Latviešu leģiona cīņas Kurzemē/Zemgalē 1944.-1945.gads
II Otrais pasaules karš
1944.gada jūlija beigās, Sarkanās armijas vienībām strauji virzoties no Lietuvas Rīgas jūras līča virzienā, Zemgalē cīņas uzsāka arī 15.rezerves un apmācības brigādes vienības. Sevišķi sīvas cīņas notika Jelgavā, kur uzbruka padomju 3.mehanizētais korpuss. No brigādes daļām izveidoja vairākus dažāda lieluma improvizētus kaujas formējumus pilsētas aizstāvēšanai. Šie ‘trauksmes bataljoni’ nespēja aizkavēt Sarkanās armijas iebrukumu Jelgavā, tomēr kaujas līnija nostabilizējās gar Lielupi un saglabājās šeit līdz pat septembra vidum. Augusta sākumā atsevišķas brigādes daļas iekļāvās vācu vienību sastāvā, kas piedalījās uzbrukumā, lai atbrīvotu Tukumu, un Rīgas jūras līča piekrasti. 1944.gada oktobrī šīs daļas ieskaitīja 19.divīzijā. Bauskas apkārtnē kaujās iesaistījās arī latviešu policijas bataljoni. To skaitā bija 1944.gada 23.jūlijā no Bauskas apriņķa policistiem un aizsargiem saformētais Bauskas brīvprātīgo bataljons, kā arī 23., 319., un 322. latviešu policijas bataljons. Bataljoni atradās priekšējās kaujas līnijās līdz 1944.gada septembra vidum, kad pēc Sarkanās armijas uzbrukuma tie atkapās un oktobra sākumā tie nokļuva Kurzemē. Kurzemes fronte izveidojās 1944.gada 10.oktobrī, kad Sarkanā armija sāka uzbrukumu Klaipēdas virzienā ar mērķi pārgriezt armijas grupas "Ziemeļi" sauszemes satiksmi ar Vāciju. 1944.gada 16.oktobrī, frontes līnijai nostabilizējoties, Kurzemē atradās iesprostoti 230 000 vietējo iedzīvotāju, un 150 000 bēgļu no citiem Latvijas novadiem, un Padomju Savienības. Armijas grupā "Ziemeļi" (no 1945.gada 15.janvāra – “Kurzeme”(Kurland) ietilpa 16. Un 18. Armija ar 32 divīzijām, tajā skaitā arī 19.divīzija un vairāki latviešu policijas bataljoni un būvbataljoni. Aktīva karadarbība Kurzemē turpinājās līdz Otrā pasaules kara beigām. Pirmo divu Kurzemes lielkauju laikā padomju Pirmajai un Otrajai Baltijas frontei bija dots uzdevums iznīcināt armiju grupu “Ziemeļi”. Galvenie uzbrukuma virzieni bija: Pirmajai Baltijas frontei – Liepāja, Otrajai Baltijas frontei – Saldus. Šīs operācijas cieta pilnīgu neveiksmi, un Sarkanā armijas virspavēlniecība nolēma atvilkt no Kurzemes lielu skaitu karaspēku vienību, un turpmāk īstenot uzbrukuma operācijas ar mērķi nepieļaut armijas grupas “Ziemeļi” evakuāciju uz Vāciju. 1944.gada Ziemassvētku kauju (trešās Kurzemes lielkaujas) laikā kā galvenais Otrās Baltijas frontes trieciena spēks tika iesaistīts 130.latviešu strēlnieku korpuss. Paredzētā uzbrukuma virzienā aizstāvēšanās pozīcijas ieņēma latviešu leģiona 19.divīzija un 106.latviešu pulks. Šī bija pirmā reize, kad kaujas laikā viena pret otru tika iesaistītas pretējās pusēs karojošas latviešu vienības. Sarkanā armija turpināja uzbrukumus līdz 31.decembrim, taču panākt iebrukumu un īstenot operācijas mērķus tā arī nespēja. Šo kauju laikā nereti bija gadījumi, kad vienā pusē karojošie saņēma gūstā pretējā pusē karojošos paziņas un pat radiniekus. Lai likvidētu Sarkanās armijas izveidoto izvirzījumu Lestenes virzienā, VI korpuss 1945.gada 5.janvārī sāka sekmīgu pretuzbrukumu. Lai gan trešā Kurzemes lielkauja beidzās ar vācu armiju grupas “Kurzeme” uzvaru, karaspēka vienības šajās kaujās, tajā skaitā 19. Latviešu divīzija cieta ļoti lielus zaudējumus. 