Kārlis Ulmanis Baltijas valstu neatkarība, II WW2
Läti president ja peaminister (1936-1940). Kārlis Ulmanis korraldab 15. mail 1934 riigipöörde, millega algab Lätis autoritaarse valitsemise periood.
Ta ei kannatanud pikka kõhklust, oli erakordselt andekas poliitik, keda iseloomustas raudne tahe, tohutu energia, organiseerimis- ja organiseerimisvõime, fanaatiline tööarmastus, tagasihoidlikkus isiklikus elus, sügav ja siiras patriotism. Tema peamised loosungid olid: "Ühtsus, juhtimine, lätilikkus".
Kārlis Ulmanis sündis 4. septembril 1877. aastal Pikši vallas, Dobele rajoonis, Udzes'i vallas asuvas majas. Ta õppis Bērmuiža algkoolis, Jelgava linna Aleksandrikoolis, Jelgava reaalkoolis. 1896. aastal lahkus ta Jelgava reaalkoolist ja läks Ida-Preisimaale, et õppida piimakarjakasvatust Tapiava (tag. Guardejska) piimanduskoolis. Aastal 1897 töötab ta Riias, Krāsotāju ielas, piimandusjuhina. 1902 juhatab ta koos J. Bergsiga piimanduskursust Bērmuižas. Aastatel 1902-1903 õpib ta Šveitsi föderaalses polütehnikumis Zürichis. Aastatel 1903-1905 õpib ta põllumajandust Leipzigi ülikooli põllumajandusinstituudis, samal ajal viib ta Lätis läbi mitmeid piimanduskursusi.
21. detsembril 1905 arreteeriti ta 1905. aasta revolutsioonis osalemise eest ja saadeti Pihkva vanglasse. 1906. aastal vabastati ta vanglast ja 1907. aasta kevadel emigreerus ta New Yorki (USA). Ta õppis mitmes USA kolledžilaadses õppeasutuses põllumajandust, sai põllumajandusettevõtte juhatajaks ja Nebraska ülikooli õppejõuks.
17. novembril 1918 valitakse ta Läti Rahvusnõukogu peaministriks. 18. novembril teeb Rahvanõukogu Ulmanisele ülesandeks ministrite kabineti moodustamise. 18. novembrist 19. detsembrini - põllumajandusminister. 19. novembrist 1918 kuni 13. juulini 1919 - peaminister. Läti riikluse kindlustamiseks palutakse abi Taani, Rootsi ja Eesti valitsuselt. 14. juulist kuni 4. septembrini 1919 - põllumajandusminister, 14. juulist kuni 8. detsembrini 1919 - peaminister.
Septembris 1919 tehti K. Ulmanise vastu ebaõnnestunud mõrvakatse. 16. oktoobrist 1919 kuni 11. juunini 1920 - sõjaminister, 9. detsembrist 1919 kuni 11. juunini 1920 - peaminister ja kaitseminister. 12. juunist 1920 kuni 18. juunini 1921 on Kārlis Ulmanis peaminister. 27. aprill 1921 - kolmas rünnak Kārlis Ulmanise vastu.
18. juunil 1922 asutatakse K. Ulmanise algatusel Kultuurifond. 28. veebruaril 1925 antakse talle Kolme Tähe I klassi teenetemärk. 24. septembrist 1925 kuni 6. maini 1926 - peaminister. Alates 7. maist kuni 18. detsembrini 1926 - välisminister. 27. märtsist 5. detsembrini 1931 ja 17. märtsist 15. maini 1934 peaminister ja välisminister. Alates 18. maist 1934 kuni 20. juunini 1940 peaminister.
15. mail 1934 korraldab Ulmanis riigipöörde. 11. aprillil 1936 võtab peaminister Kārlis Ulmanis 12. märtsi 1936. aasta Vabariigi Presidendi ameti täitmist käsitleva seaduse alusel üle Vabariigi Presidendi ametikoha.
1937. aastal asutatakse Isamaa preemia. 11. augustil 1938 antakse talle kõrgeima klassi kolme tärni orden.
