Sarkanā armija ieņem Rīgu I Wars of Independence

1918. gada decembra beigās Sarkanā armija bija pietuvojusies Rīgai no ziemeļiem, austrumiem un dienvidiem. No Cēsīm uz Rīgu virzījās 2. latviešu strēlnieku brigādes pulki, bet gar Daugavas abiem krastiem – 1. Latviešu strēlnieku brigāde un krievu 2. Novgorodas strēlnieku divīzijas pulki. Pēdējais neveiksmīgais mēģinājums apturēt Sarkanarmiju Rīgas pievārtē notika gadu mijā pie Inčukalna. Šeit Landesvēra rotas kopā ar Dzelzs brigādes (tā apzīmēja Vācijas armijas vienības, kuras piekrita cīnīties pret lieliniekiem) un krievu pretlielinieciskajām vienībām divu dienu kaujās piedzīvoja smagu sakāvi cīņā ar 1. un 4. latviešu strēlnieku pulku.

Zūdot cerībām apturēt Sarkanās armijas un tās sastāvā esošo „sarkano” latviešu strēlnieku tuvošanos, 1919. gada 2. janvāra pusdienlaikā Rīgu pameta K. Ulmaņa vadītā Pagaidu valdība Studentu rotas pavadībā. 3. janvāra rītā no pilsētas aizgāja arī pārējās valdībai uzticamās nacionālās karaspēka vienības, kopumā aptuveni 400 karavīru pulkveža Oskara Kalpaka vadībā. Lielākā daļa no jaunformējamās nacionālās armijas dezertēja, jo nevēlējās karot pret „sarkanajiem” latviešu strēlniekiem. Krievijas komunistu aprēķins, iesaistot iebrukumā Baltijā Latviešu padomju strēlnieku divīzijas pulkus, bija pilnīgi attaisnojies. Pilsētu pameta arī angļu kara kuģi un vairāki tūkstoši bēgļu.

2. janvāra naktī Rīgā sākās lielinieku bruņota sacelšanās. Visu nakti un vēl 3. janvārī pilsētā notika haotiskas sadursmes starp lielinieku kaujiniekiem, laupītāju bandām un pilsētā palikušajām pretlieliniecisko spēku vienībām. Pilsētas cietumu apsardze bija aizbēgusi un brīvībā iznāca simtiem ieslodzīto (no Termiņcietuma vien 600 cilvēki). Sadursmēs ar Dzelzs brigādes un dažām Landesvēra vienībām pie Rīgas dzelzceļa stacijas, elevatora un Otrā pilsētas teātra (tagadējais Latvijas Nacionālais teātris) krita 22 cilvēki.

1919. gada 3. janvāra pēcpusdienā Rīgā iejāja pirmās strēlnieku jātnieku izlūku grupas. Pēcpusdienā un vakarā pilsētā ienāca no Valkas pārsviestais 6. latviešu strēlnieku pulks. Naktī uz 4. janvāri līdz sagrautajam Juglas tiltam ar vilcienu atbrauca Pētera Stučkas vadītā pagaidu padomju valdība. Tās locekļi pārsēdās vāciešiem atņemtā bruņuvilcienā un naktī iebrauca Rīgā. Jau trijos no rīta padomju valdības pārstāvji piedalījās Rīgas Kara revolucionārā komitejas sēdē, kas bija lielinieku vadītās sacelšanās vadītāja. Rīgā sākās nepilnus piecus mēnešu ilgais lielinieku valdīšanas laiks.

 

More information sources

Dvēseļu putenis. “Sarkanie” strēlnieki ieiet Rīgā. Pieejams: https://www.dveseluputenis.lv/lv/laika-skala/notikums/106/sarkanie-strelnieki-ieiet-riga/ [skatīts 06.05.2021].

Related objects

Monument to the first battle for Latvia's independence

Atroadas, Inčukalnā, Atmodas ielā 2.

