Stāsts par unikālu militāru objektu Karostā

For years, I have not noticed any sustained interest in the unique places just eight to ten kilometres north of the city centre among the residents of Old Liepaja. But hidden in the thicket of the forest, on the dune bank or on the marsh paths, the historic sites of the Karosta are no less interesting historical facts and stories worthy of long-forgotten legends. One of them - the former 23rd Coastal Artillery Battery of the USSR - will be the subject of this story.
Simultaneously with the artillery battery of the 27th coast in the current Pērkone Greenland, the USSR military also started to build powerful artillery positions in the northern part of Liepāja, Karosta, Tobago and Jātnieku streets. Today, this is evidenced by the well-preserved rangefinder towers, underground command post, concrete warehouse vaults, communication center and fire pool contours. However, four concrete positions of 130 mm caliber naval cannons have been the least able to withstand the time tooth and shore collapses.
The importance and urgency of the Russian Soviet "limited" contingent in the Republic of Latvia to station heavy cannons right here can be ascertained by walking along Lībiešu Street in the direction of Šķēde Gardens - the 23rd battery temporary positions are still visible on the partially swampy and overgrown left side of the highway. Their capers - ramparts for three cannons were built on wooden shelves first, during the frosts of the autumn of 1939. Cannon crews who had to sleep in tents began battle duty at the end of November 1939.
Construction of the "real" battery began in January 1940. The first objects were the so-called engineering positions - diesel power plant, heating mains, wooden log barracks, sanitary barracks, laundry and boiler house, but the former tsarist batteries No. 2 on the south side, also concrete and armored steel "hat" covered command post. In May 1940, while planning a road route in the dunes to move heavy cargo, about 300 soldiers set about concreting cannon positions and underground galleries. Needless to say, all the works were vigilantly watched by the NKVD and local farmers of Šķēde and Medze parishes, who worked on bringing stones and gravel, the entrance was denied - the Chekist took the reins of the cart and entered behind the barbed wire fence, there is nothing to rub blisters in foreign eyes! *
However, no secret concealment in the bag prevented the rumors that a dozen concreting works had been an alien element to the working class and negligently violated the process of continuous pouring of concrete. The villain was shot, of course.
A resident of Medze, then a boy, recently told me about the rather strange adventures while building the battery: "We were driving to the Liepāja market in the sleds, and we heard the noise of hell at the" Zvaigznes ". Giant sleds were made of two logs, stacked with steel studs from the Medze quarries, and Russian soldiers also walked next to them or sat on the "sleds", but on the stone carriage like a man with a "gourmet" sitting on the throne **.
23. The batteries were put into operation on May 5, 1941, and on May 17, the crew, 180 people, started combat duty.
In the June 1941 battles, the commander of the battery, Captain Gordeychuk, managed to move the cannons for shooting against the attacking Germans in the Grobiņa-Brēdiki district. On June 27, the cannons were blown up.
Now the remains of a battery, artillery rangefinders, cannon yards, underground galleries and a command post are forgotten and gloomy objects, but I think they have retained their aura of sad history.
* Глаза мазолить - a Russian expression - to hide from strangers.
** Garmoška. Musical instrument - bellows harmonicas.
https://irliepaja.lv/vide/stasts-par-unikalu-militaru-objektu-karosta/
Related timeline
Related topics
Related objects
Liepājas 23. krasta aizsardzības baterija
Baterijas vieta meklējama starp Tobago un Jūras ielām jūras virzienā.
Pēc 1939. gada 5. oktobrī noslēgtā “bāzu līguma” starp Latvijas Republikas un PSRS, Kurzemē plānoja izvietot gandrīz 25 000 lielo Sarkanās armijas un Baltijas kara flotes kontingentu. Līdz 1941. gada martam Latvijā izveidoja Baltijas jūras spēku bāzes Irbes jūras līča, Sāremā un Liepājas aizsardzības sektorus, kuru sastāvā veidoja krasta aizsardzības baterijas.
