Represijas II WW2, IV Soviet occupation

Represijas - atsevišķu personu un iedzīvotāju kategoriju vajāšana, apspiešana un ierobežošana, ko lieto varas iestādes. Vardarbīgas represijas pret Latvijas iedzīvotājiem raksturo gan PSRS, gan nacistiskās Vācijas okupācijas režīmus.

Lai novērstu pretošanos un neapmierinātības izpausmes ar jauno režīmu, jau 1940. gada vasarā padomju okupācijas vara sāka īstenot sistemātiskas represijas pret Latvijas pilsoņiem, ko realizēja PSRS NKVD (IeTK – Iekšlietu Tautas komisariāts) represīvās organizācijas un pēc to parauga uz vietas veidotās struktūras. Politisku iemeslu dēļ 1940.-1941. gadā tika arestēti vairāk kā 7000 Latvijas iedzīvotāju, neskaitot izsūtītos. Lielākā represīvā akcija bija 1941. gada 14. jūnija deportācija, kuras laikā uz PSRS no Latvijas lopu vagonos tika izvesti 15 424 iedzīvotāji. Arestētie tika nosūtīti uz GULAG labošanas darbu nometnēm, savukārt, administratīvi izsūtītie tika nometināti Sibīrijas kolhozos.

1941. gada vasarā Latvijas teritorija nonāca nacistiskās Vācijas varā, kuras okupācijas režīms bija ne mazāk brutāls kā padomju. Lielākais nacistiskās Vācijas īstenotais noziegums Latvijas teritorijā bija genocīds pret ebrejiem jeb holokausts. Hitlera rasistiskās ideoloģijas dēļ tika sistemātiski iznīcināta gandrīz visa vairākus simtus gadu senā Latvijas ebreju kopiena – ap 70 000 ebreju un vēl apmēram 20 000 ebreju no citām Austrumeiropas teritorijām. Ebreju nošaušanas akcijas lielākoties tika īstenotas jau 1941. gadā. Tāpat Vācijas okupācijas režīms vērsās arī pret režīma politiskajiem pretiniekiem un padomju aktīvistiem, kuri nebija paspējuši evakuēties uz Krieviju PSRS-Vācijas kara sākumā.

No 1944. gada Latvijas teritorijā atradās un tika atjaunota padomju okupācijas vara. Otrreizējā padomju okupācija nesa jaunas politiskās represijas. Pirmajos pēckara gados Latvijā bija aktīva bruņota nacionālā pretošanās kustība jeb nacionālie partizāni. To mērķis bija atjaunot Latvijas neatkarību. 20. gs. 40. gados notika šo pretošanās kustības dalībnieku un to atbalstītāju masveidīgi aresti, tika sodīti arī tie Latvijas iedzīvotāji, kuri brīvprātīgi vai piespiedu kārtā bija sadarbojušies ar Vācijas okupācijas režīmu un arī citas iedzīvotāju grupas. 1944.-1945. gadā tika arestēti ap 38 000 cilvēku. Lielākā īstenotā soda akcija padomju okupācijas laikā pēc 2. pasaules kara bija 1949. gada 25. marta deportācija. Tās laikā no Latvijas uz Sibīriju un citiem PSRS attāliem apgabaliem izsūtīja 42 195 Latvijas iedzīvotājus, lielākoties sievietes un bērnus. Tiek lēsts, ka pirmās padomju okupācijas laikā 1940.-1941. gadā un no 1945. līdz 1953. gadam padomju represijās Latvijā cietuši vai gājuši bojā 140–190 000 cilvēku.

Bailēs no padomju okupācijas režīma atgriešanās 1944. gadā sākās arī bēgļu kustība no Latvijas uz Rietumiem pa jūras un sauszemes ceļiem.

