Lāčupītes avots

Rīgas Pārdaugavas nozīmīgu daļu aizņem Kleistu mežs. No Buļļu ielas Kleistu mežā parādās (izplūst no cauruļvadiem) Lāčupīte, kurai tālākajā tecējumā līdz Rīgas - Bolderājas dzelzceļam ir vērojamas izteiktas melnalkšņu palienes. Lāčupītes kreiso - stāvāko krastu veido Nordeķu - Kalnciema kāpu grēda, gar kuru Lāčupīte met līkumu, tālāk pagriezdamās uz austrumiem. Īsi pirms dzelzceļa, tās kreisajā krasta nogāzē, ko veido jau pieminētā kāpu grēda ir neliela pazemes ūdeņu izplūdes vieta - mazs avotiņš. 

Avotu pirmo reizi apmeklēju kopā ar avotu un upju pētnieku Aigaru Liepiņu. Tas varēja būt laikā ap pagājušā un šī gadsimta miju. Aigars bija uzgājis šo avotu savos klejojumos pa Pārdaugavu. Tā kā avota "mute" bija aizbirusi, nolēmām sarīkot mazu "talku" un divatā attīrījām avota izplūdes vietu no kritušiem kokiem, lapām, izveidojot nelielu iedobi, kur sakrāties ūdenim. Attīrīšanas laikā izskatījās, ka to ir mēģinājis darīt arī kāds pirms mums. Tā kā Bermontiādes laikā šajā Lāčupītes krastā atradās Latviešu strēlnieku pozīcijas, savā prātā mēģinājām iztēloties, kā šajā vietā varētu būt izskatījies pirms astoņiem gadu desmitiem. Varbūt avota ūdeņi bija nedaudz spēcīgāki? Varbūt strēlnieki kāpa šeit lejā pēc avota ūdens? Spriežot pēc vienas publikācijas, Aigars šo avotu nosaucis par Strēlnieku avotu, lai gan nav faktu, ka strēlnieki to jebkad izmantojuši. Bet nu jau nav arī vairs Aigara, kam paprasīt.

Nākamajā reizē - 2024. gada pašā nogalē šeit ierados ar avotu pētnieku Jāni Bikši. Avota priekšā bija izmīdīts dubļu klājs, jo meža dzīvnieki šeit bija ierīkojuši dubļu vannas. Avota ūdens tik tiko sūcās no zemes un tikai mitrā vieta un neliels avotcirks smilšainajā kāpas valnī norādīja uz avota atrašanās vietu. Ūdens nevis tecēja, bet drīzāk sūcās cauri avoksnājam. Šeit būs jāatnāk kādā sniegotā dienā un arī pavasarī.

Tā kā šobrīd nav ziņu par avota nosaukumu, savos pierakstos ar Jāni nosaucām to par Lāčupītes avotu. 

Pastaigājām pa Lāčupītes palieni. Izskatījās, ka tajā vēl saglabājušās pa kādai bumbu bedrei, kas laika gaitā kļuvušas seklākas un tagad piepildītas ar ūdeni.