Johans Laidoners (1884-1953) I Neatkarības kari
Eesti sõjaväelane ja poliitik, Eesti sõjaväe juht Vabadussõjas. Vabadusristi I liigi 1. järgu ja III liigi 1. järgu kavaler.
Laidoner sündis 12. veebruaril 1884 Viljandimaal. 1901. aastal astus vaesest perest pärit poiss vabatahtlikult tsaariarmeesse. 1902-1905 õppis ta Vilniuse jalaväe junkrukoolis, mille lõpetas kursuse parimana, ülendati alamleitnandiks ning suunati teenistusse 13. Jerevani ihugrenaderide polku. 1908. aastal ülendati leitnandiks.
1909-1912 õppis Johan Laidoner Nikolai sõjaväeakadeemias Peterburis ja jätkas sõjaväelist karjääri osaledes ka Esimeses maailmasõjas. Olles jõudnud alampolkovniku auastmesse kutsuti ta 1917. aastal tsaariarmee koosseisus loodud eesti rahvusväeosade kõrgeimaks sõjaliseks juhiks - 1. Eesti diviisi ülemaks.
Vabadussõja alates nimetas Eesti ajutine valitsus Laidoneri 23. detsembril 1918 sõjavägede ülemjuhatajaks polkovniku auastmes. Just tema juhtis Vabadussõjas Eesti sõjaväe võidule. 1919. aastal ülendati ta kindralmajoriks. Pärast Vabadussõja lõppu ülendati ta kindralleitnandiks ning läks erru. 1923. aastal anti Laidonerile Riigikogu otsusega tasuks teenete eest Vabadussõjas Viimsi mõis, kus praegu asub Eesti sõjamuuseum - kindral Laidoneri muuseum.
Edasi oli Laidoner tegev poliitikas olles aastatel 1920-1929 Riigikogu liige ja kuuludes aastatel 1922-1929 Rahvasteliidu täiskogu istungjärkudel Eesti delegatsiooni. Pärast 1924. aastal 1. detsembri mässukatset kehtestas valitsus Eestis sõjaseisukorra ning Laidoner kutsuti mõneks ajaks uuesti sõjaväe ülemjuhatajaks.
Pärast 1934. aasta riigipööret oli Laidoner sõjavägede ülemjuhataja kuni 22. juunini 1940. 1939. aastal ülendati ta kindraliks.
Nõukogude võim arreteeris Laidoneri 19. juulil 1940 ning ta suri 13. märtsil 1953 Venemaal Vladimiri vanglas.
Abikaasa Maria, sündinud Kruszewska (1888–1978, küüditati 1940, vabanes 1961), poeg Michael (1913−1928), kasupoeg Aleksei Kruszcewsky (1913–1941, küüditati, suri vangistuses).
Seotud objektid
Igaunijas Kara muzejs – ģenerāļa Laidonera muzejs
Muzejs kopš 2001. gada atrodas 19. gadsimta vidū celtajā vēsturiskajā Vīmsi muižā un pilda Igaunijas militārās vēstures mantojuma pētniecības, glabāšanas un eksponēšanas uzdevumu. Tā priekšteči bija Igaunijas Brīvības kara muzejs (dibināts 1919. gada 19. janvārī) un Ģenerāļa Laidonera muzejs, kurš ar Vīmsi pašvaldības rīkojumu tika iekārtots muižā 1993. gadā. Padomju okupācijas gados muižu izmantoja jūras spēku izlūkošanas vienība. Padomju armijai izvācoties, ēka tika atstāta bēdīgā stāvoklī. Muzejs tika nodibināts ar aizsardzības ministra Jiri Luika 2001. gada 26. februāra rīkojumu. Kopš tā laika muzejs darbojas Aizsardzības ministrijas paspārnē. Pamatekspozīcija stāsta par kariem Igaunijas teritorijā un svešzemju kariem, kuros piedalījušies igauņi. Daļa no ekspozīcijas ir veltīta armijas virspavēlniekam Johanam Laidoneram, kurš bija muižas saimnieks no 1923. līdz 1940. gadam. Militārās tehnikas angārā blakus muzeja galvenajai ēkai var apskatīt dažādus artilērijas elementus un transportlīdzekļus.
Ģenerāļa Johana Laidonera dzimtā vieta Vīlandē
Ģenerāļa Laidonera dzimtās mājas — Rabas lauku saimniecība Vardjas ciemā — vairs nav saglabājušās. Tiek uzskatīts, ka tās iznīcināja pirms Otrā pasaules kara, jo šajā vietā 1937. gadā tika uzcelts piemineklis. Pieminekli nojauca 1940. gadā, bet atjaunoja 1990. gadā. Pirms dažiem gadiem cilvēki aizsāka tradīciju vecajā lauku sētā novietot svecītes ģenerāļa dzimšanas dienā 12. februārī.
Ģenerāļa Johana Laidonera piemineklis zirga mugurā
Piemineklis, kurā ģenerālis Johans Laidoners attēlots zirga mugurā, atrodas netālu no pilskalniem Vīlandē. Pieminekļa autors ir tēlnieks Terje Ojavers, un tas tika atklāts 2004. gadā.
Armijas virspavēlniekam ģenerālim Johanam Laidoneram veltītais piemineklis ir pirmā un pagaidām vienīgā jātnieka statuja Igaunijā. Viņš kā izcila militārpersona un valstsvīrs, kurš dzimis šajā apriņķi, kļuva par pirmo Vīlandes goda pilsoni.
Saistītie stāsti
Начало, ход и конец битв при Цесисе
Победа в битвах под Цесисом должна была стать поворотным моментом в борьбе латышей и эстонцев за независимость своей страны. Эта победа пересекла черту между правительством Андриева Ниедра и планами немецкого генерала Ридигера фон дер Гольца по завоеванию Прибалтики. Вместо этого Временное правительство Карлиса Улманиса возобновило свою деятельность в Лиепае.