Extrajudicial shooting of civilians in Liepāja's "Blue Miracle"
Beztiesas slepkavības latvijas teitorijā kara darbības laikā, 1941. gada jūnija beigās un jūlija sākumā, bija pēdējā represiju un vardarbības izpausme komunistiskās okupācijas pirmajā posmā, kas noslēdzās līdz ar nacistiskās Vācijas karaspēka ienākšanu visā Latvijas teritorijā.
Nošaušanas iemesls bija baiss un traģisks –– apcietinātos pārvietot uz Krieviju vairs nebija iespējams, bet atstāt viņus dzīvus nedrīkstēja. Rezultātā, arī Liepājā kara darbības laikā notika iedzīvotāju beztiesas nošaušana, līdzīgi kā Rīgas Centrālcietumā, Valmieras cietumā, Valkas un Rēzeknes milicijā, Greizajā kalnā pie Ludzas. Liepājā šis padomju okupācijas varas noziegums tika realizēts “Zilajā brīnumā” –– Liepājas milicijas ēkā, Republikas ielā 19.
Iemesli šai traģēdijai meklējami komunistu okupācijas režīma paranoidālajā pasaules uztverē. Burtiski kopš savas pastāvēšanas sākuma 1917. gadā par vienu no svarīgākajām lietām, līdztekus “pasaules revolūcijai”, kļuva pastāvīga ārēju un iekšēju ienaidnieku meklēšana un neitralizēšana.
Beztiesas slepkavības kara darbības laikā, 1941. gada jūnija beigās un jūlija sākumā, bija pēdējā represiju un vardarbības izpausme komunistiskās okupācijas pirmajā posmā, kas noslēdzās līdz ar nacistiskās Vācijas karaspēka ienākšanu visā Latvijas teritorijā.
Šos noziegumus veica čekas darbinieki, miliči, strādnieku gvardi, komunistiskās partijas un komjaunatnes aktīvisti.
Saskaņā ar līdz šim iegūto informāciju, Liepājā civiliedzīvotāju aresti kara darbības laikā sākās 1941. gada 23. jūnijā. Kopējais arestēto skaits nav zināms, taču ir zināms, ka Liepājas milicijā tika nošauti 18 cilvēki, bet vismaz pieciem izdevās palikt dzīviem un izglābties.
Nošaušanas iemesls bija baiss un traģisks –– apcietinātos pārvietot uz Krieviju vairs nebija iespējams, bet atstāt viņus dzīvus nedrīkstēja. Rezultātā, arī Liepājā kara darbības laikā notika iedzīvotāju beztiesas nošaušana, līdzīgi kā Rīgas Centrālcietumā, Valmieras cietumā, Valkas un Rēzeknes milicijā, Greizajā kalnā pie Ludzas. Minētais noziegums notika “Zilajā brīnumā” –– Liepājas milicijas ēkā, Republikas ielā 19.
Šobrīd zināmi sešpadsmit Liepājas milicijā nošauto vārdi:
1. Becalels Gešaja–Šloma d. Biļeckis (1879). Ebrejs. Dzīvoja Liepājā, Graudu ielā 6. Iespējams, viņam piederēja veikals Graudu ielā 50.
2. Andrejs Brekteris (1872). Mehāniķis. Avotos minētas divas iespējamās adreses: Lāču ielā 31 vai T. Breikša ielā 32. A. Brekteris 1938. gadā apbalvots ar Atzinības krustu. Kādu laiku bijis Jaunliepājas Lutera draudzes priekšnieks.
3. Krišs Viļa d. Hintenbergs (1914). Apavu fabrikas “Kopsolis” strādnieks. Dzīvoja Dārzu ielā 49.
4. Alfrēds Roberta d. Holcmanis (1914). Dzimis Purmsātu pagastā. Liepājas drāšu fabrikas (“Sarkanā Metalurga”) kantorists. Aizsargs. Futbolists. Dzīvoja F. Brīvzemnieka ielā 10–3. Arestēts 1941. gada 23. jūnijā.
5. Francisko Francisko d. Jacino (1905). Katoļticīgs vācietis. Absolvējis Liepājas technikuma elektrotehnikas nodaļu. Inženieris. Dzīvoja Kr. Valdemāra ielā 18.
6. Melānija Jacino (1884). Katoļticīga vāciete. F. Jacino māte. Dzīvoja Kr. Valdemāra ielā 18.
7. Alberts Jāņa d. Kalve (Vinčels) (1907). Dzimis Maskavā. Airētājs, “Universitātes Sporta” biedrs. Mainīja uzvārdu no “Vinčels” uz “Kalve” 1940. g. aprīlī. Liepājas apgabaltiesas viceprokurors. Precējies ar Birutu Vinčeli (dzimušu Bruņenieci). Dzīvoja Liepājā, Kr. Barona ielā 19. Arestēts 1941. gada 23. jūnijā.
8. Jāzeps Keiselis (1886). Dzimis Rēzeknes apriņķī. Katolis. Līdz Latvijas okupācijai bija policijas kārtībnieks, bet pēc strādnieks. Dzīvoja Ukstiņa ielā 19.
