Saeimas 2022. gada jūnijā pieņemto likumu “Par padomju un nacistisko režīmu slavinošu objektu eksponēšanas aizliegumu un to demontāžu Latvijas Republikas teritorijā”. Piemiņas vietā uzstādīts balti krāsots koka krusts, kura pakājē atrodas melna granīta stēla ar tajā iekaltu tekstu: “Kurmenes un apkārtējo pagastu nacionālajiem partizāniem 1944.-1953. Lauzīs mūs, bet nesalieks”.
Pa labi no piemiņas zīmes uzstādīts stends ar Bauskas muzeja vēsturnieka Raita Ābelnieka sagatavotu informāciju par Kurmenes nacionālajiem partizāniem. Piemiņas vieta izveidota pēc vietējo iedzīvotāju iniciatīvas un ar Bauskas novada Vecumnieku apvienības pārvaldes Kurmenes pagasta nodaļas un Bauskas novada domes atbalstu.
Aktīva cīņa pret padomju okupācijas režīmu un varas iestāžu represijām ritēja Bauskas novada austrumdaļā – Skaistkalnes, Kurmenes, Bārbeles un Valles pagastā. Šajā teritorijā kopš otrreizējās padomju okupācijas 1944. gada rudenī bija daudz vīru, kas slēpās no varas pārstāvjiem. Mežabrāļi bija gatavi pretoties varas iestāžu mēģinājumiem tos sagūstīt, tāpēc tika sagādāti ieroči un munīcija. Tolaik tas bija vienkārši izdarāms, jo bijušajās kauju vietās tādu mantu netrūka.
Starp atsevišķām grupām nodibinājās kontakti un izveidojās lielākas partizānu vienības. Tām pievienojās bijušie Latviešu leģiona kareivji no Kurzemes, kas pēc Vācijas kapitulācijas nebija nolikuši ieročus un padevušies gūstā, bet turpināja cīņu pret okupantiem. Laika posmā no jūlija līdz septembrim izveidojās aptuveni 20 vīru nacionālo partizānu vienība, kuras kodolu veidoja Kurmenes pagasta iedzīvotāji. Tajā ietilpa arī vīri un jaunieši no Bārbeles, Skaistkalnes, Valles un kaimiņu Mazzalves pagasta Jēkabpils apriņķī.
Par vienības komandieri kļuva 1912. gadā dzimušais Ludvigs Putnieks no Kurmenes pagasta «Nagliņiem», viņa vietnieks bija agrākais leģionārs Viktors Ančevs no tā paša pagasta «Mūrniekiem». L. Putnieks 30. gados vadīja patriotiskās jauniešu organizācijas «Latvijas Vanagi» Kurmenes nodaļu.
Šī partizānu vienība 1945. gada rudenī un ziemā sarīkoja vairākus uzbrukumus okupācijas varas amatpersonām, kā arī aplaupīja kolaborantus un valstij piederošas pienotavas un veikalus. Tas tika darīts, lai mežabrāļu uzturēšana nebūtu smags slogs jau tā gandrīz pilnīgi izputinātajiem radiem un citiem atbalstītājiem. No partizānu lodēm krita vairāki iznīcinātāju bataljonu kaujinieki, tā dēvētie «istrebiķeļi», okupācijas varas ielikteņi Kurmenes pagasta Partizānu ciema padomē un Skaistkalnes pagasta izpildkomitejā. Šāda partizānu aktivitāte krietni vien samazināja kolaborantu vēlmi pildīt okupācijas varas rīkojumus.
Tomēr L. Putnieka partizānu grupā tika iefiltrēts kāds aģents, par ko liecina turpmākie notikumi. 1946. gada 14. janvārī, kad V. Ančevs «Mūrniekos» apciemoja māti, tur ieradās miliči un «istrebiķeļi», lai viņu aizturētu. Izcēlās apšaude, kurā nevienlīdzīgā kaujā gāja bojā mežabrālis un viņa māte.
Partizānu bunkuriem Mazzalves pagasta mežā pie Kurmenes pagasta robežas 2. februārī uzbruka PSRS Iekšlietu karaspēka 288. strēlnieku pulka vienības. Asiņainā kaujā pret pārspēku krita Jānis Teodors Meija no Valles pagasta, Vilips Saulītis no Skaistkalnes pagasta, Arnolds Freimanis no Kurmenes pagasta, Fricis Galviņš no Mazzalves pagasta un kāds nezināms rīdzinieks ar segvārdu Ika vai Jonelis. Pārējiem mežabrāļiem kaujas burzmā izdevās atkāpties un nozust. Par uzbrucēju zaudējumiem nav izdevies atrast informāciju. Turpmākajās čekistu operācijās izdevās nogalināt vai sagūstīt vairākus citus partizānus.
