Piemineklis 1941. gada jūnija sacelšanās dalībniekiem un padomju terora upuriem Obeliju kapsētā
Piemiņas vieta

Obeliju pilsētā nemiernieki sāka slepeni pulcēties dažas nedēļas pirms nacistiskās Vācijas un Padomju Savienības kara, kura sākumā padomju armijas vienības atkāpās caur Rokišķiem Daugavpils virzienā. Obeliju nemiernieku vienības (apmēram deviņdesmit nemiernieki), no kurām lielākā daļa bija parastie lauku zemnieki, Neatkarīgās Lietuvas valsts ierēdņi un Strēlnieku savienības biedri, 1941. gada 23. jūnijā iesaistījās kaujā ar atkāpjošajiem Sarkanās armijas karavīriem, milicijas karavīriem un partijas aktīvistiem. Obeliju pagasts kļuva par pretošanās perēkli atkāpjošajam okupantam. Sacelšanās piedalījās nemiernieku vienības no Lukštai, Kriaunām un Aleksandraveles. Sacelšanās, kas notika Obeliju pagastā no 23. līdz 28. jūnijam, prasīja upurus. Mirušie nemiernieki un padomju terora upuri tika svinīgi apglabāti Obeliju kapsētā.

1941. gadā notikušā jūnija sacelšanās, Obeliju iedzīvotāju spēja drosmīgi un apņēmīgi pretoties padomju okupantiem, radīja vispārēju nepieciešamību pieminēt šo notikumu ar krāšņu pieminekli. 1942. gadā Obeliju kapsētā pie kritušo jūnija sacelšanās dalībnieku kapiem par vietējo iedzīvotāju ziedotajiem līdzekļiem tika uzstādīts iespaidīgs astoņus metrus garš un trīs metrus augsts betona piemineklis. Pieminekļa celtniecību organizēja Obeliju baznīcas mācītājs Leons Virkutis. Pieminekļa projektēšanu un būvniecību vadīja Ukrainas dzelzceļa meistars Gurijus Kateščenko, jūnija sacelšanās dalībnieks.

Padomju okupācijas laikā piemineklis kā drosmīgas pretošanās simbols tika vairākkārt iznīcināts, bet izturīgo pieminekli galīgi iznīcināja tikai 1976. gadā.

Obeliju iedzīvotāju cerība atjaunot memoriālu un tādējādi godināt sacelšanās dalībniekus un padomju terora upurus radās pēc Lietuvas neatkarības atjaunošanas. 1997. gadā par to sāka rūpēties Obeliju Brīvības cīņu vēstures muzeja dibinātājs Andrius Dručkus, un Obeliju apgabala goda pilsonim Donatam Smalinskam izdevās īstenot šo cēlo ideju. Pateicoties viņa pūlēm un daudzu labu cilvēku gribai, piemineklis tika atjaunots 2013. gadā.