Liepājas krasta aizsardzības sektorā iekļāva 208. artilērijas divizionu ar divām 130 mm B-13 lielgabalu baterijām (Nr. 23 un Nr. 27), kā arī vienu 180 mm dzelzceļā lielgabalu bateriju. 23. baterijas būvniecību sāka 1939. gada novembrī un pabeidza 1941. gada 17. maijā, daļēji izmantojot Liepājas cietokšņa Baterijas Nr. 2 dzelzbetona nocietinājumus. 23. baterija sastāvēja no četrām dzelzbetona lielgabalu pozīcijām jūras krastā, komandpunkta un novērošanas (tālummērīšanas) tornis kāpu mežā. Tālummērīšanas posteņi izvietoti dzelzbetona torņos, lai nodrošinātu labāku redzamību, saglabājot maskēšanos priežu mežā.
1. un 2. lielgabalu pozīcija atrodas pašā jūras krastā un daļēji erozijas nopostītas, bet kāpās vislabāk redzama 4. lielgabala pozīcija. Padomju karavīri 23. bateriju uzspridzināja 1941. gada 27. jūnijā atkāpjoties no Liepājas.
Pēc Otrā pasaules kara 23. bateriju pārdēvēja par 636. bateriju, kuras bruņojumā bija tie paši 130 mm B-13 lielgabali, bet uguns vadībai 1954. gadā izbūvēja jaunu tālummērīšanas torni, kas atrodas blakus 1941. gada tornim. 1963. gadā visus Liepājas krasta aizsardzības lielgabalus demontēja.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Baterijas Nr. 2 teritorija atrodas Aizsardzības ministrijas lietošanā.
Pie tam abi torņi atrodas ļoti tuvu viens no otra – tikai 10m attālumā. Četru lielgabalu pozīcijas atradušās pa labi no abiem torņiem, faktiski pašā jūras krastā. Šobrīd lielgabalus apkalpojušā personāla dzelzsbetona bunkurs ir jūras viļņu apskalots un izskalotu pamatu, sašķiebies un sasvēries uz jūras pusi.
Karosta (Maršruts)
Karosta ir lielākā vēsturiskā militārā teritorija Baltijā un aizņem gandrīz vienu trešdaļu no visas Liepājas teritorijas. Karosta ir unikāls militāro un fortifikācijas būvju komplekss Baltijas jūras krastā, kas ir īpašs Latvijas un pasaules vēsturē un arhitektūrā.
Mūsdienu Karostā savdabīgi savijas grezna 19. gs. beigu arhitektūra un militārais skarbums. Ēkās saskatāms Krievijas impērijas un PSRS militāro objektu būvniecības stilu kontrasts. Karosta mūsdienās ir īpaši iecienīts tūrisma objekts.
Uzbūvēta pirms 1.Pasaules kara Krievijas armijas vajadzībām. 1890. gadā pēc Krievijas cara Aleksandra III pavēles uz ziemeļiem no Liepājas sākās apjomīga cietokšņa un kara pilsētas celtniecība. Sākotnēji tā tika dēvēta par Imperatora Aleksandra III ostu. Projektēta kā pilnīgi autonoma apdzīvota vieta ar savu infrastruktūru, elektrisko spēkstaciju un ūdensapgādi, baznīcu un skolām.
Jaunās ostas būvniecību oficiāli atklāja Krievijas imperators Aleksandrs III 1893. gada 12. augustā. Lai gan Aleksandra III nāve 1894. gadā mainīja Krievijas ārpolitiku, jaunās ostas pamatbūvniecību noslēdza 1906. gadā. Cietoksnis sastāvēja no četrām krasta aizsardzības baterijām – Nr. 1, Nr. 2, Nr. 3 un Nr. 6, kā arī vairākām fortifikācijas būvēm sauszemes pusē – Ziemeļu forts, Redāns, Vidus forts, Dienvidu forts un liela skaita munīcijas noliktavām. Pirmie karakuģi jaunajā ostā sāka bāzēties 1898. gadā.
