Didieji I WW1, I Nepriklausomybės karai

The former USSR State Security Committee (commonly known as Cheka) building is open for visitors. Here chekists imprisoned, interrogated and murdered Latvian citizens who were considered opponents by the occupation regime. There is also an exhibit from the Latvian Occupation Museum on the activities of Cheka in Latvia. Guided tours of the prison cells, corridors, basement and courtyard are available. The house was built in 1911 and it is one of the most beautiful buildings in Riga. Called the ‘Corner House’ by the people, it was the scariest symbol of the Soviet occupation regime in Latvia, and also one of the pillars of power of the USSR. Cheka operated from the Corner House during the occupation from 1940 to 1941 and then again from 1945 to 1991. Tens of thousands of Latvians were affected by direct political persecution. The fight against enemies of Soviet rule continued also after World War II. Cheka’s approach towards its operation slightly changed after Stalin’s death. Physical torture was replaced by psychological terror. The majority of Cheka agents were Latvians (52%). Russians were the second largest group – 23.7%. 60.3% of the agents were not members of the Communist Party. 26.9% of the agents had higher education. The system was designed in a way to involve local people and thus have greater control over the society. Staff documents and service records are located in Russia. And these materials have not been made available to Latvian authorities and researchers.

It is located at the corner of Parka and Saules streets in Ergļi, near the railway viaduct.

On May 23, 1919, the green partisans attacked a column of Vezumniki of the greats in the center of Ergli. The battle lasted two hours, and the partisans got 78 horses and many carts with rifles and other goods. Four partisans died in the battle, and one was injured. In total, 61 men fought in the ranks of the partisans in the county, six of whom died.

On May 21, 1939, a memorial stone of the 121st Eagle Regiment was opened in the village of Eagles at the place where the green partisans Jānis Andriksons, Andrejs Bumbers, Kārlis Baņgieris and Jānis Gūts fell on May 23, 1919.

During the Soviet occupation, the memorial sign at the intersection of Parka and Saules streets was demolished. It was restored and re-installed on April 22, 1989.

It is located in Valmiera, near the Gīme nature trail on Leona Paegles street.

The steel construction iron bridge over the Gauja was built in 1911. It connected the 114 km long route Ainaži-Valmiera-Smiltene, which was last completed in 1971.

After the liberation of Riga, on May 22, 1919, parts of the Soviet Latvian army, without showing serious resistance, retreated along the entire front. On May 26, the Estonian National Army and the Northern Latvian Brigade led by Colonel Jorģs Zemitān occupied Valmiera. "The bigots blew up the railway bridge around six o'clock in the afternoon. At 7:50 both wooden bridges were also set on fire. This did not prevent Estonian troops from entering the city from the side of the Valmiera manor in the evening of the same day* [..]"

Today, the iron bridge is a favorite place for recreation and walking and a section of the "Green Railway" bicycle route.

* The cadet company of the 6th Estonian Infantry Regiment was the first to arrive, accompanied by several armored vehicles.

Atrodas līdzās Viļakas Jēzus Sirds Romas Katoļu baznīcai.

Piemiņas stēla Lāčplēša kara ordeņa kavalieriem Viļakas novadā atklāta 2017.gada 11.novembrī. 28 Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru likteņi ir saistīti ar Viļakas novada vārdu.
Granīta stēla tapusi Latvijas valsts simtgadei veltītā projekta “Atceries Lāčplēšus” ietvaros. Godinot Latvijas Brīvības cīņās kritušos karavīrus, visā Latvijā tiks uzstādītas vienota parauga piemiņas stēlas. Projekta iniciators ir Jaunsardzes un informācijas centrs.

Pieci Lāčplēša kara ordeņa kavalieri, kuru vārdi iegravēti piemiņas stēlā, pēc Brīvības cīņu noslēguma dzīvoja tagadējā Viļakas novada teritorijā:
– Jānis Kuļšs bija jaunsaimnieks Šķilbēnu pagasta Apsīšos,
– Aleksejs Ļubimovs (Lavrentjevs) dzīvoja Šķilbēnu pagasta Fortepjanovas fermā, vēlāk Viļakā,
– Teodors Mende saimniekoja viņam piešķirtajā saimniecībā un bija mežsargs Žīguru pagasta Katlešu ciemā,
– Eduards Tenisons dzīvoja Vecumu stacijā, vēlāk dzīvoja Čabatrovas ciemā un strādāja p/s “Viļaka”,
– Jānis Burmeistars pēc 1928. g. kādu laiku dzīvojis Šķilbēnu pagastā.

