Bunkuri pie Pilskalnes Siguldiņas dabas takām
Bunkurs
Bunkuri atrodas dabas liegumā “Pilskalnes Siguldiņa”, kas ir ledāju izgrauzta krāšņa ieleja Pilskalnes ciemā, netālu no Ilūkstes. Lai nokļūtu pie bunkuriem, jādodas pa labiekārtotu pastaigu taku (maksas ieeja, pieaugušajiem 2,50 eiro), rēķinoties ar 5-6 km garu ceļu (turp un atpakaļ). Ja ir interese aplūkot tikai bunkurus, var novietot transportu pie mobilo sakaru bāzes torņa un pa taciņu doties pāri pļavai līdz norādei uz bunkuriem.
Ilūkste Pirmajā pasaules karā piedzīvoja smagas kaujas un stipri cieta. Tika nopostītas gandrīz visas ēkas. 1920to gadu prese Ilūksti pat dēvēja par “Latvijas Verdenu”. 1915.g. Vācijas Impērijas Nemunas armija (8.armija) pēc uzvaras pie Šauļiem turpināja Kurzemes ofensīvu, kā arī uzbrukumu Daugavpils virzienā, septembrī sasniedzot Ilūkstes apvidu no rietumu puses. Intensīvas kaujas Ilūkstē notika no 16. līdz 24. oktobrim, aizejot pat līdz ielu kaujām un durkļu cīņām pilsētas ielās 23. oktobrī vācu spēki (Nemunas armijas 1. rezerves korpusa 78.rezerves divīzija) ielauzās pilsētā virzienā no Šlosbergas muižas (tagadējā Pilskalne) puses un turpmāk pilsētu izmantoja kā izejas punktu uzbrukuma attīstīšanai. Pati Šlosbergas muiža kara laikā tika pilnībā nopostīta, līdz mūsdienām saglabājies tikai vārtu fragments. Pozīcijas pie Ilūkstes aizstāvēja Krievijas V armijas 19. korpusa 17. divīzijas pulki, kas cīņās zaudēja 10 000 karavīrus. Novembrī tiem izdevās vāciešus nedaudz atspiest atpakaļ, 14. novembrī atgūstot daļu Ilūkstes kapsētas un 25. novembrī arī daļu no pilsētas austrumu nomales. Pilsēta līdz 1917.g. atradās uz pašas frontes līnijas un tāpēc stipri cieta.
Pie Ilūkstes tikušas pielietotas arī ķīmisko kaujas gāzes. Plašāk zināms ir par gāzu pielietošanu Nāves salā un citur Rīgas frontē, bet arī 1916. gada 8 (21). novembrī Krievijas armija pie Ilūkstes (XII armijas korpusa joslā) veica gāzu uzbrukumu. Par to oficiāli informēja Augstākā virspavēlnieka štābs, kas uzbrukumu nosauca par sekmīgu. Pēc korespondentu ziņojumiem vācieši šādu uzbrukumu nebija gaidījuši un cietuši lielus zaudējumus. Atskaite par gāzu uzbrukuma iekļauta Ziemeļu frontes virspavēlnieka štāba arhīva fondā (Krievijas valsts kara vēstures arhīvs, 2031. fonds).
Postījumi bija tik lieli, ka pēc kara nebija iespējama Ilūkstes apriņķa centra iestāžu funkcionēšana, tāpēc apriņķa iestādes sākotnēji atradās Grīvā (Daugavpils daļā).
Bunkuri atrodas gravas ziemeļu galā, izkārtoti līnijā paugurā, meža ieskauti. Tie varēja atrasties starp pirmo un otro līniju. Nav saglabājušās precīzas ziņas, kad sākta betona bunkuru būve, bet visticamāk tas noticis 1916.g. sākumā, kad frontes stāvoklis kļuvis stabils un kļuvis skaidrs, ka te nāksies uzkavēties ilgāk. Pozīciju grupa sastāv no ierakumiem un vairākiem bunkuriem, kas izkārtoti uz austrumu pusi, bet to ieejas vērstas uz rietumiem. Pirmais bunkurs ir kalpojis kā munīcijas un materiālu glabātuve. Aiz tā seko atvērta tipa apļveida betona aizsargbūve, kas, domājams, kalpojusi kā mīnmetēja pozīcija, bet tālāk atradās, iespējams, komandvadības un personāla bunkurs. Nostāk uz ziemeļiem, noslēdzošais bunkuru virknē un tuvāk mežmalai, varētu būt bijis flanga aizsardzības bunkurs. Uz austrumu pusi vērojama grava, kas veido dabisku šķērsli, ja pretinieks censtos pietuvoties no austrumu puses. Apvidū redzamas arī vairākas bedres, kur varēja atrasties vēl vairāki koka bunkuri.
