Komandiera Hugo Helmaņa 1919. gada 14. novembra izlūkgājiens

Mūsu kreisais kaimiņš, Latgales partizānu pulks, stāvēja ļoti neērti. Satiksme ar aizmuguri bija lielā mērā apgrūtināta mežu un purvu dēļ. Viņu pulka komandieris nodomāja izvirzīties uz priekšu un ieņēmi agrāk nozīmētās pozicijas, lai uzlabotu sava pulka stāvokli.  Nevarēdams bez mūsu 2. bataljona piedalīšanās šo nodomu izvest, partizāņu komandieris stā jās sakarā ar mūsu toreizējo bataljona komandieri, kapteini Ērgli. levērojot purvaino apgabalu, arī mūsu bataljona stāvoklis nebija apskaužams; tamdēļ kapteinis Ērglis uz savu atbildību solīja partizāņus pabalstīt, lai ar to arī mums dotu iespēju atstāt purvus aizmugurē un ieņemt izdevīgākas pozicijas. Tas notika 31. oktobri. airākās sadursmēs ar skaitliskā ziņā spēcīgāko ienaidnieku mūsējie pārsvieda lieliniekus pār Ičas upi un gar to nostiprinājās. Šis personīgās iniciatīvas solis vēlāk izrādījās par pilnīgi pareizu.

Nepatīkamā, agrāk aprakstītā purva starpa tagad palika aiz muguras. Latgales atbrīvošanas sākumā mūsu bataljons bija jau izvirzīts uz priekšu un atradās izdevīgās pozicijas. Mūsu frontes stāvoklis: frontes līnija iet gar Ķeibes un Ičas upi. Tā ka starp Solu un Zvidzieni lauki atklāti, tad pēdējos apsargāja ar kavalerijas patruļām, jo purvs un ezers bija aizsalusi.

Dienu iepriekš saņēmu pavēli, ierasties ar rotu pie bataljona. No pašiem Āboliņiem atkal gājām ar visiem ložmetējiem pa pusaizsalušo purvu uz Solu. Sola tika no mums ieņemta bez kaujas, jo lielinieki to jau bija atstājuši. Nākošā dienā jau ieņēmām jaunu apsardzības rajonu, papriekšu gar Ičas upi Saksmaļu ciemā, bet vēlāk gar Ķeibas upi Zosoļos. Rotas štābs novietojās Starija Zamokā. Sarkanie atvilkās labu gabalu atpakaļ. Tuvākais viņu sargu postenis atradās Kvapanos. Vēl tālāk aizlaidās lapās Domopoles, Bikovas «revkomi», miliči un citi liekēžu bari.

Bija pilnīgi saprotams, ka, pazaudējuši gandrīz visu Domopoles pagastu, viņi kopā ar sarkanarmiešiem divkārtīgi uzliks savas nekad neapmierināmās prasības tiem iedzīvotājiem, kuriem lemta nelaime atrasties jaunajā sarkano frontes joslā.

14. novembrī no rīta, kareivji atveda uz rotas štābu vairākus ivdeniešus, kuri ļoti vēloties ar mani runāt. Ivdiņu iedzīvotāju vārdā viņi lūdza palīdzību un asarām acīs stāstīja par sarkano spaidiem. Nākošās dienās taisoties rekvizēt daudz govju un aitu, motivējot savu rīcību ar to, ka Ivdiņi esot «balto djerevņa». Pamatīgi apjautājies par pretinieka stāvokli, atlaidu uztrauktos zemniekus, apsolīdams palīdzību, par ko viņi no sirds pateicās. Negribēdams atstāt nelaimīgos iedzīvotājus padotus visādām varmācībām, pat šodien nolēmu sastādīt soda ekspedīciju. Domāts — darīts.

Plkst. 20.00 pie rotas štāba Starij Zamok ieradās 20 kareivji un kādu laiku vēlāk Sola palika aiz muguras. ledziļinājāmies neitrālā joslā. Ziema jau pilnā spēkā. Smagās sniega pārslas,

gaudojošā vēja dzītas, griezdamās ietina mūs vēsos baltos palagos, un, aizķerdamas elpu, spiedās acīs īsos brīžos, kad vētra drusku aprimst, acīm atklājās Latgales skumjās dabas ainas. Drīz no jauna uznāk sniega mākoņi un viņas aizklāj atkal.

Klusu virzīdamies uz priekšu, 1 1/2 kilometri no Kvapaniem nogriezāmies no ceļa un devāmies pa kreisi, šķērsām pa apsnigušiem laukiem, epejot Kvapānus un Ivdiņus. Vēja grūdieni mūs sasniedza jau retāki: gājām starp kokiem un krūmiem. ledami iegrimām līdz ceļiem mīkstā sniegā; bridām starp klusajām eglēm. No viņām viena otra noliecās un, apbērdama tuvāko miera traucētāju ar savu balto ziemas nastu, lēnām, kā pateikdamās, paceļ atvieglotos zarus; apkārt viss kluss. Pateicoties lielajam putenim, — šoreiz mūsu labākam sabiedrotam, tuvu pie Ivdiņiem pārsteidzām sarkano posteni, kurš pēc nopratināšanas uzrādīja, kādā mājā atrodas sarkanarmieši. Sasnieguši norādīto māju, to klusu aplencām. Kopā ar dižkareivi Vitkovski (liepājnieks) lēni pavērām durvis un iegājām iekšā. Daļa sarkanarmiešu gulēja istabas dibenā uz nārām un krāca, bet citi sēdēja ap galdu un kavēja laiku ar kārtīm, spēlēdami «acīti». Sienā iespraustais skals izplatīja vāju gaismu. Ieroči stāvēja salikti istabas labajā kaktā. Spēlētāji bija tā aizrāvušies, ka mūsu klātbūtni nemanīja. Bankotājs drebošām rokām atklāja karti, skatīdamies uz viņas malu. Viņš vinnēja un vaicāja, kas vēl iet uz visu. Uz galda bija kaudze "kerenku" un "sovjetu" naudas. Nevienam nebija dūšas ...