More information sources

Totalitāro okupācijas režīmu represijas pret Latvijas iedzīvotājiem. 1940.-1953. Latvijas Nacionālais Vēstures muzejs: http://lnvm.lv/?page_id=3976

Totalitārie okupācijas režīmi Latvijā 1940.-1964.gadā. Latvijas vēsturnieku komisijas pētījumi. Latvijas vēsturnieku komisijas raksti. 13. sējums. Rīga, 2004. https://www.president.lv/storage/kcfinder/files/item_1618_Vesturnieku_komisijas_raksti_13_sejums.pdf

Related objects

Varakļānu ebreju kapi - piemiņas vieta vācu-fašistiskā terora upuriem

Varakļānu ebreju kapi, Kapsētas ielas galā. 

Apskatāmi divi pieminekļi, kurus pēc kara Varakļānu ebreju kapsētā uzstādīja izdzīvojušie radi un tuvinieki.

Viens no tiem atrodas pie kapsētas žoga, kur notika ebreju masveida iznīcināšana. Uzraksts uz tā krievu un jidiša valodā vēsta: “Mēs mūžīgi sērosim par mūsu vecākiem, brāļiem un māsām, kas gāja bojā no fašistu rokām 1941.gadā”. Otrs piemineklis atrodas kapsētas iekšpusē; vietā, kur nogalinātie ebreji vēlāk pārapbedīti, arī uz tā ir uzraksts jidiša un krievu valodā: “Mūžīga piemiņa vācu-fašistiskā terora upuriem – Varakļānu ebrejiem, zvērīgi nogalinātiem 1941.g.4.augustā”.

Nacistiskās Vācijas karaspēks Varakļānos ienāca 1941.g. jūlija sākumā un jau ar pirmajām dienām uzsāka ebreju ierobežošanu un atsevišķas slepkavības. Netālu no Ebreju kapsētas tika izveidots nosacīts geto, uz kuru visiem ebrejiem bija jāpārceļas. 4. augustā Ebreju kapsētas teritorijā vācu SD vienība (“Arāja komanda”) ar vietējo pašaizsardzībnieku palīdzību nošāva praktiski visus Varakļānu ebrejus (ap 540 cilvēku).

Katru gadu augusta pirmajā svētdienā Varakļānu ebreju kapos notiek piemiņas pasākums, kas veltīts Varakļānos nogalinātajiem ebrejiem.

Melānijas Vanagas muzejs un Sibīrijas zemnīca

Muzejā apskatāmi materiāli par rakstnieces un kultūrvēsturnieces dzīvi, literāro darbību, dzimtu un likteņiem. Videomateriāli par Sibīriju un tur dzīvojošajiem izsūtītajiem latviešiem. Sibīrijas zemnīca – neklātienes ceļojums uz rakstnieces izsūtījuma vietu Krasnojarskas novada Tjuhtjetā. Zemnīcas izskats un iekārtojums rada reālu priekšstatu par dzīvi svešumā. Zemnīcā ir unikāli, vēsturiski priekšmeti, atvesti no Tjuhtjetas muzeja – bērza tāss trauks tujesok, māla krūze – krinka un petrolejas lampa. Muzejā ir videointervijas ar novada politiski represētajiem cilvēkiem un 18 M.Vanagas grāmatas “Veļupes krastā” varoņiem.

Melānijas Vanagas muzeja virtuālā ekspozīcija "ESI PATS!" http://esipats.lv
Muzeja virtuālā ekspozīcija „ESI PATS!” atklāj piecu deportēto bērnu pieredzi. Ekspozīcijas varoņus – piecgadīgo Intu Broku, Andri Eglīti un Ivaru Kārkliņu, astoņgadīgo Alni Vanagu un vienpadsmitgadīgo Ilgu Hāgemani, kā arī viņu vecākus - padomju vara nepamatoti apsūdzēja „dzimtenes nodevībā”. 

Salaspils Memorial

The Salaspils Memorial is located on the site of the Salaspils Camp, erected by the
occupying Nazi regime and that was in operation from 1941-1944.
The emotionally impressive ensemble was unveiled in 1967 during Soviet occupation
and covers 25 hectares. The designers of this exemplar of modern
architecture are architects Gunārs Asaris, Olģerts Ostenbergs, Ivars Strautmanis,
Oļegs Zakamennijs and sculptors Ļevs Bukovskis, Oļegs Skarainis, Jānis Zariņš.
The creators received the highest Soviet honour - the Lenin Award -
in 1970. Today it is part of the cultural canon of Latvia.