Brāļu kapi Viļakas novadā ir atdusas vieta 45 karavīriem, kuri 1920. gadā atdeva savas dzīvības, aizstāvot Latviju no lieliniekiem. 9. janvāris bija diena, kad uzbrukumi sākās Ziemeļlatgalē, un, neskatoties uz toreiz esošajiem sarežģītajiem laikapstākļiem, tajā pašā dienā arī tika atbrīvota Viļaka.
Latgales atbrīvošanas kaujās Viļakas novadā plecu pie pleca kopā ar Latvijas armijas karavīriem un partizāniem pret Sarkano armiju cīnījās arī Igaunijas karavīri. Daudzi no viņiem atdeva savu dzīvību par brīvu Latviju.

Atrodas Gulbenē, Dzelzceļa iela 8

Apskatāma pati stacijas ēka un perons, izveidotā piemiņas plāksne un piemineklis represētajiem (tēln. I.Ranka).

Pirmā pasaules kara laikā (1916.—1917. gadā) šaursliežu līnija uz Pļaviņām pārbūvēta 1524 mm platumā, lai kalpotu kā savienotāja līnija ar Rīgas—Daugavpils līniju. Uzbūvēta arī līnija uz Ieriķiem, kā arī līdz Sitai, izveidojot savienojumu ar Pitalovu. Tādējādi Gulbene kļuva par dzelzceļa mezglu.

Brīvības cīņu laikā, 1919.gada 31.maijā atbrīvojot Gulbeni no lieliniekiem, 1.(4.) Valmieras kājnieku pulks šeit ieguva ievērojamu daudzumu kara trofeju.

Tagadējā stacijas ēka (arh. P.Feders) celta 1926. gadā. No Gulbenes dzelzceļa stacijas 1941. gada 14. jūnijā tika deportēti gan civiliedzīvotāji, gan Litenes vasaras nometnē arestētie virsnieki.
Kā nozīmīga mezgla stacija tika bombardēta 1944.gada pavasarī, pēc kara atjaunota sākotnējā izskatā, 2018.gadā atklāts izglītojošs un interaktīvs centrs „Dzelzceļš un Tvaiks”. Blakus atrodas SIA „Gulbenes –Alūksnes bānītis” ar interaktīvām nodarbībām un ekskursijām.

Skrundas kaujas piemiņas vieta atrodas Skrundas centrā, Oskara Kalpaka parkā pie Skrundas kultūras nama, Kuldīgas un Liepājas ielu krustojumā. Piemiņas vietā 2005. gadā uzstādīts akmens atzīmējot 1919. gada 29. janvāra kauju, kurā Oskara Kalpaka komandētais bataljons kopa ar Landesvēra vācu un krievu vienībām, atbrīvoja Skrundu no lieliniekiem. Karoga dienas tradīcija tiek uzturēta kopš 2004. gada, šādi godinot pirmo no lieliniekiem atbrīvoto pilsētu un tās atbrīvotājus, kuri 1919. gada 29. janvārī pie Skrundas baznīcas pacēla Latvijas karogu.

Neatkarības kara pirmajos mēnešos Latvijas Pagaidu valdība zem lielinieku spiediena strauji zaudēja Latvijas teritoriju. 1919. gada 22. janvārī lielinieki ieņēma Skrundu. Nedēļu vēlāk 29. janvāra agrā rītā sākās uzbrukums Skrundas atgūšanai. Latviešu Atsevišķajam bataljonam pulkveža-leitnanta Oskara Kalpaka vadībā vajadzēja uzbrukt gar Rudbāržu–Skrundas lielceļu un padzīt lieliniekus no Skrundas. Tam sekotu vācu vienību uzbrukums flangā ar uzdevumu iznīcināt atejošos pretiniekus, bet krievu rota dotos uzbrukumā starp latviešu un vācu vienībām, kā orientieri izmantojot Skrundas baznīcu. Uzbrukumu atbalstīja arī vācu artilērijas baterija. Uzbrukuma dienā pieturējās 15 grādu liels sals, spoži spīdēja saule, kalpakiešiem bija jāšķērso klajš lauks, bet lielinieki bija patvērušies muižas mūra ēkās. Lielinieki atklāja uguni, kad uzbrucēju ķēde atradās aptuveni 300 metru attālumā, sākās abpusēja apšaude, Oskara Kalpaka komandētie karavīri straujā triecienā devās uz priekšu un piespieda pretinieku pārtraukt apšaudi un atkāpties pāri Ventai. Pēc apmēram 3 stundu ilgas kaujas, ap 9 no rīta Skrunda bija ieņemta, turklāt Latviešu Atsevišķajam bataljonam bija tikai 2 ievainotie.

