Lietuvas Brīvības cīņas kustības Padomes 1949. gada 16. februāra deklarācija – brīvības un demokrātijas ideju uzvara šaipus dzelzs priekškara

Lietuvas Brīvības kustības padomes 1949. gada 16. februāra deklarācija ir gandrīz desmit gadus ilgā Lietuvas partizānu kara pret padomju okupāciju svarīgākais dokuments, kas noteica partizānu kara politiskās ambīcijas, tā būtību un nozīmi. Tas ir unikāls tiesību akts globālā pēckara kontekstā – neviena cita Eiropas tauta tik skaidri nav deklarējusi savus mērķus, centienus un vērtības nevienā citā dokumentā pretošanās totalitārismam laikā pēc Otrā pasaules kara. Tāpēc deklarāciju pamatoti var uzskatīt par politiski nozīmīgu uzvaru Lietuvas partizāniem, kas apliecina, ka Lietuvas tauta pat nežēlīgās padomju okupācijas gados nepameta savu valsti, cīnījās par to un ar savu kultūras un ģeopolitisko orientāciju palika daļa no Rietumu politiskās civilizācijas, kas pasludina likuma pārākumu pār vardarbību.

Deklarācija pauda tautas gribu partizānu karadarbības apstākļos, tāpēc tās teksts ir kodolīgs un lakonisks, bet ietilpīgs un jēgpilns – tā balstās uz Rietumu politiskās kultūras svarīgākajām vērtībām: tautu pašnoteikšanās tiesībām, demokrātiju, parlamentārismu, cilvēktiesībām, cieņu, kristīgo ticību un sociālo jūtīgumu. Dokuments politiski leģitimizēja visas Lietuvas partizānu kustību un piešķīra partizānu vadībai Lietuvas Tautas pagaidu padomes statusu, kas pārstāv visu pretošanās dalībnieku tautu. Deklarācija balstās uz valsts demokrātisko konstitūciju un parlamentārisma principiem, ko 1922. gadā pasludināja Lietuvas Satversmes sapulce, tā nosaka valsts nākotnes politiskās sistēmas iezīmes, regulē svarīgāko politisko institūciju pienākumus un uzsver taisnīguma, tautas izglītības, reliģijas, valsts sociālās aprūpes un ekonomisko reformu nozīmi.

Lietuvas partizānu cerības uz Rietumu atbalstu Eiropas valstu status quo atjaunošanā pirms Otrā pasaules kara bija saistītas ar Atlantijas hartas deklarāciju un ASV prezidenta Harija Trūmena divpadsmit punktu politisko programmu, kurā tika pausts ASV atbalsts tautām, kuras paverdzinuši ārējie agresori. Arī okupētā Lietuvas tauta pauda vēlmi kļūt par Rietumu organizāciju daļu – galvenokārt pēc Otrā pasaules kara izveidotās Apvienoto Nāciju Organizācijas un vēlāk, iespējams, arī par daļu no sācošā Eiropas integrācijas procesa. Galu galā arī politiķi, kas 20. gadsimta 50. gados uzsāka Eiropas integrāciju, vadījās pēc Atlantijas hartā un Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā nostiprinātajiem principiem. Svarīgi ir arī tas, ka deklarācijā padomju un nacistu okupācijas tiek traktētas vienlīdz negatīvi – tāpat kā mūsdienu Eiropas atmiņas trajektorijās, kas veltītas nacistu un komunistisko noziegumu piemiņai.

Deklarācija tika parakstīta 1949. gada 16. februārī Lietuvas partizānu vadītāju sanāksmē Minaiču ciemā (Radvilišķu rajons). To Prisikėlumu rajona komandiera bunkurā parakstīja astoņi partizānu vadītāji, kas pārstāvēja visas partizānu vienības: Jons Žemaitis-Vytautas, Aleksandras Gribinas-Faustas, Vitautas Gužas-Kardas, Juozas Šibaila-Merainis, Bronius Liesis-Naktis, Leonardas Grigonis-Užpalis, Adolfas Ramanauskas-Vanagas, Petras Bartkus-Žadgaila. Deklarācijas parakstīšanas datums – 16. februāris – un tās tekstā lietotais termins "Tautas pagaidu padome" rada simbolisku saikni ar Lietuvu 1918. gadā, kuras tēvi – parakstītāji – pasludināja Neatkarības aktu, un kuras bērni – pēckara Lietuvas partizāni – pauda vēlmi to atjaunot.