Memorial to victims of communist genocide

This memorial is situated in Pilistvere cemetery.

Groundwork for the memorial began in 1988, with 300 people rallying to the cause. The joint effort of volunteers continues to this day, with improvements being made to the memorial each year. The idea for the memorial came from freedom fighter Lagle Parek.

At its centre lies a cairn of rocks brought from places over Estonia, from Siberia and from even further afield by Estonian expats. The cairn is crowned by a large cross. The foot of the cross is a symbolic tomb, to which Estonian people bring rocks to commemorate loved ones deported to Siberia.

The cairn is surrounded by boulders, one for each county, designed by Aate-Heli Õun and set in place in phases.

Near the memorial are memorial stones to the victims of the radiation from Chernobyl, to the Forest Brothers, to those conscripted into the NKVD’s labour columns, to Estonian volunteers in the Finnish army and to freedom fighters. These were all designed by Endel Palmiste.

In addition to the cairn, a grove of more than 2000 memorial trees has been planted near the memorial. The grove was designed by renowned landscape architect Andres Levald.

The historic Pilistvere pastorate, serving as the main building at the memorial site, houses an archive and an Estonian History Museum exhibition about the occupation of Estonia.

Litenes armijas vasaras nometne

Atrodas Litenes pagastā, mežā, netālu no Pededzes upes.

Litenes armijas vasaras nometne ir valsts nozīmes vēsturiska notikuma vieta.

Vienīgā vēsturiskā ēka, kura saglabājusies no nometnes laikiem - pārtikas noliktava, ēku pamati. Izveidota skatu platforma, kurā plīvo Latvijas karogs, novietoti soli, labiekārtota ugunskura vieta. Ar Aizsardzības ministrijas un Nacionālo bruņoto spēku atbalstu uzstādīts demilitarizēts lielgabals. Izvietotas informācijas plāksnes.

Litenes nometnes vieta būtu apskatāma kopā ar piemiņas vietu Litenes kapos - memoriāls "Sāpju siena".

Aizsākums Litenes nometnei meklējams 1935.gadā, kad Latvijas armijas Latgales divīzijai šeit sāka veidot vasaras nometņu kompleksu. Vairāki tūkstoši karavīru Litenē no maija līdz rudenim apguva kaujas taktikas iemaņas un šaušanas māku. 1941.gada vasarā Litenē armijas vasaras nometnē tika apcietināti Latvijas armijas virsnieki. Vairāki virsnieki tika nošauti uz vietas, pārējie - izsūtīti uz Sibīriju. 1941.gada 14.jūnijā Litenes un Ostroviešu nometnē, kas atradās aptuveni 10 kilometru attālumā no Litenes, apcietināja un deportēja uz Sibīriju vismaz 430 virsniekus.

Youtube kanāla "Latvijas armija" video "Litene - Latvijas armijas Katiņa"

Memoriāls „Sāpju siena”

Artrodas Litenes kapos.

2001.gada 14.jūnijā Litenes kapos tika atklāts arhitektu Dinas Grūbes, Benitas un Daiņa Bērziņu, akmeņkaļu Ivara Feldberga un Sandra Skribnovska radītais memoriāls „Sāpju siena”, tā simbolizē 1941.gada nogalināto karavīru atdusas vietu. 1988.gada oktobrī bijušās Latvijas armijas vasaras nometnes teritorijā Sitas silā Litenes pagastā tika atrasti 1941.gada jūnijā padomju armijas noslepkavoto 11 virsnieku pīšļi. Lai gan tos neizdevās identificēt, tomēr 1989.gada 2.decembrī, iesvētot dievkalpojumā Gulbenes evaņģēliski luteriskajā baznīcā, svinīgi pārapbedīja Litenes kapos.

