Stāsts par vienu bēgšanu no Padomju Savienības

Stāsts, kas ir romāna un filmas cienīgs.

Jons Pleškis piedzima 1935. gadā bezzemnieku ģimenē. 1946. gadā Jona māte nomira no tuberkulozes, un viņa tēvs apprecēja sievieti no ģimenes, kurai piederēja 40 hektāri zemes. Padomju izpratnē tā jau bija buržuāzija. Arī viņa pamātes ģimenei bija sakari ar Lietuvas partizāniem, kas cīnījās pret padomju varu. Tālākais stāsts ir pilnīgi paredzams. 1948. gadā Plešku ģimene tika deportēta uz Sibīriju. Arī Jonam tur bija jānonāk, taču tiek stāstīts, ka viņa tēvam izdevās izstumt Jonu un viņa pārējos divus bērnus no vilciena, kas viņu veda uz Sibīriju. 1952. gadā Pleškis tika izslēgts no pedagoģiskās skolas Telšos par pretpadomju satura piezīmju rakstīšanu. Viņš turpināja mācības Telšu ģimnāzijā, iestājās komjaunatnē. Viņš mēģināja iestāties Kauņas Politehniskajā institūtā, bet netika uzņemts, jo viņa vecāki bija "politiski neuzticami" trimdinieki. 1954. gadā Pleškis tika iesaukts Padomju armijā un sāka dienestu Jūras spēkos. Pēc militārās skolas absolvēšanas 1959. gadā viņš kļuva par zemūdeņu navigatoru un īsu brīdi dienēja zemūdenē. Vēlāk viņš tika iecelts par baržas kapteini, kas apkalpoja karakuģus. Pleškis saņēma leitnanta pakāpi. 1961. gada sākumā viņš apprecējās.

1961. gada 6. aprīlī viņa kuģis devās no Klaipēdas ostas uz atkritumu poligonu, lai jūrā izgāztu ķīmiskos atkritumus. Uz klāja atradās 8 vai 9 apkalpes locekļi. Izmantojot vētru un slepeni no apkalpes, Pleškis mainīja kuģa kursu, novirzot to uz Zviedrijas salu Gotlandi. Tuvojoties Gotlandes krastiem, viņš kopā ar citu lietuviešu apkalpes locekli iekāpa glābšanas laivā un peldēja uz krastu. Pēc izkāpšanas salā Pleškis lūdza politisko patvērumu (viņa līdzbraucējs, vēl viens lietuvietis, atteicās lūgt patvērumu). Zviedrijas policijas pratināšanas laikā Pleškis apgalvoja, ka "dzīve PSRS bija nepanesama" un ka "viņš nevar nodzīvot atlikušo mūžu melu pasaulē".

Pleška kuģis pēc dažām dienām tika atdots padomju varai. Pats Pleškis palika Rietumos. 1961. gada 29. augustā Baltijas flotes militārais tribunāls aizmuguriski piesprieda Pleškim nāvessodu. Visu atlikušo mūžu viņš dzīvoja bailēs no padomju atriebības (kā virsnieks viņš zināja padomju noslēpumus).

Pleški pārņēma ASV CIP. Viņam bija jāpierāda, ka viņš nav dubultaģents, kas strādā Padomju Savienības VDK labā. Par bēgļa vēlāko dzīvi ir maz zināms, CIP faili par Pleški joprojām ir slepeni. Viņš saņēma ASV pasi ar jaunu viltus vārdu — Jonass Plaskuss. Viņš strādāja zemūdeņu remonta darbnīcā, mācīja datorprogrammēšanas pamatus Vašingtonas Universitātē, strādāja bankā Sanfrancisko utt. 1979. gadā Pleškis devās pensijā uz Meksikas kalniem un trīs gadus dzīvoja kajītē, pats audzējot pārtiku. Tiek uzskatīts, ka šī bija vienīgā vieta, kur viņš varēja justies drošībā no Padomju Savienības VDK.

1992. gadā Lietuvas Augstākā tiesa atcēla Pleškim piespriesto nāvessodu, ļaujot viņam īslaicīgi atgriezties Lietuvā. Viņš nomira Amerikas Savienotajās Valstīs tajā pašā gadā.

Tiek uzskatīts, ka Pleška stāsts un kapteiņa Valērija Sablina sacelšanās 1975. gadā uz Padomju Jūras spēku fregates "Starazevoi" iedvesmoja Tomu Klensiju 1984. gadā uzrakstīt romānu "Sarkanā oktobra medības". Romāns stāsta par kapteini Markosu Ramiusu, Lietuvā dzimušu vīrieti, kurš ir vīlies padomju sistēmā, un viņa mēģinājumu aizbēgt uz ASV ar Padomju Savienības vismodernāko ballistisko raķešu zemūdeni. 1990. gadā pēc romāna motīviem tika uzņemta tāda paša nosaukuma Holivudas filma.