Ostas un cietokšņa daļēju iznīcināšanu veica sākoties Pirmajam pasaules karam, pēc Vācijas Kara flotes apšaudes 1914. gada 2. augustā. Imperatora Aleksandra III ostas vēsture, kas sastāvēja tikai no būvēšanas un likvidācijas, noslēdzās 1915. gada maijā, kad Vācijas karaspēka ieņēma Liepāju.
Padomju laikā Karosta bija slēgta teritorija, kas nebija pieejama pat Liepājas civiliedzīvotājiem. Pēdējie padomju armijas karavīri Liepāju atstāja tikai 1994. gadā.
Karostā ir apskatāmi tādi militārā mantojuma objekti kā Ziemeļu mols un forti, Redans, Karostas cietums, Karostas ūdenstornis, Sv.Nikolaja pareizticīgo Jūras katedrāle, O.Kalpaka tilts uc.
Liepājas cietokšņa Ziemeļu Forts un Baterija Nr.1, Karosta
Ziemeļu forti ir zināmākā un vizuāli iespaidīgākā Liepājas cietokšņa daļa. To vēsturiskais nosaukums ir Cietokšņa baterija Nr. 1 un tos uzbūvēja Krievijas cara armija 19. gadsimta beigās, lai pasargātu Liepājas jūras kara bāzi ienaidnieka uzbrukuma gadījumā, tika izbūvēti nocietinājumi tagadējās Karostas teritorijā un arī Liepājas centrā un pie dienvidu robežas.
Liepājas cietokšņa aizsardzībai no ziemeļiem starp Tosmares ezeru un jūru izbūvēja dzelzbetona nocietinājumu – Ziemeļu fortu, kuru plānoja apbruņot ar sešu 9 collu (229 mm) 1867. gada modeļa lielgabalu bateriju un lielu skaitu prettrieciena mazkalibra lielgabaliem. Līdz cietokšņa likvidēšanai izbūvēja tikai lielgabalu postamentus un munīcijas novietnes, bet pašus lielgabalus neizvietoja.
Cietokšņa ziemeļu daļā atradās viena no četrām izbūvētajām krasta aizsardzības baterijām – Baterija Nr. 1. Baterijā plānoja izvietot sešus 6 collu (152 mm) Kanē sistēmas 1892. gada modeļa lielgabalus, sešus 11 collu (280 mm) 1887. gada modeļa lielgabalus un divus 57 mm Nordenfelda sistēmas prettrieciena lielgabalus. Tikai Kanē sistēmas lielgabaliem bija pietiekami liels šaušanas attālums, lai pretotos iespējamai Vācijas Kara flotes apšaudei. Līdz ar to uz cietokšņa likvidēšanas brīdi, bruņojums bija uzstādīts tikai daļēji.
Ziemeļu forti tāpat kā Karosta padomju laikā bija slēgta militāra teritorija, taču šodien daļēji saspridzinātos vēstures labirintus ir iespējams brīvi apskatīt. Tomēr, apmeklējot Ziemeļu fortus, jābūt ļoti uzmanīgiem. Baltijas jūras stāvkrasts Karostā, tāpat kā citviet Latvijas piekrastē, ir bīstams, un krasts var iebrukt. Tāpēc nav ieteicams staigāt zem fortu drupām.
Karostas ūdenstornis, Karosta
Ūdenstornis atrodas Liepājā, Karostā, Ģenerāļa Baloža ielā 29 – vietā kur iela satiekas ar Lazaretes ielu. Ūdenstornis bija būtiska Karostas celtne, jo apgādāja gandrīz visu Karostas teritoriju ar dzeramo ūdeni. Precīzs ūdenstorņa celtniecības laiks nav zināms, taču tas varētu būt starp 1903. un 1905. gadu. Projekta autors iespējams ir Sanktpēterburgas arhitekts Stefans Gaļenzovskis.
Ūdenstorņa darbību nodrošināja tvaika spēka iekārta ar diviem ogļu katliem, no kuriem viens tika turēts rezervē, tāpēc līdzās tornim ir tikpat augsts skurstenis. Transmisija darbināja četrus sūkņus, no kuriem divi bija rezervē. Četri dziļurbumi nodrošināja ūdens padevi sūkņiem, kas to uzsūknēja torņa piektajā stāvā esošajā rezervuārā, bet no turienes – Karostas virsnieku dzīvokļos un karavīru kazarmās.