Piepeši piegāju klāt un pacelta balsī teicu:"Bju na vesj bank!" Pērkona spēriens nebūtu varējis atstāt lielāku iespaidu, — kapa klusums bija par atbildi. «Čomi», pārvērtušies sāls stabos, vaļējām mutēm skatījās uz mani. kā spoku. Viens no viņiem drebošām lūpām teica: «bielije!» Attapušies no pirmām bailēm, daži taisījās trūkties kājās, bet es uzsaucu:"Ni s miesta, ruki vverch!" Ienāca kareivji un sagrāba visus ieročus. Izsaucis sarkano vecāko, dabūju no viņa lielinieku paroli: pēc tam, uzzinājis, ka divi sarkanarmieši vēl stāv posteņos, uzdevu viņam kopā ar diviem mūsu kareivjiem tos «nomainīt». Sagūstījām bez šāviena 17 sarkanarmiešus. No gūstekņiem uzzināju, ka viņu rotas komandieris aizbraucis uz tuvējo sādžu meitās, un nav zināms, kad atgriezīsies. Sajūsmināts par panākumiem un labi pazīdams apkārtni jau no iepriekšējās izlūkošanas, nolēmu apciemot arī Kvapanus, kurus apsargājot 22 «čomi». Kareivji aizrautībā teica: «Jo vairāk, jo labāk!» Bez tam nebūšot arī jātaisa pārmērīgais līkums, bet iziešot taisni uz mājām. Vajadzēja tomēr ļoti uzmanīgi, klusi un ātri rīkoties. Noņēmuši telefona aparātu, virzījāmies ar visiem gūstekņiem uz Kvapaniem. Pie Rēzeknes upītes atstāju sarkanos 10 kareivju uzraudzībā, bet ar pārējiem saku uzmanīgi tuvoties Kvapaniem. "Stoi, kto idjet?" sauca kāds tumsā. Bijām jau netāļu. Apstājamies. Pagāju uz priekšu un atbildēju: «Svoji!» «Propusk?» — «Šnur!» — «Proehodji!» Drīz atradu pie šķūņa pašu runātāju un izrāvu apstulbušām sarkanarmietim no rokām šauteni. Uzzinājām, ka Starij Dvorā stāv 17 cilvēki, bet Kvapanos — četri.

Netraucēti uzmodinājām guļošos sarkanos un uzaicinājām viņus mums sekot Izdzirduši signālu, ieradās arī iepakaļ palikusē nodaļa. Vaicāju lielinieku rotas komandiera vietniekam, vai ir visi; viņš atbildēja, ka, izņemot pašu komandieri, rota esot pilnā sastāvā. Saskaitot gūstekņus, iznāca paprāvs skaits — 39 vīri.

Savācām trofejas, virzījāmies atpakaļ uz «mūsu balto Latvi ju».Savā rotā ieradāmies pīkst. 10.00. Drusku vēlāk kārtoju gūstekņus gājiena kolonnā. Vienu kareivi nostādīju aiz ierindas, virsseržanta vietā. Uzkāpu zirgā un nokomandēju: "Šagom marš" pēc kam jāju uz priekšu. Liku gūstekņiem dziedat, uz ko viņi pūlējās, cik spēja. «Čubariki čupčiki, kaļina»atkārtoja atbalss ceļa malas māju sienās. Garāmgājēji izbrīnījušies vērās šinī dīvainā rotā. Apstājāmies pie bataljona štāba. Nepagāja ilgi, ka jau bija salasījies bars ziņkārīgo kareivju un vietējo latgaliešu. Piekodinājis sarkanarmiešiem ar cienību saņemt bataljona komandieri, iegāju štābā. Bataljona komandieris bija pašlaik izbraucis uz fronti, kamdēļ iznāca viņa vietnieks, virsleitnants Mednīts. kurš uzsauca: "Zdorovo krasnoarmeici!"cViens sveicināja labāk par otru: "Zdravija želajem tovarišč komandir, visokoblagorodije, gospodjin oficer!"

Gūstekņi bija jau gatavi ceļā uz pulka štābu, kad kareivji atveda kādu pārnācēju. Izrādījās — pats rotas komandieris. Pēc jautri pavadītas nakts atgriezies nākoša rītāun redzēdams, ka viņam uzticēto rotu bija «nozaguši» baltie, tas tūliņ uz vietas bija devies rotai pa pēdām, "kas nu tur par labumu, ja savējie mani nošautu kā suni!" viņš teica pie nopratināšanas.