9. Francis–Einārs Eduarda d. Rozenholms (1892). Iespējams, pēc tautības bija soms. Akciju sabiedrības “Pluto” kalējs. Fabrika 1940.-41. g. bija daļa no rūpniecības uzņēmuma “Metal”, kurā bija arī Liepājas ratu fabrika un mašīnu būvētava “Standarts”. Atzīts par “stahanovieti” 1941. g. maijā vai jūnijā, jo “racionālizējot veseŗu presēšanas darbu, cēlis ražību par 150%”. Dzīvoja Raiņa ielā 52. Arestēts 1941. gada 23. jūnijā.
10. Līze Miķeļa m. Rošteina (dzimusi Strazdiņa) (1885). Līdz Latvijas okupācijai bija veikala īpašniece Bāriņu ielā 21. Dzīvoja turpat. Kates un Friča Strazdiņu māsa, kā arī Rūdolfa Strazdiņa tēva māsa.
11. Kate Miķeļa m. Strazdiņa (1883). Pārdevēja. Dzīvoja Liepājā, T. Breikša ielā 5. Līzes Rošteinas un Friča Strazdiņa māsa, kā arī Rūdolfa Strazdiņa tēva māsa.
12. Fricis Miķeļa d. Strazdiņš (1880). Pārdevējs. Dzīvoja Sienu ielā 11. Līzes Rošteinas un Kates Strazdiņas brālis, kā arī Rūdolfa Strazdiņa tēva brālis.
13. Rūdolfs Kristapa d. Strazdiņš (1912). Lauksaimnieks. Dzīvoja Durbes pagasta “Kugrās”. Līzes Rošteinas, Kates un Friča Strazdiņu brāļa dēls.
14. Augusts Otto d. Tauriņš (1910). Baptists. Liepājas bibliotēkas apkalpotājs. Dzīvoja bibliotēkas mājā Zivju ielā 7.
15. Eižens Kārļa d. Vilamovskis (1880). Smagais ormanis. Dzīvoja Dzintara ielā 52.
16. Jānis Viļa d. Vilbrants (1876). Pensionārs. Dzīvoja Liepājā, F. Brīvzemnieka ielā 47.
Diemžēl joprojām nav skaidras divu nogalināto personības. Jurists Linards Muciņš, rakstot par “Zilajā brīnumā” notikušo traģēdiju, norāda, ka nošauto vidū bijis arī Ernests Briķis.
Nošaušana notika 27. jūnijā, kas bija piektdiena, agri no rīta. Miliči pēc saraksta sāka izsaukt apcietinātos no kameras. Diemžēl nošauto atrašanai nesekoja tiesu medicīnas ekspertīze un attiecīgu dokumentu noformēšana.
Attiecībā uz “Zilajā brīnumā” nošauto cilvēku apbedīšanas vietām un laiku informācija ir nepilnīga. Pagaidām izdevies noskaidrot tikai desmit cilvēku apbedīšanas vietas.
Kaut arī nepilnīgas, ir saglabājušās arī ziņas par 6 personām, kuras bija iesaistītas apcietināto nošaušanā un tās par pastrādāto noziegumu ir nošautas vācu okupācijas laikā.
Inese Dreimane, vēsturniece, rakstniece, publikācija "Civiliedzīvotāju beztiesas nošaušana Liepājas milicijā jeb tā sauktajā 'Zilajā brīnumā' 1941. gada jūnija beigās"
https://www.delfi.lv/news/versijas/civiliedzivotaju-beztiesas-nosausana-liepajas-milicija-jeb-ta-sauktaja-zilaja-brinuma-1941-gada-junija-beigas.d?id=55323776
Saistītās laikalīnijas
Saistītie objekti
Liepāja militia building or "Blue miracle"
In Liepāja, the militia, the institution of the communist occupation regime, was located in Republikas Street 19, a building that had been in use since its construction in the 20th century. in the beginning, people from Liepāja called it the "Blue Miracle". On the other hand, the headquarters of the check was located at Toma Street 19. Shortly after the occupation, it acquired the name "Red Miracle" in society.
In the course of investigating the crimes of the communist regime so far, it has been established that no executions or extrajudicial shootings have taken place either directly in the Liepaja Cheka building, i.e. in the "Red Miracle", or in the prison. Due to the start of the war on the territory of Latvia, all the detainees who were in these places were transferred to prisons in Russia starting from June 23, 1941. This affected both detainees who were arrested for so-called "political" crimes and criminal criminals, regardless of whether the person was under investigation or had already received a sentence.
The transfer of the prisoners was determined by the order No. 2455/M of the People's Commissar of State Security of the USSR Vsevolod Merkulov of June 23, 1941, which was addressed to the chiefs of the NKGB of the Latvian SSR, the Estonian SSR and several regions of the Ukrainian SSR. The reason for the shooting was terrible and tragic – it was no longer possible to transfer the detainees to Russia, but they could not be left alive. As a result, extrajudicial shootings of residents took place in Liepāja during the war, similarly to the cases in Riga Central Prison, Valmiera Prison, Valka and Rēzekne militias, and on the Croix Hill near Ludza. The mentioned crime took place in the "Blue Miracle" - Liepāja militia building, Republikas Street 19.