2016.gada 3.jūlijā, tika atklāts piemineklis pirmajai kaujai par Latvijas neatkarību, kas veltīts Latvijas zemessardzei (Die Lettländische Landeswehr), kurā plecu pie pleca jaundibināto valsti pret boļševiku Sarkano armiju aizstāvēja vietējie baltvācieši, krievi un latvieši, kuri tolaik gan bija vienībās abās pusēs. Brāļu kapu komitejas priekšsēdētājs Eižens Upmanis tolaik secinājis, ka kauju piemiņas vietās ārpus kapiem šis varētu būt vēsturiski pirmais piemineklis apvienotajiem latviešu un baltvāciešu spēkiem. Tajā laikā par Latvijas zemessardzes jeb landesvēra latviešu vienību komandieri iecēla pulkvežleitnantu Oskaru Kalpaku, no kura vienībām Brīvības cīņu gaitā izaugusi un veidojusies vēlākā Latvijas armija.

1918.gadā visa tagadējās Latvijas teritorija bija nonākusi Vācijas impērijas un tās karaspēka rokās. Tomēr 1918.gada vasaras beigās un rudenī situācija sāka strauji noslēgties Vācijai par sliktu un bija skaidrs, ka tas ir tikai laika jautājums, kad Vācija būs spiesta atzīt sakāvi 1.Pasaules karā. Krievijas impērija, kurā Latvija ietilpa līdz 1. Pasaules karam, bija beigusi pastāvēt jau agrāk, līdz ar 1917.gada februāra un oktobra revolūcijām. 1918.gada 18.novembrī tika proklamēta Latvijas Republika. Vācijas armija, kas atradās Latvijas teritorijā, pēc pamiera noslēgšanas ar Antantes valstīm 1918.gada 11.novembrī, vairs nebija motivēta turpmākai karadarbībai un lielākā daļa tās karavīru vēlējās vienkārši atgriezties dzimtenē.

Pie šādiem apstākļiem bija skaidrs, ka Latvijas aizsardzība ir atkarīga pirmkārt no pašas Latvijas iedzīvotāju veidotas zemessardzes. Sākotnēji, pateicoties izglītotībai un salīdzinoši lielākai spējai pašorganizēties, vislielāko iniciatīvu šādas zemessardzes veidošanā izrādīja Latvijā dzīvojošie vācbaltieši. Tāpat zemessardzei pievienojās arī krievu tautības karavīri. Lai nodrošinātu zemessardzes apgādi ar uniformām, ieročiem un citiem nepieciešamajiem resursiem, Latvijas Pagaidu valdība 1918.gada 7.decembrī noslēdza līgumu ar Vācijas pārstāvi Augustu Vinnigu, paredzot zemessardzes nodrošinājumu no Latvijas teritorijā esošajām Vācijas armijas rezervēm. Šis līgums cita starpā norādīja, ka šī zemessardze ar oficiālo nosaukumu – „Latvijas zemessardze” jeb vāciski – „die Lettländische Landeswehr” būs Latvijas Republikas bruņotie spēki.

Pretīm Latvijas zemessardzei stājās divi līdz tam 1. Pasaules karā un Krievijas pilsoņu karā pieredzējušie Latviešu sarkano strēlnieku pulku karavīri (t.i. aptuveni 2000 – 3000 karavīru sastāvā). Neskatoties uz Sarkanās armijas pieredzes un skaitlisko pārsvaru, Latvijas zemessardze sīvās kaujās noturēja Inčukalnu divas dienas, līdz beidzot 1919.gada 1.janvāra vakarā, lai izvairītos no ielenkuma, bija spiesta atkāpties, zaudējot 43 kritušos, kā arī vairākus ievainotos, no kuriem lielākā daļa nonāca lielinieku gūstā, kur tika nogalināti vai nomira no bada vai slimībām.

Autors: Artis Buks. Materiāls: Laukakmens. Piemineklis izgatavots no liela izmēra monolīta akmens, kas tika atrasts Ruļļos pie Jelgavas.