Fragments no Ziemeļlatvijas armijas dibināšanas Rūjienas pusē
Die Armee von Nord-Lettland war eine lettische Militärformation während des Lettischen Unabhängigkeitskrieges, die vom 3. Februar bis 31. März 1919 auf dem Territorium Estlands und in den befreiten Gebieten von Nord-Vidzeme aufgestellt wurde. Bis Juli 1919 war die Brigade logistisch und operativ dem Hauptquartier der estnischen Streitkräfte und dem Oberbefehlshaber der estnischen Armee unterstellt. Es wurde dann mit der Südlichen Lettischen Brigade verschmolzen, um die Lettische Armee zu bilden.
Der Agronom Murītis war unter den Passagieren, die am 12. Januar mit dem legendären Schiff "Maiga" aus dem Beginn der Unabhängigkeit Lettlands von Liepāja nach Rēvelis (Tallinn) segelten. Die Ereignisse im Zusammenhang mit der Reise wurden in den Erinnerungen von ihrem aktiven Teilnehmer Agronom Eduards Dunnens beschrieben.
Am 15. Januar machte "Maiga" in Rēvē Halt und am selben Tag besuchten Murītis und Duņens den lettischen Konsul in Estland, Pastor Jānis Ramani, der mitteilte, dass die estnischen Truppen bereits fünf lettische Gemeinden befreit hätten und einen Mann brauchten, an den sie sich wenden könnten. So wurde Murītis berufen, der als Mitglied des Volksrates Befugnisse hatte.
Nach seiner Autorität konnte der Agronom Murītis "im befreiten Gebiet Nordlettlands operieren und tun, was er für notwendig hält, seine Assistenten aufnehmen und Beamte in Pfarreien ernennen, wo es notwendig wäre".
Nach Erhalt der Genehmigungen fuhren die Rüjans mit dem estnischen Militärtransportzug nach Moisekull und dann zum Bahnhof Ķirbeni des Hauptquartiers des 6. estnischen Regiments. Da Murītis erlaubt war, bewaffnete Einheiten zu organisieren, um die roten Schützen zu bekämpfen, gaben die Esten 5 Gewehre und Munition, von denen eines an Murītis ging. So wurde am 16. Januar der Grundstein für die nordlettische Armee gelegt. Das Abkommen zwischen Lettland und Estland über die Aufstellung der Truppen Nordlettlands wurde am 18. Februar offiziell unterzeichnet.
Auf der Versammlung der Vertreter der Pfarreien wurde Murīte zum Verwalter aller Herrenhäuser gewählt, die von den Verwaltern verlassen worden waren. Pēteris Murītis war bis zur Errichtung der Zivilverwaltung von Nord-Lettland der offizielle Vertreter des Staates Lettland im befreiten Gebiet Nord-Lettlands.
Eduards Duņēns beschrieb die schwierige Situation in der Umgebung von Rūjiena und die vielfältigen Aktivitäten von Murītis, die die Kommandantur organisieren und die Mobilisierung für die nordlettische Armee vorantreiben. Am 26. Februar riefen die Jugendlichen in Ķirbeļi zur ersten Mobilisierung der aus dem Gebiet von Rūjiena befreiten Pfarreien auf. Am Tag der Mobilmachung, dem 26. Februar, meldeten sich 16 Offiziere und 615 Soldaten und Ausbilder. Zu dieser Mobilmachung gehörte auch der jüngere Bruder von Pēteris Murītis, der spätere Lāčplēsis-Militärordensritter Alfreds Murīts (1899 - 1984).
Während des Lettischen Unabhängigkeitskrieges trug Pēteris Murītis zur Befreiung Nordlettlands bei und geriet oft in direkte Gefahr.
Duņens E. Freiheitskämpfe in Nord-Lettland. Londoner Zeitung, Nr. 706, 1. Januar 1960.
Dunnen E. London Zeitung Nr. 706, 1. Januar 1960.
Ritter des Lāčplēsis-Kriegsordens. Biographisches Wörterbuch. Riga, 1996, S. 360-361.
