Otrā pasaules kara padomju karavīru apbedījumu vietas: (II) maigās varas instrumenti
II Otrais pasaules karš

2000. gadā sākās darbi Otrā pasaules kara padomju karavīru apbedījumu vietās: tika nomainītas to betona konstrukcijas, pārrēķināti apbedīto ķermeņi un parādījās jauni ieraksti. Rekonstrukcijas notika pēc Krievijas Federācijas iniciatīvas un par tās līdzekļiem. Un tās notika atbilstoši viņu priekšstatiem vai cerībām, tādā mērā, kādā Lietuvas mantojuma, atmiņas un valstiskuma sargi tām ļāva izvērsties (aizliedza, nepamanīja, neapzinājās). Zemāk ir minēti vairāki paradoksi, kas ilustrē šīs darbības un to, kas slēpās aiz tām. Tiek stāstīts par 2000.–2010. gadu, kas vēlāk Lietuvā vairs nevarēja attīstīties vienai ieinteresētajai pusei nepieciešamajā virzienā. Tomēr tas ir daiļrunīgs stāsts, kas apliecina, ka mantojumu var izmantot arī kā maigās varas instrumentu no citas valsts puses, ar kuru tā vēlas nostiprināt savu varu.

Skaitļi un viltojumi. Lietuvas gadījumā pēc 1990. gada Otrā pasaules kara padomju karavīru apbedījumu vietas nonāca nelabvēlīgā vidē: prolietuviskajā vidē tās tiek identificētas kā svešzeme vai vismaz tām nav iespējas izplatīties kā dominējošo grupu piemiņas vietām un būt tam, kam tās tika radītas. Tomēr, neskatoties uz šādiem apstākļiem, pēc 2000. gada notika citi procesi, nekā varētu gaidīt: šo vietu skaits nesamazinājās, bet gluži pretēji, palielinājās. Krievijas vēstniecības Lietuvā pilnvarnieks, valsts iestāde “Kara mantojuma institūts”, iesniedza savu padomju karavīru apbedījumu vietu sarakstu. 1973. gadā – 176, 1990. gadā – 167, 2016. gadā – 160. Tieši tik Otrā pasaules kara padomju karavīru apbedījumu vietu ir reģistrētas Lietuvas mantojuma aizsardzības sistēmas oficiālajos dokumentos. Tomēr, pēc institūta datiem, 2010. gadā Lietuvā bija 213 šādas vietas. Tātad par 46 vietām (22 procentiem) vairāk, ja salīdzinām tos ar 1990. gada datiem. Vai padomju laikā tik pavirši netika aprēķināts un inventarizēts visdārgākais nacionālais īpašums, tā lepnums? Vai institūta atrastās jaunās vietas ir īstas? Pārbaudīsim:

• vismaz 8 no tiem tika apglabāti kopā ar vienu karavīru katrā — tie vairāk atgādina kapus nekā kapsētas; vēl vismaz 7 vietas atgādina kapus, bet nav kapsētas , kur apbedīti 2–4 cilvēki;
• vismaz 7 no tiem ir notikumi (nāves gadījumi, kaujas), bet ne apbedījumu vietas – tur, iespējams, neguļ līķi;
• Vismaz 11 no tiem ir saistīti ar 1919. gada boļševiku iebrukumu, padomju aktīvistu likvidēšanu 1941. gadā (jūnija sacelšanos), 1944.–1953. gada partizānu cīņām, bet ne ar Lielo Tēvijas karu , un padomju partizānu, padomju aktīvistu, partizānu, holokausta upuru, bet ne karavīru mirstīgajām atliekām — tās ir citu līķu apbedījumi vai arī šo citu līķu skaits nav mazāks par Otrajā pasaules karā kritušo karavīru mirstīgo atlieku skaitu.