11 balti krusti, piemiņas plāksne un informācijas stendi.

 

Memorial "White cross" in Stopiņi

Atrodas mežā 50 m no autoceļa V36, posmā no Juglas papīrfabirkas ciemata uz autoceļu P4.

Laikā no 1941. gada 3. februāra līdz 25. martam šajā vietā četrās bedrēs tika aprakstas 23 cilvēku mirstīgās atliekas. Cietušie bija nošauti čekas ēkā Rīgā. Ekshumācija notika 1944. gada 27. aprīlī. Tajā laikā tika identificēti 14 apglabātie, mūsdienās izpētes rezultātā noskaidroti visi šajā vietā apglabātie. 
Baltais krusts šajā vietā uzstādīts 1991. gada 12. jūlijā kā piemiņas zīme komunistu okupācijas režīma upuriem. Balto krustu izgatavoja un uzstādīja Stopiņu novada tautfrontieši un iedzīvotāji. 1998. gadā pie Baltā krusta uzstādīts tēlnieka Ulda Sterģa darinātais piemiņas akmens ar uzrakstu “Krievijas impērisma upuriem 1941”.

Šeit tika apglabāti: Jānis Bergmanis (1900-1941), Alberts Bļodnieks (1904-1941), Kārlis Goppers (1876-1941), Arveds Laane (1916-1941), Ernests Ošs-Oše (1882-1941), Antons Pacevičs (1901-1941), Jāzeps Pošeiko (1897-1941), Arnolds Smala (1912-1941), Jāzeps Stoļers (1903-1941), Valfrīds Vanks (1888-1941), Zenons Vjaksa (1904-1941), Viktors Kopilovs (1904-1941), Kārlis Prauls (1895-1941), Artūrs Salnājs (1904-1941), Jevgeņijs Simonovs (1896-1941), Eduards-Verners Anerauds (1897-1941), Efraims Gorons (1910-1941), Pēteris Ļaksa-Timinskis (1913-1941), Pēteris Melbārdis (1892-1941), Izraels Paļickis (1911-1941), Jānis Priedītis (1897-1941), Jānis-Arnolds Stālmanis (1913-1941), Aleksandrs Veinbergs (1884-1941).

 

The Museum of the Occupation of Latvia

Pašlaik muzejs atrodas pagaidu telpās Raiņa bulvārī 7, netālu no Brīvības pieminekļa. 

Latvijas Okupācijas muzejs ir dibināts 1993. gadā. Tas glabā ilgstoši noklusēto vēstures stāstu par Latvijas valsts, tautas un zemes likteni divu svešu totalitāru varu pakļautībā no 1940. gada līdz 1991. gadam. 2012. gada sākumā muzeja krājumā bija vairāk kā 50 000 vienību (dokumentu, fotogrāfiju, rakstisko, mutvārdu un materiālo liecību, priekšmetu un piemiņas lietu). Muzeja speciālisti ierakstījuši vairāk nekā 2000 videoliecību, un tas ir viens no lielākajiem okupācijas tēmai veltītajiem krājumiem Eiropā. Notikumi, kas skāra Latvijas, Lietuvas un Igaunijas iedzīvotājus ir spilgta liecība par tautu pieredzi atrodoties divu totalitāru režīmu varā.

Mūsdienās šeit var aplūkot vairākas ekspozīcijas. „Nākotnes Nams” ir pazīstamā Amerikas latviešu arhitekta Gunāra Birkerta Okupācijas muzeja pārbūves un piebūves projekts un ar to saistītā muzeja jaunā ekspozīcija. Iespēja iepazīt izstādi “Čekas vēsture Latvijā”, kas atrodas “Stūra mājā”.

 

The KGB Building – the "Corner House"

Atrodas Rīgā, Brīvības un Stabu ielu krustojumā.

