Piemiņas akmens kureliešiem Skrīveru pagastā
Piemiņas vieta

Piemiņas akmens kureliešiem, pēc Skrīveru pensionāru ierosinājuma un ar daudzu ziedotāju un labvēļu atbalstu, tapa un tika uzstādīts netālu no “Robežu” mājām, Skrīveru pagastā 2015. gadā. "Robežu" mājas nav saglabājušās, ir tikai drupas no tām.

Kureliešu kustība aizsākās 1944.gada 28.jūlijā Skrīveros, ”Robežu” mājās, bet  oficiālā dibināšana notika 1944. gada 9. augustā Skrīveru apkaimē pie “Robežu’’ mājām, kad aptuveni 200 latviešu karavīru nodeva zvērestu Latvijas valstij. Vienības pirmo kaujas bataljonu nosauca Skrīveru vārdā un tā komandēšanu uzticēja pulkvežleitnantam Graudiņam. Nedaudz vēlāk Bebru pagastā tika izveidota atsevišķa rota, kuru vadīja bijušais Latvijas armijas un Latviešu leģiona 15. divīzijas leitnants Roberts Rubenis. Vienības sastāvs vēlāk stipri pieauga un, kad tā septembra beigās devās uz Kurzemi, tā jau iepriekš aptuveni 150 cilvēku bija nosūtījusi nacionālās pretestības cīņas veidošanai krievu okupētajā Vidzemes daļā. Uz Kurzemi vienība devās vairāku simtu vīru sastāvā un tai līdzi bija pat bēgļu gaitās devušos vietējo iedzīvotāju ziedoti lopi, kas ļāva tai vēlāk Strazdes muižā ierīkot savu gaļas pārstrādes darbnīcu, tādējādi nodrošinot to ar pārtiku, jo šie latviešu karavīri ar vietējo iedzīvotāju aplaupīšanu nekad nenodarbojās.

Kureliešu kustības izveide saistāma ar Latvijas Aizsargu organizācijas vadītāja, pulkvežleitnanta A. Dzenīša izdotu rīkojumu, Rīgas Aizsargu pulka sastāvā izveidot speciālu militāru vienību Daugavas labā krasta, starp Ķegumu un Pļaviņām, aizsardzības stiprināšanai pret strauji uzbrūkošo Sarkano armiju, kā arī partizānu/diversantu grupu atstāšanai ienaidnieka okupētajā teritorijā. Šis plāns bija saskaņots ar vācu okupācijas iestāžu augstāko vadību. Taču faktiski grupas vadītāji bijušā Latvijas armijas ģenerāļa J. Kureļa un viņa štāba priekšnieka, Latvijas armijas kapteiņa un Brīvības cīņu varoņa K. Upelnieka vadībā, loloja pavisam citus plānus un oficiālās versijas aizsegā sāka darbu pie latviešu militārās vienības veidošanas, kurai vēlāk būtu jākļūst par atjaunotās Latvijas armijas pamatu, cerot uz 1919. gada situācijas atkārtošanos kara beigās.