Līdz ar Karostas nonākšanu Latvijas armijas rīcībā arī ūdenstorņa saimniecību pārņēma Latvijas Kara ministrija. Pec Otrā pasaules kara te saimniekoja Padomju armija. Ūdenstornis vairs savas funkcijas neveic kopš 1989. gada.
Lai gan tornis nebija militāra celtne, no tā 1919. gada novembrī Latvijas armija koriģēja britu karakuģu artilērijas uguni cīņā pret Bermonta karaspēka uzbrukumu.
https://industrialheritage.travel/lv/objects/karostas-udenstornis/51
Brīvības taka (Maršruts Karostā)
Labiekārtota, 9 km gara pastaigu taka, kas izveidota, godinot latviešu puišu drosmi un varonību Latvijas Brīvības cīņās 1919. gadā.
Taka sākas Redānā, un tās maršruts ved cauri Karostas mežu teritorijai, gar jūras krastu un Cietokšņa kanālu, ietverot Cara laika nocietinājumu un padomju laika militārā mantojuma apskati. Takā izvietoti 5 informācijas stendi, kas iepazīstina ar Karostas izveidi un nocietinājumu sistēmu, kas apjož visu pilsētu, Liepājā notikušajām Brīvības cīņām 1919. gadā, kā arī ar vēlākajos gados celtajām militārajām būvēm un dzīvi Karostā padomju laikos.
1918. gada 18. novembrī proklamēja neatkarīgu Latvijas Republiku, taču jaunizveidotās Latvijas valsts teritorijā joprojām atradās vairāki svešu valstu karaspēki.
Kaujām pie Liepājas 1919. gada novembrī bija svarīga nozīme Latvijas brīvības atgūšanā, kad, pateicoties karavīru varonībai, tika atsists gandrīz 5 reizes lielāks ienaidnieka pārspēks. Pēc izšķirošajām kaujām Liepājā Bermonta karaspēks tika padzīts no Latvijas.
Karostas Oskara Kalpaka tilts
Oskara Kalpaka vārdā nosauktais tilts ir Liepājas vārti uz Karostu un atrodas Oskara Kalpaka un Atmodas ielas satikšanās vietā - pāri Karostas kanālam.
Unikālais izgriežamais tilts ir atklāts 1906. gada 19. augustā. 1. Pasaules kara laikā tiltu saspridzināja, bet pēc kara to atjaunoja. Tiltu atjaunoja vēlreiz pēc tam, kad 1926.gadā to atkal sabojāja tvaikonis "Narne", taču tas cieta arī Otrā pasaules kara laikā, kad uzbrūkošā padomu armija apšaudīja Liepājas ostu. Līdz pat Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanai Karosta bija slēgta Liepājas teritorija, kas nebija pieejama pat liepājniekiem. Visa Karosta bija militārs objekts, tādēļ kustību pār tiltu visu diennakti kontrolēja sargposteņi. Pāri tiltam uz Karostu varēja tikt tikai ar speciālām atļaujām dažas stundas diennaktī, pārējo laiku tilts stāvēja atvērts PSRS karakuģu satiksmei. Visus okupācijas gadus kopš tilta nosaukums bija "Sarkanarmjas tilts". 2006.gada vasarā tilta Ziemeļu balstā ieskrēja ar Gruzijas karogu peldošais tankeris "Anna", pēc rekonstrukcijas Oskara Kalpaka tiltu svinīgi atklāja 2009.gada augustā.