1911. gadā būvētais nams ir viens no skaistākajiem Rīgā. Tautā saukts par “Stūra māju”, ir baisākais Padomju okupācijas režīma simbols Latvijā. “Čeka” bija īpaši represīva struktūra - viens no PSRS varas balstiem. Tās darbība Latvijā cieši saistīta ar ēku Brīvības un Stabu ielas stūrī.

“Stūra mājā” čeka darbojās okupācijas laikā no 1940.gada līdz 1941. gadam un atkal, sākot no 1945.gada līdz 1991. gadam. Politiskās vajāšanas tiešā veidā skāra ap desmitiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju. Padomju varas pretinieku apkarošana turpinājās arī pēc 2. pasaules kara. Čekas darbības metodes nedaudz mainījās pēc Staļina nāves. Fizisku mocīšanu nomainīja psiholoģisks terors. Vairākums čekas aģentu bija latvieši (52%). Krievi bija otrā lielākā grupa - 23,7 %. 60,3% aģentu nebija Komunistiskās partijas biedri. Augstākā izglītība bija 26,9% aģentu. Sistēma bija veidota, lai iesaistītu vietējos iedzīvotājus un tādējādi panāktu kontroli pār sabiedrību. Čekas darbības metodes Latvijā nav pilnībā izpētītas. Darbinieku saraksti un dienesta lietas atrodas Krievijā. Latvijas varas iestādēm un pētniekiem tās nav pieejamas.

Mūsdienās var aplūkot Latvijas Okupācijas muzeja izstādi par “čekas” darbību Latvijā. Kopā ar gidu var izstaigāt cietuma kameras, gaiteņus, pagrabu un iekšpagalmu.

 

Broņislavas Martuževas dzejas klēts

Atrodas dzejnieces mājvietā, “Dārziņi 1”, Indrānu pagasts, Lubānas novads.

Piemiņas vieta un muzejs - ekspozīcija, balss un video ierakstu liecības par Nacionālo pretošanās kustību un dzejnieces darbu, pagrīdē izdodot žurnālu, sacerot dzeju un dziesmas nacionālajiem partizāniem.

Rekonstruētajā klētī ir iekārtota inovatīva, ilgtspējīga piemiņas vieta, kur Dzejas klēts apcirkņos, apliecinot B. Martuževas mūža gaitu, tiek akcentēta arī Nacionālās pretošanās kustība.
B. Martuževa bija iesaistījusies pretošanās kustībā no pašiem tās pirmsākumiem. Martuževu mājas “Lazdiņas” (māja nav saglabājusies) bija patvērums arī LNPA vadītājam Pēterim Supem un viņa biedriem. Te 5 gadus savas mājas pagrīdē slēpās B.Martuževa, tikās ar partizāniem, rakstīja dzejas (arī veltījumus partizāniem: Pēterim Supem, Vilim Tomam, Smilgas grupai, Laiveniekam, Salnam, Celmiņam, Bruno Dunduram u.c.), sacerēja dziesmas un iemācīja tās partizāniem, kuri tās iznesa pa pagastiem - arī tautā zināmo “Jaunība”, kuru vēlāk kā bezsaimnieka mantu paņēma E. Rozenštrauhs.
Tagad viņas dziesmas (arī veltījumus partizāniem) pa pagastiem izdzied grupa “Baltie lāči” – dzejniece savas dziesmas 2009. gadā nodeva Andrim Baltacim, kurš vienmēr ir gatavs pagodināt dzejnieces vārdu pasākumos arī Lubānā. 
Pagrīdē kopā ar Vili Tomu 1950. gadā tika izdots žurnāls “Dzimtene” (11 numuri, kurus ar roku katru 10 eksemplāros pārrakstīja B.Martuževa).
1951. gadā  dzejniece, brālis, māsa, māte un Vilis Toms tika apcietināti, B.Martuževa no Sibīrijas atgriezās 1956.gadā.

Dzejas klēts ir kļuvusi atpazīstama gan novadā, gan Latvijā, to apmeklē gan vietējie iedzīvotāji, t.sk. skolēnu klases, gan individuāli, gan tūrisma grupas. Te ir iespēja ar caur dzejnieces mūža gaitu iepazīties arī Latvijas likteņgaitu, - ne tikai attēlos, bet arī balss un video liecībās. 

