Snaiperu medības Annenieku pakalnos

Baismu un briesmu pilnas ir naktis priekšējās pozīcijās. Tumsa slēpj sevī negaidītus pārsteigumus. Centīgi darbojas izlūku grupas priekšlaukā, lai izdibinātu ienaidnieka ugunspunktus, tā aizsardzības sistēmas izvietojumu. Pāri nāves joslai tiek sūtītas drosminieku grupas varbūtēju gūstekņu satveršanai. Bieži abu pušu izlūki satiekas nevienam nepiederošā joslā. Atšķirībā no ierakumiem pie “Pumpuriem”, Anneniekos pie “Īleniem”esmu izdevīgākās pozīcijās, jo pretinieka ierakumi atrodas lejā no mums un labi parredzami no augšas.Man daudz brīvā laika jo nav jābūt sardzē pie ložmetēja. Varu dienās brīvi klaiņot pa ierakumiem, apciemot varonīgos kājniekus viņu bunkuros, tuvāk iepazīties visā pilnībā ar viņu ikdienu, kur nāve jeb, kā viņi sauc “kaulainā” arvien atrodas tiem līdzās. Atšķirībā no iepriekšējām pozīcijām, kur snaiperus daudz nevarēja manīt, lai gan tur pretī stāvējusi slavenā Panfilova divīzija, šeit ārkārtīgi jāuzmanās. Jau naktī snaiperis izlien priekšlaukā , nomaskējas un pacietīgi gaida savu upuri. Lodi, kas nāk tieši virsū, nedzird. Bet vientuļais šāviens, kas nes nāvi, atskan gandrīz vienlaicīgi ar lodes atsitienu, jo tās raidītājs pielīdis pēc iespējas tuvak. Lodes troksnis, ieurbjas cilvēkā līdzīgi sīkam plaukšķim vai plikšķim. Garām skrejoša lodes izraisa īsas, pātagas svilpieniem līdzīgas skaņas, kas rodas, lodei šķeļot gaisu. Manā apbruņojumā bez krievu patšautenes, rokas granātām ir arī karabīne ar tai pievienojamo granātstobriņu. Ar tās palīdzību var raidīt spilgti dzeltenās plastmasas granātiņas līdz 250 m lielam attālumam. Prettanku granātas, kas spēj parsist līdz 12cm biezas bruņas, mērķi sasniedz tikai 50 – 75 m attālumā. Mērķējamā ierīce piestiprināta karabīnes kreisajā pusē tās vidusdaļā. Attāluma noteikšana ir galvenais nosacījums precīzam trāpījumam. Tieši šo ieroci izmantoju cīņā ar snaiperiem, kas ir viens no mana laika kavēkļiem.Tā ir sava veida rotaļa ar nāvi, kuras galvenais uzvaras kritērijs ir asas novērošanas spējas, reakcija un ātrums snaipera atrašanās vietas noteikšanā. Izveidojam ierakuma uzbērumā nomaskētas spraugas priekšlauka novērošanai. Snaipera medībās parasti esam 2 – 3 karavīri. Viss mazāk riskē tas kurš nes uz dēļa gala uzliktu vacu karavīra cepuri. To pārvieto tā, it kā pa ierakumiem ietu kāds aizdomājies un neuzmanīgs kājnieks. Pēc raidītā snaipera šāviena momentā jānosaka tā atrašanās vieta. Cepures kustinātājam jāatrodas tālāk no manis, lai novērstu briesmas, kas draud visvairāk. Snaiperis bieži pēc šāviena paslēpjas un ielien aizsegā, kas pasargā no lodēm, bet ne no granātas šķembām. Ļoti nepatīkami ir gadījumi, kad jātiekas ar snaiperiem – dubultniekiem, kas viens otru sedz no draudošām briesmām. Marta rītā vēl pieturas sals. Snaipera atrašanās vietu pēc šāviena trokšņa, pulveru gāzēm un siltuma var noteikt samērā viegli, sevišķi ja novērotāju vairāk. Reizēm bīstamajās paslēpju spēlēs piedalās arī artilērijas novērotāji ar savām “šķērēm” – novērotāju periskopam līdzīgu tālskati. Tad, nosakot vajadzīgo attālumu, ārkārtīgi uzmanoties, uz vajadzīgo vietu jāraida viena vai vairākas, kas gan pārāk riskanti, granātas. Lai novērstu snaipera uzmanību, cepures šaušanas vietā jārada jauna cepuru kustība, lai domātu ka tur saskrien citi lai palīdzētu cietušajam. Kad priekšlaukā manāms kāds no šiem nāves medniekiem, kājnieki uzaicina mani : “Mazais, panāc šurp ar savu mīnu metēju ! Priekšlaukā atkal paslēpies snaiperis”.