Tilts sver 300 tonnas un sastāv no divām daļām (Ziemeļu un Dienvidu puses), kas veidotas no divām vienādām konsolēm. Tilta brauktuves platums ir 7.3 metri un tā klājs ir veidots no koka dēļiem. Tilta kopējais garums ir 133 metri ar laiduma shēmu 27.55 metri + 77.9 metri + 27.55 metri. Tilta augstums virs ūdens līmeņa ir 8.32 metri. Tilts tiek izgriezts noteiktajos laikos un saskaņā ar Ostas drošības noteikumiem, kuģis uzsāk kustību tikai tad, kad tilts ir atvērts kuģu satiksmei un var droši iebraukt vai izbraukt no Karostas kanāla. Oskara Kalpaka tilts kuģu satiksmei tiek izgriezts 5 reizes diennaktī. Tiltu noteiktajos laikos neizgriež, ja vēja ātrums pārsniedz 10 m/s vai arī tad, ja nav plānoti kuģu manevri.
23.krasta baterijas tālummērītājs Nr.2 (1954)
Tālummērītājs (datēts ar 1954.gadu) atrodas kāpas priedēs 10m attālumā no 1941.gadā celtā tālummērītāja. Krasta baterijas 1. un 2. lielgabalu pozīcija atrodas pašā jūras krastā un daļēji erozijas nopostītas, bet kāpās vislabāk redzama 4. lielgabala pozīcija.
Liepājas cietokšņa Bateriju Nr. 2 plānoja izbūvēt tālāk no krasta līnijas un to aizsargāja augsts nocietinājumu valnis. Baterijas bruņojumā paredzēja 16 11 collu (280 mm) 1877. gada modeļa mortīras. Mortīras izmantoja stāvas šāviena trajektorijas un tām nebija nepieciešama tiešā tēmešana.
Pēc 1939. gada 5. oktobrī noslēgtā “bāzu līguma” starp Latvijas Republikas un PSRS, Kurzemē plānoja izvietot gandrīz 25 000 lielo Sarkanās armijas un Baltijas kara flotes kontingentu. Līdz 1941. gada martam Latvijā izveidoja Baltijas jūras spēku bāzes Irbes jūras līča, Sāremā un Liepājas aizsardzības sektorus, kuru sastāvā veidoja krasta aizsardzības baterijas.
Liepājas krasta aizsardzības sektorā iekļāva 208. artilērijas divizionu ar divām 130 mm B-13 lielgabalu baterijām (Nr. 23 un Nr. 27), kā arī vienu 180 mm dzelzceļā lielgabalu bateriju. 23. baterijas būvniecību sāka 1939. gada novembrī un pabeidza 1941. gada 17. maijā, daļēji izmantojot Liepājas cietokšņa Baterijas Nr. 2 dzelzbetona nocietinājumus. 23. baterija sastāvēja no četrām dzelzbetona lielgabalu pozīcijām jūras krastā, komandpunkta un novērošanas (tālummērīšanas) tornis kāpu mežā. Tālummērīšanas posteņi izvietoti dzelzbetona torņos, lai nodrošinātu labāku redzamību, saglabājot maskēšanos priežu mežā.
Pēc Otrā pasaules kara 23. bateriju pārdēvēja par 636. bateriju, kuras bruņojumā bija tie paši 130 mm B-13 lielgabali, bet uguns vadībai 1954. gadā izbūvēja jaunu tālummērīšanas torni, kas atrodas blakus 1941. gada tornim. 1963. gadā visus Liepājas krasta aizsardzības lielgabalus demontēja.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Baterijas Nr. 2 teritorija atrodas Aizsardzības ministrijas lietošanā.
Jūras pasta baložu stacija Karostā
Bijusī jūras pasta baložu stacija Nr.2. – faktiski audzētava - atrodas Karostā, Pulkveža Brieža ielā 6. Tā celta laikā no 1899.–1900. gadam un tajā bija paredzēta vieta aptuveni 450 pasta baložu - spārnoto kareivju- turēšanai. Vēlākajos gados ēkā bija ierīkoti dzīvokļi, tāpēc no senās godības saglabājusies vien sarkano ķieģeļu celtnes apjoms. Otra pasta baložu stacija –Nr.1., kas līdz mūsdienām nav saglabājusies, bija paredzēta 750 putniem sauszemes karaspēka izmantošanai, atradās Atmodas bulvāra ziemeļu galā.