1945.gada sākumā, neskatoties uz Sarkanās armijas aktīvo darbību, no Kurzemes evakuēja vairāk nekā desmit divīzijas, tajā skaitā divas tanku divīzijas. 1945.gada 16.februārī padomju Otrā Baltijas fronte atsāka aktīvas uzbrukuma operācijas. Abās karojošās pusēs dalību ņēma arī latviešu karaspēku vienības, sevišķi sestās Kurzemes lielkaujas laikā no 18. Līdz 31.martam Blīdenes apkārtnē. Nepārtraukta karadarbība notika līdz pat aprīļa sākumam, kad fronte nostabilizējās uz līnijas: Jūrmalciems-Priekule-Pampāļi – Saldus-Grenči-Radziņciems Klapkalnciems. 1945.gada aprīlī abas karojošās puses Kurzemē turpināja gatavoties nākamajām kaujām. Taču, ņemot vērā Vācijas bruņoto spēku bezierunu kapitulāciju, aktīva karadarbība Kurzemē vairs neatsākās.1945.gada 8.maijā kapitulēja arī armiju grupa “Kurzeme”. Sarkanās armijas gūstā nokļuva 286000 Vācijas bruņoto spēku karavīri, tajā skaitā arī daļa no Kurzemē esošajiem aptuveni 23000 latviešu leģionāru.
Papildus izziņas avoti
Latviešu leģionāri. Daugavas vanagi. 2005., 170.-171.lpp.
Saistītās laikalīnijas
Saistītie objekti
Piemineklis Bauskas aizstāvjiem pret padomju okupāciju 1944. gadā Pils dārzā
Piemineklis 1944. gada Bauskas aizstāvjiem atklāts 2012. gada 14. septembrī pēc bijušā Bauskas brīvprātīgo bataljona karavīra Imanta Zeltiņa iniciatīvas un ar viņa un pašvaldības finansiālu atbalstu. Iesarkanā granītā darinātajā stēlā, kas uzstādīta uz trīspakāpju betona pamatnes, zem Latvijas armijas karavīru cepures kokardes – saulītes, un latviešu leģiona piedurknes uzšuves – vairodziņa sarkanbaltsarkanās krāsās atveidojuma iekalts teksts: “Bauskas aizstāvjiem pret otrreizējo padomju okupāciju 1944.28.07.-14.09.” un ”Latvijai jābūt latviešu valstij. Kārlis Ulmanis”. Pēc pieminekļa atklāšanas sekoja Krievijas un Baltkrievijas Ārlietu ministriju un vietējo krievu masu mediju protesti, bet 2024. gada pavasarī piemineklis pat piedzīvoja vandaļu uzbrukumu. Neraugoties uz to, ik gadu šajā vietā 14. septembrī plkst.14.00 notiek Bauskas aizstāvjiem veltīts piemiņas sarīkojums.
1944. gada jūlija beigās, Bauskai tuvojoties padomju karaspēkam, pilsētā, kas vēl nesen bija atradusies dziļā aizmugurē, neatradās nekādi vērā ņemami vācu spēki. Tūlītēju Bauskas krišanu novērsa Bauskas apriņķa priekšnieka un aizsargu pulka komandiera majora Jāņa Uļuka apņēmīgā rīcība, kurš jūlija beigās saformēja Bauskas brīvprātīgo bataljonu, kura sastāvā bija 13. Bauskas aizsargu pulka aizsargi, policisti, kā arī brīvprātīgie. Bataljons ieņēma aizsardzības pozīcijas Lielupes krastā Jumpravmuižā iepretī Ziedoņu sēklim un jau pirmajā dienā tam nācās iesaistīties cīņā ar uzbrūkošo Sarkano armiju. Sākotnēji bataljons bija ļoti vāji apbruņots, un lielāko daļu automātisko ieroču tam nācās iegūt kā trofejas. Dažas dienas vēlāk kara darbībā iesaistījās arī 23., 319-F. un 322-F. latviešu policijas bataljoni. Līdz augusta vidum Bauskas aizstāvēšanā pret otrreizējo padomju okupāciju piedalījās arī 15. latviešu SS rezerves un papildinājumu brigādes bataljons, kas tika saformēts no apmācību un veselības rotām. Kopumā kaujās par Bausku iesaistījās 3000-4000 latviešu karavīru, kam kauju noslēgumā nācās stāties pretī pat desmitkārtīgam pārsvaram. Padomju karaspēkam ieņemt Bausku izdevās tikai 14. septembrī pēc pusotru mēnesi ilgas latviešu un vācu karavīru pretestības.
