Širvintu Giedraiču kauja I Neatkarības kari

Širvintų Giedraiču kauja bija pēdējā Lietuvas armijas kauja pret Centrālās Lietuvas militārajiem spēkiem, pēc kuras tika parakstīts pamiera līgums starp Lietuvu un Poliju. Tā bija arī neaizmirstamākā Lietuvas armijas kauja pret Polijas armiju starpkaru periodā. 1920. gada 17. novembrī lieli Centrālās Lietuvas armijas spēki uzbruka Lietuvas armijas 1. kājnieku divīzijas vienībām visā divīzijas aizsardzības sektorā, kas aptvēra aptuveni 30 km platumā, pārrāva fronti un ieņēma Širvintų un Giedraiču pilsētas. Polijas armijas uzbrukumu 1. kājnieku divīzijā apturēja tikai 4. kājnieku divīzija pie Musnininkai, un tajā pašā aizsardzības sektorā funkcionējošās 2. kājnieku divīzija un 7. kājnieku divīzija bija spiestas atkāpties. Vienlaikus ļoti lielus draudus frontē stāvošajām Lietuvas armijas vienībām radīja pulkvedis. Mistislava Butkeviča vadītā Centrālās Lietuvas armijas kavalērijas brigāde caur Želvu, Kurkliem, Kavarsku un Šētu ielaužas Lietuvas dzīlēs. 21. novembrī šī brigāde sasniedza Kedaiņus un piespieda Lietuvas armiju gatavoties pilsētas aizstāvēšanai.

Vissarežģītākā situācija izveidojās 1. kājnieku divīzijas frontes posmā, jo Lietuvas armijas vienībām bija jāpamet aizsardzības līnija un jāatkāpjas. Situāciju šajā posmā glāba un ģenerāļa L. Želigovska vienību uzbrukumu apturēja 7. kājnieku divīzijas komandiera, virsleitnanta Teodora Balna, gājiens 19. novembra naktī. 7. kājnieku divīzijas komandieris apgāja poļu pozīcijas no kreisā flanga, uzbruka Širvintai un piespieda Centrālās Lietuvas armijas vienības īslaicīgi atkāpties no Širvintas. Tomēr 7. kājnieku divīzijas 2. bataljons, soļojot pa Ukmerģes–Širvintas ceļu, nokavēja uzbrukumu un nedevās palīgā 7. kājnieku divīzijas 3. bataljonam, kas jau bija ieņēmis pilsētu. Nesaņemot palīdzību, virsleitnantam T. Balnam bija jāpamet Širvintas, un 20. novembrī tās atkal ieņēma L. Želigovska vienības. Tādējādi divu dienu kaujas rezultāts bija tāds, ka Lietuvas armija bija spiesta atkāpties no savas bijušās aizsardzības līnijas, un Giedraičiai un Širvintas, neskatoties uz centieniem tās atgūt, palika L. Želigovska vienību rokās.

Kaujas starp Lietuvas un Polijas armijām, kas notika no 17. līdz 19. novembrim, izraisīja Tautu Savienības Kontroles komisijas iejaukšanos, kas 21. novembrī plkst. 2:00 informēja Lietuvas valdību un Polijas Pirmās armijas štābu. L. Želigovskis piekrita pārtraukt aktīvās karadarbības 20. novembrī plkst. 18:00 un pārgāja aizsardzības pozīcijās. Tautu Savienības Kontroles komisija pieprasīja Lietuvas varas iestādēm pārtraukt ofensīvas operācijas līdz 21. novembra plkst. 9:00. Neskatoties uz to, Lietuvas militārā vadība turpināja gatavoties ofensīvai – tā pavēlēja uzbrukt un atgūt zaudētās pozīcijas līdz 21. novembra plkst. 9:00.

Lietuvas armijas ofensīva sākās 21. novembra naktī, kad 7. kājnieku pulka komandieris virsleitnants T. Balnas atkārtoja pāris dienas iepriekš notikušo gājienu un ieņēma Širvintas, 2. kājnieku pulks - Giedraičiai un 8. kājnieku pulks pārtrauca poļu sakarus starp Giedraičiem un Širvintām. 2. kājnieku pulka darbības tika apturētas 21. novembrī plkst. 17.00. Pēc šī uzbrukuma Lietuvas armija atguva pozīcijas, kas tika zaudētas ģenerāļa L. Želigovska vienību uzbrukuma laikā 17. novembrī. Širvintas-Giedraiču kauja bija pēdējā Lietuvas un Centrālās Lietuvas armiju sadursme kaujas laukā.