Pasta baloži bija vienkāršs, ātrs un drošs veids kā nodrošināt sakarus starp krastu un jūrā esošajiem kuģiem. Lai gan radiotelegrāfs, kā moderna sakaru ierīce tobrīd jau tika plaši izmantots, tomēr baložu izmantošana tika uzskatīta par drošāku – pretinieks ziņojumu varēja pārtvert tikai pārtverot pašu pasta balodi. Pasta baloži pārvietojās vidēji ar ātrumu 60 km stundā, bet izdevīgos vēja apstākļos to parvietošanās ātrums varēja sasniegt par 100 km stundā. Pasta baložus vajadzēja īpaši sagatavot un trenēt, tāpēc darbs ar baložiem prasīja rūpes un pacietību. Pasta baložu sakari darbojās izmantojot putnu spējas atgriesties savā dzimtajā būrī. Kad putnu pārveda uz citu vietu – baložu staciju, izdalīšanas un palaišanas punktu un, aprīkotu ar ziņojumu kapsulu, palaida brīvībā, mazais vēstnesis atgriezās savā dzimtajā būrū. Lai nodrošinātu sakarus starp divām baložu stacijām, bija nepieciešams katrā turēt noteiktu putnu skaitu, kas bija auguši korespondenta sakaru, jeb pasta baložu stacijā. Katru gadu baložus iesaistīja dažādos manevros un sacensībās. Arī pēc Latvijas neatkarības iegūšanas Latvijas armijas Kurzemes divīzijas vajadzībām no 1920. līdz 1940. gadam Liepājā atradās armijas sakaru baložu stacija, kas varēja uzturēt sakarus gan ar Rīgu, gan Daugavpili. Starpkaru periodā Latvijas teritorijā ieklīda arī nomaldījušies sakaru baloži gan no Vācijas, gan Polijas, Lietuvas, Somijas un Igaunijas. Tāpat arī baloži no Latvijas piepeši atradās kaimiņvalstīs.
Laika gaitā ēka vairākkārt pārbūvēta, un tagad tā ir dzīvojamā ēka. Bet joprojām no ārpuses skaidri redzama ēkas īpatnējā forma, kas būvēta no Karostas senajai apbūvei raksturīgajiem sarkanajiem ķieģeļiem.
Liepājas krasta artilērijas baterija Nr.2
Liepājas Karostas daudzu objektu vidū Liepājas krasta artilērijas baterija Nr.2 ir joprojām noslēpumainākā vieta Liepājā. Baterijā Nr. 2 nemainīgi bija ierīkota dažādu pastāvošo varu karaspēka munīcijas noliktavas.
Liepājas cietokšņa bateriju Nr. 2 izbūvēja tālāk no krasta līnijas un to aizsargāja augsts nocietinājumu valnis. Baterijas bruņojumā paredzēja 16 11 collu (280 mm) 1877. gada modeļa mortīras. Pēc cietokšņa likvidēšanas šeit bija ierīkotas munīcijas noliktavas. Sprādzienbīstamības dēļ teritorija 130 gadus bijusi sabiedrībai slēgta, apsargāta teritorija, bet tagad šeit ierīkota ekspozīcija par 1. Kurzemes divīzijas štāba darbību 1919. - 1940. gados, kā arī foto liecības par 1.Liepājas kājnieku pulku, 2. Ventspils kājnieku pulku un Kurzemes artilērijas pulku.
23.krasta baterijas tālummērītājs Nr.1 (1941)
Tālummērītājs (datēts ar 1941.gadu) atrodas kāpas priedēs, vien 10m attālumā no otra torņa, kas uzbūvēts 1954.gadā. Krasta baterijas 1. un 2. lielgabalu pozīcija atrodas pašā jūras krastā un daļēji erozijas nopostītas, bet kāpās vislabāk redzama 4. lielgabala pozīcija. Šobrīd lielgabalus apkalpojušā personāla dzelzsbetona bunkurs ir jūras viļņu apskalots un izskalotu pamatu, sašķiebies un sasvēries uz jūras pusi.