Piemineklis Ziemassvētku kauju piemiņai Pienavā
Atrodas Tukuma novadā, autoceļa A9 malā, aptuveni kilometra attālumā aiz Pienavas Liepājas virzienā.
Piemiņas zīme ir uzstādīta vietā, kuras apkārtnē norisinājās Trešā Kurzemes lielkauja jeb Ziemassvētku kaujas 1944.gadā. 2.pasaules kara beigās Latvijas teritorijā bija izveidojusies savdabīga situācija. Kurzemē atradās Vācijas armijas spēki, kurus Sarkanā armija centās likvidēt vai nepieļaut to iesaistīšanu kaujās Austrumprūsijā vai Berlīnes apkārtnē. “Kurzemes cietoksnis” – visbiežāk sastopamais apzīmējums, lai raksturotu kaujas Kurzemē no 1944.gada līdz 1945.gadam. “Kurzemes lielkaujas” bija Vācijas armijas karadarbība Sarkanās armijas vērienīgo uzbrukumu atvairīšanai. Cīņās Kurzemē aktīvi piedalījās arī latviešu leģionāri.
Mūsdienās var aplūkot piemiņas vietu. Apkārtnes klajie lauki bez senākās apbūves ir karadarbības liecinieki.
Piemiņas vieta Kurzemes cietokšņa aizstāvjiem pie Rumbām
Atrodas Tukuma novadā, autoceļa A9 malā, 500 m no pagrieziena uz Lesteni Rīgas virzienā.
Piemiņas vieta izveidota 1991. gadā Rumbu māju tuvumā, kuru apkārtnē noritēja aktīva karadarbība. Tas ir veltījums “Kurzemes cietokšņa” aizstāvjiem, kuri 2. pasaule karā cīnījās pret Sarkano armiju. Kaujas bija nozīmīgas, jo tās uz laiku apturēja Sarkanās armijas pilnīgu Latvijas okupāciju. Aptuveni 300 000 Latvijas iedzīvotāju emigrēja, izvairoties no Padomju režīma veiktajiem noziegumiem pret civiliedzīvotājiem.
2. pasaules kara beigās Latvijas teritorijā bija izveidojusies savdabīga situācija. Kurzemē atradās Vācijas armijas spēki, kurus Sarkanā armija centās likvidēt vai nepieļaut to iesaistīšanu kaujās Austrumprūsijā vai Berlīnes apkārtnē. “Kurzemes cietoksnis” – visbiežāk sastopamais apzīmējums, lai raksturotu karadarbību Kurzemē no 1944.gada līdz 1945.gadam. “Kurzemes lielkaujas” bija Vācijas armijas cīņas Sarkanās armijas vērienīgo uzbrukumu atvairīšanai. Kurzemes cietoksnis beidza pastāvēt īsi pēc Vācijas kapitulācijas.
Mūsdienās var aplūkot piemiņas un atpūtas vietu, kas kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas bija populāra starp latviešu leģionāriem.
Piemiņas zīme kapteiņa J.Ozola artilērijas pulkam
Majora Jāņa Ozola komandētā 3. diviziona 7. baterijai ir uzstādīta piemiņas zīme autoceļa Rīga - Liepāja malā, Džūkstes pagastā, apmēram viena kilometra attālumā no Piemiņas vietas Kurzemes aiztāvjiem.
Trešās Kurzemes lielkaujas laikā no 1944. gada 23. decembra līdz 31. decembrm majora J. Ozola III divizions atsita ienaidnieka pārspēka uzbrukumus, novēršot frontes pārraušanu. Šajā kaujā majors J. Ozols izrāda personīgu varonību un komandiera spējas.
Jānis Ozols (1904-1947) bija Latvijas armijas un Latviešu leģiona virsnieks, Armijas goda sarakstu sprādzes saņēmējs, kā arī nacionālais partizāns un padomju represiju upuris.
Saistītie stāsti
III./19.artilērijas pulka (2.latv.) kapteiņa Jāņa Ozola ziņojums par kaujām 1944.gada 24. un 25.decembrī
Diviziona komandieris kapteinis Jānis Ozols 27.12.1944. ziņojumā 15. (1.latv.) SS-art.pulka komandierim ziņo par 7., 8. un 9.baterijas ieroču zaudējumiem kaujās no 24-25.decembrim Zvejnieku - Dirbas rajonā