Padomju armijas tradīcijas – Dedovščina. Artūra Sakalauska stāsts
IV Padomju okupācija

Padomju armijā pastāvošo nelegālās vardarbības fenomenu var saprast kā nelikumībā noteiktu attiecību izpausmi. Abos gadījumos tās ir attiecības starp karavīriem, kas rupji pārkāpj dienesta statūtus. Tas izpaužas fiziskas, psiholoģiskas un seksuālas vardarbības izmantošanā pret jaunākiem vai zemāka ranga karavīriem. Nelegālās vardarbības gadījumā tie, kas dienestā iestājās agrāk, pazemo un izmanto tos, kas dienestā iestājās vēlāk vai nesen. Pirmie, neskatoties uz militāro pakāpju vienveidību, tiek uzskatīti par augstākiem par pēdējiem. Attiecīgi nelegālā vardarbība nozīmē "vecāko valdīšanu". Nelegālās vardarbības izpausmju piemēri: no varmākām tiek atņemta nauda, personīgās mantas, apģērbs, viņi tiek sisti, spiesti veikt fiziskus vingrinājumus, citu karavīru darbus utt. Nelikumībā noteiktas attiecības armijā rodas nesodāmības, klusēšanas, nepietiekamas virsnieku kontroles dēļ, un padomju armijas gadījumā tās vienkārši bija kļuvušas par daļu no šīs armijas kultūras vai tradīcijām. Tiek uzskatīts, ka nelegālā vardarbība šeit radās 20. gadsimta 60. vai 70. gados, kad armijā sāka iesaukt notiesātās personas. Varbūt līdz ar viņiem nāca noziedznieku žargons un cietumos, kā arī ieslodzīto vidū praktizētā kārtība. Ir arī citi šīs parādības izcelsmes skaidrojumi.

"Vecāka gadagājuma cilvēku vara" skāra un ievainoja daudzas dzīvības. Viens no visplašāk publiskotajiem un slavenākajiem stāstiem ir stāsts par padomju armijas karavīru no Lietuvas Artūru Sakalausku. 1987. gada 23. februārī vilciena speciālā vagonā, kas brauca no Sverdlovskas uz Ļeņingradu, viņš nošāva un nogalināja 8 cilvēkus: 5 karavīrus, kas dienēja kopā ar viņu, sardzes priekšnieku un viņa vietnieku, kā arī vilciena pavadoni. Lietuvieti uz šādu rīcību izprovocēja atkārtota viņa biedru iebiedēšana. Uz galvas viņam uzlika bļodu ar karstu zupu, starp guļošā pirkstiem iebāza sērkociņus un aizdedzināja (tika izgatavots tā sauktais "velosipēds"), ēdienam pievienoja lielu daudzumu sāls vai smilšu, karavīra galvu iegremdēja tualetē, viņam pavēlēja dežūrēt 10 stundas bez pārtraukuma, neļāva gulēt un sita. Savukārt 23. februārī divi ierindnieki mēģināja viņu izvarot.

Vēlāk padomju presē parādījās dažādas "pērles" un izdomājumi, kuros tika mēģināts nomelnot Sakalausku. Piemēram, padomju rupors "Pravda" paziņoja, ka Skalauskas cenšas aizbēgt uz Rietumiem, dienesta draugi viņam to liedza, tāpēc viņš nolēma ar viņiem tikt galā. Tikai toreizējā "Komsomoļskaja Pravda" detalizēti aprakstīja traģēdiju. 1987. gadā padomju Lietuvas prese par šo drāmu klusēja, un tikai tad, kad Sajūdis kustība sāka uzņemt apgriezienus, notikumi Lietuvā tika publiskoti.

Tiesas procesa laikā Sakalausks, kurš iepriekš bija garīgi vesels, tika atzīts par garīgi slimu un rīcībnespējīgu. Lietuvā tika savākti tūkstošiem parakstu Sakalauska atbalstam, un pēc kāda laika Krievijas Federācija viņu izdeva Lietuvai.