Vēstures ekspozīcija "Sirdsapziņas ugunskurs"

Atrodas Pils ielā 12, Cēsīs, netālu no Cēsu pils laukuma.

Vēstures ekspozīcija "Sirdsapziņas ugunskurs" atklāj pārsteidzošus un varonību apliecinošus indivīdu pretošanās stāstus.
Ekspozīcija izveidota padomju laika īslaicīgās aizturēšanas izolatorā un vēsta par Latvijas okupāciju.

1940-tajos gados Latviju divreiz okupēja Padomju Savienība un nacionālsociālistiskā Vācija. Līdz pat 1950-to gadu vidum kādreizējā Cēsu apriņķa iedzīvotāji, tāpat kā viņu laikabiedri citviet Latvijā, aktīvi pretojās totalitārajiem okupācijas režīmiem.

Ekspozīcija sniedz padziļinātu ieskatu vietējās kopienas patriotismā un motivācijā. Laika līnija rosina izzināt Latvijas okupācijas norisi no 1939. līdz 1957. gadam un tematiski sakārtoti citāti no vietējiem laikrakstiem piedāvā salīdzināt abu okupācijas režīmu politisko propagandu.

Īslaicīgajai ieslodzīšanai paredzētās sešas kameras līdz mūsdienām saglabājušas tādas, kādas tās bija 1940./41. gadā un pēckara gados. Šeit, pirms nosūtīšanas uz čekas galveno ēku Rīgā, vairākas dienas, kamēr notika sākotnējā izmeklēšana un pratināšana, bija ieslodzīti tie Cēsu apriņķa iedzīvotāji, kurus aizturēja par visdažādākajām pretpadomju darbības izpausmēm – nacionālie partizāni, viņu atbalstītāji, jaunieši, kuri izplatīja “pretpadomju” satura lapiņas un citi “dzimtenes nodevēji”. Viss šeit ir īsts – kameras ar dzelzs durvīm, kur iebūvētas “kormuškas” (nelielas atveres ēdienu padošanai), koka nāras, ateja arestantiem,  neliela virtuvīte ar krāsni, tipiskais padomju laika eļļas krāsu sienu krāsojums.

2019.gadā ekspozīcija ieguva Latvijas Dizaina gada balvā 3.vietu.

2015. gadā Pils ielas 12 pagalmā atklāja piemiņas sienu ar 643 padomju represijās bojāgājušo agrākā Cēsu apriņķa iedzīvotāju vārdiem – gan 1941. un 1949. gadā izsūtītajiem, gan nošautajiem un ar nāvi sodītajiem nacionālajiem partizāniem.

Otrā pusē ceļam apskatāma Cēsu “Stūra māja” - bijušais čekas nams.

Vaidavas pagasta novadpētniecības pastāvīgā ekspozīcija

Atrodas Vaidavas kultūras un amatniecības centrā.

Redzama ekspozīcija, kas veltīta 1949. gada deportāciju atcerei, kā arī vaidaviešu dalībai 1991.gada janvāra barikādēs Rīgā.  Ekspozīcijā apskatāmas arī pasaules karu liecības (galvenokārt drukātie materiāli).

Dabas un vēstures objekti, muižas, izglītības vēsture, kultūra, ievērojami cilvēki, kolhoza laika materiāli, sadzīves saimniecības piederumi, naudas zīmes, avīzes, žurnāli par Vaidavas pagastu.

Komunistiskā terora upuru piemiņas vieta Jaunraunas pagasta represētajiem

Atrodas "Baižēni", Priekuļu pagastā

Piemiņas vieta represētajiem izveidota “Baižēnu” māju šķūņa drupu vietā, kurā 1949.gadā naktī uz 25.martu tika turēti 40 Jaunraunas pagasta iedzīvotāji, lai no rīta to ceļš vestu tālāk uz Lodes dzelzceļa staciju un Sibīriju.