Skrundas kaujai bija būtiska nozīme Latvijas Pagaidu valdības bruņoto speku karavīru morāles paaugstināšanai, jo tā bija faktiski pirmā nozīmīgā uzvara kaujās pret lieliniekiem. Turklāt kaujā sevišķu drosmi demonstrēja arī pats komandieris - Oskars Kalpaks, ar savu piemēru iedrošinot karavīrus nebaidīties.

Mūsdienās Jaunmuiža, senāk Jaunāmuiža, ir apdzīvota vieta Kuldīgas novadā un atrodas ceļa Skrunda - Ezere 7 kilometrā. Apdzīvotā vieta izveidojusies bijušās Jaunās muižas (Neuhof) pusmuižu.

1919. gada 3. martā par šo vietu norisinājās intensīvas kaujas starp 1. Latviešu atsevišķā bataljona vienībām pulkveža Oskara Kalpaka vadībā un 2. Padomju Latvijas strēlnieku pulka vienībām.

1919. gada 3. martā sākās Kurzemes atbrīvošanas operācija Tauwetter (Atkusnis), kurā Vācu armijas VI rezerves korpuss, ar Landesvēru un tā sastāvā esošo 1. Latviešu atsevišķo bataljonu uzsaka uzbrukumu visā frontē ar nolūku atspiest lielinieku daļas līdz Lielupei. 3. marta agrā rītā 1. Latviešu atsevisķā bataljona vienības - Cēsu rota, Studentu rota un Jātnieku nodaļa, kuras pastiprināja vācu hauptmaņa Millera artilērijas baterija, sķērsoja Ventu pie Lēnām un uzbruka Jaunai muižai, kuru aiztāvēja 2. Padomju Latvijas strēlnieku pulka 2. bataljons. Vairāku stundu ilgajā kaujā, pakāpeniski ieņemot Jaunāsmuižas apkārtnes mājas, Kalpaka komandētās vienības sasniedza Jaunomuižu un pārķēra Skrundas - Pampaļu lielceļu pātraucot pa to pretinieka kustību un atspiežot pretinieku uz austrumiem. Jaunāmuižā bataljons kā trofejas saņēma kancelejas dokumentus un munīciju. Ieņemot pozīcijas tuvējās mājās bataljons nocietinājas. 5. martā uzsakās lielinieku pretuzbrukums, kuru līdz vakaram izdevās apturēt. 6. martā bataljons atsāka uzbrukumu ieņemot Skrundas skolu un virzoties uz Airītes - Aizupji rajonu.

Muižas pils atrodas Lēnu ciemā pie Ventas upes. Pils šobrīd ir privātīpašums, tādēļ apskatāma tikai no attāluma.

Muižas ēku no 1919.gada janvāra beigām līdz 3.martam 1.Latviešu atsevišķais bataljons izmantoja kā atbalsta punktu.  Latviešu atsevišķajam bataljonam bija jāatbrīvo Lēnu muižas apkārtne, lai būtu iespēja forsēt ventu iepretim Jaunmuižai. 

Muiža piederējusi  baronam Frīdrihs fon Firksam, kam piederēja arī Rudbāržzu un Sieksātes muižas. Kungu māja celta 19. gadsimtā.  Baronam Lēnu pils kalpojusi galvenokārt  kā vieta medībām un atpūtai nedēļas nogalē. 

No 1927. līdz 1937.gadam pilī bijusi skola, bet padomju okupācijas laikā kolhoza kokdarbnīcas. 1965.gadā tajā atvēra tautas namu. Ēku ansamblis daudz cietis no pārbūvēm, arī parks nav saglabājies. Ir saglabājušās vairākas saimniecības ēkas. 

Piemineklis atrodas Lēnās, ceļu krustojumā netālu no Lēnu muižas.

