Lietuvas Neatkarības deklarācija 1918. gada 16. februārī
Atjaunotā neatkarība

Pirmā pasaules kara beigās radās starptautiski apstākļi mūsdienu Lietuvas Republikas izveidošanai. 1917. gada 18.–22. septembrī Viļņā notikušajā Lietuvas konferencē tika pieņemta rezolūcija par neatkarīgu valsti, un tika ievēlēta Lietuvas Padome, kas būtībā sagatavoja valstiskuma atjaunošanu. Lietuvas Padomes 1917. gada 11. decembra paziņojumā tika pasludināta neatkarīgas Lietuvas atjaunošana, taču tika paredzētas arī ciešas saites ar Vāciju. 1918. gada 26. janvārī Lietuvas Padomes loceklis Stepons Kairis ierosināja Lietuvas Padomei pasludināt neatkarīgas Lietuvas atjaunošanu bez saitēm ar Vāciju, taču Padomes vairākums šo priekšlikumu noraidīja. Šī iemesla dēļ četri Padomes locekļi (S. Kairis, Mykolas Biržiška, Stanislovas Narutavičus, Jonas Vileišis) izstājās no Padomes.

Padomes locekļu izstāšanās pamudināja atlikušos locekļus meklēt piemērotāku formulējumu, kas būtu pieņemams visiem locekļiem. Padomes sēdē, kas notika 1918. gada 15. februārī, teksts beidzot tika saskaņots, un tika nolemts to publicēt nākamajā dienā. 1918. gada 16. februārī Lietuvas Padome vienbalsīgi pieņēma aktu, ar kuru pasludināja neatkarīgas Lietuvas valsts atjaunošanu. Neatkarības atjaunošanas aktu parakstīja divdesmit Padomes locekļi, kas bija parakstītāji. 16. februāris tika atzīmēts kā vissvarīgākie valsts svētki starpkaru periodā, un 1990. gada 11. martā atjaunotā Lietuvas valsts pārņēma šo svētku svinēšanas tradīciju.