Liepājas cietokšņa Bateriju Nr. 2 plānoja izbūvēt tālāk no krasta līnijas un to aizsargāja augsts nocietinājumu valnis. Baterijas bruņojumā paredzēja 16 11 collu (280 mm) 1877. gada modeļa mortīras. Mortīras izmantoja stāvas šāviena trajektorijas un tām nebija nepieciešama tiešā tēmešana.
Pēc 1939. gada 5. oktobrī noslēgtā “bāzu līguma” starp Latvijas Republikas un PSRS, Kurzemē plānoja izvietot gandrīz 25 000 lielo Sarkanās armijas un Baltijas kara flotes kontingentu. Līdz 1941. gada martam Latvijā izveidoja Baltijas jūras spēku bāzes Irbes jūras līča, Sāremā un Liepājas aizsardzības sektorus, kuru sastāvā veidoja krasta aizsardzības baterijas.
Liepājas krasta aizsardzības sektorā iekļāva 208. artilērijas divizionu ar divām 130 mm B-13 lielgabalu baterijām (Nr. 23 un Nr. 27), kā arī vienu 180 mm dzelzceļā lielgabalu bateriju. 23. baterijas būvniecību sāka 1939. gada novembrī un pabeidza 1941. gada 17. maijā, daļēji izmantojot Liepājas cietokšņa Baterijas Nr. 2 dzelzbetona nocietinājumus. 23. baterija sastāvēja no četrām dzelzbetona lielgabalu pozīcijām jūras krastā, komandpunkta un novērošanas (tālummērīšanas) tornis kāpu mežā. Tālummērīšanas posteņi izvietoti dzelzbetona torņos, lai nodrošinātu labāku redzamību, saglabājot maskēšanos priežu mežā.
Pēc Otrā pasaules kara 23. bateriju pārdēvēja par 636. bateriju, kuras bruņojumā bija tie paši 130 mm B-13 lielgabali, bet uguns vadībai 1954. gadā izbūvēja jaunu tālummērīšanas torni, kas atrodas blakus 1941. gada tornim. 1963. gadā visus Liepājas krasta aizsardzības lielgabalus demontēja.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Baterijas Nr. 2 teritorija atrodas Aizsardzības ministrijas lietošanā.
Manēža, Karosta
Karostas manēžas drupas atrodas Karostā, Zemgales ielā 2/12, starp Zemgales, Burtnieku, Virssardzes un Manēžas ielām.
Līdz 1. pasaules karam katru svētdienu manēžā notika kavalērijas un artilērijas, bet darba dienās to izmantoja matrožu fizkultūras nodarbībām. Tā bija plašākā segtā zāle visā Liepājā, tāpēc tur tika rīkotas arī oficiālas pieņemšanas un goda maltītes garnizona matrožiem. 1913.gadā no 13.janvāra līdz 26.aprīlim visā Krievijā notika caru Romanovu dinastijas valdīšanas 300 gadu jubilejas svētki. 1913.gada 21.februārī Liepājas garnizonā tika organizēts svētku galvenais pasākums ar balli abās virsnieku sapulču ēkās (Jūras un Kājnieku). Matrožiem sarīkoja svētku pusdienas manēžā, kur vienlaikus pie galdiem sēdēja 4000 cilvēku.
Manēža celta laikā no 1903. līdz 1904. gadam. Tās īpatnība bija jumts – ļoti viegls, ar kniedētu metāla konstrukciju un skārda pārklājumu un stikla kārniņu joslām. Kopā ar milzīgajiem arkveida logiem, tas nodrošināja telpā lielu gaismas pieplūdi. Zāles iekārtojums bija askētisks – grīdu klāja zāģskaidu klons. Manēža cieta Otrā pasaules kara laikā, kad tika zaudētas visas jumta konstrukcijas. Padomju armija pēc kara manēžu sāka izmantot kā autoparka novietni un noliktavu.
Mūdienās te aplūkojamas vien manēžas sienas ar padomju gados aizmūrētajām logu ailēm.