Ģenerālis Silvestrs Žukausks, Brīvības karu ģenerālis
I Neatkarības kari

Ģenerālis Silvestrs Žukausks bija galvenais militārais komandieris neatkarības karu laikā, viens no pieredzējušākajiem Lietuvas armijas ģenerāļiem. Dzimis 1860. gadā Pakrojas pagastā. 1881. gada 30. jūnijā viņš brīvprātīgi pievienojās Krievijas armijai. Viņš dienēja Viļņas militārā apgabala 112. Urālu kājnieku pulkā Panevēžā. Pēc Viļņas militārās skolas beigšanas 1887. gada 17. maijā viņam tika piešķirta otrā leitnanta pakāpe. Ģenerālis Silvestrs Žukausks tika pārcelts uz 109. Volgas kājnieku pulku Šauļos, vēlāk uz Kauņu. 1891. gada 15. maijā viņš tika paaugstināts par leitnantu, 1896. gada 15. martā - par štāba kapteini un 1900. gada 6. maijā - par kapteini. 1902. gadā viņš tika pārcelts uz 127. kājnieku pulku Panevēžā. Pulks Rovnā, Kijevas militārajā apgabalā. 1903. gadā viņš absolvēja Virsnieku artilērijas skolu un tika pārcelts uz 33. kājnieku divīziju un kļuva par ložmetēju rotas komandieri. 1904. gada maijā piedalījās Krievijas-Japānas karā Mandžūrijā. 1908. gada 26. februārī viņš tika paaugstināts par pulkvežleitnantu, 4. decembrī pārcelts uz 131. Tiraspoles pulku Kijevas militārajā apgabalā, dienēja par pulka saimnieciskās pārvaldes priekšnieku, par bataljona komandieri. 1911. gada 4. martā viņš tika paaugstināts par pulkvedi, dienēja 176. Perevaločenskas kājnieku pulkā, bet 1914. gadā pārcelts uz 174. Romnija kājnieku pulku.

Sākoties Pirmajam pasaules karam, 1914. gada 16. augustā viņš tika iecelts par 314. Novij Oskol kājnieku pulka komandieri, cīnījās pie Varšavas, Polockas, un tika ievainots. 1915. gada maijā pēc pulka pārcelšanas uz Lietuvu no 6. maija līdz 31. jūlijam viņš piedalījās kaujās ar vāciešiem pie Kedaiņiem, Ariogalas, Šauļiem, Šeduvas u.c. Vēlāk kopā ar pulku tika pārcelts uz Latvijas teritoriju. 1915. gada rudenī viņš tika iecelts par 1. kājnieku divīzijas komandieri. 1916. gada 21. novembrī viņš tika paaugstināts par ģenerālmajoru un uz laiku komandēja 13. korpusu. Karojot Latvijā, viņš tika ievainots.

Pēc boļševiku apvērsuma, kad Krievijas impērijas armija tika demobilizēta, viņš 1918. gadā caur Kijevu atgriezās Lietuvā. 1918. gada 10. decembrī viņš tika iecelts par valsts aizsardzības ministru, bet saslima un 24. decembrī tika atlaists no amata, bet palika Aizsardzības ministrijā. Pēc atveseļošanās 1919. gada 26. aprīlī viņš tika iecelts par Aizsardzības ministrijas štāba priekšnieka vietnieku, bet 7. maijā - par armijas virspavēlnieku. Viņš ieņēma štāba priekšnieka vietnieka amatu, bet no 27. maija - tikai armijas virspavēlnieks. No 1919. gada 7. maija līdz 26. septembrim viņš vadīja apgabala atbrīvošanu no boļševikiem, koordinēja armijas darbības un organizēja Panevēžas un Ukmerģes grupu un Jonišķeļu partizānu mijiedarbību. Ar prasmīgu kauju vadību 1919. gada 29. augustā boļševiki tika padzīti aiz Daugavas. 1919. gada 26. septembrī viņš tika atlaists no amata un iecelts par armijas virspavēlnieka pakļautībā esošo īpašo lietu ģenerāli. Vēlāk kā Aizsardzības ministrijas pārstāvis viņš tika iecelts par Lietuvas valdības pārstāvi Antantes nosūtītajā un Francijas ģenerāļa A. Nīseļa vadītajā komisijā, kas pārraudzīja vāciešu un bermontiešu evakuāciju no Baltijas. 1920. gada 23. februārī viņš tika iecelts par armijas virspavēlnieku un aktīvi piedalījās sacelšanās seku likvidēšanā Kauņas garnizonā. 1920. gada 14. jūnijā viņš pēc paša lūguma tika atvaļināts no armijas. 1920. gada 15. augustā viņš atgriezās armijā un tika iecelts par armijas inspektoru formējumu jomā. 1920. gada 1. oktobrī viņš tika iecelts armijas komandiera amatā. 1920. gada 5. oktobrī viņam tika piešķirta ģenerāļa pakāpe. 1920. gada 1. oktobrī – 1. decembrī piedalījās neatkarības cīņās pret poļiem, vadīja poļu ofensīvas atvairīšanu pie Giedraičiem un Širvintām, galīgi apturot poļu agresiju pret Lietuvu. 1921. gada 29. maijā pēc paša lūguma atlaists no armijas komandiera amata, iecelts par ģenerāli īpašo lietu jautājumos valsts aizsardzības ministra pakļautībā. 1921. gada 25. jūnijā pēc paša lūguma atlaists rezervē. 1923. gada 6. jūnijā iecelts par armijas komandieri. 1926. gada 30. oktobrī iecelts par Vīta Krusta ordeņa padomes leitnantu. 1927. gada 18.–19. martā īslaicīgi ieņēma valsts aizsardzības ministra amatu. 1928. gada 12. janvārī prezidents izteica pateicību par nopelniem Tēvzemei un atlaists rezervē. Dzīvoja Dovalgoņu muižā netālu no Kauņas. 1934. gada 23. novembrī. Armijas un Vīta krusta dienā viņš tika iekļauts Lietuvas sauszemes spēku Birutes 2. ulāņu pulka goda sarakstos. Viņš nomira 1937. gada 26. novembrī Dovalgonias muižā un tika apglabāts Kauņas evaņģēliskajā kapsētā.