Zlēku traģēdijas vieta Latvijas vēsturē joprojām neskaidra

Izmisīgā un ideālistiskā kureliešu leitnanta Roberta Rubeņa bataljona militārā pretošanās vācu 16. armijas daļām, SD un SS vienībām ilga no 1944. gada 14. novembra līdz 9. decembrim Ugāles, Usmas, Rendas un Zlēku pagastā un 1944. gada 9. un 10. decembrī beidzās ar traģiskiem notikumiem Ventspils apriņķa Zlēku pagastā.
Šajās divās dienās, cīņā ar nacionālajiem un padomju partizāniem, vācieši nolēma sodīt tos atbalstošos vietējos iedzīvotājus – kartē ap Zlēkām novilka apli un ielenca to. Tika nogalināti visi, kas tajā atradās, kā arī nodedzinātas visas astoņas iezīmētajā zonā esošās mājas. Lielākā daļa noslepkavoto bija bēgļi no pavisam citām Latvijas malām, no kuriem daudzi bija ieradušies pavisam nesen.

Par to, vai Zlēku traģēdijas nozīmi Latvijas valsts vēsturē mēs vēl neesam pietiekami izpratuši un novērtējuši, arī saruna ar Latvijas Zinātņu akadēmijas locekli, fiziķi Oļģertu Lielausi. Viņš vadīja pirms desmit gadiem izveidoto Latvijas Zinātņu akadēmijas iniciatīvas grupu, kuras uzdevums bija saglabāt vēsturei un tautas atmiņai spilgtākās liecības par latviešu pretestības kustību Otrā pasaules kara laikā un tās nestajiem upuriem.

Lielauss 1944. gada decembrī bija 14 gadus un trīs mēnešus vecs un joprojām var pastāstīt par tajā laikā notikušo, kā arī atceras vairākas spilgtas epizodes.

"[Rubeņa bataljona] kājnieki gāja gar Abavu, bet vezumnieki gāja caur Cirkali. Tur bija ceļš. Atceros, Cirkalē bija pilns ar bēgļiem. Karavīri ienāca vienā lielākā ēkā, kura vairs nav saglabājusies. Viņi interesējās par ieročiem, kādi ir vāciešiem. Vai ir kājnieku, vai cits bruņojums. Cilvēki runāja, ka ratos ved ievainoto leitnantu Rubeni.

Cirkales tuvumā ir mājas, kuras [vācieši laikā no 1944. gada 7. līdz 10. decembrim] nodedzināja, - "Grauči", "Graučiem" blakus ir "Jaunarāji", kur dzīvoja mani radinieki, kurus visus nošāva. Pavisam nodedzināja astoņas mājas. Augstākā vācu SS un policijas amatpersona Ostlandē Jekelns it kā esot uz kartes uzvilcis vēl lielāku riņķi, ieskaitot Cirkali, kur bija jāveic sodīšana, bet tas noprotestēts.

Vislielākā netaisnība ir tā, ka šeit nošāva ap 160 cilvēku. Galvenokārt visi runā par karavīru varonību, bet kā to sasaistīt ar traģisko? Pat pie Zinātņu akadēmijas nodibināja speciālu komisiju, lai saglabātu vēsturei liecības par Zlēku traģēdiju, bet šī lieta pačibēja un līdz šim nekādi neizdodas to nopietni iekustināt."

Kara laika jukas un kuriozi

Jautāts, vai šīs nebija lielākās kaujas, kur latvieši ļoti nopietni saķērās ar vāciešiem, Lielauss norāda, ka vietām nebijis neviena vācieša. "Pie Abriņām, pāri Abavai, lamājušies krieviski, jo tur bija Vlasovieši, bet šajā pusē savukārt bija latgalieši. Tolaik bija tāda mode, ka būdīgākie vīri šāvuši ar smago krievu ložmetēju "Maksim" no pleca. Un viens no viņiem latgalietis, šaujot nolamājies krieviski, viņam pretī no otra krasta arī atskanējušas lamas krieviski."

"Cirkalē dzīvoja mana krustmāte ar vīru mežzini. Pie viņiem biju apmeties vasarā. Cirkalē mitinājās vācu "Jagdverband" vienība, kura skaitījās SD pakļautībā. Tajā bija ap 40 līdz 50 cilvēku, bet starp viņiem vāciešu praktiski nebija, bet bija ungāri, tatāri, latvieši. Vācieši viņus komandēja. Šī vienība uzpasēja "Sarkano bultu" [padomju partizānus]. Atceros epizodi, ka vienā kūtī lielā katlā dzina kandžu, jo zaldāti, pirms gāja mežā, apdzērās, un tas tā bija no abām pusēm.