Piemineklis - piemiņas zīme atklāta 2007. gada 8. novembrī. Tā veidota pēc tēlnieces Maijas Enģeles projekta. Pieminekļa idejas autors un finansētājs ir Jānis Blūms, kura tēvs, 1. Atsevišķā latviešu bataljona Jātnieku nodaļas virsleitnants Paulis Blūms organizēja un vadīja upes šķērsošanu 1919. gada 3. martā ar 10 vīru palīdzību.

Katru gadu 3.martā šeit pulcējas jaunsargi, zemessargi, kā arī citi interesenti piemiņas pasākumā par godu 1.Latviešu atsevišķajam bataljonam.

Baznīca atrodas Skrundas novada Nīkrāces pagasata Lēnu ciemā, Skrundas - Embūtes ceļa malā.

Pie baznīcas atrodas Ventas upe, kuras krastus 1919. gada februārī apsargāja 1. Atsevišķā latviešu bataljona karavīri. Tā kā bataljona skaitliskais sastāvs neatļāva veidot vienlaidus frontes līniju, tad fronti apsargāja ar sargposteņiem. Viens no tādiem atradās arī upes krastā pie baznīcas. Savukārt baznīcas torņi noderēja apkārtnes un otra upes krasta novērošanai.

Skrundas skola atrodas Skrundas – Ezeres ceļa 3. kilometrā, apdzīvotā vietā Pumpuri. Skola ir privātīpašums, tādēļ apskatāma no attāluma. 

1919. gada janvārī un martā skolas tuvumā notika 1. Latviešu atsevišķā bataljona kaujas ar Padomju Latvijas 2.latviešu strēlnieku pulka vienībām.

Kauja pie Skrundas skolas notika 1919. gada 22. janvārī. Atkāpjoties lielinieku pārspēka priekšā vācu un latviešu vienības nostājās Ventas rietumu krastā, savukārt lielinieku spēki pulcējās Saldū gatavojoties plašākai operācijai, vienlaikus izsūtot daļu spēku Skrundas virzienā. Lai pārņemtu iniciatīvu un mēģinātu sakaut lielinieku spēkus pa daļām, 22. janvārī 1. Latviešu atsevišķā bataljona Cēsu rotai, kuru papildināja 15 Virsnieku rotas karavīri un vācu Rādena rotai Skrundas frontes sektorā bija jāuzbrūk Saldus virzienā. Par abu rotu pulcēšanās vietu bija noteikta Skrundas skola. Tomēr uzbrukuma sagatavošanas fāzē abas rotas pārsteidza lielinieku uzbrukums, kā rezultātā vācu un latviešu vienībām bija jāatkāpjas līdz Rudbāržiem.

Otrā sadursme pie Skrundas skolas notika 1919. gada 6. martā, kad pulkveža Oskara Kalpaka komandētā bataljona Cēsu un Studentu rotas straujā triecienā pārsteidzot pretinieku ieņēma Skrundas skolu un turpināja virzīties Dutēnu, Engurnieku un Airītes virzienā.

Skrundas-Ezeres ceļa malā, skolas tuvumā, vietā, kur ceļš iet pār Klūgas upīti, atrodas neliels, senatnīgs mūra tilts no 19.gadsimta beigu puses ar divām pusloka arkām, caur kurām upei tecēt. Agrāk ceļš, kas ved pār šo tiltu, ticis izmantots, taču tagad tas pamazām apaug ar zāli, jo mūsdienās tiek lietots blakus esošais asfaltētais ceļš un tilts. No šī tilta uz mūra tiltiņu paveras lielisks skats, ko bagātina akmeņainā upes gultne un kupliem kokiem apaugušie krasti. Šis objekts ir vizuāli ļoti pievilcīgs un piemērots velo vai kājnieku maršrutiem. 

Atrodas Drabešu pagastā Vidzemes šosejas 79. kilometrā.

Redzams no granīta veidots piemineklis, kurā iekalta stilizēta lielinieku iebrukuma ceļa shēma.
Piemineklis atklāts un iesvētīts. 2018. gada 28. decembrī.Drabešu pagastā 1918. gada 24.decembrī kapteiņa Artūra Jansona (1893 - 1941) izlūku komanda ar smagā ložmetēja uguni aizkavēja Sarkanās armijas izlūku virzīšanos no Cēsīm uz Ieriķiem. Tā bija pirmā latviešu karaspēka bruņotā sadursme ar Padomju Krievijas Sarkano armiju.