Tālis Pumpuriņš, Cēsis Museum für Geschichte und Kunst
Saistītās laikalīnijas
Saistītās tēmas
Saistītie objekti
Rūjienas atbrīvošanai un Ziemeļlatvijas brigādes kritušajiem karavīriem veltītais piemineklis "Tālavas taurētājs"
Atrodas Rūjienas Centra laukumā.
Apskatāms trīs metrus augstais pelēkā Somijas granītā kaltais senlatviešu sargkareivja tēls, kas iedēvēts par “Tālavas taurētāju”, novietots uz trīs metrus augsta granīta pjedestāla, bet kopīgais pieminekļa augstums sasniedz 7,5 metrus. Sākotnējās skicēs un maketos K. Zemdega karotāja rokās bija licis zobenu, kas vēlāk nomainīts ar tauri. Piemineklis atklāts 1937. gada 15. augustā.
Šis piemineklis atspoguļo sarežģīto situāciju mūsu valsts un armijas tapšanā, kā arī šo notikumu novērtējumā. Tūlīt pēc Latvijas valsts proklamēšanas sākās Sarkanās armijas iebrukums un Kārļa Ulmaņa pagaidu valdība rada patvērumu Liepājā. 1919. februārī ar Igaunijas armijas palīdzību sākās Latvijas atbrīvošana no ziemeļiem un Rūjienas apkārtnē notika pirmās mobilizācijas Tērbatā formējamam latviešu karaspēkam, kas pulkveža Jorģa Zemitāna vadībā izveidojās par Ziemeļlatvijas brigādi. Ziemeļatvijas brigāde cīnījās ne tikai pret lieliniekiem, bet arī pret landesvēru un dzelzs divīziju Cēsu kaujās. Rūjienas apkārtnē mobilizētie Ziemeļlatvijas karavīri cīnījās arī turpmākajās Neatkarības kara cīņās. Pēc kara galvenos uzvaras laurus saņēma ģenerālis Jānis Balodis un viņa komandētā Dienvidlatvijas brigāde, bet par Ziemeļatvijas brigādi bieži aizmirsa. Arī Rūjienā iecerētais piemineklis Ziemeļlatvijas brigādei tapa ilgi un 1937. gadā atklātais piemineklis oficiāli tika popularizēts kā piemineklis Rūjienas novada atbrīvošanai un kritušo karavīru piemiņai, nepieminot, ka Rūjienā bija sākums visiem Ziemeļlatvijas brigādē ietilpstošajiem pulkiem.
Piemineklis ir ne tikai Latvijas un Igaunijas ekskursantu iecienīts apskates objekts, kas zināmā mērā ir izejas punkts vairāku citu Rūjienā esošo Neatkarības kara piemiņas vietu apmeklējumam, bet "Tālavas taurētājs" ir arī Igaunijas un Latvijas dažāda līmeņa valsts un pašvaldību amatpersonu vizīšu pieturas punkts.
Rūjienas atbrīvošanas un kritušo karavīru piemineklis, kas plašāk pazīstams kā “Tālavas taurētājs”, 1998. gada 29. oktobrī iekļauts valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā kā valsts nozīmes mākslas piemineklis (pieminekļa aizsardzības uzskaites numurs 4522).
Piemineklis Neatkarības karā kritušo karavīru piemiņai
Atrodas Bērtuļa kapos.
Apskatāms piemineklis Latvijas Neatkarības karā kritušajiem kareivjiem.
Atklāts 1934. gada 4. augustā. Piemineklis celts pēc Teodora Šķiņķa un Luda Švalbes projekta.
Pieminekļa priekšpusē, kas simbolizē uzvaras triumfu, piestiprināts bronzas zobens, ozollapu vainags un četras zvaigznes (auseklīši), kas simbolizē četrus Latvijas vēsturiskos novadus – Vidzemi, Kurzemi, Zemgali un Latgali.
Savukārt otrā pusē, kas simbolizē pagātnes ciešanu ceļu, pie obeliska piestiprināts bronzas krusts, kas sākotnēji bijis apvīts ar dzeloņdrāšu vainadziņu. Vainadziņam izmantotās dzeloņstieples atvestas no Nāves salas.
Piemineklis 1989. gada vasarā restaurēts, un visas bronzas detaļas izgatavotas no jauna.