Vēl otra epizode - Cirkalē, kur bija vācu vienība, bija saņemti ciet divi latviešu karavīri un iespundēti vienā lielā klētī. Viņus arī sargāja latvieši. Atceros, ka viens no viņiem teica: "Janson, ej pasaki fričiem, ka viens izšpudīja". Sargi konstatēja, ka loga restes izkustinātas un viens no aizturētajiem, ugālnieks, aizmucis, bet otram aizturētajam bija atvaļinājuma apliecība, kas skaitījās drošs dokuments, un, lai arī viņš varēja bēgt, to nedarīja.

Ieradās sardzes priekšnieks, unteršārfīrers, austrietis, kas bija skaists puisis un ļoti patika meitām. Viņš iznāca un tajā sajukumā, civilajiem bēgļiem klātesot, nošāva aizturēto ar atvaļinājuma apliecību, kurš nebija bēdzis. Apjukums palika vēl lielāks, apjucis šāvējs, jo negadījums viņa sardzes maiņā, apjukuši visi klātesošie. Vācieši tūlīt nošauto aizvāca…

Vēl epizode Cirkalē - mans tēvs bija uzmunsturējis radio aparātu, lai varētu klausīties angļu ziņas. Vienreiz viņš vienā istabiņā tās klausījās un viņam aiz muguras ienāca vācu komandieris. Tēvs domāja, ka nu būs liela šmuce, bet nē, vācietis viņu mierināja un interesējās par to, kur tagad Rietumos ir fronte. Viņam ģimene bija kaut kur Vācijā, un viņš interesējās, vai tur nav ienākuši angļi, franči vai amerikāņi.

Tā situācija bija tāda, ka arī vācieši nezināja, kas notiek viņu mājās. Tā bija tolaik Cirkalē.

Zlēku traģēdijas piemiņas vieta

"Krievu laikā bija pieņemts: katrā republikā bija jābūt augstceltnei, mums tāda ir Zinātņu akadēmija, un bija pieņemts: katrā republikā, kā likums, ir vajadzīgi vācu briesmu darbi. Baltkrievijā, Ukrainā to, cik gribi, bet pie mums to nebija, vienīgi Audriņos.

Vēl nesen Zinātņu akadēmijā spriedām, ka Zlēkās ir pastrādāts lielākais kara noziegums Latvijas teritorijā, kas līdz šim ir aizmirsts. Zlēku traģēdijas lietu padomju laikā pētīja akadēmiķis Vilis Samsons, kurš pats bija cīnījies padomju partizānos.

Kara noslēguma posmā daudzi Zlēku pagasta iedzīvotāji sniedza palīdzību padomju partizāniem un izlūkiem, atbalstīja vācu fašistu armijas dezertierus. Saniknota par neveiksmi cīņā pret partizāniem, ģenerāļa Fridriha Jekelna vadītā soda ekspedīcija zvēriski atriebās vietējiem iedzīvotājiem.

Bet padomju partizāni Jekelnu nebija saniknojuši - "Sarkanā bulta" pie Zlēkām sēdēja krūmos un vēroja, kas notiek. Jekelnu bija saniknojusi kureliešu cīņa un rubeniešu militārā pretošanās, un par to ar savām dzīvībām samaksāja ap 160 nevainīgu cilvēku, gan lielu, gan mazu, gan vietējo, gan bēgļu, kas militārajā apvidū bija uzturējušies labi ja nedēļu."

Šodien Zlēkās ir Karātavkalns. Tur ir pārapbedīti daļa no nogalinātajiem. Ap divdesmit laukakmeņu ar nogalināto cilvēku vārdiem veido apli, bet centrā ir ap trīs metru augsts melna marmora obelisks. Tas ir it kā ņemts no vecajiem "Žīdu kapiem" Rīgas Maskavas forštatē.

Vai nebūtu laiks to atgriezt atpakaļ un tā vietā uzstādīt Latvijas laukakmeni ar šodienas uzrakstu un krusta zīmi? Domāju, ka Zlēku traģēdijā cietušajiem ir jāparāda pienācīgs gods un šī goda atdošanas vieta simboliski būtu Karātavkalns Zlēkās. 160 cilvēku tika iznīcināti par kureliešu cīņu par Latvijas neatkarības atjaunošanu, un šie cīnītāji nederēja ne vācu, ne padomju okupācijas varai."