Represēto vidū bija bērni līdz 1 gada vecumam un 87 gadus veci sirmgalvji.

Uz piemiņas plāksnes rakstīti arī to vārdi, kuri nošauti vai miruši izsūtījumā. Līdzās atrodas piemiņas akmeņi Lāčplēša kara ordeņa kavalieriem.

Deportāciju piemiņas vagons - muzejs pie Skrundas stacijas

1998. gadā, atceroties gan 1941. gada jūnija, gan 1949. gada marta traģiskos notikumus, pie Skrundas dzelzceļa stacijas tika uzstādīts piemiņas akmens un četrasu vagons – deportāciju atceres muzejs. Tas ir Latvijā pirmais vagons muzejs, kurā izvietota pastāvīga ekspozīcija – no Skrundas stacijas izvesto fotogrāfijas, vēstules, atmiņu stāsti, dokumenti un dažādas izsūtīto pašu darinātas lietas. Skrundas stacija bija izvešanai nolemto cilvēku savākšanas punkts, viena no trim apriņķa stacijām, uz kuru tika atvesti cilvēki gan no Skrundas, gan Kuldīgas apkārtnes. 1941. gadā no šejienes uz Sibīriju, Krasnojarskas novadu izveda arī atjaunotās Latvijas Republikas pirmā prezidenta Gunta Ulmaņa ģimeni.

Komunistiskā terora upuriem veltītas piemiņas vietas izveides ideja pieder skrundeniekam Ivaram Eņģelim. Vagonu muzejam piešķīra VAS ”Latvijas dzelzceļš”. Skrundenieki Jelgavas pusē atrada šo vagonu, paši saviem spēkiem to uzstādīja Skrundā un izremontēja. Vagonam, kā uzskata paši dzelzceļnieki, ir liela vēsturiska vērtība. Tas būvēts piecdesmitajos gados, un tieši šādos lopu vagonos tika izvesti Latvijas iedzīvotāji.

Ekspozīcija „Latvijas armija Pļaviņās 20. gs.”

Atrodas Odzienas ielā 2, Pļaviņās.

Apskatāma pastāvīgā ekspozīcija „Latvijas armija Pļaviņās 20. gs.”.

Ēkai Pļaviņās, Odzienas ielā 2, ir sena vēsture – no laika, kad Stukmaņu lieltirgotājs Hugo Apeltofts tajā uzsāka aktīvu saimniecisko darbību, tādējādi veicinādams Pļaviņu pilsētas attīstību, līdz brīdim, kad Brīvības cīņu jeb Neatkarības kara laikā šeit tika izveidots Latvijas Austrumu frontes štābs. 1919. gadā tieši no Pļaviņām tika vadīta Latvijas armijas vienību darbība pret Sarkano armiju Latgalē.

1934. gadā pie šī nama tika atklāta piemiņas plāksne ar uzrakstu: “Šai namā 1919. gadā atradās Austrumu frontes štābs, un šeit ģenerālis Jānis Balodis uzņēmās Latvijas Nacionālās armijas virspavēlniecību.” Padomju vara 1940. gadā  to noņēma un iznīcināja, bet 1990. gada 16. jūnijā ar LNNK Pļaviņu nodaļas atbalstu tā tika atjaunota.

Tagad pie kādreizējā štāba ēkas atrodas piemiņas stēla, kas veltīta 15 Pļaviņu novadā dzimušajiem Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem, bet telpās izveidota ekspozīcija „Latvijas armija Pļaviņās 20. gs.”, kura stāsta par notikumiem Brīvības cīņu laikā, Latvijas armijas 3. Latgales divīzijas štāba darbību Pļaviņās, kā arī sniedz ieskatu Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru dzīves stāstos.

