Neatkarības cīņās pirmo bojāgājušo Antana Juozapaviča un Povila Lukša kults starpkaru Lietuvā
I Neatkarības kari
Katru februāri Lietuvas sabiedrība piemin pirmos Neatkarības kara (1918–1920) upurus – virsnieku Antanu Juozapaviču un karavīru Povilu Lukši. Šī piemiņas tradīcija aizsākās starpkaru periodā Lietuvā.
Starpkaru Lietuvā svarīgākā figūra šo brīvprātīgo piemiņas veidošanā bija Lietuvas armija. Gadu pēc brīvprātīgo nāves, 1920. gada 4. februārī, Lietuvas armijas virspavēlnieks ģenerālis S. Žukausks norādīja, ka 11. februāris tiks veltīts kritušo piemiņai. Tas bija kā Neatkarības kauju piemiņas kulta veidošanās sākums. Laika gaitā parādījās konkrētāki šīs piemiņas kultūras veidotāji – Juozapaviča piemiņu īpaši loloja 1. kājnieku pulks, kura komandieris viņa nāves dienā – 1919. gada 13. februārī – bija Juozapavičs (galu galā visiem virsniekiem, kas sāka dienestu pulkā, bija jāzvēr pie Juozapaviča kapa), bet Lukšus – pulkvedis Juozs Šarausks, Kedaiņu aizsardzības apgabala vadītājs, Lukšiem liktenīgo Kedaiņu kauju komandieris.
1922. gadā pēc 1. pulka iniciatīvas Juozapaviča nāves piemiņas pasākums Alītā sāka izvērsties publiskajā telpā. Pulka izglītības komisija izveidoja sabiedrisko komiteju, vāca līdzekļus un 20. septembrī atklāja pieminekli Alītā. Svētku runātāji uzsvēra, ka Juozapavičs bija komandieris, kurš prata iekarot karavīru sirdis, vairot viņu drosmi un apņēmību. Gadu vēlāk tika publicēta pirmā Juozapaviča biogrāfija, kurā viņš tika attēlots kā saprotošs lietuvietis, neskatoties uz to, ka jaunību pavadījis Rīgā un cīnījies latviešu strēlnieku pulkā. 1926. gadā tika publicēta Ziemeļlietuvas partizāna Karoļa Dineikas sarakstītā biogrāfija "Lietuvas varonis Antans Juozapavičs: psiholoģiskās iezīmes", kurā tika mēģināts atklāt Juozapaviča iekšējās pārmaiņas, kas noveda pie viņa lielākā karagājiena.
Pēc Juozapaviča pieminekļa atklāšanas “Trimite” publicēja aicinājumu godināt Lukši, lai gan pirmā brīvprātīgā piemiņas kultūra jau bija sākusi veidoties – viņa portrets bija izkārts Kara muzejā Kauņā, un divas ielas Kēdaiņos tika pārdēvētas Lukšia vārdā. Viņa kapu Kēdaiņos apsargāja strēlnieku vienība; 1925. gadā “Kardas” publicēja Ļuda Giras dzejoļus par kritušajiem. Neskatoties uz to, sabiedrība tika aicināta uzņemties iniciatīvu un uzcelt pieminekli.
Tomēr līdz 1926. gada apvērsumam ne Juozapaviča, ne Lukša piemiņas tradīcija nekļuva universāla – viņi galvenokārt tika pieminēti vai nu armijas ietvaros, vai ap viņu nāves vietām; nebija steigas uzcelt Lukša pieminekli. Tikai pēc apvērsuma, kad armija kļuva par ārkārtīgi svarīgu Antana Smetonas režīma balstu, Neatkarības cīņu kulta nozīme ievērojami pieauga. Jau 1927. gada 16. februārī Kara muzejā notikušajās svinībās Kēdaiņu kauju komandieris pulkvedis J. Šarausks, kurš aktīvi piedalījās apvērsumā, nolasīja lekciju “Pirmie Lietuvas neatkarības upuri – brīvprātīgais karavīrs P. Lukšis un virsnieks A. Juozapavičius”. Pāris gadus vēlāk, 1929. gada 4. februārī, Kedaiņu armijas apkalpe, strēlnieki un sabiedrība svinēja Svētā Jura baznīcas svētkus, tika atklāta plāksne par godu pirmo cilvēku, kas krita par Neatkarību, piemiņai, kā arī Lukša piemineklis viņa nāves vietā Taučiūnu ciemā. Ceremonijā piedalījās arī prezidents, mirušā radinieki - māte, māsas un brālis. A. Smetona teica, ka "apkārtnei, kas deva brīvprātīgo, ir paveicies", un aicināja cilvēkus sekot Lukša piemēram. Lukša mātei, kura dzīvoja nabadzībā, tika piešķirts zemes gabals Paobeles muižā netālu no vietas, kur nomira viņas dēls, un Šlikiai dzelzceļa stacija tika nosaukta Lukša vārdā.
Laika gaitā Lukša un Juozapaviča piemiņa kļuva par pašu Neatkarības cīņu personifikāciju, un viņu individuālā pieredze sāka vispārināties kā visa laikmeta, cīņas par valsti, simbols. 20. gs. 30. gadu sākumā Lukša un Juozapaviča fotogrāfijas parādījās skolu mācību grāmatās, un viņu piemiņa vēl vairāk pieauga, gatavojoties Neatkarības 20. gadadienai. 1938. gada 6. februārī pēc pulkveža J. Šarauska norādījuma armijas radio pusstundas garumā tika nolasīta radio luga “Lukšiai”, kuras pamatā bija viņa paša memuāri. Lugas svarīgākie varoņi bija brālēni Povils un Florijons Lukši (pēdējais krita Klaipēdas “atbrīvošanas” operācijā 1923. gadā), un sižeta centrā bija boļševiku apturēšana netālu no Kedaiņiem un Alītas. Vēl viena luga, kas tika pārraidīta nedēļu vēlāk, stāstīja par Juozapaviča dzīvi.
1938. gadā Kara muzeja dārzā tika atklāti Juozapaviča, Lukša un ģenerāļa Žukauska krūšutēli16. Pirmo divu krūšutēliem tika veltīti Brīvprātīgo savienības iniciatīva, un pieminekļu pamatnes tika veidotas no akmeņiem, kas atdalīja Mazo un Lielo Lietuvu, krūšutēli tika lieti no patronu čaulām, kas Neatkarības karu laikā tika izšautas uz ienaidniekiem17. 1939. gadā, pieminot 1. pulka militāro kampaņu divdesmito gadadienu un pirmos pulka upurus, kas godam krita Neatkarības karos, komisija nolēma iegādāties virsnieka Juozapaviča gleznu, iekārtot Juozapavičam istabu Alītas strēlnieku mājā un palīdzēt viņa radiniekiem. Pulka virsnieku izveidotā Juozapaviča fonda līdzekļi bija paredzēti Juozapaviča māsu Elenas un Onas bērnu izglītības apmaksai un nepieciešamo mācību materiālu iegādei. 1940. gadā sākumā bija paredzēts Juozapaviča istabu izrotāt ar nacionāliem motīviem un mēbelēm ar nacionāliem motīviem. Telpai bija jāpilda reprezentatīva funkcija svinīgos gadījumos.