Mantojums parasti tiek viltots ne tikai tā dēļ, bet arī labuma gūšanas nolūkā. Institūta publicētais krājums aizstāja padomju laika karti ar Padomju Savienības karavīru apbedījumu vietām Lietuvā. Mērķis ir atklāt/izgudrot pēc iespējas vairāk Lielā Tēvijas kara mantojuma Lietuvas ainavā.

Akmens un nozīmes. Darbs tika veikts ne tikai ar skaitļiem, bet arī ainavā un akmenī. Pēc rekonstrukcijām apbedījumu vietās – 1941.–1945. gada karā kritušo padomju karavīru kapos – parādījās jauni ieraksti. Tie atšķiras no padomju laikā lietotajiem jēdzieniem ( Lielā Tēvijas kara padomju karavīru kapi ) un mūsdienu lietuviešu terminoloģijas ( Otrā pasaules kara padomju karavīru apbedījumu vieta ). Tādējādi pēc rekonstrukcijām ir pazudis termins Lielais Tēvijas karš, kas lietuviešiem ir skarbs un vairs nav savienojams ar politisko korektumu. Tomēr patiesība ir tāda, ka skanējums ir mainījies, bet ne saturs. Lielais Tēvijas karš attiecas uz karu, kas sākās 1941. gadā. Proti, 1941. gadā, nevis 1939. gadā. Termins ir viltīgs un mānīgs, jo tas slēpj 1939.–1941. gada notikumus. Notikumu virkne, kad padomju vara, aizbildinoties ar Otro pasaules karu, veica citu valstu okupācijas. Termina “Lielais Tēvijas karš” aizstāšana ar vārdiem “1941.–1945. gada karš” neko nemainīja — nozīme palika nemainīga. Lai gan tā bija sāpīga paklanīšanās (tika upurēts jēdziens, kas pats par sevi bija vēsture, simbols un piemiņas vieta), tā iejutās šīs vietas dominējošajā naratīvā. Ja mēs Otrā pasaules kara vēsturi mācītos no padomju karavīru apbedījumu vietām, mēs uzskatītu, ka šis karš sākās 1941. gadā. Ja atcerētos padomju laikā izveidoto vietu tīklu, kas būtībā ir saglabājies līdz pat šai dienai, mēs diez vai atrastu mācību grāmatu par Otro pasaules karu Lietuvā ar lielāku tirāžu (pieejamības ziņā).

Atmiņu kari. Padomju laikā vietas, kas pieminēja pēckara notikumus, tika uztvertas ar rezervi. Tādas vietas bija, tās tika pārvērstas par pieminekļiem, taču netika steigtas tās publiskot vai paaugstināt valsts nozīmes objektu līmenī, piemēram, pasludināt par kultūras pieminekļiem. Jaunās kolekcijas veidotāji bija drosmīgāki – kolekcijā tika iekļautas vismaz 7 šādas vietas, dažas no tām rekonstruētas. Ieejot vietās ar nosaukumu “1941.–1945. gada karā kritušo padomju karavīru kapi” vai “1941.–1945. gada karā kritušo padomju karavīru un fašisma upuru kapi”, pie ieejas mūs sagaida šādi ieraksti, un tajos atrodam arī citus uzrakstus: “nezināms tautas aizstāvis”; “rajona sekretārs / 1907–1941”; “ciema partijas vadītājs / 1904–1946”; "jaunpienācējs / 1885–1946" utt. Saskaņā ar šajās vietās konstruēto naratīvu: tie, kas miruši pēc 1945. gada, ir upuri , viņu varmākas ir fašisti , un notikušais ir kara pret fašismu turpinājums. Mūsdienu lietuviešu naratīvā viss ir izklāstīts citādi: pirmie būtu bandīti, noziedznieki un blēži, otrie būtu partizāni, varoņi, un cīņa pret okupantiem un par Brīvību norisinājās. Šie divi naratīvi nav paralēli. Tie principiāli noliedz viens otru, un kompromiss šeit nav iespējams.