Netālu no ekspozīcijas ēkas atrodas Latgales divīzijas štāba ēka, kuru 1913. gadā, kā Stukmaņu liķiera fabiku būvēja grāfs Teodors Medems. 1919.gadā to pārņēma P. Stučkas režīms, kur tas bija izveidojis arī cietumu. Pēc boļševiku padzīšanas, 1925.gadā ēku pārņēma Latvijas armija, kura tajā izvietoja Latgales divīzijas štābu. Šajā ēkā savu militāro karjeru izgāja 10 Latvijas armijas ģenerāļi un citi virsnieki. 1940.gadā ēku pārņēma Sarkanā armija. Pēckara gados tajā izvietojās skola, kā arī pašvaldība. Ap 1970.gadu ēku sāka izmantot ražošanas apvienība “Rīgas Apģērbs”. 

Ekspozīcijas apmeklējumu iepriekš jāpiesaka zvanot T. 28442692.

Ekspozīcija "Cīņas par brīvību 20. gadsimtā" Jēkabpils Vēstures muzejā

Atrodas Krustpils pilī

Apskatāma ekspozīcija "Cīņas par brīvību 20. gadsimtā"
Padomju represijas. Smagas atmiņas. Te sēžot klubkrēslā, iespēja klausīties jēkabpilieša Ilmāra Knaģa grāmatas “Bij tādi laiki” fragmentus. Uz vienas no telpas sienām bezkaislīgi, kā titri pēc kinofilmas slīd uz Sibīriju izvesto pilsētnieku saraksts. Turpat vecajā televizorā var noskatīties amatiervideo par Ļeņina pieminekļa noņemšanu Jēkabpilī.  Apmeklētājos interesi izraisa ne tikai saturs, bet arī tehniskās iespējas - kā šī filma tikusi vecajā televizorā.

Iespējams noklausīties muzeja speciālistu sagatavotās lekcijas Jēkabpils Vēstures muzejā vai pieteikt izbraukumu: Jēkabpils un tās apkārtne Pirmajā pasaules karā, Jēkabpils 1990. gadā, Barikāžu laiks, 1949. gada deportācijām - 70, Jēkabpilieši Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri u.c.
Lekciju vidējais ilgums 40 min. Informācija un lekciju pieteikšana zvanot uz tālruni 65221042, 27008136.

Informācija par cenām

Related stories

Par ģenerālis Kārli Gopperu

Ģenerālis K. Goppers (1876.-1941.) bija izcils karavīrs un izcils cilvēks. Viņš izcēlās kā sekmīgs komandieris, kurš uzņēmās bataljona un pulku vadību, varonīgi vedot savus strēlniekus kaujās par Latvijas brīvību Pirmā pasaules kara laikā (1914. – 1919.). Viņš ir piedalījies gan kaujās Tīreļpurvā, gan Ložmetējkalnā, gan aizstāvot Rīgu.

Ģenerāļa Jāņa Baloža dzīve pēc atgriešanās no izsūtījuma

Kad 1940. gadā krievi cenšas no Latvijas valdības izspiest sev izdevīgu militārās bāzes līgumu, kas padarītu Latvijas armijas pretošanās iespējas sarkanarmijai gandrīz neiespējamas, ģenerālis J. Balodis mēģina šajā līgumā panākt dažus grozījumu. Taču tas neizdodas. Bet ģenerāļa nelabvēļi šo apstākli izmanto, lai J. Balodi vēlāk pataisītu gandrīz vai par nodevēju. Pēc konflikta ar Valsts un Ministru prezidentu K. Ulmani, ģenerālis 1940. gada 5. aprīlī tiek atbrīvots no kara ministra amata. Tad J. Balodis nolemj piedalīties Saeimas vēlēšanās no Demokrātiskā bloka, taču no tā nekas neiznāk, jo vēlēšanās drīkst kandidēt tikai viens saraksts – komunistu kandidātu saraksts. Latvija kļūst par 14. padomju republiku.

Par Latvijas okupāciju

1940. gada neatkarīgās Latvijas valsts pastāvēšanu pārtrauca Padomju Savienības īstenotā okupācija un aneksija, jeb inkorporācija Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) sastāvā.