Peaminister K. Ulmanis täitis Läti Vabariigi presidendi ülesandeid kuni Läti Vabariigi okupeerimiseni 17. juunil 1940. aastal. 22. juulil 1940 küüditatakse ta NSV Liitu. Alates 29. juulist 1940 kuni 1941. aasta maini on ta vangistatud Vorošilovskis spetsiaalselt selleks otstarbeks ettevalmistatud mõisas. 4. juulil 1941 arreteeritakse Ulmanis rahvusvahelise kommunistliku liikumise vastase kontrrevolutsioonilise tegevuse eest Nõukogude võimude poolt ja paigutatakse Ordžinikidze rajooni Riikliku Julgeoleku Administratsiooni sisevanglasse. 8. septembril 1942 viiakse ta Krasnovodskisse, Turkmeenia NSV-sse. 14. septembril 1942 paigutatakse ta vangla meditsiiniosakonda.
Suri 20. septembril 1942 Krasnovodski vanglas. Tunnistajate sõnul maeti Krasnovodski kalmistule.
Papildus izziņas avoti
Kārlis Ulmanis presidendi kohusetäitjana 1936 - 1940 | Läti presidendi kantselei (president.lv)
Saistītās laikalīnijas
Saistītie stāsti
Piemiņas vieta atentātam pret Kārli Ulmani
1920.gada 15.aprīlī mežainā apvidū uz autoceļa Lubāna - Dzelzava tika veikts atentāta mēģinājums pret automobilī braucošo Kārli Ulmani, kas tobrīd bija Latvijas Ministru prezidents. Šajā vietā starp Dzelzavas un Indrānu pagastu robežu 1939.gada 11.augustā tika uzstādīta piemiņas plāksne.
1917.gada marts - svarīgs mēnesis Valmieras un Latvijas vēsturē
1917.gada martā, vairāk nekā gadu pirms Latvijas valsts proklamēšanas, Valmierā dibināta Vidzemes Pagaidu zemes padome, kas pieņēma rezolūciju par Latvijas autonomijas un pašnoteikšanās tiesībām. Padomes dibināšanas dienā pie pulcēšanās vietas pirmo reizi pacelts sarkanbaltsarkanais karogs.
Cēsu kauju sākums, notikumu gaita un noslēgums
Gūtajai uzvarai Cēsu kaujās bija lemts kļūt par pagrieziena punktu latviešu un igauņu cīņā par savas valsts neatkarību. Šī uzvara pārvilka svītru Andrieva Niedras valdības un Vācijas ģenerāļa Rīdigera fon der Golca Baltijas iekarošanas plāniem. Tā vietā savu darbību Liepājā atjaunoja Kārļa Ulmaņa Latvijas Pagaidu valdība.
Ģenerāļa Jāņa Baloža dzīve pēc atgriešanās no izsūtījuma
Kad 1940. gadā krievi cenšas no Latvijas valdības izspiest sev izdevīgu militārās bāzes līgumu, kas padarītu Latvijas armijas pretošanās iespējas sarkanarmijai gandrīz neiespējamas, ģenerālis J. Balodis mēģina šajā līgumā panākt dažus grozījumu. Taču tas neizdodas. Bet ģenerāļa nelabvēļi šo apstākli izmanto, lai J. Balodi vēlāk pataisītu gandrīz vai par nodevēju. Pēc konflikta ar Valsts un Ministru prezidentu K. Ulmani, ģenerālis 1940. gada 5. aprīlī tiek atbrīvots no kara ministra amata. Tad J. Balodis nolemj piedalīties Saeimas vēlēšanās no Demokrātiskā bloka, taču no tā nekas neiznāk, jo vēlēšanās drīkst kandidēt tikai viens saraksts – komunistu kandidātu saraksts. Latvija kļūst par 14. padomju republiku.
Par Latvijas okupāciju
1940. gada neatkarīgās Latvijas valsts pastāvēšanu pārtrauca Padomju Savienības īstenotā okupācija un aneksija, jeb inkorporācija Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) sastāvā.
No Ādolfa Ersa grāmatas "Vidzeme brīvības cīņās" par begļu gaitām Valkā
Sākot ar bēgļu laiku, Valkai piekrita svarīgāka loma, nekā citām Vidzemes pilsētām, tamdēļ, ka te atradās politiski aktīvais laikraksts “Līdums”, kur tika kaldināti Latvijas garīgie un politiskie ieroči, un arī tamdēļ, ka te bija krustceļš, kur satecēja ceļi no trim Latvijas pusēm: no Rīgas, Alūksnes, Mozekiles, un arī no Igaunijas un Krievijas, Šejienei bija saites ar bēgļiem visās malās – Tartū, Pliskavā, Maskavā un Pēterpilī. Te bija liels bēgļu centrs.